Mazajiem uzņēmumiem, kas strādā reģionos, grūtības rada gan neizdevīgie, soda sankcijām pārpilnie līgumi ar ģenerāluzņēmējiem, gan pašvaldību aizvien pieaugošās prasības publiskajos iepirkumos

Būvniecības process

Par to, ar kādām problēmām saskaras apakš- uzņēmēji, intervijā DB stāsta būvniecības uzņēmuma Preiļu celtnieks komercdirektors Egils Stikāns.

Kādas ir galvenās būvniecības nozares problēmas no apakšuzņēmēja skatu punkta un kā vispār jūtas apakšuzņēmējs pašreizējā būvniecības tirgū?

Lielākā problēma ir publiskie iepirkumi, kuros dominē zemākā cena, tāpat arī projektu un būvdarbu specifikācijas kvalitāte, lielā birokrātija un darbu izpilde. No pasūtītāja trīs vēlmēm – ātri, kvalitatīvi un lēti – vajag izvēlēties vienu. Tāpat grūtības rada tas, ka tirgus dalībniekiem ir atšķirīgi spēles noteikumi. Citā terminoloģijā runājot, apakšnieks un ģenerālis spēlē it kā vienu un to pašu spēli, taču diemžēl pēc dažādiem noteikumiem.

Kādas ir būtiskākās atšķirības jūsu pieminētajos noteikumos?

Līgums starp apakšuzņēmēju un ģenerāluzņēmēju ir pārpilns ar soda sankcijām attiecībā uz apakšnieku. Lūk, viens piemērs no līguma ar ģenerāluzņēmēju: «Līguma summa ir galīga un ietver sevī būvniecības jebkādu izmaksu pieaugumu, jebkādu neparedzēto darbu rezervi, izpildes tiek apmaksātas tikai tad, kad ģenerālis saņem naudu no pasūtītāja. Apakšuzņēmēja pienākums ir uz sava rēķina, tāmē norādot atsevišķā pozīcijā, sagatavot detaļu un mezglu detalizētos rasējumus un/vai standartizētos detaļu un mezglu risinājumu rasējumus ar Uzņēmēja starpniecību saskaņot ar Pasūtītāju un/vai Objekta galveno arhitektu.»

Pasūtītāja un ģenerāluzņēmēja līgums ir vienkāršs, caurspīdīgs un saprotams, bet līgums ar apakšnieku diemžēl ir pilnīgi savādāks. Reģiona uzņēmējiem ir teiciens: ja līgums ir uz piecām lapām, tad ģenerālis samaksās līguma summu, ja garāks – apakšuzņēmējs tiks nolikts uz ceļiem. No savas pieredzes varu teikt, ka man kā reģionā strādājošam uzņēmējam, lai saskaņotu un parakstītu apakšuzņēmēja līgumu ar ģenerāli, ir vismaz četras reizes jātiekas ar ģenerāluzņēmēja pārstāvjiem un juristiem, kamēr tiek panākta kompromisa vienošanās. Jāsaprot, ka jebkurā objektā – vai tā ir pils, veselības iestāde, sabiedriska ēka, izglītības iestāde – būvniecības procesā rodas lielāki vai mazāki neparedzēti būvdarbi. Pirms darbu sākšanas vai projektējot, ne projektētājs, ne būvnieks visu nevar paredzēt. Un tad izveidojas situācija, ka, rodoties kādiem neparedzētiem darbiem, ģenerālis un pasūtītājs atsaucas uz līgumu, kur norādīts, ka par konkrētu summu ir jāizbūvē konkrēts objekts un, ja ir radušies kādi neparedzēti, līgumā neiekļauti darbi un izdevumi, tad faktiski apakšniekiem tie ir jāveic par saviem līdzekļiem. Tādēļ arī ir tik svarīgi, kāds ir projekts, būvdarbu specifikācija, izpildes laiks un noslēgtais līgums. Jo veiksmīgāks apakšuzņēmējs, ar lielāku pieredzi un labu kolektīvu, jo vairāk viņš var mēģināt uzstāt uz sev izdevīgiem noteikumiem.

