Veselības finansējums Jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums būtiski pazemina pakalpojumu pieejamību mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām un nerisina nozares finansēšanas problēmas

To uzsver RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs profesors Ģirts Briģis, RSU Medicīnas fakultātes prodekāne un Latvijas veselības ekonomistu apvienības valdes priekšsēdētāja Daiga Behmane, sociālo lietu eksperte Ruta Zilvere.

Pretrunā saistībām

Likums paredz 1% no sociālajām iemaksām novirzīt veselības aprūpei. Ekspertu neizpratni un sašutumu radījusi norma, kas paredz ieviest divus pakalpojumu grozus – minimālo un maksimālo. Pēdējais no nākamā gada būs pieejams tikai sociālo iemaksu veicējiem vai personām, kuras apdrošina valsts. Pārējiem – aptuveni 300 tūkst. cilvēkiem – būs vai nu pašiem jāveic veselības apdrošināšana, vai nu par pakalpojumu jāmaksā pilna cena bez valsts līdzfinansējuma. Tas attieksies gan uz mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem, gan pašnodarbinātajiem, kas maksā patentmaksu, gan, piemēram, mājsaimniecēm, kuras audzina bērnus pēc divu gadu vecuma. Profesors Ģ. Briģis uzsver, ka šāds dalījums ir pilnīgā pretrunā ar Latvijas uzņemtajām starptautiskajām saistībām. Piemēram, Latvijas parakstītajā 2008. gada Pasaules veselības organizācijas hartā teikts: valstis ir atbildīgas par godīgu finanšu sloga sadalījumu atbilstoši cilvēku spējām maksāt, lai nepieļautu cilvēku un ģimeņu nonākšanu nabadzībā sliktas veselības vai veselības pakalpojumu izmantošanas dēļ. Savukārt ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam minēts, ka valstīm ir jānodrošina vispārēja veselības apdrošināšana un piekļuve kvalitatīviem veselības aprūpes pamatpakalpojumiem, kā arī piekļuve drošiem, iedarbīgiem un kvalitatīviem medikamentiem un vakcīnām par visiem pieejamu cenu. Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders, runājot par pieejamības problēmām, gan norāda, ka valsts sociāli apdrošina gana lielas iedzīvotāju grupas, piemēram, visus bezdarbniekus, kas reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā, kā arī visas personas ar maznodrošinātā statusu. Turklāt 2020. gadā ir iecerēts, ka valsts apdrošinās arī 3. grupas invalīdus. Tāpat viņš argumentē, ka 1% sociālo iemaksu novirzīšana veselības aprūpei ir būtisks finansējuma pieauguma avots. Tiesa, uz jautājumu, cik no 300 tūkst. sociāli neapdrošinātām personām paši iegādāsies veselības apdrošināšanu, veicot obligāto maksājumu, pašlaik atbildes nav. Līdz ar to nav zināms, cik lieli varētu būt potenciālie ienākumi. Ja 2020. gadā to veiktu visi prognozētie 243 tūkst. sociālo iemaksu neveicēji, tad papildus ieņēmumi būtu vairāk nekā 62 miljoni eiro.

Dārgāka administrēšana

Ģ. Briģis norāda, ka dalītie veselības aprūpes pakalpojumu grozi ES jau ir kļuvuši par vakardienu, valstis virzās uz vispārēju (valsts) veselības apdrošināšanu. Latvija izvēlējusies iet pretēju ceļu, kas ir dārgāks no administrēšanas viedokļa un veicina nevienlīdzību. Tā rezultātā ir risks, ka turpinās pasliktināties sabiedrības veselības rādītāji, jo viena daļa no sociāli neapdrošinātajām personām nevarēs objektīvu iemeslu dēļ paši iegādāties veselības apdrošināšanu (2020. gadā tā būs 5% no divpadsmitkārtīgas minimālās mēneša algas jeb 258 eiro gadā), daļa nenovērtēs riskus un apdrošināšanu neiegādāsies, savukārt bez veselības apdrošināšanas par pilnu cenu veselības aprūpes pakalpojumi nebūs «paceļami» lielākajai daļai neapdrošināto personu. Tas rada arī risku, ka papildus slogs tiks uzlikts neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) sistēmai, jo, savlaicīgi nenokļūstot plānveida aprūpē, pacienti kļūs akūti. Tas nodokļu maksātājiem izmaksās daudz dārgāk, jo NMP pilnībā visiem apmaksā valsts.

