Augstās zāļu cenas vairs nav tolerējamas, intervijā DB uzsver Jans Natss, Eiropas Sabiedrības veselības alianses Universālās medikamentu pieejamības politikas daļas vadītājs

Medicīna

Viena no Latvijas pacientu lielākajām problēmām ir dārgie medikamenti, kurus daudziem ir grūtības iegādāties tieši augsto cenu dēļ. Kādi ir iespējamie risinājumi, lai zāļu cenas padarītu iedzīvotājiem draudzīgākas, vai šajā ziņā var ko darīt arī valsts?

Medikamentu augstās cenas nav tikai Latvijas problēma, tas ir raksturīgi visai Eiropas Savienībai (ES). Nevienas valsts veselības aprūpes sistēma nevar atļauties apmaksāt visus medikamentus. Tas, ko valstu valdības var darīt, primāri ir ģenērisko medikamentu (oriģinālo medikamentu ekvivalenti – red.) plašāka pielietošana. Es zinu, ka par to ir plašas diskusijas, ģenēriskajiem medikamentiem ir arī opozicionāri, taču, neraugoties uz to, ja mēs vēlamies, lai zāles būtu pieejamākas, tad nav citas izejas kā ģenērisko medikamentu ieviešana aktuālajā zāļu apritē. Tas ir arī svarīgi no konkurences viedokļa, jo tikai atklāta un godīga konkurence, kur, piemēram, oriģinālajām zālēm nav monopolstāvokļa, var nodrošināt pacientiem pieejamas zāļu cenas. Valstu valdībām kā sarunvedējām ar farmaceitiskajām kompānijām ir sava līdzsvarojoša ietekme uz caurspīdīgu zāļu cenu noteikšanas mehānismu. Tieši tādēļ vairākas valstis, piemēram, Beļģija un Nīderlande, apvienojas un veic kopīgas pārrunas par zāļu cenām. Jāmin arī tā sauktie saullēkta līgumi (sunshine acts) starp veselības aprūpes sniedzējiem un zāļu ražotājiem, kas nodrošina abu pušu savstarpējo finansiālo attiecību caurspīdīgumu. Jāuzsver, ka ES līmenī ir politiskā griba padarīt zāļu cenas pacientiem pieejamākas, un te vairs nepastāv pārprasts politkorektums.

Vai varat par to pastāstīt sīkāk?

Jā, pagājušā gada jūlijā 28 ES dalībvalstu ministri parakstīja ES Padomes Secinājumus par līdzsvara stiprināšanu farmācijas sistēmās Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs. Secinājumi bija gana skarbi, un tajos tika minēts vesels saraksts ar problēmām. Starp tām jāmin gan augstās zāļu cenas, gan tas, ka ne visas jaunās zāles, kas tiek laistas tirgū, arī ir patiešām inovatīvas. Tāpat tika apspriests jautājums par intelektuālā īpašuma aizsardzību un patentiem, vai tiešām tas ir veids, kas vislabāk sekmē inovāciju rašanos. Jāteic, ka šajā ziņā lietas ir ļoti strauji virzījušās uz priekšu, jo vēl tikai pirms diviem gadiem mēs bijām pāris cilvēku (Briselē), kas uzdrošinājās runāt par patentu lomas mazināšanu. Tagad par to runā dalībvalstu veselības ministri.

Latvijā bija viens veselības ministrs (Guntis Belēvičs – red.), kurš vēlējās atvieglot zāļu paralēlo importu no trešajām valstīm. Vai, jūsuprāt, tā ir laba ideja?

Tas ir bizness, kas ietekmē vairākas valstis. Faktiski tas ir jautājums par ES valstu tirgu fragmentāciju. Respektīvi, farmaceitiskajām kompānijām ir panorāmisks skats uz to, kas notiek visā kontinentā, kamēr, piemēram, Latvija nezina, kas notiek kaimiņvalsts zāļu tirgū. Un paralēlais imports ir tikai simptoms, kas raksturo manis minēto situāciju. Paralēlais imports arī signalizē par zāļu trūkumu konkrētājā tirgū.

Latvijā vidējā reģistrēto zāļu cena aug katru gadu, tostarp katru gadu arī aug aptieku apgrozījums. Vai tā ir neizbēgama situācija, un vai ar to sastopas arī citas ES valstis?

Jā, zāļu cenas pieaug ar katru gadu, un ir tāds iespaids, ka tās augs tik ilgi, kamēr vien tirgus spēs to panest. Tam ir jāmainās. Faktiski jau pašlaik dalībvalstu veselības ministri farmācijas industrijai ir pateikuši, ka šāds biznesa modelis vairs nav pieņemams. Domāju, ka arī pati nozare ir sapratusi, ka vairs nevar darboties attiecībā uz zāļu cenām pēc principa, ka debesis ir robeža (sky is a limit).

Taču kas brīvā tirgus apstākļos var regulēt cenas un neļaut industrijai tās noteikt tik lielas, cik tā vēlas?