Jūs pieminējāt, ka problēma ir ar projektu kvalitāti. Par ko tieši ir runa?

Papīrs pacieš visu. Projektu veido arhitektūras, būvkonstrukciju, vēdināšanas, apkures, ūdensapgādes, elektroinstalācijas un vājstrāvas daļas. Projektētāji arī piesaista apakšuzņēmējus dažādu daļu izstrādei. Apvienojot visu projektētāju izstrādātās daļas, bieži vien sanāk čiks. 2. un 3. kategorijas būvprojektiem būtu obligāta autoruzraudzība ne tikai kvalitātes pārbaudei, bet arī projektētāju pieredzes iegūšanai.

Pārsvarā kvalitāte klibo mazākiem, pašvaldību pasūtītiem projektiem, piemēram, izglītības vai veselības aprūpes iestāžu projektiem. Ir bijuši gadījumi, kad tajos nav izstrādāti komunikāciju mezgli, nav skaidrs, kāds būs objekta vizuālais izskats. Problēmas sakne ir zemākās cenas princips pašvaldību iepirkumos. Nedrīkst nedz projektētāju, nedz būvnieku piedāvājumu vērtēt pēc zemākās cenas principa. Mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lētas mantas. Citādi iznāk tā, ka jaunai ēkai pēc pieciem gadiem jau nepieciešami kaut kādi remonti un uzlabojumi. Kvalitatīvi izstrādāts projekts aizsargā arī pasūtītāju, jo tad būvniekam, veidojot izmaksu tāmi, nav iespēju šmaukties.

Kāda ir būvnieka rīcība, saņemot nekvalitatīvi izstrādātu projektu, kur, piemēram, nav iezīmēti mezgli? Ko būvnieks var darīt šādā situācijā?

Faktiski pasūtītājam pēc līguma parakstīšanas nianses neinteresē. Tas, kā būvnieks darbu izpildīs, kā tiks galā ar visādām neparedzētām ķibelēm, ir viņa problēma. Ja projektā ir atklātas kādas lielas problēmas, tad tās risina kopā ar projektētāju, pasūtītāju un būvuzraugiem, rakstot izmaiņu, saskaņojumu aktus utt. Ja ir sīkākas kļūmes, tad ar to jātiek galā pašam būvniekam.

Vai ir bijuši gadījumi, kad esat no līguma parakstīšanas atteikušies, jo ir bijis nekvalitatīvs projekts un esat sapratuši, ka tādu nav iespējams realizēt?

Šādos gadījumos mēs pat nestartējam konkursos. Ja, iepazīstoties ar projektu, redzam, ka tā ilgmūžība ir vien trīs līdz pieci gadi, tad konkursā nepiedalāmies.

Jūs piedalāties pašvaldību iepirkumos. Kā jūs vērtējat pašvaldību kā pasūtītāju kompetenci, cik tās ir zinošas nolikuma un tehniskās specifikācijas izstrādē?

