Jādomā par augstas pievienotās vērtības pakalpojumiem, kurus pievienot produktam, jo mūsdienās vairs nepietiek ar to, ka kaut ko ražo un pēc tam pārdod, uzskata biznesu un valdību konsultante Soulaima Gurani

Biznesa tendences

Jūs sevi piesakāt kā pārmaiņu eksperti. Un laiks, kurā mēs dzīvojam, nenoliedzami ir pilns pārmaiņu, kuras radījusi gan globalizācija, gan jaunās tehnoloģijas. Kā jūs skaidrotu, kādēļ tik daudzi cilvēki šīs pārmaiņas uztver nevis kā iespējas, bet kā apdraudējumu un to ietekmē jūtas kā zaudētāji, nevis ieguvēji?

Cilvēkiem vienmēr ir bijušas bailes no pārmaiņām, tas nav nekas jauns. Tajā pašā laikā mums ir jāmainās. Un pašreizējā laikā es redzu tik daudz iespēju, kā cilvēkiem pilnveidot savu dzīvi, kā nekad agrāk. Piemēram, modernās tehnoloģijas ir ļoti pozitīvi izmainījušas gan izglītību, gan veselības aprūpi, gan cilvēku dzīves kvalitāti kopumā. Diemžēl medijos mēs bieži dzirdam, ka pārmaiņas ir sliktas, un nākotne tiek krāsota drūmās krāsās. Tas ir tādēļ, ka tāds ir politiķu vēstījums, viņi grib, lai cilvēki baidās, jo tad viņiem būs vajadzīgs glābējs, kura lomā varēs uzstāties šie paši politiķi. Manuprāt, laiks, kurā mēs pašlaik dzīvojam, ir vislabākais, kāds vien ir bijis – mēs dzīvojam ilgāk, esam veselīgāki, mēs tīklojamies, varam vairāk pelnīt un mazāk strādāt. Protams, nav jauki justies kā lūzerim, bet tāda sajūta rodas tad, ja politiķi cilvēkiem to iestāsta. Taču patiesībā cilvēkiem mūsdienās ir pieeja visām pasaules universitātēm, kaut vai attālināti. Varbūt ne vienmēr tā var iegūt diplomu, bet zināšanas gan. Ja jūs gribat būt daļa no nākotnes, jums pašam par to ir jāuzņemas atbildība. Ir jādomā, kādu es gribu redzēt savu dzīvi un sevi pēc pieciem vai desmit gadiem, un jāsāk tam sevi gatavot un izglītot. Neviens nav par vecu, lai mācītos un apgūtu zināšanas. Nevajag meklēt sev aizbildinājumus, lai kaut ko nedarītu. Atgriežoties pie pārmaiņām, ja cilvēks vēlas no tām gūt labumu, vispirms ir jāsaprot, kas ir tas, kas no tām attur, kas kavē mainīties. Viena no labākajām lietām, par kuru esmu ļoti gandarīta, ir tas, ka mēs aizvien vairāk zinām par to, kā darbojas cilvēka smadzenes, cilvēka prāts. Jo vairāk mēs izprotam, kā strādā mūsu prāts, jo vairāk mēs izprotam savas bailes un to, kāpēc mēs domājam tieši tā un ne citādi.

Ļoti praktisks jautājums – ko jūs ieteiktu tiem cilvēkiem, kuru darba vietas ir vai nu izzudušas, vai pārceltas uz trešajām valstīm, un šie cilvēki, kas nereti ir pusmūžā, ir palikuši bez darba?

Jā, pakalpojumu un ražošanas novirzīšana uz trešajām valstīm ir samērā bieži sastopama. Galvenokārt tas notiek tādēļ, ka tur ir zemākas izmaksas. Tas nozīmē, ka ir jāpārskata nodokļu struktūra attīstītajās valstīs, lai uzņēmumi vēlētos ražošanu paturēt savā valstī, nevis to pārcelt. Piemēram, Dānijā ir ļoti augsts uzņēmumu ienākuma nodoklis, un bizness vienkārši pārceļ darba vietas uz citām valstīm. Uzņēmumam būtu jāparūpējas par to savu darbinieku izglītošanu, kas tādēļ palikuši bez darba. Es minēšu vienu piemēru. Ilgus gadus dāņu kuģniecības kompānija Maersk bija mans darba devējs. Un pirms kāda laika tā nolēma savu kuģu būves rūpnīcu pārcelt uz citu valsti. Tas ļoti negatīvi ietekmēja pilsētu, kurā šī rūpnīca atradās, jo vairums iedzīvotāju strādāja tajā. Kompānija ieguldīja resursus, lai cilvēkus, kuri pēkšņi kļuva par bezdarbniekiem, pārkvalificētu. Tā rezultātā pašlaik bezdarba īpatsvars viņu vidū ir vien 2% līdz 3%. Tā ka atbildību par saviem darbiniekiem vajadzētu uzņemties arī uzņēmumam, kurš pārceļ darba vietas, kopā ar vietējo pašvaldību.

