Nodokļi Baltijā vismazākajai valstij Igaunijai ir vislielākie budžeta ieņēmumi, taču uzņēmumu ienākuma nodoklī ziemeļu kaimiņvalsts kopš gadsimtu mijas iekasē vismazāk

Tādu ainu rāda AS BDO Latvia pētījums par uzņēmuma ienākuma nodokļa apmēriem Baltijā un tā īpatsvaru valsts budžeta ieņēmumos. «21. gadsimta pirmajos gados Igaunijai bija vismazākais valsts budžets, savukārt kopš 2013. gada – vislielākais Baltijā, kaut arī ne pēc iedzīvotāju skaita, ne arī teritorijas šī valsts nevar spēkoties ar tās dienvidu kaimiņvalstīm,» stāsta AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Sacīto viņš pamato ar to, ka 2000. gadā Igaunijas valsts makā bija tikai 1,64 miljardi eiro, savukārt Latvijai tur bija par vairāk nekā 200 milj. eiro vairāk – 1,85 milj. eiro, savukārt pērn ziemeļu kaimiņu valsts maks bija par miljardu lielāks nekā Latvijai. Zīmīgi, ka Lietuvas valsts maks kopš iestāšanās ES 2004. gadā ir bijis te lielāks, te atkal mazāks par Latvijas valsts maka apmēru. Lūzuma punkts ir 2008. gads, kad Latvijas un Lietuvas valsts kasē naudas apjoms ir līdzīgs – pārsniedz 6,6 miljardus eiro, savukārt Igaunijai tas ir 5,76 miljardi eiro. Krīzes rezultātā Lietuvas budžets zaudēja vairāk nekā 1,5 miljardus eiro, Latvijas budžets – 1,2 miljardus eiro, bet Igaunija – tikai 0,6 miljardus eiro. «Lietuvai bija vajadzīgi seši gadi, lai atgūtu 2008. gada budžeta ieņēmumu līmeni, Latvija to iespēja četros gados, savukārt Igaunijai pietika ar trīs gadiem. «Igaunija krīzes laikā atšķirībā no Latvijas nepaaugstināja PVN likmi, neraustīja iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi (Latvijā tā tika palielināta pat līdz 26% un ieviests tā dēvētais kapitāla pieauguma nodoklis – par dividenžu saņemšanu, īpašuma un biznesa pārdošanu),» teic J. Zelmenis. Viņš arī norāda uz būtiskām atšķirībām visu triju Baltijas valstu vidū, jo pēc ANO datiem kopš 2000. gada Igaunijā iedzīvotāju skaits sarucis par 6,4%, savukārt Lietuvā par 17,4%, bet Latvijā par vairāk nekā 18,3%, kas ietekmē ne tikai iekšzemes patēriņu, bet arī darba rokas – jebkuras valsts vienu no svarīgākajiem resursiem.

Neliels apmērs

«Igaunijas «brīnums» Latvijā tiek skaidrots ar gadsimtu mijā ziemeļu kaimiņvalstī ieviesto pelņas nodokļa maksāšanas kārtību – tas jāmaksā tikai, izmaksājot dividendes vai arī veicot maksājumus, kuri tiek pielīdzināti dividenžu izmaksai. Šo ceļu kopš 2018. gada sāka arī Latvija. Nav izslēgts, ka šo modeli varētu perspektīvā kopēt arī Lietuva, tomēr tas vairs nebūs tas vienreizējais pasaules mērogā, kā tas izdevās Igaunijai,» norāda J. Zelmenis. Viņš vērš uzmanību, ka Igaunijā peļņas nodokļa apmēri absolūtos skaitļos salīdzinājumā ar Latvijā un Lietuvā iekasētajiem ir bijuši niecīgi. «Tā dēvētajā pēdējā treknajā gadā – 2008. gadā – peļņas nodoklī Lietuvas valsts ieguva 0,81 miljardu eiro, Latvija – 0,72 miljardus eiro, savukārt Igaunija tikai 0,26 miljardus,» pētījuma datus skaidro J. Zelmenis. Viņš norāda, ka tajā pašā laikā, vērtējot pēc peļņas nodokļa īpatsvara valsts makā, 2008. gadā Latvijas kopējā kasē tas deva 10,8%, Lietuvai pat 12,3%, bet Igaunijai – 4,5%. «Pašlaik nav pamata gaidīt, ka Latvijā pēc uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas šī nodokļa ieņēmumi pieaugs, un arī šā gada valsts budžetā ieplānoti vairs «tikai» 232 milj. eiro lieli ieņēmumi, kas faktiski būs mazāk nekā kaimiņvalstīs,» tā J. Zelmenis. Viņš atzīst, ka tādējādi nodokļi būs «jāpaņem» no citām darbībām, kas jau arī notika – ar akcīzes nodokļa likmju kāpumu.

