Lai apturētu cilvēku aizplūšanu, ir jādomā, cik pievilcīgs Rīgas centrs ir iedzīvotājiem, nevis automašīnām, intervijā DB teic sociālantropologs un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš

Pilsētas attīstība

OECD pētījumā par Latvijas ekonomikas attīstību ir norādīts: lai gan Rīga ir valsts ekonomiskais dzinējspēks, tomēr tās konkurētspēja salīdzinājumā ar citām Baltijas jūras reģiona metropolēm ir zemāka. Kādas, jūsuprāt, ir Rīgas konkurētspējas stiprās un vājās puses?

Baltijas jūras reģiona pilsētas, kas tiek savstarpēji salīdzinātas, ir līdzīgas pēc formāliem kritērijiem, bet ne kvalitatīvi. Tallina un Viļņa nav tas pats, kas Stokholma un Helsinki, līdz ar to atšķirības konkurētspējā ir tikai likumsakarīgas – dažādi apdzīvotības blīvumi, transporta infrastruktūra un iedzīvotāju kvalifikācija. Galvenais iemesls, kādēļ Rīga savā attīstībā atpaliek, ir saistīts ar funkcionālo integritāti. Proti, Rīga apdzīvotības ziņā ir pārāk izkliedēta – centrs ir pārāk tukšs, tas zaudē iedzīvotājus, savukārt Pierīga pārāk uzblīdusi. Pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski pieaugusi Rīgas aglomerācija, kas nozīmē, ka mums ir zema koncentrācija – cilvēki daudz vairāk laika pavada ceļā uz un no darba. Vienkārši sakot, Rīgas funkcionālās integritātes vājums ir tas, ka cilvēki dzīvo pārāk tālu no darba vietām un sociāliem pakalpojumiem. Pēdējo desmit gadu laikā Rīgā automašīnu skaits ir pieaudzis par 60%, un puse no tām ik dienu brauc uz Rīgu no Pierīgas, kamēr ceļu infrastruktūra nav būtiski paplašināta. Šāda noslodze atstāj negatīvu ietekmi uz pilsētnieku dzīves kvalitāti (troksnis, izmeši, sastrēgumi utt.). Cita situācija būtu, ja no Pierīgas uz Rīgu kursētu ērts un ātrs sabiedriskais transports.

Tajā pašā laikā arī Berlīnē, Parīzē vai Londonā daudzi cilvēki dzīvo priekšpilsētās, jo vienkārši nevar atļauties dzīvot centrā.

Jā, bet tas ir jautājums, kā cilvēki no šīm priekšpilsētām nokļūst uz centru. Jūsu minētajās pilsētās tas pārsvarā notiek, izmantojot metro vai vilcienu, kas darbojas ciešā sasaistē ar park un ride infrastruktūru. Savukārt Rīgā – ar automašīnām. Tāpat mums nav ātrgaitas šoseju. Un pilsētas attīstību nevar balstīt uz esošo ceļu paplašināšanu. Ja visas Rīgas ielas savā intensitātē kļūs līdzīgas Daugavgrīvas ielai, tad neviens to tuvumā negribēs dzīvot. Tas tikai vēl vairāk pastiprinās vēlmi pārcelties dzīvot prom no pilsētas centra.

Kādas konsekvences tukšais centrs un izpletusies Pierīga rada tieši ekonomiskā ziņā? Kādēļ tas negatīvi ietekmē galvaspilsētas ekonomisko sniegumu?

Tādēļ, ka cilvēki patērē laiku, sēžot sastrēgumos. Tas ir laiks, ko viņi nestrādā vai neatpūšas. Vēl viena būtiska problēma – cilvēki strādā Rīgā, izmanto tās infrastruktūru, bet nodokļus maksā citur. Tas nozīmē, ka Rīgai ir jānodrošina infrastruktūra aizvien lielākam skaitam cilvēku, bet nodokļu ieņēmumi krītas.

Kādi ir galvenie iemesli tam, ka cilvēki izvēlas pamest Rīgas centru?

Tie noteikti ir vairāki, taču galvenais no tiem ir dzīves kvalitāte un intensīvā satiksme. Cilvēki nevēlas dzīvot blakus ļoti noslogotām ielām, jo tas ir gan troksnis, gan putekļi, gan izmeši. Tāpēc cilvēki dodas uz Pierīgu. Ja mēs gribam, lai Rīgas centrā un tuvējās apkaimēs pieaug iedzīvotāju skaits, tad prioritātei ir jābūt sabiedriskajam transportam, publiskai ārtelpai, gājējam, velosipēdistam, nevis mašīnām. Lai apturētu cilvēku aizplūšanu, ir jādomā, cik pievilcīgs Rīgas centrs ir iedzīvotājiem, nevis automašīnām.

