Veselības aprūpe Reģionu slimnīcām rezidenti ir jāuzrunā jau pašā studiju sākumā. Ārstu un medmāsu piesaistē ļoti svarīga ir nemateriālā motivācija – cik sakārtota ir darba vide un darba procesi ārstniecības iestādē

To DB rīkotajā apaļā galda diskusijā par personālvadību veselības aprūpē, kas notiek sadarbībā ar holdingu Repharm, uzsvēra tā dalībnieki: Veselības ministrijas valsts sekretāres vietniece un Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egita Pole, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Arta Biruma, Liepājas reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Egons Striks, holdinga Repharm personāla vadības direktore Baiba Pedraudze, Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Ilze Grope un personāla vadītāja farmācijas uzņēmumos Edīte Kalniņa.

Kāda ir situācija ar darbaspēka pieejamību veselības aprūpē?

E. Pole: Saskaņā ar ārstu reģistra datiem, ārstu mums ir pietiekami. Cits jautājums, cik vienmērīgi tie ir izvietoti valsts teritorijā, cik no ārstiem strādā publiskajā sektorā un sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus. Vidējā personāla trūkums gan ir ļoti izteikts, un tas ir kritisks.

A. Biruma: Visvairāk trūkst vidējā medicīniskā personāla, tā trūkums jau ir kritisks. Mums regulāri ir ap 50 līdz 80 medmāsu vakanču. Ir bijuši gadījumi, ka operāciju māsu trūkuma dēļ nevar notikt operācijas.

Vai jūs piekrītat E. Polei, ka ārstu Latvijā ir pietiekami?

A. Biruma: Pagaidām jā, taču vairākās specialitātēs, īpaši zemāk apmaksātās, ir arī ārstu trūkums.

E. Pole: Es gribu precizēt – ārstu ir pietiekami saskaņā ar ārstu reģistra datiem, taču mēs nezinām, vai viņi visi dzīvo un strādā Latvijā. Turklāt vairākās specialitātēs liela daļa ārstu ir tuvu pensionēšanās vecumam.

E. Kalniņa: Darba intervijās es sastopu augstskolu beidzējus, un katrs trešais stāsta, ka mācās vācu vai somu valodu un gatavojas strādāt ārpus Latvijas. Pēdējos trīs gadus ir ļoti izteikta šāda tendence.

I. Grope: Es gan teiktu, ka no tiem studentiem, kas iestājas rezidentūrā, ļoti niecīga daļa aizbrauc uz ārvalstīm, vairums rezidentu paliek Latvijā un ar to arī saista savu darba dzīvi. Ir, protams, rezidenti, kas jau pirmajā gadā dodas prom, visbiežāk uz Vāciju, bet tā noteikti nav tendence. Runājot par ārstu pietiekamību, no augstskolas viedokļa ministrija dara pietiekami daudz. Rīgā ārstu ir pietiekami. Ja pirms trim gadiem mums bija četri rezidenti, kuriem bija līgums ar kādu reģionālo slimnīcu, tad šogad mums ir 101 rezidents ar šādu līgumu. Ir pieprasīta Liepāja, Daugavpils, Madona, Ventspils, Rēzekne, Cēsis, pat Balvi. Jo reģionālās slimnīcas piedāvā lielāku atalgojumu un labākas sociālās garantijas nekā Rīgas slimnīcas. Pašvaldības piedāvā gan bērnudārzu, gan dzīvesvietu, gan darbavietu dzīves biedram. Mums augstskolā ir izveidota brīvo darba vietu platforma, kur redzams, kādas slimnīcas kādas specialitātes ārstus meklē un kas viņiem tiek piedāvāts.

Cik Stradiņa slimnīcā medmāsa nopelna par vienu slodzi?

A. Biruma: Tie ir 3,30 eiro bruto par vienu stundu. Lielākā daļa māsu strādā pagarināto normālo darba laiku.

I. Grope: Es varu pateikt jauno speciālistu (ārstu) algas reģionālajās slimnīcās. Balvos tie ir 2000 eiro, Daugavpilī – 1500 eiro, Rēzeknē – 1500 līdz 2000 eiro. Turklāt runa ir par neto algu. Piemēram, Bērnu slimnīca, kur ārsti saņem mazāk par 1000 eiro, algu ziņā noteikti nevar konkurēt ar reģionālajām slimnīcām.