Bez dividendēm

Pēc J. Zelmeņa sacītā, Igaunijas pieredze ar reinvestētās peļņas neaplikšanu rāda, ka, neraugoties uz daudzu politiķu cerībām, ka beidzot masveidā tiks maksātas dividendes un valsts varēs tikt pie 20% no sadalītās peļņas, tomēr realitātē tas nav noticis. «Latvijā var «gadīties» līdzīgs attīstības scenārijs, vienlaikus jāsaprot, ka Igaunijā strādājošie uzņēmumi ir atraduši iespējas, kā legāli faktiski nemaksāt uzņēmumu ienākuma nodokli, un to īsteno gadiem, bet ko darīt situācijā, kad valsts makam vajag naudu, it īpaši, ja kāda banka noiet no trases? Samazināt valsts tēriņus, palielināt patēriņa nodokļu (PVN un akcīzes nodokļa) likmes?» retoriski jautā J. Zelmenis. Viņš arī uzskata, ka reinvestētās peļņas neaplikšanu Latvijā un Igaunijā var salīdzināt pēc būtības, kaut arī detaļas tomēr ir atšķirīgas. «Nelieliem uzņēmumiem, kuri attīstās, reinvestētās peļņas neaplikšana ar uzņēmuma ienākuma nodokli ir liels atspaids, tikai jautājums – vai to nesabojās maksājumi, kuri pēc normatīvajiem aktiem tiek pielīdzināti dividenžu sadaļai?» uz ieguvējiem norāda J. Zelmenis. Viņš gan steidz piemetināt, ka šajā kontekstā par zaudētājiem ir jāuzskata tie, kuri vēlējās saņemt augļus no sava darba. «Līdz šim Latviju Baltijas valstīs varēja pamatoti uzskatīt par peļņas centru, kur izdevīgi uzrādīt peļņu un izmaksāt dividendes, tagad tā vairs nav, kaut arī var prognozēt, ka 2018. un 2019. gadā tiks piedzīvots liels dividenžu izņemšanas bums, jo par vairāk nekā septiņiem miljardiem eiro peļņas iepriekšējos gados ir samaksāts uzņēmumu ienākuma nodoklis, bet dividendēs šī nauda nav sadalīta. Ja šo procesu neīstenos divu gadu laikā, tad pēc tam par to pašu naudu, par kuru jau būs samaksāts 15% lielais UIN, būs jāmaksā vēlreiz – nu jau 20% lielais UIN,» norāda J. Zelmenis. Viņš arī aicināja nesteigties ar secinājumiem, bet tos izdarīt pēc vairākiem mēnešiem, kad jaunās normas būs «iedzīvojušās».

Cita nozīme

«Tas, ka tiešā veidā uzņēmumu ienākuma nodoklis Igaunijas budžetā devis salīdzinoši maz, vēl neko nenozīmē, jo tā netiešais devums ziemeļu kamiņvalsts makā un ne tikai tur ir ļoti nozīmīgs, jo tā rezultātā šīs valsts pamatbudžets ir lielāks par iedzīvotājiem bagātākajām valstīm – Latviju un Lietuvu,» uzsver bijušais Mazo un vidējo uzņēmumu sadarbības padomes priekšsēdētājs Andris Lasmanis. Viņš uzskata, ka Latvija, ieviešot reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli, daudzu gadu laikā var atkārtot ziemeļu kaimiņvalsts rezultātu. «Ne jau peļņas nodokļa apmērs valsts kasē ir svarīgākais, bet gan lai cilvēkiem būtu darbs un pienācīga iztika, jo, kā rāda Igaunijas pieredze, tad tā ir spējusi ieviest Skandināvijas attieksmi pret daudziem jautājumiem, un rezultāti ir acīmredzami, nu atliek vien uzdot jautājumu, kāpēc tā nav pie mums Latvijā,» tā A. Lasmanis.

