Uzraugošo iestāžu vadlīnijas par normatīvo aktu piemērošanu mēdz būt juridiski nekorektas un reizēm uzurpē likuma varu

VADLĪNIJAS

Par to satraukusies Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tās rīkotajā diskusijā LTRK priekšsēdētājs Jānis Endziņš prezentēja uzņēmēju aptauju, kurā 38% uzņēmēju norādījuši, ka ļoti bieži sastapušies ar uzraugošo iestāžu praksi dažādi interpretēt un piemērot normatīvos aktus, bet 36% respondentu norādījuši, ka ik pa laikam ar to sastopas. Tajā pašā laikā vairāk nekā puse respondentu norāda, ka uzraugošo institūciju vadlīnijas par to, kā tiek piemēroti normatīvie akti, drīzāk ir noderīgas. Savukārt 49% aptaujāto pat atzīst, ka tās nav juridiski korekti sagatavotas.

Saistošas tikai izdevējam

Pēc zvērinātu advokātu biroja Cobalt vecākā speciālista Edgara Pastara skaidrotā, vadlīniju lielākā problēma ir tā, ka tās netop, konsultējoties ar nozares uzņēmējiem, turklāt nereti vadlīnijas mēdz paplašināt likumu un padarīt to stingrāku, kas nav pieļaujami. Vadlīnijas nedrīkst ietvert to, kas nav noteikts likumā. Ar vadlīnijām iestāde nedrīkst uztiept savu redzējumu, kā piemērot likuma normu, kas nav viennozīmīgi interpretējama. Tāpat E. Pastars uzsver, ka uzraugošā iestāde drīkst uzņēmēju sodīt tikai par likuma, nevis vadlīniju neievērošanu.

Tam piekrīt arī Valsts kancelejas Juridiskā departamenta vadītāja Inese Gailīte, kura uzsver: «Vadlīnijas iezīmē iestādes «spēles laukumu» un palīdz privātpersonai labāk novērtēt, kādu rīcību tā no iestādes var sagaidīt. Būtiski, ka vadlīnijas ir saistošas to izdevējiestādei, bet nav saistošas privātpersonai vai tiesai, kas attiecīgi var pārbaudīt iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu. Attiecīgi iestāde, pieņemot privātpersonai adresētu lēmumu, nedrīkst atsaukties tikai uz vadlīnijām, bet ir nepieciešams, lai lēmums būtu pamatots arī ar kādu ārējo normatīvo aktu. Vadlīnijas pēc būtības ir tikai palīglīdzeklis ārējo normatīvo aktu piemērošanā, tās nedrīkst adresātam noteikt patstāvīgus, papildinošus pienākumus. Proti, vadlīnijas nedrīkst atkāpties no ārējā normatīvā akta mērķa un jēgas vai citādi iejaukties likumdevēja kompetencē.»

Var lūgt skaidrojumu

Ar vadlīniju tiesiskumu problēma gan ir tā, ka tās nav iespējams apstrīdēt tiesā. Līdz ar to šādās situācijās vienīgā alternatīva ir gaidīt negatīvu lēmumu, kas pieņemts, balstoties uz vadlīnijām, un tad šo lēmumu pārsūdzēt tiesā. Taču, kā skaidro E. Pastars, šāda tiesāšanās ir pārāk ilga un neefektīva, turklāt nereti lēmums, piemēram, par licences anulēšanu, stājas spēkā nekavējoties.