Viens no jūsu vēstījumiem ir, ka starptautiskā tirdzniecība padara pasauli drošāku un labāku. Taču praksē mēs redzam lielus protestus pret Eiropas Savienības (ES) un ASV brīvās tirdzniecības līgumu. Tāpat ASV ir izstājusies no vairākiem brīvās tirdzniecības līgumiem. Sāk pastiprināties izolacionisma un protekcionisma tendences.

ASV prezidents Donalds Tramps vēlas atgriezies pie veco laiku kārtības, taču nedomāju, ka viņam ar to veiksies. Viņš ar savu rīcību vēlas pārliecināt vēlētājus, ka, izstājoties no brīvās tirdzniecības līgumiem ar citām valstīm, darba vietas nepazudīs un netiks pārceltas. Taču tā nav taisnība. D. Tramps pašlaik slēdz līgumus ar amerikāņu uzņēmējiem un cenšas nopirkt to palikšanu ASV. Nedomāju, ka viņam tas izdosies. Es gribu uzsvērt, ka starptautiskā tirdzniecība ir vienīgais veids, kā saglabāt mieru pasaulē. Ja es ar kādu valsti tirgojos, es negribēšu to bumbot, es gribēšu, lai mans tirdzniecības partneris veiksmīgi attīstās. Starptautiskā tirdzniecība rada papildu darba vietas, un darbs un izglītība ir tās divas lietas, kas var pasauli padarīt drošāku.

Jūs savās runās uzsverat, ka pasauli drošāku un mierpilnāku padara dažādu valstu un cilvēku mijiedarbība un kontakti. Taču, piemēram, viens no Brexit galvenajiem iemesliem bija neapmierinātība ar Austrumeiropas imigrantiem. Tāpat daudzās valstīs pieaug labējo, pret imigrantiem un bēgļiem noskaņoto partiju popularitāte, kas lielā mērā skaidrojama arī ar daudzajiem terora aktiem, kas pēdējā laikā satricinājuši Rietumeiropu. Līdz ar to cilvēkiem ir sajūta, ka pasaule kļūst nedrošāka.

Es tomēr gribu uzsvērt, ka vairums eiropiešu ir pozitīvi noskaņoti pret imgrantiem. Jo imigrācija ir vienlīdzības zīme inovācijām. Ar lielo imigrantu īpatsvaru arī ir skaidrojams tas, kāpēc ASV ir līdere inovāciju jomā. Ar bēgļiem situācija ir cita. Atšķirībā no imigrantiem, kas ierodas citās valstīs, lai strādātu, bēgļi primāri meklē drošību un patvērumu. Es pati esmu visu mūžu esmu bijusi imigrante dažādās valstīs. Manuprāt, vairums imigrantu ir fleksiblāki un gatavāki uzņemties risku nekā vietējie iedzīvotāji. Domāju, ka vairums Rietumeiropiešu imigrantus no Austrumeiropas uzskata par ieguvumu savai valstij. Eiropai lielākās bailes pašlaik rada islāms, kas ir sveša kultūra un reliģija. Tāpēc mums jācenšas labāk izprast, kas ir islāms, savukārt islāmticīgajiem ir jāpārliecina Eiropa, ka viņi neapdraud tās identitāti. Problēma, piemēram, Dānijā ir tā, ka dāņi un musulmaņi dzīvo nošķirti, savā starpā nekomunicējot. Daudziem maniem dāņu draugiem ir paziņas un draugi no dažādām valstīm, taču starp tiem nav neviena Dānijā dzīvojoša musulmaņa. Tā ir problēma. Un vienīgais risinājums ir veidot dialogu, un to jāsāk darīt jau skolās.

No valstu un kultūru attiecībām pāriesim pie biznesa. Ko mūsdienās nozīmē būt veiksmīgam uzņēmējam un kādi tam ir priekšnoteikumi?

