Festivāls nav elitārs pasākums, tas ir domāts cilvēkiem, tādēļ biļetes nevar būt dārgas

Notikums

Tā intervijā DB uzsver Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore Lita Beiris. Šogad festivāls notiks jau 23. reizi.

Ar ko šogad apmeklētājus iepriecinās ikgadējais Baleta festivāls – vai ir paredzēts kāds pārsteigums, kas jauns un nebijis?

Pārsteigumi vienmēr ir patīkami, un arī šogad tādi noteikti būs. Es savos festivāla piedāvājumos cenšos neatkārtoties, jo pasaulē ir ļoti daudz kas interesants, ir daudz augsta līmeņa profesionālo deju grupu, kuras var aicināt uz Latviju. Taču tradicionāli, protams, būs Galā koncerts ar daudzu izcilu dejotāju un deju grupu piedalīšanos. Katru gadu šajā koncertā piedalās arvien jauni mākslinieki. Piemēram, šogad būs Ķīnas klasiskās dejas mākslinieki, ASV jaunās baleta zvaigznes, Vīnes Operas baleta pārstāvji, arī Turcijas un Krievijas mākslinieki. Jāteic, ka Turcijā ir ļoti attīstīts balets un deja, ir gan klasiskas, gan modernas formas. Pirms desmit gadiem biju uzaicinājusi derviša dejotāju no Turcijas, kas patīkami pārsteidza mūsu publiku. Šogad būs profesionālais balets, redzēsim, kāds ir Ankaras Baleta teātris.

Cik valstis būs pārstāvētas?

Teju desmit – ASV, Krievija, Turcija, Austrija, Francija, ceru arī uz igauņiem, Vācija, Ķīna.

Kas būs visnetradicionālākais?

Mani ļoti interesē Latīņamerika, un šogad būs Ņujorkas deju grupa Ballet Hispanico, kas piedāvā moderno deju kopā ar latino. Es gribētu kādreiz atvest arī Meksikas nacionālo dejas grupu.

Vai Latvijas skatītājiem kādreiz izdosies ieraudzīt arī slaveno Pīnas Baušas dejas teātri?

Es pirms kāda laika mēģināju to atvest, bet neizdevās. Mums nav tādas skatuves, kurai varētu piemērot šā teātra dekorācijas (izņemot Latvijas Nacionālās operas ēku). Rīgā vispār ir grūtības ar piemērotām telpām, kur uzstāties dejas grupām. Mūsu opera ir repertuāra teātris, kur katru vakaru notiek izrādes, līdz ar to tās izmantošanas iespējas ir ierobežotas. Vienīgās dienas, kad tur nenotiek izrādes, ir pirmdienas, tad mūsu producenti var mēģināt runāt par telpu īri. Es zinu, ka Pīnas Baušas teātris ir bijis Lietuvā, bet tas ir ļoti smags un sarežģīts projekts, viņi pie mūsu kaimiņiem ieradās ar septiņiem furgoniem. Rīgai lielākā problēma ir piemērotu telpu trūkums.

Kurās pilsētās vēl bez Rīgas notiks Baleta festivāls?

Preiļos, Rēzeknē un Ventspilī. Piedāvāju arī Cēsīm un Liepājai, taču šogad tur neizdevās vienoties par izrāžu rīkošanu. Citus gadus gan es ceru, ka mēs būsim arī šajās pilsētās. Šogad Preiļos būs viena ekskluzīva izrāde, kas netiks izrādīta nekur citur, – uzstāsies pasaulslavenā horeogrāfa Džona Noimaijera jauniešu grupa. Tiesa, viņi ar pāris numuriem būs arī Galā koncertā Rīgā, taču viņu pilnais koncerts būs tikai Preiļos. Jāpiemin, ka Džona Noimaijera jauniešu grupa uzstājas arī tādās vietās kā cietumi, pansionāti, skolas. Ja viss izdosies, tad Rīgā viņi sniegs koncertu pansionātā un internātskolā. Manuprāt, tas ir tiešām brīnišķīgi.

Kādēļ viena no tradicionālām norises vietām ir tieši Preiļi?

Tur ir ļoti aktīvi cilvēki, kurus mūsu pasākums tiešām ļoti interesē.

Cik norises vietu būs Rīgā?

Koncerti būs Nacionālajā operā, VEF Kultūras pilī, arī Zirgu pastā, un, protams, atklāšanas koncerts būs Rīgas dzelzceļa stacijā. Būs gan klasiskais balets, gan raksturdejas, arī laikmetīgā un džeza deja.

Cik izmaksā Baleta festivāls, kādas ir organizatoriskās izmaksas?

Aptuveni 120 tūkst. eiro. Pirms 23 gadiem, kad sāku organizēt pirmo festivālu, valsts un pašvaldības finansējuma tikpat kā nebija.