Vai Rīgai ir arī kādas konkurences priekšrocības?

Noteikti. Mēs joprojām esam trešā lielākā pilsēta Baltijas jūras reģionā, un Rīgai ir skaidri definēts centrs, turklāt administratīvais, finansiālais ir ļoti tuvu vēsturiskajam. Ar to Rīga atšķiras no Viļņas un Tallinas. Tāpat Rīgas centram ļoti tuvu ir lidosta. Daugavas kreisajā krastā top Latvijas Universitātes akadēmiskais centrs, un es domāju, ka tuvākajā nākotnē tieši kreisais krasts būs Rīgas jaunais centrs. Te būs 30 000 studentu, kas ir zināšanas un talanti, kas radīs pievienoto vērtību un zināšanās balstītu ekonomiku. Tā ka nav tikai bēdu ieleja.

Runājot par cilvēku piesaisti Rīgas centram, vai mums būtu jāorienējas uz vidusšķiru un turīgiem cilvēkiem vai arī uz iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem? Kas dzīvos pilsētas centrā?

Atgādināšu labi zināmu pilsētplānošanas patiesību – pilsētai ir jābūt dažādai. Ja grib viena profila sabiedrību, tad jādodas uz laukiem, jo lauki viemēr ir bijuši viendabīgi, bet pilsēta pēc definīcijas ir daudzveidīga. Daudzviet pasaulē ir prakse, ka nekustamo īpašumu attīstītājiem, ja tie vēlas paaugstināt apbūves intensitāti, līdztekus ir jāparedz arī pāris dzīvokļu cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem. Tas ļauj trūcīgākām ģimenēm redzēt citu dzīvesveidu, citas attiecības. Tā ir virzība prom no segregācijas uz iekļaujošāku sabiedrību.

Kā Rīgas centram būtu iespējams piesaistīt turīgos cilvēkus, lai viņi nedotos dzīvot uz privātmājām Pierīgā?

Es domāju, ka visiem ir svarīga dzīves telpas kvalitāte – lai ir pieejami publiskie pakalpojumi, spēļu laukumi bērniem, zaļā zona utt. Protams, rajonos, kur dzīvokļa kvadrātmetra cena ir 2000 līdz 3000 eiro, nebūs daudz mazturīgu cilvēku, tomēr ir svarīgi, lai būtu pārstāvēti dažādi ienākumu līmeņi, jo tas parādītu, ka pilsēta ir dažāda un neveidojas slēgti anklāvi. Jo izolētu kopienu veidošanās nav veselīga un nenāk par labu kopienai kaut vai tādēļ, ka nevienlīdzība ir dārga. Jāsāk ar to, ka mēs pilsētu tīri telpiski veidojam tā, lai šo nevienlīdzību neveicinātu.

Kā tad ar publiskajā diskursā bieži lietoto frāzi: nekur pasaulē trūcīgi cilvēki nedzīvo pilsētas centrā? Vai tas ir novecojis uzstādījums?

Skaidrs, ka privātie nekustamo īpašumu attīstītāji vēlas nopelnīt. Tas ir normāli. Mēs runājam par dažādiem sociāliem slāņiem – zemākā, vidējā šķira –, kas rada sajūtu, ka pilsēta ir dažāda. Pašlaik tā nav realitāte, taču uz to mums vajadzētu tiekties, pretējā gadījumā mēs radām šos segregētos anklāvus, kas nav vajadzīgi nevienam.

Cik jūsu skatījumā Rīga pašlaik ir segregēta?

Es domāju, ka tā tomēr ir samērā vienmērīgi izkliedēta, un līdz ar jauno projektu attīstību tas arī saglabāsies un mēs nepūtīsim burās segregācijas vējam. Ceru, ka neizveidosies rajoni, kur dzīvo tikai baņķieri, un rajoni, kas domāti mazāk apmaksātām profesijām. Tas ir bezperspektīvs virziens.

Šajā kontekstā, kur, jūsuprāt, būtu jāizvieto sociālās mājas?

Es būšu minoritāte un teikšu, ka šīm ēkām ir jābūt pilsētas centrā vai tās tuvumā. Tas arī veicinātu šo cilvēku iekļaušanu sabiedrībā un viņu pieeju sociālajiem pakalpojumiem.