Mūsdienās ikvienam uzņēmējam ir jāapzinās, ka tā klienti būs dažādu paaudžu cilvēki. 2017. gadā preces un pakalpojumus iegādājas piecu dažādu paaudžu patērētāji. Lai būtu sekmīgi tirgū, uzņēmumiem ir jāsaprot, ka katra no šīm paaudzēm uzvedas citādi, līdz ar to komunikācijas veidi ar katru paaudzi būs pilnībā atšķirīgi. Ja ar visiem tiks komunicēts vienādi, tirgus tiks pazaudēts. Tādēļ ir svarīgi, lai uzņēmumā strādātu dažādu paaudžu cilvēki. Vēl viena mūsdienu uzņēmējdarbības īpatnība ir tā, ka klienti ir jāiesaista preču un pakalpojumu radīšanā, sākot ar atsauksmju un priekšlikumu uzklausīšanu. Tāpat jāapzinās, ja jūs savas preces un pakalpojumus nepārdosiet tiešsaistē, pēc pieciem gadiem jūsu biznesa vairs nebūs. Bet vissvarīgākais – uzņēmējiem ir jāspēj noformulēt mērķis, kādēļ viņi ir tirgū un piedāvā tieši to, ko piedāvā. Vienkārši kaut ko pārdot un cerēt gūt peļņu – ar to vien mūsdienu biznesā ir par maz.

Jūsu blogā es atradu interesantu un provokatīvu izteikumu – nav korelācijas starp to, cik gudri cilvēki ir un cik veiksmīgi viņi var kļūt. Vai jūs varētu to paskaidrot sīkāk?

Cilvēks var būt ļoti gudrs, ar ļoti labām sekmēm mācībās, bet, ja viņš nemācēs sadarboties ar citiem un strādāt komandā, viņš nekad nebūs veiksmīgs. Ir vairāki starptautiski, prestiži pētījumi, kas apliecina, ka mūsdienās vissvarīgākā ir tieši tā dēvētā emocionālā inteliģence, kas ir pamatā veiksmīgai saziņai ar citiem. Veiksmīgs būs tikai tāds cilvēks, kurš mācēs sadarboties ar citiem.

Viena no Latvijas ekonomikas problēmām ir tās samērā zemā produktivitāte. Kādas ir iespējas to paaugstināt un kādi tam ir priekšnoteikumi?

Galvenais ir sākt domāt par augstas pievienotās vērtības pakalpojumiem, kurus pievienot katram konkrētam produktam. Mūsdienās vairs nepietiek ar to, ka kaut ko ražo un pēc tam pārdod. Saražotais ir jāpapildina ar pakalpojumiem. Tieši tāpēc tik interesanta un perspektīva ir cirkulārās ekonomikas attīstība.

Jūs esat konsultējusi vairāku valstu valdības. Kādu padomu jūs dotu Latvijas valdībai, kā piesaistīt valsts pārvaldei talantīgākos cilvēkus un tos noturēt, ņemot vērā, ka daudzos amatos algas nav konkurētspējīgas salīdzinājumā ar privāto sektoru?

Dānijā, piemēram, visizglītotākie cilvēki, īpaši sievietes vēlas strādāt tieši valsts pārvaldē. Tas saistīts gan ar stabilitāti, gan sociālajām garantijām. Taču, runājot vispārīgi, atalgojums ir tikai viena no labas un kvalitatīvas dzīves sastāvdaļām. Es ieteiktu Latvijā noskaidrot, kas ir tas, ko cilvēki saprot ar labu dzīvi, kāds ir Latvijas iedzīvotāja sapnis, un tad valsts pārvalde varētu labāk saprast, kas ir tas, ko cilvēki vēlas, ko viņiem piedāvāt. Piemēram, dāņu sapnis ir neliela savrupmāja, neliela mašīna, labs dzīvesbiedrs un divi bērni. Tieši tādēļ Dānija ir tik laimīga valsts, ka sapnis ir apzināts un valsts saviem iedzīvotājiem var piedāvāt iespējas to īstenot. Jums ir jāapzina, kāds ir Latvijas iedzīvotāja sapnis. Varbūt tas ir, piemēram, nestrādāt piektdienās vai katru dienu darbu beigt divos pēcpusdienā. Kad būs skaidrs sapnis, tad arī valsts pārvalde labāk zinās, ko piedāvāt talantīgākajiem cilvēkiem, kurus tā vēlēsies piesaistīt.