Nevar aizliegt to, ko valsts atļāvusi

iepirkumi Ja valsts ir atļāvusi maksāt minimālo algu, tad iepirkumos tās maksātājus tikai šīs pazīmes dēļ vien nevar diskriminēt, intervijā DB stāsta zvērinātu advokātu biroja Ellex Kļaviņš vadošais advokāts Māris Brizgo

Gan uzņēmēji, gan Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) par Elektronisko iepirkumu sistēmu (EIS) runā kā par nozīmīgu instrumentu iepirkumu procedūras caurspīdīguma nodrošināšanai. Kā tas izskatās gan no pasūtītāju, gan piegādātāju puses? Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama savulaik teica, ka teju pusē no visiem publiskajiem iepirkumiem vērojamas karteļa pazīmes. Vai EIS varētu palīdzēt risināt šo problēmu?

EIS pati par sevi nerisinās aizliegtu vienošanos praksi. Taču noteikti tā veicinās iepirkumu atklātumu un caurspīdīgumu, kaut vai tādēļ vien, ka visa informācija būs vieglāk pieejama un apkopota vienuviet. Ar EIS starpniecību uzņēmēji arī daudz ērtāk un vieglāk var uzzināt pašu publisko iepirkumu izsludināšanas faktu. Informācijas plūsma arī ir straujāka un ērtāka iepirkumu procesā iesaistītajiem. Piemēram, jau iepirkumu piedāvājumu atvēršanas dienā visiem ir pieejams atvēršanas sanāksmes protokols un visi var iepazīties, kādi piedāvājumi par kādām cenām ir iesniegti. Turklāt elektroniskā iepirkuma gadījumā pasūtītājam nav iespējams koriģēt iesniegtos piedāvājumus vai tos samainīt.

Lielie pasūtītāji gan ir nobažījušies, ka EIS zināmā mērā «diskriminē» ārvalstu, īpaši trešo valstu, piegādātājus.

Tā varētu būt, jo EIS primāri ir veidota vietējam tirgum, pašmāju uzņēmējiem, paredzot, ka tiks izmantots vietējais eParaksts. Tomēr EIS ir arī pietiekami daudz informācijas angļu valodā, tostarp lietošanas pamācība un rokasgrāmatas. Lai gan zināmas valodas barjeras tomēr pastāv.

Piemēram, vairāki dokumenti tiek pieņemti tikai valsts valodā.

Jā, bet tā tas ir arī citās ES dalībvalstīs.

Vai līdztekus valodas barjerai ir vēl kādi citi juridiski šķēršļi, kas varētu radīt grūtības ārvalstu piegādātājiem?

Valoda ir galvenais šķērslis, bet Latvija šajā ziņā nav unikāla, tā tas ir visās valstīs. Problēma ir arī ar trešo valstu dokumentiem, kas ir papīra formātā. Piemēram, ja nepieciešams izsniegt izziņu par parāda neesamību no Beļģijas un tā ir papīra formātā, tad tā varētu būt problēma. Jo citās valstīs e-dokumentu aprite ir daudz sliktākā kvalitātē, daudzviet arī nav eParakstu.

Tādā ziņā Beļģija kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts droši vien ir vieglākais variants, bet kā ir ar, piemēram, Ķīnas kompānijām, kas arī varētu un gribētu piedalīties lielajos publiskajos iepirkumos?

Tas ir sarežģīti, jo Latvija atzīst tikai ES izdotus eParakstus. Ķīnas eParaksti netiek atzīti.

Kādus risinājumus jūs redzat?

Faktiski risinājums ir viens – ir jāizmanto Latvijas notārs. Dokumenti, kas izdoti Ķīnā, ir jāapstiprina pie mūsu notāra. Tas jau praksē arī notiek. Latvijas notāri to dara arī ar eParakstiem.

Respektīvi, lai arī ir sarežģījumi, tomēr nevar teikt, ka EIS dēļ trešo valstu uzņēmumiem dalība Latvijas iepirkumos būtu liegta?