E. Striks: Liepājas slimnīca ir viena no spēcīgākajām reģionālajām slimnīcām, mums ir gan neiroķirurģija, gan mugurkaula ķirurģija u.c. Ārstu nodrošinājums mums ir samērā labs, pagaidām mēs rezidentiem nemaksājam par studijām. Taču ar vidējo medicīnisko personālu mums ir problēmas, lai arī Liepājā ir RSU filiāle, kurā tiek sagatavotas medicīnas māsas. Māsu skolu beidzēji nelabprāt nāk strādāt uz slimnīcu, jo darbs ir smags un intensīvs. Līdzīga problēma ir ārstu palīgiem. Ja runājam par rezidentu piesaisti, tad mums sadarbībā ar pašvaldību jau kopš 2008. gada ir dzīvokļu programma, kuras ietvaros jaunajiem speciālistiem tiek piedāvāti dzīvokļi, kuru īri sedz slimnīca, bet jaunie ārsti paši maksā tikai komunālos pakalpojumus. Katru gadu slimnīcas maksātā daļa samazinās par 10% un ārsta daļa pieaug, jo piecu sešu gadu laikā ārsti jau ir iedzīvojušies. Tāpat slimnīcā darbinieku bērniem ir bērnu rotaļu grupa. Mēs arī apmaksājam saviem darbiniekiem apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanu. Ir arī piemaksa par darba intensitāti. Jānorāda, ka rezidenti nāk ļoti labi sagatavoti un uzreiz jau ir spējīgi patstāvīgi strādāt.

Vai Stradiņa slimnīca arī saviem rezidentiem piedāvā kādus papildu labumus līdztekus atalgojumam?

A. Biruma: Praktiski neko, jo mēs to nevaram atļauties. Pašvaldība šajā ziņā mums neko nepalīdz un pretī nenāk. Gluži otrādi, mums nākas aprūpēt ilgstoši gulošus cilvēkus, kurus tuvinieki nevēlas ņemt uz mājām. Šiem cilvēkiem būtu jānodrošina sociāla aprūpe, taču pašvaldība to nekādi nerisina. Tur arī aiziet tā nauda, kuru varētu izmantot rezidentu piesaistei un atbalstam. Vēl jāmin, ka mūsu slimnīcā nonāk vissarežģītākie pacienti, ar kuriem reģioni netiek galā, bet tarifi ir visiem vienādi. Turklāt jāņem vērā, ka Rīgā dzīvošanas izmaksas ir dārgākas.

Kāda ir situācija Austrumu slimnīcā?

E. Pole: Ļoti līdzīga. Mums ir spēcīgs darba koplīgums, kurā ir paredzētas piemaksas par darba stāžu. Tomēr atalgojuma ziņā ar reģioniem mēs nevaram konkurēt. Rīgā ir divas neatliekamās palīdzības slimnīcas, kas ir pat trīs līmeņu slimnīcas. Taču samaksa par pakalpojumiem tiešām visiem ir vienāda. Runājot par papildu stimuliem, Rīga kā galvaspilsēta vienmēr būs pievilcīga, turklāt universitāšu slimnīcu ārsti nereti ir arī mācībspēki augstskolās, tur arī saņemot atalgojumu. Rīgas ārstiem ir arī iespēja strādāt vairākās darba vietās. Tāpat ir iespējas piedalīties klīniskos pētījumos. Tā ka Rīga, protams, var piedāvāt tādus bonusus, kādu nav reģionos.

I. Grope: Es gribētu pieminēt, ka rezidentūru studentiem apmaksā ne tikai reģionālās slimnīcas, bet arī privātās ārstniecības iestādes. Līdz šim pārsvarā tās bija studijas stomatoloģijā, bet šogad ir arī citas specialitātes.

Kā sokas ar darbinieku piesaisti privātajā sektorā?