Līdz ar to sākotnēji LTRK izteica priekšlikumu atsevišķos gadījumos uzraugošo iestāžu vadlīnijas saskaņot ar Tieslietu ministriju (TM). Tam gan iebilst TM valsts sekretāra vietniece Laila Medina, kura norāda, ka tādējādi nevajadzīgi tiktu pārslogoti ministrijas darbinieki. Tādēļ, pēc L. Medinas domām, vislabākais risinājums, kam piekrīt arī uzņēmēji, būtu lūgt TM skaidrojumu gadījumos, kad starp uzņēmējiem un uzraugošo iestādi rodas domstarpības par kādas likuma normas piemērošanu. Tāpat LTRK ar TM vienojās, ka uzsāks kopīgu darbu, lai izveidotu metodiskos noteikumus (norādījumus) uzraugošajām iestādēm, kuros TM noteiktu labo un slikto praksi vadlīniju izstrādē tieši no tiesiskā skatpunkta. Tas mazinātu riskus, ka instruktīvu vadlīniju gadījumā uzraugošās iestādes var pārsniegt tai noteiktās pilnvaras vai pat pārkāpt tiesību principus.

Strīds ar PTAC

Viens no skaļākajiem strīdus gadījumiem starp uzraugošo iestādi un uzņēmēju organizāciju par likuma normu piemērošanu ir domstarpības starp nebanku kreditētājiem un Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC). Proti, likums noteic, ka nebanku kreditētājiem ir jāvērtē kredītņēmēju maksātspēja gadījumos, kad tiek ņemts aizdevums. Pēc PTAC direktores Baibas Vītoliņas skaidrotā, iestāde vadlīnijās ir noteikusi, ka maksātspējas vērtēšana sākas no 200 eiro aizdevuma.

Tam iebilst nebanku kreditētāji, uzstājot, ka slieksnis ir noteikts voluntāri un pareizāk būtu ļaut to noteikt katram aizdevējam pašam. Taču B. Vītoliņa atzīmē, ka 200 eiro slieksni obligātai maksātspējas izvērtēšanai nosaka Eiropas Savienības direktīva. Turklāt PTAC vadlīnijās ierakstītais slieksnis – 200 eiro, kas ir saskaņā ar direktīvu,– ir uzņēmējiem draudzīgāks, nekā likumā noteiktais. Tas paredz maksātspējas vērtēšanu veikt pie jebkura aizdevuma. Tomēr vēl joprojām minētais punkts ir domstarpību objekts starp PTAC un Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociāciju.

Tajā pašā laikā B. Vītoliņa piekrīt, ka iestādes vadlīnijām ir jātop sadarbībā ar nozares uzņēmējiem un praksē tā tas arī notiekot. Minētā nesaskaņa arī esot vienīgā saistībā ar PTAC izstrādātajām vadlīnijām. Taujāta, ko iesākt gadījumos, kad kāda likuma norma ir pārāk neskaidra, B. Vītoliņa, piekrītot E. Pasta- ram, norāda, ka tad ir nepieciešami likuma grozījumi, un tas nav risināms ar vadlīniju palīdzību.

Pēta tiesas spriedumus

Savukārt Valsts Darba inspekcijas Juridiskās nodaļas vadošā juriskonsulte Diāna Švānberga teic, ka VDI nav nekādu vadlīniju, kur tiktu skaidrotas normatīvo aktu normas un to piemērošana. Ir metodiskie materiāli, kuros noteikts, kā tiek piemēroti administratīvie sodi, kas pašlaik par Darba likuma neievērošanu ir noteikti amplitūdā no 70 līdz 1100 eiro. Līdz ar to darba devējiem ir skaidrs, kādos gadījumos kādā apjomā tiek piemērota soda nauda. D. Švānberga arī uzsver, ka metodiskie materiāli par to, kādi administratīvie sodi kādos gadījumos tiek piemēroti, ir saskaņoti ar TM.

Taujāta, kā VDI rīkojas gadījumos, kad ir neskaidrs, ir vai nav izdarīts pārkāpums un ja ir, tad cik nopietns, D. Švānberga skaidro, ka tiek pētīti Augstākās tiesas (AT) spriedumi līdzīgās lietās. Savukārt, ja ir neskaidrības par kādu jaunu normu, par kuru vēl nav AT sprieduma, tad notiek konsultācijas ar Labklājības ministriju kā augstākstāvošo iestādi vai Tieslietu ministriju.