Liegta noteikti nē, bet apgrūtināta – jā. Taču tā tas ir arī citās ES dalībvalstīs. Turklāt lielās ārvalstu kompānijas, kas vēlas piedalīties konkursos, noteikti izmanto vietējo sadarbības partneru vai juristu palīdzību.

Vietējie uzņēmēji labprāt vēlētos, lai viņiem publiskajos iepirkumos tiktu dota priekšroka salīdzinājumā ar ārvalstniekiem. Taču to aizliedz ES direktīvas. Vai ir iespējams juridiski korekti, nepārkāpjot nediskriminācijas noteikumus, tomēr favorizēt vietējos uzņēmumus?

Pasūtītāji izmanto zaļos iepirkumus, kuru ietvaros vairāk iespējams atbalstīt vietējos uzņēmējus. Ir atsevišķas pašvaldības, kas pat tehniskajā specifikācijā norāda maksimālo preces piegādes attālumu.

Vai tas neskaitās diskriminējoši?

Katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Robežšķirtne ir trausla un jābūt attiecīgam pamatojumam, kādēļ šāds kritērijs iestrādāts. Protams, kritērijs – atbalstām savējos – nebūs pareizais. To var pamatot ar draudzīgumu videi, mazākiem CO2 izmešiem utt. Tajā pašā laikā es nedomāju, ka vajadzētu atteikties no ārvalstu investīcijām.

Mēs taču arī nevēlamies, lai dažādus nepamatotus šķēršļus citās dalībvalstīs liek mūsu kompānijām.

Tieši tā, tādēļ ir jāmeklē saprātīgs balanss. Taču ir gadījumi, kad ir tikai loģiski atbalstīt vietējos, piemēram, skolu ēdināšanā.

Vai gadījumā nav tā, ka šie zaļie iepirkumi labāk strādā attiecībā uz precēm nekā pakalpojumiem?

Principā jā. Taču zaļais iepirkums iespējams arī pakalpojumu jomā, piemēram, iespējama prasība par mazākiem izmešiem vai elektromobiļu izmantošanu. Zaļais iepirkums ir izplatīts arī būvniecībā. Cita lieta, ka zaļajos iepirkumos pakalpojumu jomā grūtāk dot priekšroku tieši vietējiem uzņēmumiem.

Cik daudz pērn bija klientu, kuri vērsās pie jums pēc palīdzības, jo vēlas veikt pārsūdzības saistībā ar publisko iepirkumu?

Līdz ar depozītu ieviešanu, kas jāmaksā pārsūdzību gadījumos, tās noteikti ir gājušas mazumā. Depozītu ieviešana ir pareiza, jo nereti rezultātu apstrīdēšana jau kļuva par zināmu sporta veidu.

Cik daudz ir sūdzību par nekorektu konkursa nolikumu?

Pēdējā laikā nav īpaši daudz, bet tas, iespējams, saistīts ar to, ka nav bijis tik daudz lielo publisko iepirkumu. Tomēr vidēji gadā tie ir vairāki desmiti sūdzību.

Cik pamatotas ir sūdzības par nolikumiem un kādas ir biežākās pretenzijas?

Pārsvarā sūdzas par nepamatoti ierobežojošiem noteikumiem. Piemēram, par neadekvāti striktām pieredzes prasībām. Ir bijušas sūdzības par ierobežojošiem paša objekta nosacījumiem. Respektīvi, konkrētajai precei ir izvirzītas tādas prasības, ka to var piegādāt tikai viens konkrēts piegādātājs, un nav īsta pamatojuma šīm prasībām.

Cik bieži ir gadījumi, kad klientiem sakāt: liecies mierā, ar nolikumu viss ir kārtībā, prasības ir pamatotas?