B. Pedraudze: Mums ir tās pašas problēmas, kas publiskajā sektorā. Arī mums izaicinājums ir atlīdzības jautājums. Turklāt atšķirībā no citu specialitāšu ārstiem farmaceitu patiešām izteikti trūkst, ir daudzas mazas aptiekas, kuras jāslēdz ciet aptiekāru trūkuma dēļ. Tas, ko mēs darām, – apmaksājam rezidentūru, kas no mūsu puses ir liela investīcija. Protams, mēs vēlētos, lai šie jaunie speciālisti pēc tam strādātu Mēness aptiekās, taču viņi ir brīvi savā izvēlē. Mēs gan ļoti vēlamies, lai viņi paliek strādāt Latvijā un, vēlams, aptiekā.

Cik mēnesī var nopelnīt farmaceits, kurš strādā aptiekā?

B. Pedraudze: Ir farmaceiti, kas pelna vairāk nekā 1000 eiro, bet tas nav vidējais atalgojums. Jāteic, ka darba samaksa dažādās aptiekās var būt ļoti atšķirīga. Lielākajās Rīgas aptiekās būs viena alga, mazās novadu aptiekās – cita.

Kā ir ar mazajām aptiekām laukos, kuras nekad nestrādās ar peļņu un vairāk pilda sociālo funkciju?

B. Pedraudze: Tur arī darbiniekiem ir apgrozījumam atbilstošs atalgojums. Nevaram atļauties mazas lauku aptiekas farmaceitam maksāt atalgojumu, ko nopelna Rīgā strādājošie farmaceiti.

Tad jums ir pretēja politika nekā reģionālajām slimnīcām, kas saviem ārstiem piedāvā dažādus bonusus, kādu nav Rīgā?

B. Pedraudze: Uzņēmumā ir vienāda bonusu sistēma visiem darbiniekiem. Tas, ko mēs darām attiecībā uz reģionu speciālistiem, mēs tos paši apmācām un piedāvājam darbu pēc iespējas tuvu mājām. Mums ir tādas iespējas, jo visā Latvijā ir 240 mūsu aptiekas. Jaunu speciālistu piesaiste ir ļoti aktuāla, jo no visiem mūsu farmaceitiem 200 ir pensijas vecumā. Tas ir tikai laika jautājums, kad būs vēl vairāk vakanču pie tām, kas jau pašlaik ir.

Bet kādēļ jaunam speciālistam strādāt, piemēram, Vecpiebalgas aptiekā, ja viņš var strādāt Rīgā vai Liepājā un pelnīt daudz vairāk?

B. Pedraudze: Ļoti daudzi cilvēki vēlas strādāt un dzīvot tur, kur viņi ir dzimuši un auguši, kur ir viņu vecāki un ģimenes. Kādam varbūt ir dzimtas māja vai piemājas saimniecība, no kuras nevēlas šķirties. Turklāt mūsu atalgojums noteikti ir atbilstošs reģiona vidējam. Interesanti, ka lielākais atalgojums ir nevis Rīgas, bet Kurzemes reģiona aptiekās.

I. Grope: Ir ļoti svarīgi, kurā brīdī rezidents tiek uzrunāts. Pilnīgi bezjēdzīgi to darīt studiju pēdējā gadā, jo viņam jau sen ir kredītā paņemts dzīvoklis un mašīna. Cilvēks jau ir nobāzējies un nav gatavs pārcelties uz reģionu. Svarīgi cilvēku uzrunāt tajā brīdī, kad viņš vēl tikai sāk studijas. Būs tādi, kas gribēs palikt Rīgā, bet aptaujas rāda, ka aptuveni 30% rezidentu labprātāk dotos strādāt uz reģioniem. Taču viņi ir laikus jāuzrunā, un augstskola veic lielu darbu, lai rezidentus savestu kopā ar reģionālajām ārstniecības iestādēm. Protams, arī pašvaldības šajā ziņā veic lielu darbu.

E. Striks: Es tam pilnīgi piekrītu. Ja rezidents ir piekritis doties uz reģionu, tad tālākais jau ir tehnikas jautājums, kā viņu noturēt.

E. Pole: Kā ir Liepājas slimnīcā, vai izdodas piesaistītos rezidentus noturēt? Nav tā, ka viņi tomēr vēlas pārcelties uz Rīgu?

E. Striks: Pēdējos gados mēs esam noslēguši līgumus ar visiem rezidentiem, visi ir palikuši un iedzīvojušies. Vēl gribēju piebilst, ka darba alga un darba samaksa medicīnā ir divas dažādas lietas. Darba alga visur ir aptuveni vienāda. Bet darba samaksa ir kopējie ienākumi, kurus ārsts var nopelnīt. Tas atkarīgs no slodzes, no nostrādātajām dežūrām utt. Mūsu politika – jo vairāk strādā, jo vairāk nopelna.