Ar to ir lielas problēmas, jo daudzos gadījumos pašvaldībai jārealizē daudzi projekti vienlaikus. Un tam, lai izvērtētu iesniegto projektu un saprastu, cik tas ir kvalitatīvs, nepietiek laika. Arvien biežāk iepirkumos parādās ieraksts: finansējuma nepiešķiršanas gadījumā vai tā samazinājuma gadījumā pasūtītājs patur tiesības atteikties no projekta realizācijas un/vai pārtraukt iepirkuma procedūru. Tā ir atbilde uz jautājumu. Savukārt būvniekam atvēlētais termiņš, lai izpētītu projektu un lai neveidotos neattiecināmās izmaksas, ir par īsu. Ja esi saskatījis kļūdu un nepilnības, to novēršanu tāmē labāk neparedzēt, jo iepirkumā zaudēsi. Pilnīgi cita pieeja ir privātajiem pasūtītājiem, un es kā patiešām veiksmīgu piemēru gribu nosaukt uzņēmumu Preiļu siers. Tas nekad savos iepirkumos neizvēlas lētāko piedāvājumu un nevadās pēc cenas kā galvenā principa. Turklāt šis pasūtītājs ļoti labi zina reģionā strādājošos būvniekus. Preiļu siers pie līguma parakstīšanas vienmēr arī paredz avansu, kas atvieglo būvniecības, mobilizācijas un būvkonstrukciju sagādes procesu. Pašvaldību iepirkumos, ņemot vērā negodīgos uzņēmējus, avanss jau vairākus gadus netiek paredzēts. Pasūtītājs ar katru iepirkumu izvirza arvien lielākas prasības pretendentiem. Kvalitātes vadības sertifikātus, izpildes garantijas, nodrošinājumus, nesamērīgās pieredzes, līdzfinansējuma esamību, termiņus, neņemot vērā būvobjekta specifiku, laika apstākļus un projekta kvalitāti. Mēs visu laiku trenējamies, lecam pāri tai kārtij, taču pasūtītājs to kārti ceļ aizvien augstāk un augstāk, un vienā brīdi saproti, ka tā kārts ir konkrēta būvnieka kārts, ar kuru nevari cīnīties. Kā vienu piemēru varu minēt absurdu gadījumu: būvniekam ir pieredze, nosiltinot ēku 1200 m2 apjomā. Konkursa nolikums pieprasa ne mazāku kā 1500 m2. Jautājums pasūtītājam – ja māk nosiltināt 1200 m2, vai nemācēs nosiltināt 1500 m2?

2018. gada jaunums ir Būvkomersantu reģistrs, kur katram būvniekam ir piešķirta kvalifikācija ar kategoriju no 1 līdz 5. 1. kategorijas būvnieks klasificējas visiem būvobjektiem, bet, piemēram, Preiļu celtnieks, kas ir 4. kategorijas būvnieks ar 40 darbiniekiem, būvdarbu vadītāju ar būvuzrauga pieredzi, restaurācijas darbu vadītāju, darba drošības speciālistu, kvalitātes vadības sertifikātiem un Latgales apgrozījumu līdz vienam miljonam eiro, varēs būvēt tikai pirmās un, maksimums, otrās grupas būves. Manuprāt, šādi notiek lielo uzņēmēju lobēšana un konkurences ierobežošana. Lielajiem un varenajiem gribas valdīt un skaldīt. Ir bijuši arī tādi absurdi gadījumi, kad it kā kvalificējies darba pieredzes ziņā – saskan gan uzbūvētie kvadrātmetri, gan darbu sarežģītība –, taču tomēr nekvalificējies, jo iepriekšējā objektā uzņēmums bijis apakšnieks, nevis ģenerālis, taču šajā iepirkumā tiek prasīta ģenerāļa pieredze. Turklāt mēs kā apakšuzņēmēji arī piesaistījām citus apakšuzņēmējus. Tā ka mums bija pieredze darbu organizēšanā.

Ko liecina jūsu pieredze, vai ģenerāļi attiecībā uz apakšnieku izvēli piemēro to pašu principu, kuru prasa no publiskajiem pasūtītājiem – proti, izvēlas pēc kvalitātes, vai tomēr dominē zemākā cena?

90% gadījumu apakšniekus izvēlas pēc zemākās cenas principa. Parasti tiek veiktas vairākas apakšuzņēmēju cenu aptaujas.

Vai tas nozīmē, ka ģenerāļi savā darbībā neievēro to, ko prasa no publiskajiem pasūtītājiem?

Tieši tā. Galvenais ir pēc iespējas vairāk nopelnīt. Lai gan ir ģenerāļi, ar kuriem Preiļu celtniekam ir laba pieredze un sadarbība, piemēram, Velve, RERE.

Būvniecība ir nozare ar vienu no augstākajiem ēnu ekonomikas īpatsvariem. Ar to var mēroties mazumtirdzniecība. Parasti tiek norādīts, ka ēnu ekonomikā strādā apakšuzņēmēji, nevis ģenerāļi. Kādi, jūsuprāt, ir priekšnoteikumi, lai apakšnieki iznāktu no ēnu ekonomikas?