Mēs vienmēr klientiem atklāti sakām, vai viņa pretenzijas ir vai nav pamatotas. Kad tomēr izlemjam vērsties IUB, vairumā gadījumu sūdzība tiek noraidīta. Samērā reti ir gadījumi, kad kādas nolikuma prasības tiek atzītas par neatbilstošām.

Vai varat minēt kādu piemēru, kad IUB ir atzinis, ka nolikuma prasības ir neadekvātas?

Manā praksē vienu reizi ir bijis tāds gadījums, kad pats pasūtītājs ir atzinis, ka klientam ir taisnība, un mīkstinājis savas prasības. Rezultātā mēs savu iesniegumu atsaucām.

Kādas prasības ir nepamatoti ierobežojošas?

Piemēram, kad tiek prasīts pārāk liels gada apgrozījums, kas ir nesamērīgi attiecībā pret konkrēto iepirkumu.

Uzņēmēju asociācijas vēlas, lai iepirkumos tiktu dota priekšroka lielajiem godīgajiem uzņēmējiem. Lai neveidotos situācijas, ka ar zemākās cenas piedāvājumu uzvar mikrouzņēmumi vai SIA, kas nodarbina divus darbiniekus uz pusslodzi. Vai nediskriminējot, juridiski korekti var dot priekšroku lielajiem nodokļu maksātājiem? Un vai tas ir godīgi?

Jaunajā Iepirkumu likumā ir iestrādāts saimnieciskā izdevīguma princips, kur cenai vairs nav izšķirošās nozīmes. Ir, piemēram, ilgtspējas kritēriji. Cenai, protams, vienmēr būs nozīme, jo tā ir nodokļu maksātāju nauda, bet ir jāmeklē līdzsvars.

Cik pamatoti būtu pretendentus vērtēt pēc nomaksāto nodokļu apjoma vai samaksātajām algām? Vai ir iespējams nolikumos iestrādāt kādus matemātiskus kritērijus?

To var darīt, tikai tiem jābūt samērīgiem un pamatotiem. Piemēram, var prasīt noteiktu apgrozījuma apjomu, kas ir samērīgs iepirkuma apjomam. Var prasīt konkrētu bankas nodrošinājuma summu, tas nozīmē, ka viena eiro SIA to nevarēs izpildīt. Nodrošinājums ir samērīga prasība.

Kuri būs tie gadījumi, kad jūs teiksiet, ka matemātiskie kritēriji ir nesamērīgi?

Ja tie nebūs adekvāti iepirkuma summai.

Vai būtu jāmaina regulējums, nosakot, ka mikrouzņēmumi nevar piedalīties publiskajos iepirkumos?

Domāju, ka nē, jo tas nebūtu godīgi. Galu galā mikrouzņēmuma režīms ir pilnībā legāls. Tad ir jāmaina visa sistēma kopumā un jāatsakās no šāda nodokļu režīma.

Savulaik IUB vadītāja Dace Gaile jau norādīja, ka ES ir atzinusi par nelikumīgu nolikumos iestrādāt prasību pretendentam maksāt vidējo algu nozarē, jo uzņēmumiem ir tiesības maksāt arī zemāku algu, ja vien nav noslēgta nozares ģenerālvienošanās.

Jā, tā ir taisnība. Tas ir princips, ka nolikumā nevar aizliegt to, ko valsts ir atļāvusi. Ja valsts ir atļāvusi maksāt minimālo algu, tad iepirkumos tās maksātājus tikai šīs pazīmes dēļ vien nevar diskriminēt.

Respektīvi, iepirkumos nedrīkst dot priekšroku tiem, kas samaksājuši lielākus nodokļus?

Noteikti nē, tas būtu negodīgi pret mazākiem uzņēmējiem. Cita lieta, ka iepirkumos nevar piedalīties nodokļu nemaksātāji.

Tajā pašā laikā ir dzirdēts, ka konkursā par lielas kapitālsabiedrības auditu ar vairāku miljonu apgrozījumu uzvar uzņēmums ar, nedaudz pārspīlējot, teju viena eiro apgrozījumu.