I. Grope: Darba samaksa, protams, ir atkarīga arī no tā, cik darba vietās cilvēks strādā. Mums ir rezidents, kurš strādā septiņās darba vietās.

A. Biruma: Taču tas nav normāli, tādējādi tiek apdraudēta pacientu drošība.

E. Pole: Ārstniecības likums gan nosaka limitu, cik stundas mēnesī viens ārsts drīkst strādāt. Rīgā vienā ārstniecības iestādē ārsts nedrīkst strādāt divas slodzes. Tiesa, cik darba vietās strādā gan limitēts netiek.

No sarunas redzams, ka reģionālās slimnīcas aktīvi strādā, lai piesaistītu rezidentus. Cik Stradiņi ir aktīvi, piemēram, medmāsu uzrunāšanā?

A. Biruma: Mēs varam būt tik proaktīvi, cik vien vēlamies, taču bez lieliem rezultātiem. Ir dažādas aģentūras, kuras jau 1. kursā uzrunā māsu koledžu audzēkņus, piedāvājot bezmaksas vācu un skandināvu valodu kursus. Kad tiek pabeigta koledža, māsa ir ieguvusi ne tikai attiecīgās profesionālās zināšanās, bet arī apguvusi svešvalodu un ir gatava braukt projām. Ja pēc māsu izlaiduma pie mums atnāk trīs līdz četras māsas, tas jau ir labi.

E. Pole: Mēs strādājam ar koledžām, par praksi pie mums nav jāmaksā, tā ka ir vērojams studējošo māsu pieplūdums, kas pie mums iziet praksi.

E. Kalniņa: Demogrāfisko tendenču dēļ mums ir arī jāraugās ne tikai uz jauniešiem, kas iet studēt, bet jādomā arī par pieaugušo (bezdarbnieku) apmācību un pārkvalifikāciju. To jau pašlaik dara aptieku ķēdes. Viena farmaceita asistenta sagatavošana izmaksā 10 000 eiro, un pašlaik šis slogs gulstas uz uzņēmēju pleciem. Manuprāt, valsts finansējumu, kas domāts pieaugušo cilvēku apmācībai, mēs iztērējam nelietderīgi. Piemēram, Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) piedāvā dažādus kursus vairāku profesiju apguvei, bet medmāsu starp tām nav.

E. Pole: Te nav jāraugās uz VIAA, jo māsu apmācībai ir pavisam cits finansējums, kas nāk no Eiropas Sociālā fonda un ir domāts tālākizglītībai. Ministrija kopā ar Māsu asociāciju strādā pie efektīvas šī finansējuma izmantošanas, kas vērsta uz to, lai māsas, kas nozari pametušas, tajā atgrieztu.

E. Kalniņa: Es runāju par to, ka ir pieauguši cilvēki, kas labprāt iegūtu otru profesiju, tostarp medmāsas. Bet ne Nodarbinātības valsts aģentūra, ne VIAA šādu iespēju nepiedāvā.

E. Pole: Ārsti un medmāsas ir reglamentētas profesijas, kuras apgūst speciālās mācību iestādes, nevis vienkārši kursos.

Kas līdztekus atalgojumam un sociālajām garantijām vēl varētu būt motivējošs ārstu un medmāsu piesaistei?

A. Biruma: Tā ir gan sakārtota darba vide, gan darba procesa organizācija un saturs. Svarīga ir nemateriālā motivācija – cik atbalstoša ir darba vide, cik saprotami un pārskatāmi ir darba pienākumi. Kamēr mēs nesakārtosim šīs pamata lietas, arī materiālie bonusi nedos iecerēto rezultātu.

E. Striks: Pilnībā piekrītu, atalgojums ir tikai ceturtajā vietā starp motivatoriem, kādēļ cilvēki izvēlas kādu darba vietu.