Pašlaik Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes finansējums kopā veido 50% no kopējām festivāla izmaksām. Pārējie ir privātie atbalstītāji. Mums ir ilggadēji atbalstītāji, piemēram, Rīgas brīvosta un Latvijas dzelzceļš. Esam sākuši sadarboties arī ar LNK Group. Strādājam kopā arī Rietumu bankas Labdarības fondu.

Cik liels īpatsvars kopējā finansējumā ir ieņēmumiem no biļešu tirdzniecības?

Sākšu ar to, ka lepojos, ka varu noturēt festivālu, neuzliekot ļoti augstas cenas biļetēm. Nevaru tīri cilvēciski prasīt milzīgu naudu par biļetēm. Dārgākā biļete maksās 75 eiro. Tas nav daudz. Es gribu festivālu veltīt cilvēkiem, tāpēc ienākumi no biļetēm nav lieli. Turklāt mums ir arī daudz ielūgumu, piemēram, visiem atbalstītājiem.

Vai visas biļetes izdodas pārdot un zāles piepildīt?

Principā jā.

Kas ir lielākie izdevumi?

Noteikti tie ir honorāri māksliniekiem. Tāpat nāk prasību saraksti (t.s. raideri) no māksliniekiem, kur var būt tādas tehnikas vai apgaismojuma prasības, kas uz vietas konkrētajā zālē nav pieejamas. Tad man ir jādomā, kā to noīrēt.

Kā ir ar ceļa un dzīvošanas izdevumiem?

Dzīvošanas izdevumus visiem māksliniekiem sedzam mēs. Ar ceļa izdevumiem ir visādi. Daudz strādājam arī sadarbībā ar vēstniecībām. Un šogad, piemēram, sadarbībā ar Ķīnas vēstniecību ir panākts, ka Ķīnas viesmākslinieku ceļa izdevumus sedz Ķīnas puse.

Kā vērtējat viesnīcu piedāvājumu?

Tas ir ļoti labs, ir no kā izvēlēties, mums ir brīnišķīgi ilggadēji sadarbības partneri.

Vai ir mākslinieki, kuriem ir savas īpašas prasības pret dzīvošanu vai, piemēram, ēšanu?

Jo lielākas zvaigznes, jo mazākas prasības. Viduvējībām tās ir lielākas. Protams, ir standarti, kurus ievērojam, piemēram, cik zvaigžņu viesnīcām jābūt utt.

Cik viegli jums ir atvilināt viesus uz Latviju?

Man nav jāvilina, viņi paši grib braukt, jo man ir ilggadīgs un sevi pierādījis festivāls. Tā ka man atliek tikai izvēlēties.

Vai aicināt arī mazpazīstamus māksliniekus, kuriem dodat iespēju?

Jā, noteikti. Parasti šos māksliniekus es ieraugu dažādos starptautiskos konkursos.

Vai ir baleta trupas, kuras gribētu uzaicināt, bet lielo honorāru dēļ nevarat atļauties?

O, jā. Pie pagaidām nerealizētiem sapņiem par māksliniekiem, kurus gribētu atvest, varu minēt Maskavas Lielā teātra baleta trupu, Parīzes Operas baleta trupu, tāpat pasaulslaveno Hārlemas baletu. Lai šos māksliniekus atvestu, man būtu jāliek 200 eiro lielas biļešu cenas, bet to es nedarīšu.

Jūs nevēlaties elitāru pasākumu?

Noteikti ne, es strādāju cilvēkiem.

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai noorganizētu šādu festivālu?

Pusotrs līdz divi gadi. Mēs strādājam divi cilvēki un piesaistām cilvēkus starptautiskiem projektiem, reklāmas speciālistus utt. Taču tādas lielas komandas mums nav. Ir arī atsevišķi cilvēki, kas katru gadu gatavo projektus Valsts kultūrkapitāla fondam.

Cik viegli vai grūti ir piesaistīt privāto sponsoru finansējumu?

Tas ir ļoti sarežģīti. Festivāls ir pavasarī, uzņēmumi savus budžetus apstiprina oktobrī vai novembrī. Man tas ir ļoti vēlu – tikai pusgadu pirms festivāla. Tas nozīmē, ka līdz pēdējam brīdim nezinu, vai būs atbalsts.

Tas nozīmē, ka visu laiku esat zināmā stresā?

Jā, noteikti.

Kas ir visgrūtākais no organizatoriskā viedokļa?

Tā ir finansējuma piesaiste. Vēlreiz jāpiemin, ka Rīgā noteikti trūkst telpu, kur varētu uzstāties deju kompānijas un baleta trupas. Jā, ir Nacionālā opera, bet tas ir repertuārteātris, un tur jau kalendārs ir pilns ar repertuāra izrādēm. Manuprāt, izcila vieta šādām telpām būtu Kongresa nams, tikai to noteikti vajadzētu pārbūvēt. Man žēl, ka pagaidām tam nepietiek spēka un finansējuma.

Noslēdzot sarunu, ko jūs īpaši ieteiktu noskatīties?

Zināt, amerikāņus noteikti derētu redzēt!