Nedrīkst dominēt zemākā cena. Ģenerālis redz un zina, kādas ir gan cilvēkstundu izmaksas, gan materiālu izmaksas, gan nepieciešamais izbūves laiks (esošā tirgus cena). Un ģenerāluzņēmējs, aplūkojot apakšnieka piedāvājumu, uzreiz var pateikt, kurš ir aplokšņu algu maksātājs. Mums pirms pāris gadiem visos iepirkumos bija viens konkurents, kuram cenas ziņā vienmēr zaudējām un kurš nu jau savu darbību ir izbeidzis. Nesapratām, kas notiek, kā piedāvājums var būt tik lēts. Taču, kad iepazināmies ar tāmēm, redzējām, ka norādītās darba algas ir minimālas un aprīkojums ļoti dārgs. Darba algas tiek apliktas ar sociālo nodokļi (tajā laikā 24,09%), savukārt aprīkojums netiek aplikts ar to. Respektīvi faktiskās darba algas ir apslēptas zem aprīkojuma. Preiļu celtniekā vispār nav aplokšņu algu, un tas savienojumā ar zemāko cenu iepirkumos nozīmē, ka mums izdzīvot ir ļoti grūti. Salīdzināsim vienu konkrētu objektu, ja esi ģenerāluzņēmējs un ja esi apakšuzņēmējs. Ģenerāluzņēmējam, pareizi virzot projektu, peļņa ir 10%. Izmantojot līgumu un līguma soda sankcijas – +5 %. Savukārt, ja esi apakšuzņēmējs, maksimāli var nopelnīt 3 līdz 4%, jo apakšuzņēmējs nodarbina strādniekus, meistarus, darbu vadītājus, darba drošības speciālistu, palīgstrādniekus, tam ir transporta izmaksas materiālu un darbinieku pārvietošanai, komandējumu naudas, darba drošības un darba aizsardzības pasākumi, jāveic sagādes, aprīkojuma nomas un būvniecības darbi.

Tas nozīmē, ka apakšniekam ir lielākas izmaksas nekā ģenerālim?

Protams, tāpēc mums arī peļņa ir mazāka nekā ģenerālim.

Cik cilvēku nodarbina Preiļu celtnieks?

Visu gadu pie mums strādā 42 darbinieki. Vasaras periodā – līdz 60 darbiniekiem. Tāpat nodrošinām 3–7 prakses vietas Preiļu arodskolas, Rēzeknes tehnikuma, Daugavpils celtniecības tehnikuma un citu arodskolu audzēkņiem.

Kāda ir vidējā alga uzņēmumā?

No 520 līdz 800 eiro bruto speciālistiem, bet palīgstrādnieks gan var saņemt tikai minimālo algu. Ja ar iepirkumu politiku nekas nemainīsies, tad paaugstināt minimālo algu palīgstrādniekiem būs ļoti grūti.

Cik liels jums ir mazkvalificētā darbaspēka īpatsvars un cik ir kvalificētu strādnieku?

27 ir kvalificēti strādnieki (amatnieki), pieci spēcīgi brigadieri, bet pārējie ir mazkvalificēti.

Kā vērtējat gaidāmo ģenerālvienošanās noslēgšanu nozarē, kas paredz noteikt minimālo algu vairākām amatu kategorijām?

Tas ir viens solis uz priekšu, lai izskaustu ēnu ekonomiku. Īstenībā jau tās nelikumīgās shēmas visiem ir labi zināmas. Nodokļiem jābūt ssamērīgiem, vienkāršiem un saprotamiem, lai ir vēlēšanās tos maksāt un būt baltam. Ja kādam uzņēmumam izveidojas nodokļu parāds divi eiro, tad trīs dienu laikā Valsts ieņēmumu dienests par to informē. Ja ir tik operatīva rīcība par divu eiro nodokļu parādu, tad kā vienam naftas, datoru vai zelta tirgotājam var būt vairākus gadus 46 miljonu eiro nodokļu parādss? Kā tas ir iespējams?

No 1. oktobra lielajos būvlaukumos ir ieviesta obligāta elektroniska darba laika uzskaite. Vai, jūsuprāt, tas ir pareizi un tam būs atdeve?

