Būvniecība Ja strādājošie algas dienā saņemtu vismaz 800 eiro, no valsts neviens projām nebrauktu, intervijā DB stāsta būvfirmas Velve valdes priekšsēdētājs Ainārs Leitēns

Velvei pērn apritēja 25 gadi. Kas ir uzņēmuma ilgmūžības pamatā?

Uzņēmumā strādāju kopš 2013. gada, ir gandarījums, ka, sastopoties ar uzņēmuma dibinātāju Andri Kreisleru, saņemu atzinīgus vārdus par to, kā uzņēmums attīstās un strādā, jo ir izdevies saglabāt to garu, kas bija ielikts pie dibināšanas. Taujāts, kas tas ir par garu, A. Kreislers ir minējis, ka tas nozīmē strādāt godīgi, darīt mazliet vairāk nekā pārējie un gūt pievienoto vērtību.

Kas ir šī pievienotā vērtība?

Mēs esam mūsdienīgi un drēbi saprotoši. Velve zina, kā īstenot tai uzticēto darbu, mēs nebaidāmies no grūtībām. Mūsu pievienotā vērtība ir izglītoti un zinoši darbinieki un mēs ieguldām gan līdzekļus, gan laiku apmācībās, nebaidoties, ka mūsu darbinieki kļūs zinošāki un, iespējams, pieprasītāki tirgū. Tas ļauj mums nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu mūsu klientiem.

Ar kādiem izaicinājumiem esat sastapušies šajā ceturtdaļgadsimtā un kā tos pārvarējāt?

Jau minēju, ka uzņēmumā strādāju tikai četrus gadus. Taču, manuprāt, visi izaicinājumi ir pārvarēti ar atbildīgu darbu, mēs esam bijuši un esam atbildīgi gan pret klientu, gan darbiniekiem. Mums patiesi interesē tas, ko mēs darām, cienām savu un citu darbu, tas atspoguļojas arī sadarbībā ar visām būvniecības procesā iesaistītajām pusēm – klientu, apakšuzņēmējiem, valsts institūcijām. Jautājumus risinām konstruktīvi, nemēģinot meklēt vainīgos, bet meklējot risinājumus.

Cik ilgi jūs pats strādājat būvniecības nozarē.

No 1995. gada.

Kā pa šo laiku ir mainījusies būvniecības nozare?

Būvniecībā atspoguļojās visi tie paši procesi, kas valstī kopumā. Nozare līdz ar valsti piedzīvoja gan strauju izaugsmi, «treknos» gadus un pārkaršanu, gan tam sekojošo krīzi. Būvniecība vienmēr ir bijis lakmusa papīrs valsts ekonomiskajai attīstībai.

Vai būvniecība arī piedzīvojusi mežonīgā kapitālisma laiku un tagad tikusi tam pāri, kļuvusi sakārtotāka un civilizētāka?

Jā, noteikti, lai gan būvniecība vienmēr ir bijusi konservatīva. Būvniekiem ir jābūvē, betons ir betons un ķieģelis ir ķieģelis. Darbs būvlaukumā pašos pamatos ir tāds pats kā pirms 200 gadiem, izņemot varbūt dažas tehnoloģijas, kuras ir mainījušās. Ir jābūt profesionālim un jāpanāk, lai klienti uzticas. Ja runājam par mežonīgā kapitālisma laiku, kad bija problēmas ar to, ka par darbu mēdza nesamaksāt, tad jāteic, ka bija ļoti rūpīgi jāizvēlas pasūtītājs un sadarbības partneri.

Vai var teikt, ka būvniecība pēdējos gados ir kļuvusi caurspīdīgāka un sakārtotāka? Jo vēl ne tik senā pagātnē tika runāts par kukuļiem būvniecības konkursos un partiju kasēm.

Mana pieredze ir tāda, ka mēs vienmēr esam darbojušies godīgi un profesionāli, taču, runājot plašāk par būvniecības tīrību un caurskatāmību, ir jārunā par ēnu ekonomiku un nodokļiem, kas vienkārši ir jāmaksā, lai būvniecības nozare un arī valsts kopumā varētu attīstīties. Manā skatījumā nepieciešams nodrošināt stabilitāti nozarei un atbalstu tiem, kuri strādā un vēlas būt godīgi. Būtu jāatceļ zemākās cenas princips izsludinātajos konkursos, jānodrošina kārtīga katra pretendenta iespēju un kvalifikācijas izvērtēšana, kas attiecas arī uz nodokļu nomaksu. Pašlaik gan ir kļuvis vieglāk, arī Valsts ieņēmumu dienests strādā aktīvāk. Faktiski kādreiz daļa spēlētāju būvniecības nozarē bija nevis būvnieki, bet shēmotāji. Ja «treknajos» gados pēkšņi visi kļuva par celtniekiem, tad krīzes laikā notika dabīgs atbirums. Tagad tomēr situācija ir mainījusies. Jāatzīst gan, ka ēnu ekonomika būvniecībā vēl joprojām pastāv un nekur nav pazudusi. Lielā mērā atgriežamies pie būvniecības nozares kā valsts ekonomiskās stabilitātes indikatora.

