Arhitektūras lielmeistara Ludviga Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe) vārds pieder 20. gs. modernisma arhitektūras pamatlicēju kodolam

Dizaina ikona

«Arhitektūra ir valoda, un, ja tev izdodas būt ļoti labam, tu vari būt dzejnieks,» viņš rakstīja. Maestro noteica 20. gs. lielpilsētu arhitektūras rokrakstu, iezīmējot to ar tērauda karkasa debesskrāpjiem un plašiem stiklojuma vaibstiem. Arhitektūras ģēnijs, kurš savos darbos kā augstāko izvirzīja detaļu nozīmi un vadījās pēc šodienas dizainā teju visbiežāk citētā aforisma – Less ir more jeb Mazāk ir vairāk. Viņa projektētās ēkas izdaiļo pasaules arhitektūras pieminekļu sarakstu, bet dizainētās mēbeles tapušas ciešā kontekstā ar unikālajiem arhitektūras objektiem tādiem kā Barselonas paviljonu, Tūgendhata villu Brno, Krēfeldes rezidenci u.c., mantojot arī attiecīgos nosaukumus. Lai gan Mīsa van der Roes mēbeļu kolekcijas ir teju vai skaitāmas uz vienas rokas pirkstiem, viņa krēsli un galdi hromēto rāmju ietvarā acumirklī iemantoja industriālā dizaina ikonu statusu, atnesot maestro pasaules slavu un vairojot to līdz pat šodienai.

Vācijas jaunais avangardists

Ludvigs Mīss van der Roe (1886–1969) dzimis Vācijas pilsētā Āhenē akmens apstrādes uzņēmēja ģimenē. Viņa dzimtais vārds bija Marija Ludvigs Mihaels Mīss, ko savas radošās karjeras panākumu pirmsākumos viņš papildināja ar labskanīgi aristokrātisko holandiešu «van der», apvienojot no tēva mantoto uzvārdu Mīss ar mātes – Roe. Apguvis zināšanas amatniecības skolā un smēlies darba pieredzi tēva vadītajā uzņēmumā, jaunais censonis devās uz Berlīni. Darbs arhitekta Pētera Bērensa studijā lika pamatus Mīsa van der Roes projektēšanas prasmēm un uzskatiem, veidojot viņa unikālo universālo pieeju ēku arhitektūrai, ko viņš attīstīja un pilnveidoja līdz mūža galam. Berlīnē Mīss iepazina arī Vācijas progresīvās dizaina vēsmas un tādus slavenus kolēģus kā Le Korbizjē un Valteru Gropiusu, ar kuriem kopā vēlāk iesaistījās Bauhaus arhitektūras attīstībā. Neapšaubāmu ietekmi viņa radošajā rokrakstā iezīmējis arī konstruktīvisma stils un holandiešu skola De Stijl.

