Daļu no pašlaik nestrādājošajiem noteikti ir vērts iekļaut darba tirgū, uzskata eksperti

Nodarbinātība

Tas būtu risinājums situācijai, kad Latvijā pieejamās darbaspēka rezerves ir teju izsmeltas un faktiskais bezdarbs (7% šā gada janvārī) ir zem dabiskā bezdarba līmeņa, kā vēsta Fiskālās disciplīnas padome. To, ka reāla bezdarba Latvijā nav, uzsver ekonomists Arnis Sauka. Respektīvi, bez darba ir tikai tie, kas negrib strādāt.

Tajā pašā laikā Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktora vietniece Ilze Zvidriņa ir visai piesardzīga par šādiem apgalvojumiem, norādot, ka Latvijai ir aprēķināts ļoti augsts dabiskā bezdarba līmenis – 9% apmērā, kas, pēc viņas domām, ir pārāk augsts. Savukārt FDP loceklis un Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks norāda, ka «iemesls relatīvi augstākam dabiskā bezdarba līmenim nekā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir zemāka darba tirgus efektivitāte, iespējams, arī lielāka ēnu ekonomika, kā arī darba tirgus prasībām neatbilstošas prasmes».

Bez darba 65 000 cilvēku

Tomēr strīdi ap to, vai Latvijā faktiskais bezdarbs tiešām ir zem dabiskā bezdarba līmeņa vai nē, nemaina to, ka šā gada janvārī, saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem, bez darba bija 65 000 cilvēku. No tiem 30% ir ilgstošie bezdarbnieki. Jautājums ir, vai šie 65 000 bezdarbnieku ir uzskatāmi par reālu darbaspēka rezervi un iekļaujami darba tirgū.

I. Zvidriņa uzskata, ka noteikti tā ir rezerve, taču, lai to pilnībā izmantotu, daudzos gadījumos ir nepieciešama pārkvalifikācija. Tajā pašā laikā viņa atzīst arī to, ka zināms procents bezdarbnieku, īpaši ilgstošo, darba tirgū nav iekļaujami.

Savukārt LDDK sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns, LU docents Kārlis Purmalis, kā arī WorkingDay mārketinga direktors Māris Silinieks teic, ka par nopietnu darba tirgus papildinājumu ir uzskatāmi 70% no pašreizējiem 65 000 bezdarbnieku. Tomēr NVA statistika liecina, ka arī par šo nestrādājošo grupu ir vērts cīnīties, jo 2018. gada februāra sākumā NVA uzskaitē bija 18 241 ilgstošais bezdarbnieks jeb 28% no reģistrēto bezdarbnieku kopskaita, kas ir par 4361 personu mazāk nekā 2017. gadā. Pērn pastāvīgā darbā bija iekārtojušies 12 862 ilgstošie bezdarbnieki.

Dominē vienkāršās profesijas

Nav pārsteidzoši, ka visvairāk ilgstošo bezdarbnieku ir vecumā no 50 gadiem ar zemu izglītības līmeni. Kā skaidro docents K. Purmalis, Latvijas bezdarbs ir izteikti strukturāls, proti, strādājošo prasmes neatbilst darba tirgus pieprasījumam. To apliecina arī tas, ka no ilgstošajiem bezdarbniekiem ar augstāko izglītību visvairāk ir tieši ekonomisti ar padomju laikā iegūtu izglītību.

Saskaņā ar NVA datiem, visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršajās profesijās – palīgstrādnieks, apkopējs, sētnieks, mazumtirdzniecības veikala pārdevējs, pārdevējs konsultants. Savukārt ilgstoši neaizpildītas vakances ir tādās profesijās kā datortīklu vecākais speciālists, alternatīvās un papildinošās medicīnas speciālists, gaisa kuģu mehāniķis un remontatslēdznieks, datu ievadīšanas operators, zinātnieks, fiziķis, astronoms, zobārsts, metāla ražošanas procesu speciālists, metāla konstrukciju sagatavotājs un montētājs, programmētājs, klīnisko un patoloģijas laboratoriju speciālists, lietojumprogrammu veidotājs, ārsts, gaisa kuģu pilots. Protams, NVA piedāvā pārkvalifikācijas kursus un apmācību pēc darba devēja pieprasījuma, tomēr ar to nevar palīdzēt atrisināt strādājošo trūkumu, piemēram, IT jomā.

Reģionālais disbalanss

Vēl viena Latvijas darba tirgus īpatnība, kas traucē pilnvērtīgi iekļaut bezdarbniekus darba tirgū, ir reģionālā nesabalansētība. Proti, kā norāda I. Zvidriņa, 70% vakanču ir Rīgā un Pierīgā, kamēr absolūtais vairums bezdarbnieku ir reģionos. Par to liecina arī skaitļi: šā gada janvārī Rīgā reģistrētais bezdarbs bija vien 4,1%, kas neapšaubāmi ir stipri zem dabiskā bezdarba līmeņa, kamēr Latgales reģionā – 16,1%.

Tiesa, NVA piedāvā mobilitātes pabalstu, kuru var saņemt četrus mēnešus, un tā kopējā summa ir līdz 400 eiro. Pabalstu var saņemt, ja darba vieta atrodas vismaz 20 km attālumā no deklarētās dzīvesvietas un darba tiesisko attiecību ietvaros darba devējs nodarbinātajam nekompensē ceļa vai dzīvojamās telpas īres izdevumus. Taču, kā atzīst NVA pārstāvis Dainis Jukons, šis pabalsts nav pārāk pieprasīts. Kā norāda NVA, galvenie iemesli, kādēļ bezdarbniekiem ir grūtības iekļauties darba tirgū līdztekus darba vietu trūkumam dzīves vietā, ir: sabiedriskā transporta trūkums nokļūšanai pie darba devēja, darba prasmju un zināšanu trūkums, motivācijas trūkums, bezdarbnieku veselības problēmas, invaliditāte, kā arī sadzīviskas, piemēram, atkarību problēmas un dzīvesveids, kas kavē mobilitāti (piemēram, piemājas saimniecība, kuru nevēlas atstāt).

Jāsecina, ka daļa bezdarbnieku, protams, ir vērā ņemama darbaspēka rezerve, taču to iekļaušanos darba tirgū kavē nepietiekamas prasmes, kā arī reģionālā nesabalansētība. Tieši pēdējā problēma ir visgrūtāk risināmā. Jo cilvēku nevar ar varu piespiest pārcelties tuvāk darba vietai. Turklāt objektīvi to kavē lētu īres dzīvokļu trūkums. Piemēram, pārcelšanos uz Rīgu noteikti apgrūtina galvaspilsētas augstās īres cenas un lētu mitekļu trūkums. Tajā pašā laikā M. Silinieks teic, ka ir atsevišķi uzņēmumi, kuri saviem darbiniekiem no attālākiem reģioniem apmaksā kopmītnes. Iespējams, pie pašreizējā reģionālā disbalansa darba tirgū valstij nopietni būtu jādomā par būtiskiem darbaspēka reģionālās mobilitātes atbalsta pasākumiem.