Zaļais iepirkums Zaļais iepirkums pārtikas jomā ir pasūtītājam gana sarežģīts; nereti lielie pārtikas uzpircēji to izmanto negodprātīgi

To DB apliecina gan Pārtikas un Veterinārajā dienestā (PVD), gan Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Ar šā gada 1. jūliju stājās spēkā Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas paredz obligātu zaļā publiskā iepirkuma kritēriju piemērošanu pārtikas produktu piegāžu un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumos.

Grūti izkontrolēt

MK noteikumi paredz, ka zināmam īpatsvaram no piegādātajiem pārtikas produktiem jābūt ražotam atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības metodēm vai jābūt ražotiem saskaņā ar integrētās ražošanas kritērijiem, vai jāatbilst nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas vai tās produktu kvalitātes rādītāju prasībām. Tāpat zaļais pārtikas iepirkums paredz, ka pārtikas produkti nesatur ģenētiski modificētos organismus, nav ražoti no tiem, ir iepakoti videi draudzīgā iepakojumā un to piegādes notiek videi draudzīgā veidā. Tas nozīmē, ka zaļā iepirkuma veicējiem ir jāpārliecinās, ka piegādātāja piegādātie pārtikas produkti atbilst šīm prasībām. Lai to izdarītu, ir jāpārbauda piegādātāja iesniegtie sertifikāti par produktu izcelsmi un atbilstību bioloģiskajai saimniekošanai. Lai arī darbietilpīga, taču tā ir iepirkuma vieglākā sadaļa, daudz grūtāk ir pasūtītājam izkontrolēt jau noslēgtā līguma izpildi. Parastā krāpšanas shēma, kas atsevišķos gadījumos tiek īstenota, ir šāda: piegādātājs noslēdz nodomu protokolu ar bioloģisko saimniecību par konkrētu produktu piegādi. Un konkrētajai saimniecībai izsniegto sertifikātu par ražoto produktu izcelsmi iesniedz pasūtītājam. Taču, kad līgums ir noslēgts, piegādātājs realitātē produktus no konkrētās saimniecības nemaz neiepērk, tā vietā piegādājot lētāku, nereti ārvalstu izcelsmes produkciju, kas neatbilst zaļā iepirkuma kritērijiem.

PVD ģenerāldirektors Māris Balodis DB stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad, piemēram, piegādātā importa gaļa ir tikusi pārmarķēta, importa etiķetes aizstājot ar vietējām bioloģisko saimniecību preču zīmēm. M. Balodis uzsver, ka pasūtītājam pašam šādā gadījumā ir teju neiespējami konstatēt krāpšanu. Vienīgā iespēja ir preventīvi sazināties ar saimniecību, kuru piegādātājs norādījis kā savu piegādes avotu, lai pārliecinātos, vai piegādes tiešām notikušas un kādos apjomos. M. Balodis norāda, ka no pagājušajā gadā veiktajām 13 pārbaudēm par zaļo pārtikas iepirkumu tikai vienā gadījumā nav tikuši konstatēti pārkāpumi. Pārsvarā tie bijuši saistīti ar to, ka vietējā bioloģiskā produkcija ir tikusi aizstāta ar citu valstu, pārsvarā Polijas, produktiem un pasūtītājam iesniegtais vietējais saimniecības sertifikāts ticis iesniegts tikai konkursa vajadzībām, taču realitātē nekādā tālāka sadarbība ar zemnieku saimniecību nav notikusi.

Spāņu gaļu uzdod par Latvijas

Ilustrējot M. Baloža teikto, PVD pārstāve Ilze Meistere stāsta par pārbaudēm Daugavpils izglītības iestādēs, kur tika konstatēti pārkāpumi pārtikas produktu piegādē. Uzņēmumi, kuri bija apņēmušies izglītības iestāžu audzēkņu ēdināšanā izmantot zaļajam iepirkumam atbilstošus pārtikas produktus, nereti aizstājuši tos ar neatbilstošiem, tādējādi apkrāpjot gan izglītības iestādes, gan pašvaldību, kas, maksājot par dārgāku, kvalitatīvāku produktu, saņēmusi lētāku, turklāt ne tādas izcelsmes, kā apsolīts. SIA Mežvidi, kam Daugavpils Centra vidusskolas audzēkņu ēdināšanā bija jāizmanto Latvijas izcelsmes, ar Zaļo karotīti marķēta cūkgaļa, to mēdzis aizstāt ar Polijas izcelsmes cūkgaļu. Līdzīgi ar cūkgaļu rīkojusies arī SIA Energo Help, kas nodrošina ēdināšanu Daugavpils 15. vidusskolā. Savukārt SIA Latgales Optima, kas nodrošina ēdināšanas pakalpojumus Daugavpils 13. vidusskolā, Latvijas izcelsmes kāpostus aizstājusi ar Lietuvas izcelsmes kāpostiem, bet Latvijas izcelsmes, ar Zaļo karotīti marķētos makaronus ar citiem, informē PVD.

Jāteic, ka pārkāpumi konstatēti ne tikai Daugavpilī. Piemēram, SIA Bajards virknei dažādu Latvijas sociālās aprūpes, pirmsskolas un vispārējās izglītības iestāžu piegādājis nevis Latvijas izcelsmes cūkgaļu ar Zaļās karotītes marķējumu, bet gan Spānijas izcelsmes cūkgaļu, turklāt pārmarķējot Latvijas uzņēmumā ražoto produkciju. PVD par konstatētajiem pārkāpumiem ir informējis pašvaldības, aicinot pārskatīt sadarbību ar negodprātīgajiem uzņēmumiem. Savukārt SIA Bajards, kas ne tikai piegādāja zaļā iepirkuma prasībām neatbilstošus produktus, bet arī pārmarķēja tos, piemērots administratīvais sods – 700 eiro.

