Dizaina ikona Lai gan apaļo simtgades jubileju Veimārā dibinātā arhitektūras, dizaina un mākslas skola Bauhaus svinēs tikai nākamgad, jau šā gada sākumā Ķelnē (Vācijā) notikusī gadskārtējā starptautiskā interjera izstāde imm Cologne iemirdzējās tieši šī strāvojuma un tās lielmeistaru zīmē

Bauhaus skolotāji un identitātes paudēji plašu starptautisko rezonansi un slavu iemantoja jau savas dzīves laikā. Viena no spilgtākajām Bauhaus zvaigznēm, kas, pateicoties joprojām ražošanā esošajām dizaina mēbelēm un daudzveidīgajiem arhitektūras objektiem visā pasaulē, turpina mirdzēt arī šodien, ir ungāru izcelsmes arhitekts, dizainers un skulptors Marsels Broiers (Marcel Breuer). Kuram gan citam, ja ne viņam – Valtera Gropiusa protežē – būtu lemts kļūt par vienu no tipiskākajiem Bauhaus DNS pārstāvjiem un principu īstenotājiem dzīvē? Cauruļveida tērauda karkasa krēsli, kuru tapšanu iedvesmoja divriteņa stūres konstruktīvie elementi, iezīmēja revolucionāru dizaina vēstures pagriezienu, kļūstot par industriālā dizaina ikonām, kas tiek plaši pirktas un vēl plašāk kopētas. Jau 1928. gadā, nopērkot autora paša dibināto uzņēmumu Standard Möbel, vācu ģimenes uzņēmums Thonet ieguva Broiera dizainu tiesības, sākot masveida tērauda karkasa mēbeļu ražošanu. Ievērojamāko mūsdienu klasikas paraugu – krēslu Wassily un Cesca, kā arī Laccio galdiņu kolekcijas ražošanas tiesības šodien pieder dizaina kompānijai Knoll, kas 1968.gadā kļuva par to īpašnieku, iegādājoties itāliešu mēbeļu ražotāju Gavina SpA, kam meistars bija pārdevis savu dizaina paraugu licences. Broiera dizainētās mēbeles atrodamas arī vācu zīmola Tecta kolekcijās. Ir tā, ka ļoti līdzīgi modeļi ar teju pamanāmām modifikācijām un dažādiem nosaukumiem figurē dažādu zīmolu piedāvājumā. Jāpiezīmē, ka arī pats autors dzīves laikā veica atjauninājumus un dažādas izmaiņas pirmatnēji radītos prototipos.

