Birža Lielu valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā ļāvusi Lietuvas un Igaunijas vērtspapīru tirgiem aizsteigties priekšā Latvijai, taču mūsu valsts izceļas korporatīvo parāda vērtspapīru aktivitātes ziņā

Rīgas birža oficiāli reģistrēta 1993. gada 7. decembrī, tādējādi tā nākamajā gadā svinēs 25 gadu jubileju. Tiesa gan, pirmā tirdzniecības sesija toreizējā Rīgas Fondu biržā, kuras nosaukums tagad ir Nasdaq Riga, notika pēc diviem gadiem – 1995. gadā, kad investoriem tika piedāvāti vien daži uzņēmumi. Kopš tā laika būtiski ir mainījušās gan tehnoloģiskās iespējas, piedāvājot daudz raitāku un ērtāku tirdzniecību, gan daļa no šiem uzņēmumiem, kuri tolaik tika iekļauti biržā, savu darbību beiguši. Tiesa gan, būtiski nav audzis to uzņēmumu skaits, kuru akcijas tiek tirgotas mūsu vērtspapīru biržā, kā arī Rīgas birža neizmanto visas savas tehnoloģiskās iespējas, uzskata eksperti.

Tie investori, kuri tomēr iegulda biržā kotētajos uzņēmumos, pēdējo gadu laikā varēja nopelnīt – Nasdaq Riga indekss šogad pieaudzis par aptuveni 36%, kas ir rekords starp visiem attīstības valstu tirgiem. Arī pērn akciju tirgus indekss uzrādīja pozitīvu sniegumu, pieaugot par vairāk nekā 23%, liecina biržas statistika. Ja runā par izaugsmes čempioniem un par atskaites punktu ņem 10 gadu periodu, vērtējot akciju cenas lielāko pieaugumu, TOP 5 izaugsmes rekordisti starp likvīdākajām kompānijām ir AS Olainfarm (akcijas cena augusi par 142%), AS Valmieras stikla šķiedra (akcijas cena augusi par 49%), AS Latvijas balzams (akcijas cena augusi par 42%), kā arī AS SAF Tehnika (akcijas cena augusi par 19%).

