Latvijā nebūtu lietderīgi atkārtot Somijas eksperimentu un ieviest universālo pamata ienākumu (UPI)

Pabalsti

To DB norāda gan labklājības ministrs Jānis Reirs, gan apaujātie sociālās jomas eksperti. Īsi par būtību – 2017. gadā Somijas valdība eksperimentālā kārtā ieviesa UPI, kuru izmaksā nejauši izvēlētiem 2000 bezdarbniekiem vecumā no 25 līdz 58 gadiem, kuri bez darba ir vai nu ilgāk nekā gadu, vai arī to darba pieredze ir mazāka par sešiem mēnešiem. UPI ir 560 eiro mēnesī, un to maksās līdz šā gada beigām, kad pilotprojekts noslēgsies. Eksperimenta mērķis ir noskaidrot, vai bezdarbnieki, kuri saņēma UPI, ir bijuši sekmīgāki, lai iekārtotos darba tirgū vai sāktu savu biznesu. Jāpiebilst, ka UPI izmaksā bez jebkādiem nosacījumiem, turklāt cilvēkam var būt arī citi ienākumi, piemēram, nepilna laika darbs.

Jānorāda, ka somu bezdarbnieki, kas saņem bezdarbnieku pabalstus, līdzīgi kā «kolēģi» Latvijā nereti atsakās no mazāk apmaksātiem darbiem, jo tādējādi zaudē pabalstus un tas, ko saņem «uz rokas», strādājot mazkvalificētu darbu, ir mazāk, nekā saņem pabalstos. Pašā Somijā pret šo eksperimentu ir neviennozīmīga attieksme – ir daļa sabiedrības, kas nav mierā, ka cilvēkiem tiek maksāts «par neko». Arī lielākā Somijas arodbiedrība ir pret šo eksperimentu tā dārdzības dēļ. Somijas nodokļu maksātājiem tas izmaksā 20 miljonus eiro.

Vispirms par vājākiem

Gan labklājības ministrs J. Reirs, gan eksperti, runājot par Latviju, uzsver, ka valstij vispirms ir jāspēj parūpēties par tām sabiedrības grupām, kas pašas sevi objektīvu iemeslu dēļ nespēj nodrošināt, – bērniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un pensionāriem. Savukārt strādāt spējīgiem bezdarbniekiem ir jādomā, kā pēc iespējas ātrāk iekļauties darba tirgū.

J. Reirs norāda: «Cilvēkiem ir jābūt motivācijai strādāt un pašiem pelnīt iztiku. Tas ir dzīves pamatu pamats! Un šobrīd darbu var atrast – darba devēji pat sūdzas par darbinieku trūkumu. Jāsaka gan, ka pašlaik garantētais minimālā ienākuma līmenis, kas pēc būtības ir UPI, ir pārāki zems. To būtu ieteicams diferencēt, to palielinot sociāli mazaizsargātajiem – senioriem un ģimenēm ar bērniem. Tiem, kas spēj strādāt un atrast darbu Latvijas darba tirgū, šo garantēto minimālo ienākumu varētu saglabāt iepriekšējā līmenī. Ikvienam būtu jāsaprot, ka jebkuras izmaiņas šajā ziņā ir iespējamas vienīgi un tikai no nodokļu maksātāju naudas.»

Savukārt Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors teic, ka UPI ieviešana tādā veidā kā Somijā nozīmētu, ka jāmaina visa sociālā nodrošinājuma sistēma, kuras pamatā pašlaik ir tieši nodarbinātība. M. Moors uzsver, ka valstij vispirms vajadzētu nodrošināt pienācīgus universālos pabalstus ģimenēm ar bērniem, invalīdiem un vecākiem, kas audzina bērnus invalīdus. Turklāt būtu jānodrošina ne tikai pabalsti, bet arī nepieciešamie sociālie pakalpojumi, piemēram, pusceļa mājas vai bērnu invalīdu pieskatīšanas pakalpojums.

Šādam uzstādījumam piekrīt arī LDDK sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns, kurš norāda, ka šāda beznosacījuma UPI maksāšana bezdarbniekiem varētu būtiski mazināt viņu motivāciju iekļauties darba tirgū. Jo Latvijā šķēres starp UPI, kas aizstātu visus citus pabalstus, un to summu, kuru uz rokas saņem minimālās algas pelnītājs, būtu pārāk nelielas. Somijā situācija ir cita. Jo, saskaņā ar Somijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, mazkvalificētu darbu veicēju alga 2017. gadā bija nedaudz vairāk par 2000 eiro mēnesī, kas ir četras reizes vairāk nekā UPI.

Kas nestrādā, tam nebūs ēst

Bankas Luminor eksperts Pēteris Strautiņš, taujāts par UPI ieviešanas lietderību, teic: «Tā ir eksperimentu zona bagātām valstīm. Redzēsim, kā tām tas sekmējas, bet mūsu problēmas pagaidām ir ļoti atšķirīgas. Nedaudz dramatizējot, mūsu valstij trūkst naudas, lai nodrošinātu, ka mūsdienu civilizācija Latvijā turpinās līdzšinējā apjomā un ģeogrāfiskajā izplatībā. Līdz ar to es nedomāju, ka esam izauguši līdz tam, lai maksātu cilvēkiem par nekā nedarīšanu. Varbūt šādi laiki pienāks, bet ne rīt. Princips «kas nestrādā, tam nebūs ēst» Latvijā strādās vēl ļoti ilgi. Runājot par tālāku nākotni, var izteikt visneprātīgākos minējumus. Ja piepildās radikālākās prognozes par cilvēku aizvietošanu ar mašīnām, tad UPI varētu būt vajadzīgs. Taču pagaidām vēl pat tādai salīdzinoši tehnoloģiski augsti attīstītai valstij kā ASV nav grūti radīt pietiekami daudz darbavietu, lai bezdarbs būtu 4% un gandrīz visi, kuri vēlas strādāt, to varētu darīt.»