LTRK Padomes locekle, nodokļu eksperte Elīna Rītiņa jau iepriekš vērtēja, ka būtiskākais jautājums ir konkurētspējas paaugstināšana un jaunais uzņēmumu ienākuma nodoklis ir pozitīvs signāls tieši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Arī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola nodokļu reformas kontekstā jau iepriekš ir norādījusi, ka reinvestētās pelņas neaplikšana ar uzņēmumu ienākuma nodokli ir vērsta uz to, lai dotu iespēju uzņēmumiem izaugt, nevis valsts makā no tiem iekasētu vairāk. Pērn, pēc VID datiem, Latvijā iekasēti 425,6 milj. eiro uzņēmumu ienākuma nodoklī, bet šogad plānots iekasēt tikai 232,7 milj. eiro.

Pasažieru aviopārvadājumi Esam gatavi atvērt bāzi vienā no Baltijas valstīm, taču savu izvēli vēl neesam izdarījuši, jo steigai nav pamata – ja neuzbūvēsim bāzi nākamgad, izdarīsim to vēlāk, izšķirošais faktors būs lidostas cenu piedāvājums

Tā intervijā DB apgalvoja Eiropā lielākās budžeta klases aviokompānijas Ryanair komercdirektors Deivids O`Braiens (David O’Brien), kurš apmeklēja Rīgu ar mērķi pastāstīt par aviokompānijas jaunajiem reisiem un apspriest Ryanair bāzes atvēršanas iespēju Starptautiskajā lidostā Rīga.

No kā ir atkarīga izvēle, kurā no Baltijas valstu pilsētām atvērsiet bāzi?

Tā ir atkarīga no lidostu izcenojumiem un to stabilitātes noteiktā laika periodā. Lidmašīna Boeing 737 maksā 100 miljonus ASV dolāru, un, lai atvērtu bāzi, nepieciešamas vismaz trīs lidmašīnas, drīzāk pat piecas. Tās ir lielas investīcijas, tādēļ mums jāzina, ka lidostu izcenojumi būs stabili, nevis zemas cenas vienā gadā un tad būtisks cenu lēciens augšup nākamajā. Mums ir svarīgas arī infrastruktūras iespējas – vai lidosta ir spējīga izvietot mūsu bāzi. Visbeidzot – mums jābūt informētiem par situāciju vietējā ekonomikā un jāsaprot, vai lidosta ir gatava jauniem maršrutiem u.tml. Jāpiebilst, ka lidostu cenas Rīgā, Tallinā un Viļņā ir aptuveni vienādas.

Šobrīd Ryanair bāzes jau ir Viļņā un Kauņā. Kad reāli būs iespējams atvērt vēl vienu bāzi Baltijas valstīs?

Visas mūsu aviācijas jaudas ir sadalītas līdz 2020. gadam. Tuvākais laiks, kad varam atvērt vasaras bāzi Baltijā, ir 2019. gada ziema. Skatīsimies, kāda cenu politika Rīgas lidostā būs uz periodu 2020.–2025. gadam.

Vai esat apsvēruši kā vienu no variantiem bāzes būvniecībai Liepājas lidostu?

Nē. Nekad neesmu dzirdējis par Liepāju, bet jebkurā gadījumā mēs dodam priekšroku saviem reisiem izmantot galvenās lidostas.

Taču citās valstīs jūs lidojat arī no otršķirīgām lidostām.

Gan jā, gan nē. Piemēram, Beļģijā Ryanair lido gan no Brussels Charleroi lidostas, gan no Brussels Zaventem. Milānā – no Bergamo un Malpensas. Uz Romu lidojam, izmantojot Fiumicino un Ciampino lidostas. Taču manis pieminētās valstis ir ļoti lielas. Berlīnē lidojam uz Schönefeld, kas ir otršķirīga lidosta, taču pati Berlīne ir Vācijas galvaspilsēta, bet Latvijas iedzīvotāju skaits nav lielāks kā, piemēram, Dublinā.

Vai ir zināms gala termiņš, kad pieņemsiet lēmumu?