No 1912. līdz 1930. gadam Mīss van der Roe strādāja kā neatkarīgais arhitekts, pildot gan Berlīnes elites pasūtījumus, gan piedaloties dažādos pasākumos ar avangardiskām un izaicinošām idejām. Viņš noraidīja eklektisko un pārblīvēto klasisko stilu kā neatbilstošu mūsdienu laikam un aizsāka attīstīt stikla augstceltņu projektēšanas iemaņas, 1921. gadā debitējot kā top modernists ar Berlīnes pirmā stiklotā tērauda karkasa debesskrāpja projektu Frīdriha ielā (tā skices šodien glabājas MoMA muzeja fondos). Meistars iesaistījās Štutgartes starptautiskās dzīvojamo ēku izstādes organizēšanā, izstrādājot Vaissenhofas (Weissenhof) modernistu paraugciemata ģenerālplānu. Pasaules slavu meistaram atnesa 1929. gads, kad viņš radīja Vācijas paviljonu Barselonas starptautiskajā izstādē, veidojot brīvi plūstošu, neierobežotu telpu, un kā nesošos elementus izmantojot nevis sienas, bet brīvstāvošus metāla balstus. Paviljona iekšējās sienas bija risinātas pulēta travertīna, oniksa un stikla apdarē. Paviljonā pirmoreiz tika prezentēta arī mēbeļu kolekcija Barselona, ko maestro ietērpa ziloņkaula krāsas cūkādā. Kolekcija ietver atpūtas krēslu, pufu, galdu un tahtu, kas radīta vēlāk – 1930. gadā kā noslēdzošais elements. Par Barselonas krēslu pats autors izteicās, ka tas piestāv karalim. Kolekcijas identitātes kods – klasiskas formas šķēru tipa dizains, kura gēns aizgūts no vēsturiskajām seno romiešu, grieķu un ēģiptiešu sēdmēbelēm, hromēts metāla rāmis, perfekta detaļu izstrāde, funkcionalitāte un komforts. Barselonas kolekcijas preču zīmes un ražošanas tiesības kopš 1947. gada pieder zīmolam Knoll. Barselonas atpūtas krēsla cena ražotāja katalogos ir, sākot no 5760 ASV dolāru, tahtas – no 10065 dolāru, pufa – no 2723 dolāru. Kopš 1970. gada Knoll ražo Barselonas kolekcijas priekšmetus bronzas rāmja ietvarā, savukārt kopš 90. gadu vidus, lai kaut kādā veidā cīnītos ar leģendārā dizaina kopētājiem, uz krēsla labās aizmugurējās kājas tiek iegravēts arī Knoll vārds un Mīsa van der Roes paraksts.

1930. gadā Mīss van der Roe radīja leģendāro Tūgendhata (Tugendhat) villu Brno Čehijas Republikā, kura kopš 2001. gada iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā un kurā viņš turpināja attīstīt Barselonas paviljonā aizsāktās idejas, pielāgojot tās dzīvojamās mājas koncepcijai. Nogāzē izvietotās divlīmeņu villas plašie stikla apjomi nodrošina ciešu iekštelpas saikni ar apkārtējo vidi. Speciāli Tūgendhata villai meistars veidoja mēbeļu kolekciju Brno. Tās krēsls hromēta tērauda konstrukcijā ir klasisks industriālā dizaina meistardarbs un 20. gs. ikona, ko Knoll joprojām izgatavo pēc ģeniālā meistara specifikācijām. Jāpiezīmē, ka savas mēbeļu kolekcijas Mīss van der Roe veidoja kopā ar dizaineri un arhitekti Liliju Raihu (Lilly Reich), kura līdz 1937. gadam bija cieša viņa sadarbības partnere un domu biedre.

30. gadu sākumā pēc Valtera Gropiusa aicinājuma Mīss van der Roe iesaistījās avangardiskās Bauhaus dizaina skolas vadībā. Taču pastiprinoties nacistu režīma spiedienam, kas Mīsa arhitektūras stilu atzina par nevācisku, bet Bauhaus – par «lielinieku ideju perēkli», arhitektam 1933. gadā šo amatu nācās pamest un skolu slēgt. 30. gados maestro strādāja minimāli, līdz 1938. gadā pieņēma lēmumu emigrēt uz ASV.