Nedos būtisku pienesumu

Gan Ģ. Briģis, gan D. Behmane ir pārliecināti, ka jaunā norma nedos būtiskus papildu līdzekļus veselības aprūpes finansēšanai, kas ir tās pieņēmēju sākotnēji iecerētais mērķis. «Sociālā nodokļa iezīmētās daļas fiskālais efekts ir minimāls, tam nav būtiskas ietekmes uz pieejamību,» skarbs ir Ģ.Briģis. D.Behmane uzsver, ka 1% (šogad) sociālo iemaksu novirzīšana veselības aprūpes budžetam nepalielinās veselības budžeta īpatsvaru iekšzemes kopproduktā – pēc Finanšu ministrijas prognozēm tas saglabāsies 3% līmenī. D.Behmane arī akcentē to, ka nav ekonomiska pamatojuma divu pakalpojumu grozu izveidei, turklāt to pārvaldīšana ir administratīvi daudz dārgāka.

Eiropā tiek runāts, ka veselības aprūpes finansēšanai ir jābūt solidārai, taču līdz ar jaunā likuma spēkā stāšanos šī solidaritāte pazūd, jo daļa iedzīvotāju veselības apdrošināšanas iemaksas veiks no minimālās algas, bet daļa – no kopējiem ienākumiem. Turklāt, ieviešot divus grozus, tiek pārkāpts universālisma un nediskriminācijas princips, proti, iedzīvotāji tiek sašķiroti pēc tā, vai viņi veic sociālās iemaksas. Turklāt to pat nevar uzskatīt par cīņu ar ēnu ekonomiku, jo, piemēram, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs godīgi pilda savas saistības pret valsti, nodokļus maksājot valsts akceptētā nodokļu režīmā, taču tā viņam liedz pilnvērtīgu veselības aprūpi.

Mazāk par 10%

D.Behmane kā veselības ekonomiste uzsver, ka jaunais finansēšanas likums un jaunā norma nekādā veidā nenodrošina veselības aprūpes sistēmas finansiālo ilgtspēju, jo apdrošināšanas iemaksas veido mazāk par 10% no kopējā sistēmas valsts finansējuma. Turklāt jaunais likums nerisina nevienu sistēmas ekonomisko problēmu, piemēram, to, kāda ir pakalpojumu pašizmaksa, kāds ir valsts apmaksāto pakalpojumu grozs, kāda ir pašvaldību finansiālā iesaiste, kādas ir attiecības starp publiskajiem un privātajiem pakalpojumu sniedzējiem utt.

Uz to, ka darbaspēka nodokļi un jo īpaši sociālās iemaksas nevar būt ilgtspējīgs finanšu avots, norāda R.Zilvere. Modernajā darba tirgū arvien samazināsies klasiskās darba ņēmēja un darba devēja attiecības un parādīsies jaunas nodarbinātības formas, piemēram, blogu rakstītāji, kas gūst ienākumus no reklāmām. Šādā situācijā darbaspēka nodokļus, kas tiek iekasēti no klasiskām darba attiecībām, nevar uzskatīt par ilgtspējīgu finanšu avotu. Ja tos iekasē no strādājošajiem, kas nav klasiskās darba attiecībās, tad tas viņiem ir ļoti neizdevīgi, jo, piemēram, pašnodarbinātajiem iemaksas ir relatīvi augstas, jo tās jāveic gan par darba devēja daļu, gan par darba ņēmēja daļu.

Līdz ar to ekspertu skatījumā «sausais atlikums» no jaunā veselības aprūpes finansēšanas likuma ir tāds, ka samazināsies veselības aprūpes pieejamība, pasliktināsies sabiedrības veselības rādītāji un nebūs rasts risinājums ilgtspējīgam finanšu pieaugumam nozarē. Tas ir īpaši negatīvi tāpēc, ka šā gada papildus finansējums veselības aprūpei 200 miljonu eiro apmērā bija iespējams tikai tāpēc, ka Eiropas Komisija ļāva šim mērķim izmantot 1% atkāpi no budžeta deficīta. Šāda atkāpe vēl būs iespējama nākamgad, taču 2020. gadā tas vairs nebūs iespējams. Līdz ar to valdībai un politiķiem ir jābūt skaidrībai, kā nozare tiks finansēta 2020. un turpmākajos gados.