Uz Bauhaus pamatiem

Marsels Broiers (pilnā vārdā Marcel Lajos Breuer; 1902–1981), kuru draugi un tuvinieki allaž mīļi dēvēja par Lajko, dzimis ebreju ģimenē nelielā Ungārijas dienvidu pilsētiņā Pēčā (ungāru val. Pécs), kas atrodas Donavas upes tuvumā. Pēc vidusskolas beigšanas jaunais censonis devās studēt glezniecību Vīnes Mākslas akadēmijā, taču pavisam drīz, vīlies savā izvēlē, pameta mācības, priekšroku dodot roku darbam mēbeļu izgatavošanas studijā. Būdams tikai 18 gadus vecs, viņš pārcēlās uz Veimāru Vācijā, lai pieteiktos avangarda Bauhaus skolā, kas bija dibināta 1919. gadā ar misiju saprecināt mākslu un industriju un meklēt mūsdienīgu, abstraktu un funkcionālu, no vēsturiskām asociācijām brīvu dizaina un arhitektūras formu. Bauhaus vadītājs arhitekts Valters Gropiuss pamanīja jaunā audzēkņa īpašo talantu, ļaujot tam arī praktiski izpausties skolas galdniecības nodaļā. Broiera vadībā tika izgatavotas mēbeles Gropiusa veidotajam Sommerfeld projektam Berlīnē, tostarp Afrikāņu u.c. krēslu sērijas, kas guva atzinību. Līdzās progresīvajai domāšanai un izglītībai viens no lielākajiem viņa ieguvumiem šais gados bija iepazīšanās ar daudziem ietekmīgiem laikmetīgajiem māksliniekiem, kuri aktīvi darbojās Bauhaus, tostarp Vasilijs Kandinskis (Wassily Kandinsky), Pauls Klē (Paul Klee), Jozefs Alberss (Josef Albers) u.c. Vairāki no viņiem kļuva par meistara skolotājiem un līdzgaitniekiem visas karjeras gaitā. 1924. gadā Broiers beidza skološanos Bauhaus. Pēc īsas uzturēšanās Parīzē viņš atkal atgriezās skolas meistardarbnīcā pasniedzēja statusā (1925–1928), kas uz to brīdi bija pārcēlusies uz Desavu (Dessau). 1926. gadā viņš apprecējās ar Bauhaus absolventi un kolēģi Martu Erpsu, vienlaikus formāli atsakoties no ebreju reliģijas, kam kā motīvs kalpoja tolaik Vācijā spēkā pieņemošās antisemītiskās tendences. Šais gados jaunā talanta rok- rakstu un filozofiju cieši ietekmēja konstruktīvisma idejas un avangardiskā holandiešu kustība De Stijl. 1925./26. gadā Broiers strādāja pie eksperimentālajiem liektā cauruļveida tērauda mēbeļu paraugiem, un drīz vien viņa portfolio jau spoži mirdzēja pasaulslavenais metālā un ādā risinātais klubkrēsls Wassily un krēsls Cesca. 1928. gadā Broiers pārcēlās uz Berlīni ar mērķi darboties interjera dizainā un sākt arhitektūras praksi. Trīsdesmito gadu sākums iezīmējās ar alumīnija karkasa mēbeļu paraugu izstrādnēm, pazīstamo Harnischmachers interjeru (1932) Visbādenē un Dolderthal dzīvokļu (1935) projektu Cīrihē. 1935. gadā, ieklausoties Valtera Gropiusa padomā, kurš nacistu režīma laikā bija nobažījies par slavenā talanta drošību, Broiers pārcēlās uz Londonu. Tur, sadarbojoties ar kompāniju Isokon, ko uzskata par vienu no Lielbritānijas agrīnajiem mūsdienu dizaina novatoriem, viņš izstrādāja līmētā saplākšņa krēsla Long prototipu. 1937. gadā, sekojot pa pēdām Gropiusam, Broiers pameta Eiropu, lai sāktu arhitektūras pasniedzēja darbu Hārvarda universitātes dizaina skolā Masačūsetsā. No 1938. gada, atverot savu studiju, Broiers un Gropiuss kopā izstrādāja modernas privātmājas, tostarp savējās, kā arī Pensilvānijas štata projektu Pasaules izstādē Ņujorkā 1939. gadā. Viens no slavenākajiem kopprojektiem ir tā dēvētā Frenka rezidence (The Alan I W Frank House) Pitsburgā, Pensilvānijā, ko dēvē arī par abu lielmeistaru absolūto mākslas darbu.

Arhitektūras korifejs

1946. gadā Broiers pārcēlās uz Ņujorku, un, visdrīzāk, lai izvairītos no sava lielā skolotāja Gropiusa ēnas, nodibināja pats savu arhitektūras biroju, paliekot tur strādāt visu atlikušo mūžu.