Jā, no vienas puses tas palīdzēs. No otras – paskatīsimies uz reālo situāciju. Būvobjektam ir viena ieeja, bet, ja tās ir piecas, tad kā to izkontrolēt? Šodien strādnieks paņem ID karti, rītdien ne. Galu galā datorspeciālists sakārtos visu uzskaiti, kā vajadzēs uzņēmējam. Jautājums, kā tas viss tiks uzraudzīts, kāda būs kontrole?

Cik viegli vai grūti ir atrast strādniekus un cik sakārtots ir darbaspēka kvalifikācijas jautājums?

Jāteic, ka ar strādnieku piesaisti mums ir problēmas. Kad izputinājām profesionālās izglītības iestādes, parakstījām sev nāves spriedumu. Pavisam drīz jau mums nebūs nedz kvalificētu metinātāju, nedz kvalificētu būvgaldnieku, nedz traktoristu un būvstrādnieku. Tā ir liela problēma. Samērā spēcīgas arodskolas ir Rēzeknē, Preiļos un Daugavpilī. No pieciem to beidzējiem, kas atnāk pie mums strādāt, viens ir labs un derīgs. Tajā pašā laikā, lai pilnībā viņu apmācītu amata meistarībā, mums ir vajadzīgi trīs gadi. Taču problēma ir tā, ka jaunietis grib saņemt pietiekami labu atalgojumu un dzīvot, veidot ģimeni šodien, nevis rīt vai pēc pieciem gadiem.

Kur tad viņš paliek?

Labākajā gadījumā aizbrauc strādāt uz lielpilsētu. Biežāk – uz ārzemēm.

Vai būtu nepieciešams strādniekiem kvalifikācijas eksāmens?

Nepieciešamas spēcīgas, attīstītas, valstiski atbalstītas, tālredzīgas arodskolas ar mūsdienīgu aprīkojumu un sadarbība ar uzņēmējiem. Jāmin vēl viena atšķirība starp Rīgu un, piemēram, Preiļiem. Rīgā darba ir daudz, uzņēmumi un strādnieki var specializēties gana šauram pakalpojumu lokam, konkrētam darbam – vai nu betonēšana, vai mūrēšana utt. Taču Latgalē strādniekam šodien ir jāflīzē, rīt jāliek kopā konstrukcijas, bet parīt jāšpaktelē. Kā šo situāciju risināt, es nezinu. Varbūt risinājums būtu noteikt izpildes stundu normas?

Kāds jūsu uzņēmumā ir strādājošo vidējais vecums?

Starp 40 un 45 gadiem.

Ko jūs darāt ar saviem strādniekiem ziemas laikā, kad nevarat veikt būvdarbus?

Mokāmies ar mazajiem būvobjektiem. Februāris un marts ir atvaļinājumu laiks. Taču ir jāatzīst, – šajā plānošanas un ekonomiskajā situācijā sezonas laikā izveidot uzkrājumus neaktīvajai sezonai nav iespējams.

Sarunu noslēdzot – Ekonomikas ministrija (EM) sit trauksmes zvanus, ka mums būvniecībā ir daudz zemāka produktivitāte nekā vidēji Eiropas Savienībā. Vai redzat, kā to būtu iespējams paaugstināt? EM piesauc divus risinājumus – mazkvalificētā darbaspēka īpatsvara samazināšana un jaunāko tehnoloģiju ieviešana.

Vīzija ir pareiza. Tehnoloģizēties, protams, var un vajag, taču ir zināmi ierobežojumi. Piemēram, Ēku energoefektivitātes paaugstināšanas programma ir izstrādāta un nedarbojas. Kredītiestādes diktē nesamērīgus noteikumus līdzfinansējumam, ķīlām, un aizdevuma procenti ir ļoti augsti. Ir risinājums izmantot jaunās tehnoloģijas un darboties visu gadu, attīstīt ražošanu, atrisināt bezdarba problēmu, bet atbalsts, kuru sniedz Ekonomikas ministrija, Altum un komercbankas, nav orientēts uz attīstību.