Kādi ir šodienas galvenie izaicinājumi būvniecībā?

Tā ir jau minētā cīņa ar ēnu ekonomiku. Mēs nodokļus maksājam, jo tādējādi atbalstām savu valsti, un ir cerība, ka kādreiz valsts atbalstīs mūs. Mans redzējums būtu tāds, ka jānosaka minimālā alga nozarē vismaz 700 eiro bruto, tas varētu palīdzēt sakārtot konkurenci, jo būvniecībā arī palīgstrādnieks mēnesī nopelna ne mazāk par 500 eiro «uz rokas» par pilnu darba slodzi. Zemākas algas praktiski neeksistē. Ja kāds saka, ka maksā mazāk, tad tas jau ir jautājums par godīgu nodokļu nomaksu. Šobrīd tiek ieviesta elektroniskā darba laika uzskaite, kas arī ir labs instruments, kā sakārtot nozari. Cik šis instruments būs efektīvs, atkarīgs no tā, kā tas tiks iedzīvināts praksē. Ir zināmas bažas, vai netiks diskreditēta labā ideja par elektronisko darba laika uzskaiti, piemērojot nesamērīgus un nepamatoti bargus sodus, kas pie mums Latvijā ir iecienīti, kaut gan ārvalstīs sodi netiek pielietoti. Taču mēs nekādā ziņā neesam pret tās ieviešanu, jo šī sistēma mums palīdz efektīvāk kontrolēt gan sevi, gan arī apakšuzņēmējus.

Noprotu, ka pilnībā atbalstāt iecerēto ģenerālvienošanos nozarē.

Jā, taču atkal jautājums par to, kā tā tiks iedzīvināta praksē. Ja mēs godīgi to īstenosim, tad viss būs kārtībā. Mums kā sabiedrībai godīgu un atbildīgu rīcību vajadzētu pieņemt par mērauklu jebkurai dzīves jomai, un tad arī mūsu dzīves līmenis nebūs sliktāks kā Somijā. Ja ikviens godprātīgi maksātu nodokļus un cilvēks algas dienā saņemtu vismaz 800 eiro, tad viņam nemaz negribētos doties strādāt uz ārvalstīm.

Cik aktuāla ir darbaspēka pieejamības problēma?

Velve šobrīd tik izteikti nejūt problēmas ar darbaspēku – mūsu darbinieki no uzņēmuma prom nebēg, jo spēj nopelnīt pieklājīgu un konkurētspējīgu atalgojumu. Mums ir arī zema kadru mainība. Uzskatu, ka tas ir uzņēmuma vadības izaicinājums – spēt cilvēkus nodrošināt ar katra spējām un prasmēm atbilstošu darbu un algu. Tas lielā mērā, protams, ir atkarīgs arī no valsts politikas un kopējās situācijas nozarē – no tā, kādi procesi tajā noris un cik tā ir stabila. Līdz šim Latvijas būvniecības nozare ir braukusi no viena grāvja otrā, ir bijis tā, ka darba nav vispār, un citgad rādās, ka būs darbu pārpilnība.

Tā nav stabila situācija. Protams, ka apstākļos, kad pašmāju būvniecībā darba nav, darbinieki, īpaši augsti kvalificēti, aizbrauc, jo citviet šādi profesionāļi ir nepieciešami. Velvei pēdējā laikā ir pieaudzis pasūtījumu skaits, lielākoties tie ir privātie klienti. Valsts un pašvaldību pasūtījumi veido aptuveni 35% no kopējā pasūtījumu apjoma. Strādājam arī Lietuvā.

Kā jums izdevies panākt, ka jūsu portfelī dominē privātie pasūtījumi?

Tas ir attieksmes jautājums. Privāto pasūtītāju priekšrocība ir iespēja brīvi izvēlēties arī sadarbības modeli. Aizvien vairāk privātie pasūtītāji izvēlas sadarboties, balstoties uz atvērtās grāmatas (open-book) līguma nosacījumiem, kuru galvenais priekšnoteikums ir būvnieka un klienta savstarpējā atklātība un uzticība. Pasūtītāji novērtē mērķtiecīgu, pārdomātu, atbildīgu un godīgu darbu, tādēļ Velve daudziem no tiem kļūst par ilgtermiņa būvniecības partneri.

Kā ir ar «projektē un būvē» līgumiem, vai tos vajadzētu piemērot plašāk?