Gājis kā pa kalniem

Rīgas biržas attīstība laika gaitā bijusi kā pa viļņiem – piedzīvota gan augšupeja, gan kritums. INVL INDEX DIRECT vadītājs Andrejs Martinovs 1997. gadā sāka strādāt vērtspapīru brokeru nodaļā kā klientu konsultants. «Līdz pat šodienai nav bijis dienas, kad Rīgas birža nebūtu manā dienas kārtībā gan no ieguldījumu veikšanas, gan arī no personīgās intereses viedokļa – visu šo laiku sekoju līdzi gan cenām, gan ziņām, gan regulējumam, gan emitentiem,» viņš stāsta. Biržas pirmsākums sakrita ar privatizācijas sākumu un akciju pārdošanu iedzīvotājiem par sertifikātiem, kad daudzas privātpersonas iesaistījās un pirmie investori labi nopelnīja no pirmajiem emitentiem – spēle bija vienos vārtos, līdzīga, kā ar kriptovalūtām šobrīd. Protams, apjomi nebija lieli, bet spēlētāju bija salīdzinoši daudz. Latvijas akcijas bija modē un nodrošināja labu atdevi, viņš atminas. Tad iestājas 1998. gada Krievijas krīze, cenas saruka un daudzi investori bankrotēja. Atmiņā viņam palicis gadījums, kad kāds biržas investors, kam piederēja vairāki tūkstoši Olainfarm akciju, mēģināja pārdot savas akcijas, bet cena no pieciem latiem brīvajā kritumā samazinājās un rezultātā bija vien daži desmiti santīmu. «Tas cilvēks nāca katru dienu pie manis uz banku un ar katru dienu kļuva arvien nelaimīgāks. Tā pārplīsa pirmais burbulis Rīgas biržā,» atceras A. Martinovs. «Akciju cenas kļuva zemas, bija sākusies brīvā apgrozībā esošo akciju paku konsolidācija, vienmēr bija tādi pircēji, kas bija gatavi maksāt dārgāk par lielāku akciju paketi. Ar to vietējie biržas investori arī nodarbojās – pirka par sīkumiem biržā, pārdeva apjomos tālāk un labi pelnīja,» viņš piebilst. Nākamais posms bija regulācijas sakārtošana un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas izveide 2000.–2001. gadā. Parādījās pirmie mazākuma akcionāru tiesību aizsardzības mehānismi, akciju atpirkšanas piedāvājumi un pirmās sabiedrību padomes ar neatkarīgiem padomes locekļiem, kurus ievēlēja mazākuma akcionāri. Dot.com krīze praktiski pagāja garām Rīgas biržai, neatstājot ļoti lielu ietekmi (viss jau tā bija lēts). Vēl spilgtākie notikumi, pēc A. Martinova teiktā, šajā posmā bijā Latvijas Gāzes akciju izsoles, kur cīnījās vairāki vietējie un ārvalstu stratēģiskie investori. Cīņas rezultātā LG akciju cena tika uzdzīta virs 12 latiem, un atkal Rīgas biržas investori pasakaini nopelnīja. Šajā periodā arī notika Latvijas Kuģniecības akciju iekļaušana biržā – tirgū ienāca liels uzņēmums, kapitalizācija palielinājās un likās, ka Rīgas biržai ir gaiša nākotne un tirgus attīstīsies. Bet tad Latvija iestājās ES, nedaudz pirms un arī pēc tam akciju cenas auga, ienāca jauns emitents ar IPO – SAF tehnika. Protams, kā tas ir pieņemts Latvijā, cena nebija lēta, uz IPO neviens nenopelnīja (izņemot IPO organizētājus un tos, kas pārdeva akcijas investoriem), bet tajā brīdī likās, ka tas ir tikai sākums un vietējie uzņēmēji tik nāks pēc kapitāla uz biržu. Taču realitātē nākamo IPO bija jāgaida 11 gadus, atgādina eksperts. 2004. gadā stājās spēkā Finanšu instrumentu tirgus likums, kura pārejas noteikumi paredzēja pienākumu izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu tiem akcionāriem, kuru īpatsvars pārsniedza 50% no kapitāla. Vairākiem emitentiem sākās izteikta pakešu «skaldīšana» uz 49,99% tiešā īpašumā un pārējo akciju «nodošana» netiešā īpašumā, lai izvairītos no akciju atpirkšanas piedāvājuma. «Tā bija noteikti slikta prakse, kā arī parādīja regulatora bezspēcību un noveda pie masveida mazākuma akcionāru tiesību pārkāpšanas, kas līdz šim brīdim turpinās un grauj investoru uzticamību vietējam kapitāla tirgum,» novērojis eksperts. Līdz 2007. gadam cenas akciju tirgos auga, tomēr notika vairākas akciju atpirkšanas, kuras daudzmaz tika prognozētas, uz analīzi spējīgi investori labi pelnīja, un atkal visiem likās, ka gaida tikai rožaina nākotne, piebilst A. Martinovs. «Atmiņā palikusi saruna ar klientu – fizisku personu –, kas pamatīgi uzaudzēja kapitālu Baltijas biržā un nopietni sāka apsvērt iespēju izveidot labdarības fondu. Taču iestājās 2008. gada globālā krīze un daudzi vietējie investori, kas tirgoja ar aizņemto līdzekļu palīdzību (kas tajā laikā bija «pieprasīta» lieta, kā šobrīd kriptovalūtas), bankrotēja, arī iepriekš pieminētais klients. Atkal kļuva skaidrs, ka vietējai biržai bez atbalsta un ar saviem spēkiem nebūs iespējams attīstīties, jo pēdējie spēcīgie privātie investori ir bankrotējuši, sīkie investori cieš un nav pasargāti no kontrolpaketes īpašnieku patvaļas un emitentu zemās korporatīvās pārvaldības, bet jaunie privātie uzņēmumi nebūs tie, kas masveidā pārslēgsies no banku kreditēšanas uz vietējo kapitāla tirgu,» viņš atminas. Atjaunojās runas par nepieciešamību daļu no valstij piederošo lielo uzņēmumu akcijām iekļaut biržā, par telekomunikāciju uzņēmumu apvienošanu un tml. «Diemžēl līdz šim brīdim mēs turpinām par to diskutēt, bažīties un cerēt, bet lietuvieši un igauņi sen to ir izdarījuši un viņu akciju tirgi ir izkonkurējuši mūsu biržu akciju segmentā,» nožēlu pauž eksperts.