Tāda nav. Mēs ik gadu kompānijā Ryanair pieņemam lēmumus, kur bāzēsim turpmāk savas lidmašīnas. Turpmākajos sešos gados mums būs papildus 240 lidmašīnas, 40 lidmašīnas ik gadu. Ja neuzbūvēsim bāzi Baltijas valstīs nākamgad, izdarīsim to vēl pēc gada.

Tāpat kā tehnisko servisu?

Jā, mēs meklējam iespējas paplašināt bāzes un tehnisko servisu, taču, iespējams, darīsim to siltāka klimata valstīs nekā Baltija.

Vai plānojat atvērt reisu Rīga – Ņujorka?

Nē. Ryanair flotē šobrīd ir Boeing 737 800, bet no nākamā gada mēs sāksim saņemt Boeing 737 Max. Šīs lidmašīnas vairāk ir piemērotas lidojumiem Eiropā, un mums ir lieliska pieredze un zināšanas par šo tirgu.

Ar kādiem jauniem Ryanair reisiem var rēķināties Rīgas lidostas pasažieri?

Šovasar lidosim 16 virzienos, četri no tiem būs jauni – Burgasa, Žirona, Pafosa un Malta. Mēs sākam fokusēties uz atpūtas galamērķiem, uzsākam lidojumus uz Eindhovenu Holandē, Glāzgovas vietā lidosim uz Edinburgu, kā arī Pafosas reisu pagarinājām uz ziemas sezonu.

Kādēļ Ryanair biļetes no Rīgas mēdz būt dārgākas nekā no citām lidostām?

Mēs nenosakām biļetes cenu, balstoties uz vietējā tirgus analīzi, cenu politika veidota ar mērķi piepildīt lidmašīnu. Šis fakts Ryanair padara atšķirīgu no citām aviokompānijām. Mūsu mērķis – pilna lidmašīna. Tādēļ cena būs tāda, kāda tā būs. Cena ir rezultāts, ne starta pozīcija.

Ja runājam par cenām – uz kā rēķina Ryanair spēj turpināt samazināt cenas? Varbūt ieviesīsiet arī stāvvietas?

(Smejas) Ryanair izpilddirektors Maikls O`Līrijs ir paveicis milzu darbu, stāstot neparastas lietas, tādējādi piesaistot uzmanību kompānijai Ryanair. Patiesībā daudzu aviokompāniju serviss līdzinās Ryanair. Ekonomiskajā klasē vien daži piedāvās bezmaksas cepumu, taču neviens necienās ar šampanieti. Kur gan ir atšķirība? Tā slēpjas maršrutu, kuru mums ir vairāk, diapazonā un cenās, kuras mums ir zemākas. Viss pārējais – stāvvietas, maksas tualetes – ir atkarīgas no mūsu bosa PR stratēģijas. Starp citu, jaunajās lidmašīnās sēdvietas būs ērtākas, ar pārdomātām līnijām, kas ļaus palielināt vietu starp rindām.

Ryanair fokusējas tikai uz Boeing?

Šobrīd jā. Patlaban visas mūsu 430 lidmašīnas ir Boeing, arī nākamās 240 pasūtītās ir Boeing. Boeing 737 un Airbus A320 ir ļoti līdzīgas, taču mēs noslēdzām izdevīgu darījumu ar Boeing, kas piešķīra mums labu atlaidi.

Kādēl Ryanair mainīja bagāžas pārvadāšanas noteikumus?

Ja jums ir prioritāra iekāpšana, varat ņemt divas rokas bagāžas vienības salonā, ja ne – tikai vienu, bet otru nodot bagāžas nodalījumā. Bez maksas. Tādējādi salonā ir vairāk vietas un mazāk atkritumu. Ryanair pasažieri šīs izmaiņas ir novērtējuši pozitīvi.

Ja reiz Ryanair rūpējas par pasažieru ērtībām, kādēļ krēslu atzveltnēs nav kabatu?

Tas ir saistīts ar reisu plūsmas efektivitāti. Drošības nolūkos apkalpes komandai visas šīs kabatas ir jāpārbauda, tas aizņem papildu laiku. Nav kabatu – to pārbaudei nav jātērē laiks. Nezinu, vai visas aviokompānijas pārbauda kabatas pēc katra reisa, taču viņiem tas būtu jādara.