Vispirms jau tas ir jautājums par efektīviem nozares uzraugiem, kas, piemēram, veic augsto tehnoloģiju novērtējumu, lai saprastu, vai piedāvātās zāles ir patiešām inovatīvas vai tikai tiek par tādām uzdotas. Tas ir jautājums par publisko finansējumu zāļu izstrādei un atdevi no tā, tas, piemēram, attiecas uz farmaceitisko kompāniju sadarbību ar valsts finansētām universitātēm. Tā ir diskusija ar visām iesaistītajām pusēm, tostarp, protams, arī nozari. Es piekrītu, ka farmācijas nozares konkurētspēja ir svarīgai visai tautsaimniecībai, taču tā nevar dominēt pār sabiedrības veselības interesēm. Un pašlaik farmācijas intereses nereti ir pretrunā ar sabiedrības interesēm.

Valsts kompensējamo medikamentu sistēmas ietvaros valsts konkrētajā zāļu grupā kompensē lētāko medikamentu, tā saukto ģenēriķi. Taču nereti ārsti izraksta šīs pašas grupas dārgākās zales, aizbildinoties, ka lētākajām var būt blaknes. Kā jūs teiktu, kādas ir kvalitātes attiecības starp ģenēriķiem un oriģinālzālēm, vai ir kādi gadījumi, kad ģenēriķus konkrētais pacients nevar lietot?

Šāda diskusija notiek visās dalībvalstīs. Jāsaka, ka jāmainās ir visiem sistēmā iesaistītajiem, jo pašreizējā sistēma ir bankrotējusi. Jautājums par zāļu cenām un to pieejamību ir jautājums par sociālo taisnīgumu un sociālo kohēziju. Līdz ar to gan veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, gan farmaceitiskajām kompānijām, gan pacientu organizācijām un, protams, arī valdībai ir jānosaka skaidri spēles noteikumi un standarti. Atbildot uz jūsu konkrēto jautājumu, ārstu profesionālajām organizācijām ir skaidri jāpasaka, ka pašreizējās augstās zāļu cenas nav tolerējamas, ārstiem ir jāārstē, nevis jāizlemj, kurš pacients dzīvos un kurš mirs. Veselības aprūpes profesionāļiem ir jāizglīto sabiedrība un jāskaidro, ka ģenēriķi ir absolūti droši un uzticami un atbilst visiem tiem pašiem drošības standartiem, kādi ir oriģinālajām zālēm. Šādas informācijas trūkums apdraud veselības aprūpes sistēmas ilgtspēju un pieejamību.

Tātad tā nav taisnība, ka ģenēriķiem mēdz būt dažādas blaknes?

Protams, ka nē. Tas bija pacientiem jāizskaidro jau vakardien. Te ir valdībai jāieņem strikta un noteikta pozīcija. Mēs nedrīkstam turpināt izplatīt šos mītus par ģenēriķiem, jo tie apdraud pacientu intereses.

Saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem, Latvija ir pēdējā vietā ES pēc jaunu un inovatīvu medikamentu pieejamības pacientiem. Cik nozīmīga ir šādu jaunu medikamentu pieejamība?

Vispirms jāuzsver, ka inovatīvs un jauns medikaments ir divas principiāli dažādas lietas, jo ne visi jauni medikamenti ir inovatīvi. Jāteic, ka patiešām inovatīvi medikamenti tirgū parādās ļoti reti. Tā ka es pat teiktu, ka mums ir inovāciju krīze farmācijā. Nereti jaunie medikamenti ir tie paši vecie, tikai ar citu garšu vai formu. Šādi uzlabojumi ir veikti tikai un vienīgi peļņas nolūkos, un tiem nav saistības ar inovativitāti. Tiešām inovatīviem un efektīviem medikamentiem ir jābūt pieejamiem, taču nevajadzētu koncentrēties uz jauniem un dārgiem medikamentiem, jo to «jaunums» nav nekas inovatīvs.

Daudzas zāles Latvijā ir dārgākas nekā Vācijā, un daudzas zāles, kas tai pašā Vācijā ir pieejamas, Latvijā nav. Vai tā ir likumsakarīga situācija, kam ir saistība ar tirgus izmēru?

Jā, tāpēc es ieteiktu Latvijai un visām Baltijas valstīm sekot Beniluksa valstu piemēram un veikt kopējas pārrunas par zāļu cenām ar farmācijas kompānijām.

Pēc kādiem kritērijiem zāles būtu jāiekļauj kompensācijas sistēmā – pēc cenas vai efektivitātes? Lētākus medikamentus var nodrošināt pēc iespējas plašākam pacientu lokam, taču nereti tie nedod iespējami labāko rezultātu.

Es teiktu, ka inovācija, ja tā nav pieejama, ir bez vērtības, jo kas no tās iegūst? Manuprāt, ir jākompensē tādas zāles, kuru iedarbība ir pārbaudīta, nevis kādi brīnumlīdzekļi, kas nereti dod viltus cerības, jo to efektivitāte nav pierādīta. Nav jākompensē katrs jauns medikaments, ir jākompensē lētākās efektīvās zāles. Tādēļ ir jābūt adekvātam zāļu efektivitātes novērtēšanas mehānismam, lai valsts skaidri zinātu, par ko tieši tā maksā. Svarīgi, lai te būtu vienotas arī pacientu organizācijas un tās savā starpā nekonkurētu.

Kā jūs vērtējat praksi, kad farmācijas kompānijas ārstiem apmaksā dalību dažādās konferencēs, tostarp arī visai eksotiskās valstīs?

Tā ir pilnībā nepieņemama prakse.