Neviens līgums nav panaceja. Šie līgumi prasa augstu pasūtītāja kompetenci, ir jābūt pilnīgi skaidram darba uzdevumam. Ja ir stabila ekonomika, minētie līgumi labi strādā. Projektēšana prasa apmēram gadu, tikpat arī būvniecība, tādējādi no līguma noslēgšanas brīža līdz faktiskajai būvdarbu veikšanai var paiet salīdzinoši ilgs laiks, un pie strauja cenu kāpuma tas var būt problemātiski, jo cena, par kādu tika noslēgts līgums pirms diviem gadiem, pēc gada var jau būt krietni zemāka, kā tirgū pieejamo pakalpojumu un materiālu izmaksas.

Kā jūs redzat, cik daudz cenas svārstās un vai būs cenu pieaugums?

Pērn, salīdzinot ar 2016. gadu, cenas krasi pieauga, un domāju, ka arī šogad cenu pieaugums turpināsies. Lielā mērā tas saistīts ar darbaspēka trūkumu, jo daudz darba roku patiešām ir aizbraukušas. Mūsu uzņēmums to varbūt tik stipri neizjūt, jo sadarbojamies ar laika gaitā pārbaudītiem apakšuzņēmējiem, kas mums uzticas un labprāt ar mums strādā. Tāpat mums ir arī pietiekami liels skaits savu augsti kvalificētu strādnieku.

Vai cenu pieauguma galvenais iemesls būs darba algu pieaugums?

Ne tikai, arī materiālu cenas strauji pieaug. Tā ir pasaules tirgus tendence.

Kādas ir optimālas ģenerāļu un apakš- uzņēmēju attiecības? Apakšnieki norāda, ka vēl joprojām viņi tiek izvēlēti pēc zemākās cenas principa un līgumi ir pārpilni ar soda sankcijām.

Strādājot ar apakšuzņēmējiem, Velves pieredze ir visnotaļ pozitīva, jo mēs pildām līguma nosacījumus, un tie apakš- uzņēmēji, kas strādā ar mums, jūtas droši un stabili.

Tajā pašā laikā apakšnieku un ģenerāļu attiecības mēdz būt dažādas. Viens no galvenajiem iemesliem varētu būt striktie līguma nosacījumi būvuzņēmēja līgumā ar pasūtītāju, kas tālāk tiek pārnesti līgumos ar apakšuzņēmējiem. Pasūtītāja līgumos bieži vien visa atbildība tiek pārlikta uz būvuzņēmēju. Tajā pašā laikā būvuzņēmējs nevar būt atbildīgs par visu – par projektētāja, būvkonstruktora un citu būvniecības procesā iesaistīto speciālistu kļūdām. Kā arī pastāv liela problēma ar jūsu minēto zemākās cenas principu. Pasūtītājam, izvēloties sadarbības partnerus atbilstoši zemākajai cenai, rodas arī sliktas kvalitātes projekti, kuri ir pārpilni ar kļūdām, atbildību par kurām pasūtītājs mēdz pārlikt uz būvnieku.

Apakšuzņēmēji teic, ja rodas kādi neparedzēti darbi, tad tie jāveic par saviem līdzekļiem un ģenerālis papildus par to nesamaksā. Vai tā ir?

Nē, tā nav. Taču atkal – tas ir jautājums par to, kāda ir vienošanās ar pasūtītāju un apakšuzņēmēju un vai tiešām tie ir neparedzēti darbi.

Viens no klupšanas akmeņiem topošajos Būvniecības likuma grozījumos ir par to, kam būtu jāuzņemas atbildība par trešajām pusēm nodarītajiem zaudējumiem – ģenerāluzņēmējam vai pasūtītājam. Kāds ir jūsu viedoklis?

Pasūtītājs ir tas, kas izvēlas sadarbības partnerus – arhitektus, projektētājus, konstruktorus, arī būvniekus. Būvnieks ir izpildītājs, kurš izpilda pasūtītāja vēlmes. Līdz ar to pasūtītājam jāuzņemas atbildība par projekta realizāciju visos tā posmos un atbildīgi jāizvēlas sadarbības partneri, lai šādi klupšanas akmeņi tiktu pārvarēti. Nozarē plaši tiek izmantota apdrošināšana, kas attiecas arī uz šiem procesiem.

Būvniecības uzņēmuma Merks valdes priekšsēdētājs Oskars Ozoliņš gan teic, ka, nosakot pasūtītāju par atbildīgo, nekas būvniekiem nemainīsies, jo līgumi maigāki nekļūs un tie pašlaik paredz, ka atbildīgs ir būvnieks.

Tas tiešām ir jautājums par atbildībām starp būvniecības procesā iesaistītām pusēm. Ir pietiekami labi pierādījusi sevi apdrošināšana pret iespējamām kļūdām.

Sarunu noslēdzot, kā varam vairot produktivitāti būvniecības nozarē?

Lai augtu produktivitāte nozarē, ir jāpanāk, ka nozare ir stabila, un to var panākt tikai ar atbildīgu darbu un stabilu plānošanu valsts līmenī. Ārkārtīgi svarīga ir arī izglītība, kas nozīmē, ka nav jābaidās investēt kvalificēta un profesionāla darbaspēka veidošanā.