Nākamie 35 meistara dzīves gadi bija ļoti auglīgi tieši arhitektūras jomā, atnesot gan plašu atzinību, gan savu kritikas devu un ierakstot viņa vārdu pasaulē vadošo modernisma arhigigantu zvaigznājā. Broiers daudz strādāja tandēmā ar slaveniem kolēģiem, attīstot plaukstošu globālo praksi. Tipiski, ka viņš vienmēr atzīmēja savu partneru ieguldījumu projektos. Arī arhitektūrā Broiers bija novators, kurš «pieradināja» tēraudu, stiklu un betonu, papildinot to ar jaunāko tehnoloģiju iespējām. Broieram bija tas gods kā pirmajam arhitektam rīkot savu personālizstādi Metropolitēna mākslas muzejā. Starp viņa ievērojamākajiem arhidarbiem minama Sv. Jāņa (St. John’s) abatija un universitāte (1968) Minesotas štatā, UNESCO galvenā mītne (1958) Parīzē, De Bijenkorf universālveikals (1957) Roterdamā, Vašingtonas mājokļu un pilsētattīstības departamenta galvenā mītne (1968), Atlantas pilsētas Centrālā bibliotēka (1980) u.c. No 1963. līdz 1966. gadam kopā ar Hamiltonu Smitu viņš realizēja savu, iespējams, visplašāk pazīstamo objektu – Vitnijas (Whitney) Amerikas mākslas muzeju Ņujorkā. Meistars ir apbalvots ar Amerikas Arhitektu institūta zelta godalgu (1968) un Francijas Arhitektūras akadēmijas Lielo zelta medaļu (1976).

Klubkrēsls Wassily un Cesca

Broiera atpūtas krēsls, ko pazīst ar nosaukumu Wassily (1925) un kura identitātes kods ir ar ādu apvilkts metāla rāmis, šodien ir viena no atpazīstamākajām Bauhaus dizaina ikonām. Tas tapis daudzu eksperimentu rezultātā, pašam meistaram iedvesmojoties no velosipēda stūres dizaina, ko veido no viegla, izlocīta cauruļveida tērauda. Tehniski izgatavot eksperimentālos mēbeļu strukturālos rāmjus un dizaina prototipus viņam palīdzēja vietējie hidrauliķi. Pats autors krēsla tapšanas laikā bija tikai 23 gadus vecs, kā pats atzīst – ideālists, kurš aizrautīgi meklēja iespēju radīt elastīgu un caurspīdīgu krēslu. Interpretējot Bauhaus filozofiju, krēslam bija jādemonstrē laikmetīgās rūpniecības iespējas, kas pielietotas ikdienas priekšmetu ražošanā. Klubkrēsls pazīstams arī ar numuru B3, bet Vassily vārdu tas ieguva, pateicoties Kandinska aizrautīgajai interesei par krēslu, kurš savai mājai pats izstrādāja tā dublikātu. Lai gan Broiers sākotnēji savu darbu nevienam nerādīja, jo raizējās par kolēģu kritiku, jaunais krēsls uzreiz izpelnījās vispārēju atzinību. Krēsls visus šos gadus ir ražošanā un zīmola Knoll izpārdošanā to patlaban var iegādāties, sākot no 2274 ASV dolāriem.

Panākumi iedrošināja Broieru meklēt aizvien jaunas metāla karkasa mēbeļu potenciāla iespējas. Viņa nākamais šedevrs, kas kļuva par XX gadsimta inovāciju, ir krēsls Cesca (1928). Savu nosaukumu tas ieguvis vēlāk, aizņemoties autora meitas Frančeskas vārda daļu. Cesca ir elastīgs konsoles tipa krēsls bez aizmugurējo kāju balsta. Konstrukcijas stabilitāti nodrošina čūskveidīgi izlocīts bezšuvju cauruļveida tērauda rāmis. Tipiskā krēsla sēdvirsma un muguriņa risināta niedru pinuma un dižskābarža apdarē. Krēslu pazīst arī ar numuru 32, un pasaulē tas ir pārdots miljonos eksemplāru. Cesca krēslu ar roku balstiem Knoll izpārdošanā vai iegādāties, sākot no 1356 dolāriem. Gan vizuālais, gan tehniskais šī modeļa risinājums ir viena no XX gadsimta visvairāk kopētajām mēbeļu koncepcijām pasaulē.