Princips, uz kuru iet ES, ir sadalīt lielos iepirkumus vairākos nelielos, lai tādējādi atbalstītu mazos un vidējos uzņēmumus. Tā noteikti ir tendence. Tas nozīmē, ja, piemēram, Latvenergo veic lielu iepirkumu, kas skar visu valsti, tad prātīgi to būtu sadalīt pa reģioniem. Tajā pašā laikā jāatceras, ka mazie un vidējie uzņēmumi, kas vēlas piedalīties lielajos iepirkumos, var sadarboties un izveidot personu grupu. Likums to ļauj.

Daudzi uzņēmēji met akmeni pasūtītāju pusē, norādot, ka nepietiekami atsijāti aplokšņu algu maksātāji. Uzņēmēji ir pārliecināti, ka pasūtītājs to var izdarīt. Savukārt, piemēram, pašvaldības uzsver, ka tās nevar noteikt, kurš uzņēmums ir aplokšņu algu maksātājs. Kurai pusei ir taisnība?

Atklāt aplokšņu algas ir grūti un pasūtītājam nebūtu jāuzņemas izmeklētāja loma.

Cik viegli vai grūti ir pretendentam pierādīt savu taisnību, ja šķiet, ka uzvarējis nepamatoti lēts piedāvājums?

Ļoti grūti. Pierādīšanas nasta gulstas uz sūdzības iesniedzēju. Un ir samērā grūti pierādīt, ka uzvarējušais piedāvājums ir nepamatoti lēts. Taču mēs esam uzņēmušies šādas lietas un esam arī vinnējuši.

Ko darīt gadījumos, kad pretendents savu lēto piedāvājumu pamato ar atlaidi pasūtītājam? Likums to neaizliedz.

Tas nav tik vienkārši, jo pretendentam jāspēj pierādīt, kā viņš šo atlaidi atpelnīs. Piedāvājumu sniedz, lai pelnītu. Tā ir aizsardzība pasūtītājam, lai nebūtu tā, ka uzvarētājs beigās nevar izpildīt uzņemtās saistības.

Cik viegli ir pasūtītājam noraidīt nepamatoti lētu piedāvājumu?

Viņam tas noteikti ir vieglāk nekā uzņēmējam. Pasūtītājs vienmēr var pieprasīt tāmi, kā veidojas cena. Nereti pretendents šādus aprēķinus iesniegt nevar un tas ir pietiekams pamats, lai piedāvājumu noraidītu.

Kā ir ar bankas garantiju prasīšanu? Mazajiem uzņēmējiem to ir grūti izpildīt.

Tur jāmeklē līdzsvars. Piemēram, lielos būvniecības iepirkumos šādi piedāvājumu nodrošinājumi ir pamatoti. Tāpat arī līguma nodrošinājums ir adekvāts, lai nepieciešamības gadījumā var piedzīt zaudējumus. Savukārt mazos iepirkumos ir rūpīgi jāizvērtē, vai tas tiešām ir vajadzīgs.

Vai pie jums pēc juridiskas konsultācijas vēršas arī pasūtītāji?

Reti, jo viņiem ir pašiem savi juristi.

Vai augstskolās ir nepieciešami speciāli kursi iepirkumu speciālistiem?

Jā, manuprāt, būtu vērts ieviest šādu fakultatīvu priekšmetu.

Sarunu noslēdzot, cik lielā mērā publiskie iepirkumi ir vai nav instruments ēnu ekonomikas apkarošanai? Uz to uzstāj ļoti daudzas uzņēmēju organizācijas.

Tās nav cieši saistītas lietas. Primārais ēnu ekonomikas apkarošanā tomēr ir attieksmes maiņa gan no uzņēmēju, gan no valsts puses. Uzņēmēji grib gūt pārliecību, ka publiskā nauda tiek saprātīgi un godīgi iztērēta.