B. Pedraudze: No personālvadības viedokļa ir jāraugās uz vidi, cik tā ir motivējoša.

A. Biruma: Citas valstis ļoti labi saprot, ka ārstu trūkums ir visās valstīs. Tādēļ tiek domāts par jaunām tehnoloģijām, par dažāda veida inovācijām, lai darbu, kas jāveic, varētu izdarīt ar mazāku māsu skaitu. Jārunā arī par robotizācijas iespējām. Tas ir virziens, uz kuru jāiet medicīnai.

Cik tālu šajā virzienā ir tikusi Stradiņa slimnīca?

A. Biruma: Mēs esam nopirkuši vienu robota roku uroloģisko zāļu lietošanai. Tāpat pašlaik daudzi darba procesi tiek pārskatīti un mums mazinās nepieciešamība pēc cilvēkresursiem. Ir medicīnas pakalpojumi, kuru nodrošināšanai kādreiz bija nepieciešamas astoņas māsas, tagad tā ir pusotra.

Jūs minējāt, ka ļoti svarīga ir darba organizācija un darba saturs. Ja jūsu māsām jautātu, cik tās ar to ir apmierinātas, kāda būtu atbilde?

A. Biruma: Noteikti, ka māsas nebūtu apmierinātas, jo darba apjoms pieaug, bet atalgojums proporcionāli nepieaug. Māsu trūkuma dēļ ir izteikti pieaugusi darba intensitāte. Visgrūtāk ir piesaistīt personālu neatliekamās medicīniskās palīdzības centram. Bet mēs strādājam pie procesu sakārtošanas un efektivizēšanas, jo pārslodze un neapmierinātība rodas no nesakārtotiem procesiem.

B. Pedraudze: Arī aptiekas daudz domā par darba procesa sakārtošanu, kā atvieglot farmaceitu darbu. Domājam, kā vienkāršot daudzas darbības, vai tiešām daļu uzdevumu, ko pašlaik dara farmaceits, nevarētu darīt arī farmaceitu palīgi.

I. Grope: Efektivitāti noteikti var panākt, plašāk pielietojot telemedicīnu.

A. Biruma: Jā, bet liela daļa pacientu, īpaši gados, tam nav gatavi.

Kā jūs raugāties uz darbinieku piesaisti no trešajām valstīm?

I. Grope: Mans viedoklis ir – nē. Jo tas zināšanu apjoms, kuru viņi ir apguvuši savās mītnes valstīs, ir nepietiekams, lai strādātu tikpat sekmīgi kā ārsti ar Latvijā iegūto izglītību. Latvijā, lai apgūtu ģimenes ārsta specialitāti, ir vidēji jāmacās pieci gadi, Krievijā tie ir trīs līdz piecu mēnešu kursi. Atšķirība ir grandioza. Es negribētu nokļūt pie šāda ārsta. Par aprūpētājiem ir mazliet cits stāsts.

A. Biruma: Sanitāri nav reglamentēta profesija, tur vispār nekādas īpašas iemaņas nav nepieciešamas.

E. Kalniņa: Es domāju, ka mēs vēl neesam izsmēluši visus iekšējos resursus. Ir tiešām jādomā par pieaugušo izglītību, lai cilvēki varētu pārkvalificēties un iegūt medmāsas vai ārsta palīga profesiju.

Kā ir ar ārvalstu studentiem, kas studē Latvijā? Vai viņi var šeit palikt strādāt?

I. Grope: Tur nav nekādu šķēršļu, ja vien ir attiecīgais valsts valodas zināšanu līmenis. Lai gan mūsu aptaujas rāda, ka ārvalstu studentus nepiesaista mūsu atalgojuma līmenis.

B. Pedraudze: Aktīvi domājam un maziem soļiem virzāmies uz farmaceitu piesaisti no trešajām valstīm. Mums ir četri farmaceiti no Ukrainas. Ar šiem jauniešiem mēs Stradiņa universitātē 2016. gadā uzsākām farmaceita diploma atzīšanas procesu. Veiksmīgi virzās tikai viena speciāliste. Pārējie šogad uzsāka studijas koledžā, kur studē farmaceita asistenta profesiju. Visi jaunieši arī lieto latviešu valodu.

Kā Veselības ministrija raugās uz trešo valstu darbinieku piesaisti veselības aprūpē?

E. Pole: Mēs tomēr koncentrējamies primāri uz iekšējiem resursiem, strādājam pie tā, lai mūsu jaunie speciālisti neazbrauktu uz citām valstīm.