Varēja labāk

Investori un eksperti vienmēr ir teikuši, ka aktivitāte Rīgas biržā ir ārkārtīgi zema. Oficiālajā sarakstā tiek kotēti daži lieli uzņēmumi, bet Otrais saraksts, no kura pēdējā laikā aizgājuši vairāki uzņēmumi, stagnē. Vērtējot statistiku, pārējās Baltijas biržas daudz aktīvāk izmanto savas iespējas. «Rīgas biržas tehnoloģisko iespēju attīstība vienmēr ir gājusi vairākus soļus pa priekšu spējai tās izmantot,»atzīst AS IBS Amenda Markets valdes loceklis Arturs Miezis. Kā piemērus viņš min tirdzniecības platformu I-brokeris interneta pirmsākumos vai biržā indeksa fondu tirdzniecības uzsākšanu 2004. gadā. Arī pati tirdzniecības sistēma ir konstanti attīstījusies un nav šaubu, ka arī nākotnē birža būs uzdevumu augstumos, ieviešot jaunas tehnoloģijas, piemēram Blockchain, viņš pieļauj, piebilstot, ka tomēr jautājums, kā veicināt biržas tirdzniecības aktivitāti un plašāku iedzīvotāju iesaisti tā arī ir palicis neatbildēts. Pamatproblēma, kas gan ir novērojama visā Eiropā, ka uzņēmumi tiek finansēti, izmantojot bankas, nevis kapitāla tirgus, ir kļuvusi tikai akūtāka, un statistika liecina, ka salīdzinoši maza un vidēja lieluma uzņēmumi ASV saņem piecreiz lielāku finansējumu no kapitāla tirgiem, salīdzinot ar Eiropas Savienību.

Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Mel-

alksne vērtē, ka biržas attīstība kopumā ir bijusi veiksmīga, taču droši vien ne gluži tāda, kāda tā bija paredzēta. «Tomēr dzīvē reti lietas notiek tā, kā mēs iedomājamies, un kā lielāko sasniegumu var izcelt to, ka esam daļa no globāla uzņēmuma Nasdaq. Pozitīvi, ka Baltijā ir izdevies izveidot reģionālu vērtspapīru tirgu un visām Baltijas biržām ir vienota vērtspapīru tirdzniecības platforma, kas ļauj investoriem piedāvāt Baltijas uzņēmumu akcijas un parāda vērtspapīrus,» viņa piebilst. Līdzīgu viedokli pauž arī LHV Pank Institucionālo tirgu vadītājs Ivars Bergmanis, kurš uzsver, ka biržai ir pienākums piedāvāt infrastruktūru veiksmīgiem vērtspapīru darījumiem un kopš Nasdaq dienām tā ir pasaules augstākajā līmenī, tātad straujākas tirgus attīstības kavēkļi ir jāmeklē citur. Viņš uzsver, ka potenciālie emitenti pastāv, tāpat ir arī potenciālie investori, taču viņus būtu aktīvāk jāuzrunā, īpaši tādēļ, ka Baltijas tirgi nav īsti redzami starptautiskā mērogā. Tāpat viņš novērojis, ka līdz šim bankas devušas priekšroku izsniegt kredītus, nevis palīdzēt emitēt vērtspapīrus, kā arī nav ieguldījušas līdzekļus, lai attīstītu investīciju banku pakalpojumus, uzskata LHV Pank pārstāvis.

Citur kotē

Eksperti atzīst, ka straujākai attīstībai Latvijas vērtspapīru tirgū ir pietrūkuši lieli un likvīdi uzņēmumi. D. Auziņa-Melalksne uzsver, ka, raugoties no šodienas perspektīvas, būtisku impulsu biržas attīstībai sniegtu valstij piederošo uzņēmumu kotācija biržā. Valstij, paturot kontrolpaketi šajos uzņēmumos, caur biržu caurspīdīgā veidā būtu iespējams piesaistīt jaunu attīstības kapitālu, uzlabot uzņēmumu pārvaldību un dot iespēju gan Latvijas iedzīvotājiem investēt savus brīvos līdzekļus, gan arī ieguldīt pensiju 2. un 3. līmenī Latvijas ekonomikā, šādi sadalot arī uzņēmējdarbības risku ar privāto investoru, piebilst eksperti. Tādējādi būtu nepieciešama tādu uzņēmumu kā Lattelecom un LMT kotācija biržā, jo šādu uzņēmumu nonākšana biržā gan Igaunijā, gan Lietuvā, pēc biržas vadītājas teiktā, deva spēcīgu impulsu biržas un ieguldījumu kultūras attīstībai kopumā. «Ir svarīgi pieminēt arī tādu nacionālo lepnumu kā Hansabanka un Tallink Grupp ienākšanu Tallinas biržā. Šādi veiksmīgi un spilgti uzņēmumi piesaista gan vietējo, gan ārvalstu investoru interesi un maina domāšanu valsts līmenī gan uzņēmēju, gan investoru, gan politiķu vidū, jo rāda uzskatāmu piemēru un precedentu tam, ka vietējā kapitāla uzņēmumi var veiksmīgi startēt biržā, ļaujot realizēt savas izaugsmes ambīcijas un dodot iespēju akcionāriem nopelnīt no uzņēmumu vērtības pieauguma biržā,» viņa uzsver.