Turpinot jautājumu par tempiem – vai taisnība, ka Ryanair lidmašīnas sagatavošana nākamajam reisam ilgst vien 25 minūtes?

Mēs darām visu iespējamo, lai šo procesu paātrinātu. Šī iemesla dēļ arī mainījām bagāžas pārvadāšanas politiku. Nav iespējams ļoti ātri salonā novietot 189 bagāžas vienības.

Kāda šobrīd ir situācija ar atceltajiem reisiem? Pērn septembrī–oktobrī piedzīvojāt skandālu par masveida Ryanair reisu atcelšanu.

Esam saņēmuši daudz kritikas un esam to pelnījuši. Mēs pieļāvām kļūdu, piešķirot vienlaicīgi atvaļinājumus pārāk daudziem pilotiem, tādēļ bijām spiesti atcelt reisus. Esam šo problēmu apzinājuši, un tā vairs neatkārtosies.

Kā jūs spējat izturēt konkurenci? Salīdzinot, piemēram, ar Air Baltic?

airBaltic strādā lieliski speciālisti, kas piedāvā noteikta tipa produktu, taču tas ir ļoti lokāls. Viņiem ir daudz transfēra pasažieru, bet es šaubos, vai Eiropas iekšējo pārlidojumu transfēra pasažieri ir stabila nākotne. Es domāju, ka lidot no Tallinas uz Rīgu, bet pēc tam uz Milānu ir pārāk sarežģīti, tādēļ daudzi izvēlas tiešo reisu no Tallinas uz Milānu. Air Baltic piedāvājumi ir dārgāki, sarežģītāki, lidmašīnas ir mazākas, un viņu bizness Eiropā nav labi pazīstams. Lai jūs sadzirdētu, ir jāspēj atšķirties ar zemām cenām kā Ryanair gadījumā vai jātērē milzu summas reklāmai. Mēs nolēmām piedāvāt lielu maršrutu izvēli, zemas cenas, bet mūsu boss rūpējas par neprātīgiem un spilgtiem apgalvojumiem, kuri darbojas. Šobrīd Ryanair pazīst visur.

Būvgruži Cīņa par tīriem mežiem turpinās Būvgruži vēl aizvien ir atkritumu apsaimniekošanas nozares rūpju bērns, kura «aprūpēšanā» iesaistās virkne komersantu, tomēr šīs jomas sakārtošanu traucē nelegālie darboņi

Latvijā šobrīd oficiāli būvgružu apsaimniekošanu nodrošina vairāk nekā 20 uzņēmumi. Savukārt nelegālo darboņu šajā jomā ir daudz vairāk. «Diemžēl par spīti valsts institūciju centieniem sakārtot atkritumu apsaimniekošanas nozari, būvgružu savākšanas sfērā vēl arvien lielu tirgus daļu aizņem pelēkā sektora darboņi, ko labi var novērot, piemēram, atverot sludinājumu portālus, kur būvgružu izvedēju piedāvājumu netrūkst. Šie censoņi būvgružus gan naski savāc, bet to pārstrādi vai apglabāšanu lielākoties neveic, priekšroku dodot to nobēdzināšanai mežā vai kādā nomaļā grāvī,» skarbo situāciju raksturo Eco Baltia vide direktors Jānis Aizbalts. Lai cīnītos ar šo problēmu, iespējams, likumdevējiem ir jāpaplašina ceļu vai pašvaldības policijas tiesības, ļaujot veikt būv- gružu kravu un to transportētāja dokumentu pārbaudes uz ceļiem.

Kā papildu virziens

Pēdējos trīs gados būtiskas izmaiņas būv- gružu apsaimniekošanas tirgū nav vērojamas, tajā nostiprinās pašmāju uzņēmumi. Kā pozitīvu piemēru J. Aizbalts piemin Getliņi Eko iesaistīšanos būvgružu šķirošanā, kas ievērojami atvieglo to apsaimniekošanas procesu.