Kuri Rīgas rajoni varētu attīstīties un piesaistīt cilvēkus? Jo Vecrīga, visticamāk, nekad nebūs ļoti draudzīga dzīvošanai un tur nebūs bērnu spēļu laukumu.

Noteikti attīstīsies Pārdaugava, kur ir gan zaļā zona, gan bērnu laukumi, gan laba transporta satiksme ar vēsturisko un administratīvo centru, kur būs 30 000 studentu un vēl mācībspēki. Tāpat noteikti perspektīvs ir Skanstes rajons un Jaunā Teika.

Kāda ir jūsu attieksme pret Skanstes tramvaja līniju?

Es esmu par sliežu transporta attīstību. Taču par Skanstes tramvaja līnijas maršrutu gan vēl ir daudz jautājumu, piemēram, vai, iekļaujot Eksporta ielu, nebūs dublēšanās ar jau esošajiem tramvajiem. Jāteic, ka veids, kā sabiedrība apsprieda šo projektu, norāda, ka mūsu iesaistīšanās kultūra mainās, un es par to ļoti priecājos.

Proti?

Sabiedrība nebija mierā, ka projekts tika vienkārši pieņemts, par to neapspriežoties un neuzklausot viedokļus. Sabiedrība spēja mobilizēties un izteikt savu viedokli. Taču kopumā es nemetīšu lielus akmeņus minētā projekta dārziņā, tomēr man ir jautājums, vai konkrētais maršruts ir pats efektīvākais, kā Skanstes apkaimes iedzīvotājus nogādāt līdz Centrālajai dzelzceļa stacijai.

Kā nākotnē varētu attīstīties tā saucamie guļamrajoni – Ķengarags, Purvciems, Ziepniekkalns?

Turpinās parādīties jauni dzīvojamo māju projekti, daļa no esošajām mājām tiks renovētas, daļa iedzīvotāju aizies dzīvot uz Pierīgu vai pārcelsies tuvāk centram. Šo rajonu attīstība ir fundamentāli svarīga Rīgas attīstībai, jo tajos dzīvo 80% galvaspilsētas iedzīvotāju. Taču tur ir daudz izaicinājumu, jo ne visi no vecajām daudzstāvenēm varēs pārcelties dzīvot citur, ne visas mājas varēs renovēt.

Kā ir ar psiholoģisko attieksmi, jo pret šiem rajoniem tā ir mazliet vīzdegunīga un tur dzīvojošajiem mēdz pielikt zināmu «zīmogu»?

Mums jābūt godīgiem un jāatzīst, ka šādi «zīmogi» patiešām tiek uzlikti. Bet pret to jābūt gana kritiskiem. Ir bijuši gan dažādi teātra, gan laikmetīgās mākslas projekti, kas parāda, ka šajos rajonos dzīvojošie nav deklasēti, ka tie ir gluži parasti cilvēki.

Taču šajos rajonos ir izveidojušās savas kopienas.

Jā, tā ir. Taču jāatceras, ka straujais temps, kādā Rīga pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados industrializējās, nebija dabisks, tas bija mākslīgs, tā bija apzināta, «no augšas» virzīta industrializācija. Un no tā laika arī ir šīs vecās daudzdzīvokļu mājas. Tā ka ir daudz darāmā, lai šajos rajonos uzlabotu dzīves kvalitāti.

Ko mēs saprotam ar dzīves kvalitāti? Jo, manuprāt, Rīgas dome to izprot ļoti šauri – tikai kā iekšpagalmu lab-

iekārtošanu un puķu dobju izveidi.

Jums taisnība, dzīves kvalitāte, protams, ir plašāks jēdziens. Ir jādomā gan par labu sabiedrisko transportu, gan velojoslām, gan gājējiem. Iekšpagalmu sakārtošana ir ļoti apsveicama, tomēr, domājot par dzīves kvalitāti mikrorajonos, ir zināma mazuma piegarša. Es gribētu redzēt, ka paši iedzīvotāji vairāk domā par savas vides kvalitāti, paši spēj vienoties par rajona labiekārtošanu, piemēram, saorganizēt talku. Šī nespēja pašorganizēties ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Rīgā ir tik daudz nenosiltinātu ēku.

Vai labs piemērs nav Spīķeru kvartāla attīstība?

Kā kvartāls tas ir attīstījies apsveicami, taču tur dzīvo salīdzinoši maz cilvēku.