Arī Swedbank Finanšu tirgus daļas investīciju jomas vadītājs Jānis Spriņģis piekrīt, ka kvalitatīvu emitentu trūkums bremzējis Rīgas fondu biržas attīstību pēdējo 20 gadu laikā. Kopš SAF Tehnikas akciju sākotnējā publiskā piedāvājuma 2004. gadā Latvijā ir bijis vēl tikai viens akciju publiskais piedāvājums. «Latvijas iedzīvotāji vēl nav pieraduši investēt – arī tas ir viens no faktoriem, kas traucējis straujākai biržas attīstībai. Viens no mīnusiem ir tas, ka biržā kotētās kompānijas, raugoties no globāla skatu punkta, pagaidām ir salīdzinoši mazas un nelikvīdas. Tas apgrūtina diversificētu un likvīdu portfeļu izveidi,» viņš piebilst.

Vairākas problēmas

Vēsturiski pārējās abās Baltijas valstīs jau agri ir izveidojušās lielākas privāto ieguldītāju komūnas, kā arī ne-banku brokeri, kas veicinājuši izpratni par finanšu tirgiem sabiedrībā, skaidro A. Miezis. Kopumā lielu lomu tirdzniecības aktivitātē spēlē tieši banku un brokeru sabiedrību lēmumi, cik aktīvi piedāvāt šo produktu klientiem. Augošās Eiropas Savienības regulatīvās prasības, kas būtiski paaugstina izmaksas un riskus, samazina vēlmi radīt jaunus produktus un piedāvāt tos klientiem.

Pie citām problēmām, kas ierobežo Rīgas biržas iespēju attīstīties, A. Martinovs min vāju regulatoru emitentu un mazākuma akcionāru attiecību/tiesību jautājumos: «Manuprāt, mēs joprojām neesam izlēmuši un vienojušies, kas mums ir svarīgāks un kam domāta birža – emitentiem, kas par tādiem kļuva privatizācijas rezultātā, vai investoriem? Mēs joprojām izsniedzam ordeņus, slavējam un sniedzam valsts finanšu atbalstu uzņēmējiem, kas klaji un masveidā pārkāpj mazākuma akcionāru tiesības. Bet civilizētā valstī un sabiedrībā šādi uzņēmēji neatgriezeniski zaudētu savu reputāciju un biznesu. Šodienas ierobežotais investoru pūlis, kas iemācījās veiksmīgi investēt un labi pelnīt Rīgas biržā, iztukšos esošās un nākotnes peļņas iespējas un pārmetīsies ar savu kapitālu uz citiem tirgiem, bet vietējie uzņēmēji un ekonomika paliks bez vietējā kapitāla tirgus. Domāju, ka paies vēl kādi 10 gadi, kad pasaules globalizācija, atvērtie tirgi un sociālie tīkli, ievelkot mūs sevī, mūs arī attīstīs un mainīs, un tad mēs nonāksim līdz vienotam risinājumam šajā problemātikā, bet, visticamāk, savu attieksmi un labo praksi mēs realizēsim citās biržās un svešos akciju tirgos,» viņš pieļauj.

Obligācijas aktīvāk

Ir jomas, kur mūsu birža uzrāda labākus rezultātus – tas ir korporatīvo obligāciju segments, kuram pievienojas jauni uzņēmumi. «Pēckrīzes laikā, pateicoties dažu vietējo investīciju baņķieru iniciatīvai, kā arī specifiskai nodokļu likumdošanai un vietējo banku nepieciešamībai stiprināt kapitālu, Rīgas biržā attīstījās korporatīvo obligāciju segments,» uzsver A. Martinovs.

Pirmsākumi tika ielikti tad, kad Valsts Kase sāka izmanot biržas infrastruktūru valsts vērtspapīru izsolēm, piebilst D. Auziņa-Melalksne. Rezultātā šobrīd Nasdaq Riga ir vislabāk attīstītais parāda vērtspapīru tirgus Baltijā, un šajā ziņā esam līderi. Vēl no pēdējo gadu notikumiem viņš min alternatīvā tirgus First North palaišanu, kas šobrīd piedzīvo renesansi un kam ir saskatāms izaugsmes potenciāls, uzskata A. Martinovs, piebilstot, ka Madara Cosmetics ienākšana tirgū to apliecina. Vēl gan viņš atgādina par Citadele bankas neveiksmīgo un HansaMatrix daļēji veiksmīgo IPO, kas atkal aktualizēja jautājumu par iespēju kvalitatīviem un labi pārvaldītiem vietējiem uzņēmumiem kļūt par biržas emitentu akciju segmentā. «Kam ir jābūt pirmajiem – kvalitatīviem emitentiem vai kvantitatīviem investoriem? Kad un kā valsts rīcība pārraus šo apburto loku?» jautā eksperts.

