Latvijas vispārējās valdības parāds relatīvi pret tautsaimniecības apjomu uz citu Eiropas Savienības valstu fona joprojām ir starp zemākajiem, taču jāveido uzkrājumi nebaltai dienai, kas kalpotu kā drošības spilvens

MAKROEKONOMIKA

Latvijas Bankas (LB) ekonomists Kristaps Svīķis, komentējot rādītājus, uzsver, ka Latvijas vispārējās valdības parāds relatīvi pret tautsaimniecības apjomu uz citu Eiropas Savienības (ES) valstu fona joprojām ir starp zemākajiem, pēdējos piecos gados svārstoties ap 40% atzīmi. 2016. gada beigās tas bija astotais zemākais starp 28 ES dalībvalstīm, esot krietni zem ES vidējā valdību parāda līmeņa, kas bija 83% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tajā pašā laikā vispārējās valdības parāds joprojām par 20 procentpunktiem atpaliek no 60% atzīmes, kas kā trauksmes signāls noteikts gan ES dalībvalstīm saistošajos Māstrihtas kritērijos, gan Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā. Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens, vērtējot valsts parāda līmeni, uzskata, ka izskatāmies salīdzinoši labi un investori nesaskata nopietnu risku, aizdodot Latvijai. Tomēr pastāv aspekti, kas var radīt problēmas nākotnē. Pirmais – Latvija saskarsies ar nopietnām demogrāfiskām problēmām, kas nozīmē, ka būs mazāk nodokļu maksātāju, bet vairāk pensiju, veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju, kas liks papildu slogu valsts finansēm, un rezultāts var būt lielāks budžeta deficīts un lielāks parāda līmenis. Tādēļ eksperts iesaka izmantot esošo labo ekonomikas stāvokli, lai mazinātu parāda līmeni un spētu izturēt spiedienu, ko rada nākotnes demogrāfiskās problēmas, kā arī veidotu rezerves brīdim, kad izaugsme bremzēsies vai pienāks krīze. Tā būtu gudra un tālredzīga ekonomiskā politika, uzsver M. Hansens.

Procenti sāpīgi

Jāatzīmē, ka apjomīgs valdības parāds pats par sevi nav tā kaitīgākā lieta, ja tam līdzi nenāktu divi citi «rūpju bērni» – procentu maksājumi par parāda apkalpošanu un nepieciešamība to atmaksāt vai vismaz pārfinansēt, piebilst LB ekonomists K. Svīķis, norādot, ka procentu maksājumi par parāda uzturēšanu ir sāpīgi tādēļ vien, ka tie ir nodokļu maksātāju līdzekļi, kas aiziet nebūtībā un pie nodokļu maksātājiem neatgriežas – tā savā ziņā ir samaksa par iepriekšējo valdību neprasmi pārvaldīt valsts finanses un nespēju ievērot fiskālo disciplīnu. Ja pirmskrīzes periodā, kad parāda apjomi bija vēl salīdzinoši nelieli, procentu maksājumos nācās maksāt 0,4–0,5% no IKP jeb 70–80 milj. eiro par 1,7 miljardu eiro parādu, tad jau 2011. gadā tie bija 1,8% no IKP jeb 360 milj. eiro par 8,7 miljardu eiro parādu. «Tātad 2011. gadā papildus iepriekš maksātajiem procentu miljoniem vēl gandrīz 300 milj. eiro aizgāja nebūtībā tikai dēļ tā, ka pirmskrīzes periodā valdība «spieda gāzi grīdā», treknajos gados neko neiekrājot un notērējot visu līdz pēdējam santīmam. Un, kamēr vien parāda līmenis nemazinās, arī turpmākos gadus turpinām maksāt šos papildu 200–300 miljonus ik gadu,» uzsver K. Svīķis.