M. Balodis uzsver, ka līdz šim zaļā pārtikas iepirkuma pārbaudes neietilpa PVD kompetencē un iestāde to darīja brīvprātīgā kārtā. Taču jaunie MK noteikumi šādu kontroli paredz, taču, kā norāda dienesta vadītājs, pilnvērtīgā apjomā to veikt būs iespējams vienīgi tad, ja tiks piešķirts papildus finansējums. Nākamā gada budžetā PVD šim mērķim ir pieprasījis 165 tūkst. eiro, taču šis pieprasījums ticis iekļauts jaunajās politikas iniciatīvās un PVD ģenerāldirektors prognozē, ka, visticamāk, nauda netiks piešķirta.

Pārspīlētas prasības

To, ka bez aktīvas PVD iesaistes pārkāpumus zaļajā pārtikas iepirkumā izskaust neizdosies, apliecina arī Latvijas pašvaldību savienības iepirkumu speciāliste Daina Dzilna, kas uzsver – nereti pasūtītājam saviem spēkiem vien ir neiespējami pārliecināties par piegādāto pārtikas produktu atbilstību. Daudzām pašvaldībām arī nav kapacitātes sazināties ar norādītājiem pārtikas piegādātājiem, lai pārliecinātos, ka piegādes tiešām veiktas.

D. Dzilna saistībā ar jauno MK noteikumu prasībām par obligāto zaļā iepirkuma kritēriju piemērošanu pārtikas iepirkumos atklāj vēl vienu problēmu, proti, viņasprāt, vairākas prasības ir pārspīlētas un daudzām pašvaldībām nav īstenojamas. Viņa teic, ka ne visās pašvaldībās ir pieejami šādu produktu piegādātāji. Tāpat nereti sadarbību ar vietējām bioloģiskajām saimniecībām kavē prasības par produktu piegādes veidu. Tā, piemēram, MK noteikumi paredz, ka transportlīdzekļiem, ko paredzēts izmantot produktu piegādei no pārtikas produktu izcelsmes (audzēšanas/ražošanas) vietas, jāatbilst vismaz EURO 5 vai V atgāzu emisijas standartiem. D. Dzilna uzskata, ka tā ir pārspīlēta prasība, kas vairākām zemnieku saimniecībām kavē piedalīties zaļajā iepirkumā. Viņasprāt, būtu jāļauj pašvaldībām savā teritorijā organizēt šādas produkcijas savākšanas punktu un tālāku nogādi pasūtītājam. Pašlaik to kavē stingrie PVD noteikumi par pārtikas produktu pārvadāšanu.

Iepirkumi jāsadala

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis pauž, ka iepircējs ir tas, kuram jāuzņemas pilna atbildība, par to, kādi produkti tiek piegādāti, un iepircējs arī ir tas, kuram jāveic kontroles funkcijas. G. Norkārkļa ieteikums pašvaldībām, veicot pārtikas produktu iepirkumus, ir tos dalīt pa daļām. Proti, nevis iepirkt skolas vai slimnīcas vajadzībām visu nepieciešamo, sākot no kartupeļiem un beidzot ar gaļu, vienā iepirkumā, bet dalīt to pa daļām. Skaidrs ir tas, ka apvienotā iepirkumā, kur jāpiegādā gan gaļa, gan āboli, nevar piedalīties zemnieku saimniecības, tikai lielie pārtikas uzpircēji, ar kuru piegādātās produkcijas izcelsmi tālāk mēdz būt problēmas. Savukārt, ja ir atsevišķi iepirkumi gaļai, dārzeņiem un piena produktiem, tad tajos jau var piedalīties pašas bioloģiskās saimniecības bez pārtikas uzpircēju starpniecības. Protams, tas ir sarežģītāk pašvaldībai, taču sola labāku galarezultātu.

IUB Juridiskā departamenta direktore Evija Mugina stāsta, ka līdz šā gada septembrim ir saņemtas 42 sūdzības par zaļo pārtikas iepirkumu. Pārsvarā sūdzas nevis par nolikumu, jo to reglamentē MK noteikumi, bet par vērtēšanas rezultātiem. E. Mugina uzsver, ka zaļajā iepirkumā visu iesniegto dokumentu verifikācija pasūtītājam ir grūts un sarežģīts, kā arī laikietilpīgs uzdevums, īpaši, ja runa ir par liela apjoma piegādēm. Lai pasūtītājiem atvieglotu darbu, Zemkopības ministrija savā mājaslapā ir publicējusi ieteikumus, kā pasūtītājs var verificēt iesniegtos dokumentus, kur atrodams, piemēram, reģistrēto bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumu saraksts. Tāpat ministrijas mājaslapā atrodama informācija par vietējo augļu un ogu, kā arī vietējo dārzeņu pieejamību tirgū. Tur piemēram, redzams, ka no janvāra līdz aprīlim (ieskaitot) vietējie puķkāposti tirgū nav pieejami. Līdz ar to, ja pretendents sola vietējos ziedkāpostus piegādāt visu gadu, tad pasūtītājam ir pamats tam neticēt.