ASV stikla debesskrāpju valdnieks

Tā sākās Mīsa 31 gadu ilgais «otrās dzimtenes» periods, ko spilgti iezīmēja viņa skin and bone jeb skeleta un ādas arhitektūra. Mīss van der Roe apmetās Čikāgā, naturalizācijas kārtībā ieguva ASV pilsonību un kļuva par Ilinoisas tehnoloģiskā institūta vadītāju. Līdz 1958. gadam institūta parka attīstības ietvaros arhitekts realizēja ap 20 objektiem, daudzi no kuriem joprojām funkcionē, kā piemēram, slavenā S.R. Crown Hall jeb arhitektūras fakultātes ēka. Par viņa pazīšanas zīmi kļuva debesskrāpji – visvairāk Čikāgā, kā arī Ņujorkā, Baltimorā, Mehiko, Monreālā, Toronto u.c. Slavenākie no tiem ir Seagram ēka Ņujorkā, kas kļuvusi par daudzu korporatīvo biroja celtņu prototipu visā pasaulē, IBM Plaza Čikāgā u.c. Interesanti, ka arī viņa projektētās dzīvojamās mājas bija risinātas stiklā un daudz neatšķīrās no birojiem, taču absolūti kontrastēja ar tobrīd dzīvojamiem rajoniem tipisko ķieģeļu arhitektūru. Viens no slavenākajiem meistara objektiem ir Lake Shore Drive 860–880 Čikāgā, kas iekļauts pilsētas ievērojamāko projektu sarakstā.

No 1946. līdz 1951. gadam Mīss van der Roe Ilinoisas štatā pēc pazīstamas Čikāgas ārstes Edītes Fārnsvortas (Edith Farnsworth) pasūtījuma radīja leģendāro Stikla māju, kas kļuvusi par vienu no visvairāk atdarinātajām ēkām pasaules arhitektūrā. Tā ir brīvdienu māja laukos – atvērts stikla apjoms baltā karkasa rāmī uz paceltiem pamatu balstiem, kas organiski saplūst ar apkārtējo ainavu. Ēkā nav telpu dalījuma, norobežots ir tikai sanmezgls un palīgtelpas. Fārnsvortas māja 2004. gadā izsolē tika pārdota par 7,5 milj. dolāru, tā iekļauta Ilinoisas štata arhitektūras pieminekļu sarakstā un šobrīd tajā darbojas muzejs.

Viens no pēdējiem un ievērojamākajiem leģendārā arhitekta darbiem ir Neue Nationalgalerie jeb Jaunās nacionālās galerijas ēka (1968) toreizējā Rietumberlīnē – stikla paviljons ar monumentālām tērauda kolonnām un plakanu jumta risinājumu ar ievērojamu pārkari. Ēkas konstrukcijā spilgti izpaužas meistara fleksiblās telpas ideja, ko definē caurspīdīgu norobežojošo konstrukciju un karkasa rāmja sintēze. Gan Eiropā, gan ASV Mīss van der Roe atzīts par diženu skolotāju, pateicoties viņa nopelniem jauno arhitektu paaudzes izglītošanā. Berlīnē viņš bija pēdējais Bauhaus arhitektūras skolas vadītājs, bet Čikāgas tehnoloģiju institūta arhitektūras departamentā viņš attīstīja jaunu izglītības sistēmas modeli. Mīss mācīja studentiem savu arhitektūras valodu, strādāja pie prototipiem un savā uzraudzībā deva iespēju jaunajiem talantiem radīt risinājumus specifiskiem un sarežģītiem projektiem.

Mīss van der Roe saņēmis vairākus nozīmīgus apbalvojumus, tostarp Prezidenta Brīvības medaļu (ASV, 1960). Maestro arhitektūrai bija tik spēcīga ietekme, ka pēc viņa nāves ASV radās atsevišķs arhitektūras virziens, ko dēvēja par Mīsa stilu. Taču jau savas dzīves laikā arhitektūras ģēnijs bija sasniedzis tādu ģeometriskās formas pilnību un virsotnes arhitektūrā, ka attīstīt ko grandiozāku viņa skolniekiem vairs nebija pa spēkam.

Savukārt Eiropā Mīsa van der Roes fonds sadarbībā ar Eiropas komisiju dibinājis Eiropas Savienības Mīsa van der Roes mūsdienu arhitektūras balvu. 2017. gadā par ES oficiālo arhitektūras godalgu cīnījās 356 darbi, tostarp astoņas ēkas no Latvijas. Laureātu apbalvošana notiek atjaunotajā Barselonas paviljonā.