Pēdējos gados, kamēr Eirosistēmas īstenotās aktīvu pirkšanas programmas rezultātā tirgos ir rekordzemas likmes, ir izdevies ievērojamu daļu valdības parāda pārfinansēt par ļoti zemām procentu likmēm, tādējādi 2016. gadā par aptuveni 10 miljardu eiro parāda apkalpošanu samaksājot vien 256 milj. eiro jeb 1,0% no IKP, kas, pēc LB ekonomista teiktā, protams, ir pozitīvi. Taču šie rekordzemie procentu maksājumi nebūtu jāuztver pašsaprotami, un, Eirosistēmai monetāro politiku pakāpeniski padarot stingrāku, kāps arī procentu likmes un esošo parādu pārfinansēt tik lēti vairs nevarēs. K. Svīķis, iezīmējot nākotni, skaidro, ka laika posmā no 2018. līdz 2021. gadam nāksies pārfinansēt gandrīz pusi no valdības parāda, īpaši apjomīgām eiroobligāciju atmaksām esot 2020. un 2021. gadā. «Ir jāsaprot, ka pie esošā 10 miljardu eiro parāda par katru lieku procentpunktu procentu maksājumos nākas maksāt liekus 100 miljonus eiro. Ja valdība nedos signālu, ka tā ir gatava sekot atbildīgas fiskālās politikas principiem, sākot labajos laikos veidot budžetu ar pārpalikumu, nākamajos gados tirgi šo «no rokas mutē» politiku var iecenot procentu likmēs, kā rezultātā nodokļu maksātāji atkal desmitiem miljonu varēs «nolaist drenāžā» (samaksāt procentu maksājumos) valdības neizdarības dēļ,» viņš uzsver.

Jāveido uzkrājumi

Pēc K. Svīķa teiktā, pat pie šī brīža ekonomikas atkopšanās, kad valdībai pēc atbildīgas fiskālās politikas kanoniem būtu budžetā jāveido pārpalikums, lai mazinātu parādu vai veidotu ievērojamus (nevis formālus) uzkrājumus nebaltai dienai, kas savukārt kalpotu kā drošības spilvens nākamā ekonomiskā cikla lejupslīdes/krīzes laikā, tomēr valdība varētu atļauties arī neko neuzkrāt vai pat dzīvot pāri saviem līdzekļiem, augošā parāda komplektācijā ietilpstošo problēmu risināšanu atliekot un uzveļot tās uz nākamo paaudžu pleciem.

Viņam par uzkrājumu veidošanas nepieciešamību piekrīt arī Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš, kurš paredz, ka šajā un nākamajos divos gados ekonomika augs strauji, jo to silda eksporta nozaru paveiktie mājas darbi un to rezultāts. Arī ES fondi – nākamgad lāpstas zemē durs RailBaltica būvētāji. Tāpat arī mājokļu tirgus un kreditēšanas smagais ritenis šajā laikā varētu sākt griezties arvien straujāk. «Tādēļ, lai mazinātu ekonomikas pārkaršanas risku, budžeta bilance šajā laikā būs jāvirza pārpalikuma zonā. Tātad ne tikai augs IKP, bet arī valsts varēs dzēst daļu no izlaistajām parādzīmēm vai arī aizstāt mazāku to daļu ar jaunām pēc iepriekšējo termiņa beigām, ja tā to vēlēsies. Tādējādi parāda/IKP attiecība var uzlaboties, bet ne tāpēc, ka izmisīgi nepieciešams to pazemināt, tas būtu drīzāk kā blakusefekts ekonomikas cikla «vadīšanai»,» piebilst eksperts.

«Ja šobrīd valdība neīstenos atbildīgu fiskālo politiku, labajos laikos neveidojot budžetu ar pārpalikumu un pakāpeniski nemazinot parāda apjomu līdz līmenim, kur tas būtu drošā atstatumā no šīs 60% atzīmes, tā nopietni riskē ar situāciju, ka nākamais ekonomiskais satricinājums (iekšējais vai ārējais) var Latvijas valsts finanses nospiest uz ceļiem, pāris gados parādam strauji pietuvojoties šim bīstamajam 60% līmenim,» brīdina K. Svīķis. Šī parāda pieauguma sekas būtu jau iepriekšminēto finanšu tirgu uzticības kritums Latvijas valdības īstenotajai fiskālajai politikai, kas atspoguļotos augošā riska prēmijā (augstākas procentu likmes), tas savukārt palielinātu procentu maksājumus, kas nozīmētu vēl vairāk nodokļu maksātāju naudas novirzīšanu uzblīdušā parāda apkalpošanai. Un tie pēc būtības ir vējā izsēti miljoni, ko nākamajos gados nevarēs izmantot ne veselības aprūpei, ne izglītības budžetam, ne pensijām, pabalstiem un citām līdzekļu trūkumā esošām valsts finansētām jomām.