Viena no Rīgas attīstības vājajām vietām, uz kuru norāda arī OECD eksperti, ir augstās īres maksas, kas traucē piesaistīt nepieciešamos cilvēkresursus. Cilvēkiem no attālākiem reģioniem tieši dzīvokļu jautājuma dēļ vieglāk ir pārcelties uz Angliju nekā uz Rīgu. Tas, ka cilvēki aizplūst no laukiem, kur nav darba, ir neatgriezenisks process. Jautājums tikai, vai viņi dosies uz ārzemēm vai uz Rīgu.

Uz Rīgas attīstību mums jāraugās kā partnerības attiecībām – gan sadarbojoties vairākām pašvaldībām, gan Rīgas domei un valdībai. Dzīvokļu pieejamības jautājums galvaspilsētā nav adresējams tikai pašvaldībai, tas ir arī Ekonomikas ministrijas un VARAM kompetencē. Atjaunotās Latvijas vēsturē tikai divus gadus tika būvēti īres nami, pārējo laiku orientācija bija uz privātmājām. Īres dzīvokļu trūkums ir aktuāls ne tikai reģionu cilvēkiem, bet arī, piemēram, ārvalstu studentiem. Īres dzīvokļu ir pārāk maz.

Bet ko darīt? Mēs nevaram uzņēmēju piespiest būvēt to, ko viņš negrib. Kā valsts un pašvaldība varētu stimulēt, lai nekustamo īpašumu attīstītāji vēlētos būvēt īres namus, turklāt ne tikai A klases?

Piemēram, tā varētu būt publiskā privātā partnerība, kur valsts vai pašvaldība nāk ar savu zemi, bet uzņēmējs būvē namu.

Cik ilgā laikā, jūsuprāt, iespējams atrisināt mājokļu pieejamības jautājumu?

Domāju, ka piecu gadu laikā, mērķtiecīgi strādājot, varētu parādīties jauni īres nami.

Kādām vajadzētu būt Rīgas un Pierīgas pašvaldību attiecībām?

Tām būtu jābūt uz brīvprātīgu sadarbību vērstām. Ir jāformulē konkrēti sadarbības projekti, kuros pārbaudīt, vai iespējams vienoties kopīgam darbam.

Es gan vairāk biju domājusi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadali. Vai tā pašlaik ir optimāla?

Es domāju, ka nē. Piemēram, ja cilvēks dzīvo Pierīgā, bet bērns iet dārziņā vai skolā Rīgā, daļai nodokļa vajadzētu nonākt arī Rīgas budžetā. Manuprāt, pašreizējā situācija, kad nodokļi tiek maksāti citās pašvaldībās, bet izmantota tiek Rīgas infrastruktūra, nav ilgtspējīga. Es domāju, ka, neko nemainot, mēs drīz sasniegsim situāciju, ka Rīgā būs par maz iedzīvotāju un nodokļu maksātāju, lai nodrošinātu visas augošās pilsētas vajadzības. Pierīgas pašvaldībām būtu jārunā ar Rīgu, kas ir tas, ko tās pievieno Rīgas budžetam. Tas ir kultūras jautājums.

Mēs jau redzam pašvaldību cīņu par deklarētajiem iedzīvotājiem. Rīgā, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa apmērs ir atkarīgs no tā, vai īpašumā kāds ir deklarējies.

Es domāju, ka tas ir pareizs princips.

Kāds ir jūsu viedoklis par Rīgu kā savienotājpilsētu, par Rīgu kā finanšu pakalpojumu un konferenču centru?

Es domāju, ka tas ir Rīgas attīstības nākotnes scenārijs. Kaut vai mūsu izdevīgās ģeogrāfijas dēļ. Mēs noteikti varam būt gan konferenču, gan finanšu pakalpojumu centrs Baltijas jūras reģionā. Pārdaugava varētu kļūt par visa reģiona zināšanu centru, kas būs viens no progresīvākajiem Baltijā.

Sarunu noslēdzot, kādas ir prioritārās risināmās lietas, lai stiprinātu Rīgas konkurētspēju?

Visas Eiropas pilsētas strādā pie tā, lai kļūtu dzīvošanai patīkamākas. Rīgai jādomā par labu un ērtu sabiedrisko transportu, velojoslām, patīkamo publisko ārtelpu, pieejamiem mājokļiem un ciešāku sadarbību Rīgas aglomerācijas ietvaros.

Kurā Rīgas rajonā jūs pats dzīvojat un kā pārvietojaties pa pilsētu?

Pēdējos trīs gadus es dzīvoju Pārdaugavā un pa pilsētu pārvietojos bez automašīnas.