Kādu var gaidīt

Eksperti sagaida, ka tuvākajā nākotnē var gaidīt jaunus uzņēmumus, līdz ar to pieaugs arī apgrozījums biržā, taču jābūt impulsam. «Pirmo reizi vairāku gadu laikā dažāda veida, lieluma un nozaru uzņēmumi ļoti aktīvi interesējas par biržu. Raugoties nākotnē, ir svarīgi, lai valstī saglabājas publiskas obligāciju emisijas veicinoša nodokļu politika. Pašlaik šāda politika pastāv, jo obligāciju emisijas nodokļu ziņā ir pielīdzināmas banku aizņēmumiem,» skaidro D. Auziņa-Melalksne. Vēl viena svira uzņēmumu intereses palielināšanai par biržu, pēc viņas teiktā, ir labvēlīga nodokļu politika akciju opciju emisijām. Tas ļauj piesaistīt un ieinteresēt darbiniekus uzņēmuma ilgtermiņa izaugsmē, neuzliekot darba devējam papildu nodokļu slogu un šādā veidā veicinot uzņēmuma konkurētspēju. Šis regulējums jau ir stājies spēkā.

Biržas vadītāja pauž cerību, ka nākamajā gadā tiks ieviests investīciju konta regulējums privātpersonām, tādējādi veicinot uzkrājumu kultūras veidošanos Latvijā. Piemēram, Igaunijā privātpersonām vairākus gadus ir pieejams investīciju konts. Ar tā starpniecību var veikt investīcijas akcijās, bet nodokļu nomaksu veikt brīdī, kad tiek izmaksātas dividendes vai izmaksas no konta pārsniedz iemaksas. Privāto investoru aktivitāte vietējā tirgū ir ļoti nozīmīga un var būtiski veicināt kapitāla tirgus attīstību kopumā, un šeit ļoti svarīga loma ir arī mazākuma akcionāru tiesību aizstāvībai. Šī ir joma, kurā Latvijai ir jāturpina pilnveidoties, iepriekš Martinova teiktajam piekrīt arī Nasdaq Riga vadītāja.

Skatoties, ka divos gados ir parādījušies divi akciju emtitenti un vairāki obligāciju emitenti, nākotnē, pēc I. Bergmaņa domām, var gaidīt pozitīvas tendences. Uzņēmumiem ar šī instrumenta palīdzību ir iespēja paplašināt neierobežotā veidā (bet tomēr vadoties pēc finanšu rādītājiem un investoru uzticības) finanšu līdzekļus attīstībai un redzamībai starptautiskajā līmenī, taču tajā pašā laikā tas prasa caurskatamību, mazumakcionāru respektu un labu korporatīvo pārvaldi, viņš piebilst.

Savukārt A. Miezis uzskata, ka, ņemot vērā atkarību no banku un brokeru sabiedrību aktivitātēm, biržai ir jāpanāk, ka klienti paši pieprasa šo iespēju piedalīties biržas tirdzniecībā, un tas ir joprojām nepārtraukts darbs sabiedrības izglītošanā un iesaistē, kas augļus, visdrīzāk, nes tikai ilgtermiņā. Iespējams, biržai ir jāpiedalās arī finanšu tehnoloģiju jaunievedumos kā savstarpējo aizdevumu vai ieguldījumu platformām, kas ir veidotas tā saucamās «regulatīvās smilškastes» ietvaros. Šādā veidā agrīnā stadijā varētu piesaistīt gan ieguldītājus, gan uzņēmumus, kurus vēlāk varētu pievērst regulētajam tirgum. «Iespējams, ka lielāks fokuss ir jāvērš tieši uz obligāciju emisijām, jo tas ir segments, kurā, ņemot vērā relatīvos riskus, ir visvairāk potenciāli ieguldīt gatavo klientu gan privātpersonu, gan institucionālo ieguldītāju vidū. Šādi brīvie finanšu resursi, kas šobrīd guļ banku sistēmā, palīdzētu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem finansēties, tajā pašā laikā ieguldītājiem ļautu ieraudzīt atdevi, kas ir lielāka par nulli,» uzskata A. Miezis.