«Vairums būvgružu savākšanā iesaistīto uzņēmumu ir mazi, tajos strādā viens vai divi darbinieki, savācot būvgružus ar vienu vai pāris transportlīdzekļiem. Uzņēmumu skaitu šobrīd ir grūti pateikt. Vērā ņemami spēlētāji Latvijā varētu būt astoņi līdz 10, pārsvarā tie ir vietējā kapitāla uzņēmumi,» apstiprina SIA Clean R valdes loceklis Guntars Levics. Clean R piedāvā gandrīz 40 pakalpojumus, ar būvgružiem saistītie pakalpojumi veido aptuveni 5% no kopējā uzņēmuma apgrozījuma gan 2016., gan 2017. gadā. Tādu pašu apgrozījuma daļu šajā laika posmā būvgružu apsaimniekošanā nodrošinājusi arī SIA Lautus. Papildus tradicionālajiem atkritumu savākšanas pakalpojumiem tā specializējas medicīnas un veselības aprūpes atkritumu apsaimniekošanā. Eco Baltia pēdējos divos gados būvgružu savākšanas pakalpojumu sniegtais pienesums kopējā apgrozījumā ir bijis 6,5%. Tā veic arī sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, šķirošanu, izlietotā iepakojuma un nolietoto riepu apsaimniekošanu, kā arī sniedz telpu un teritoriju uzkopšanas un sezonālos vides pakalpojumus. «Savākto būvgružu apjoms ir pastāvīgs. Tā kā tas nav mūsu pamatbizness, kopējo situāciju valstī būvgružu utilizācijas jomā nevarēšu plašāk komentēt. Galvenie šķēršļi nozarei ir ēnu ekonomika, nereģistrētie uzņēmēji, kas piedāvā pakalpojumus privātpersonām, norēķinoties skaidrā naudā,» akcentē arī SIA Lautus valdes loceklis Agris Markss.

Iekļaujas normā

Lielāko būvgružu apjomu valstī galvenokārt rada komersanti, kuri veic būvniecības vai būvju nojaukšanas darbus. Būvniecības atkritumi tiek sašķiroti, un pēc tam to daļu, kuru ir iespējams pārstrādāt, pārstrādā, kuru nevar – apglabā atkritumu poligonā. Vides aizsardzības un reģionālā attīstības ministrija (VARAM) DB informē, ka, saskaņā ar valsts statistikas pārskatā sniegtajiem datiem, Latvija izpilda normatīvajos aktos noteiktās prasības būvniecības un būvju nojaukšanas atkritumu pārstrādei. Normatīvajos aktos noteikts, ka ir jāpārstrādā 70% no radītajiem būvniecības un ēku nojaukšanas atkritumiem. Latvijā 2015. gadā tika pārstrādāti 88,44%. Pagaidām aktuālā informācija par 2016. un 2017. gadu nav pieejama.

VARAM ieskatā, dabas resursu nodoklis (DRN) ir efektīvs ekonomiskais instruments, lai novērstu atkritumu apglabāšanu poligonos un veicinātu to pārstrādi. Ir paredzēts nodokļa likmes par atkritumu apglabāšanu pakāpeniski kāpināt. 2017. gadā DRN likme bija 25 eiro par tonnu, bet 2020. gadā tā jau būs 50 eiro par tonnu.

«Pēdējos trīs gados Clean R apsaimniekoto būvgružu apjoms stabili pieaug, kas saistīts ar ekonomiskās aktivitātes palielināšanos. Mēs gada laikā apsaimniekojam vairāk nekā 30 tūkst. tonnu būvniecības un tiem līdzīgos atkritumus,» teic G. Levics. Arī Eco Baltia Vide savākto būvgružu apjomi ik gadu pieaug par 5–10%. Piemēram, 2017. gadā tie bija gandrīz 100 tūkst. m3. Šī atkritumu veida savākšanas apjomu pieaugumu ietekmē gan pēdējos gados pastiprinātā būvniecības procesa uzraudzība valstī, gan arī mērķtiecīgie sabiedrības izglītošanas pasākumi, ko organizē ne tikai valsts institūcijas, bet arī paši uzņēmēji. «To pierāda arī Eco Baltia grupas 2014. gadā īstenotā kampaņa Pieķer būvgružotāju, kuras ietvaros pāris nedēļās vien iedzīvotāji pieteica 30 vietas, kur nelegāli tika izgāzti būvgruži. Mainās arī sabiedrības attieksme, un atkritumu izmešana mežā vai grāvī arvien biežāk tiek uzskatīta par nepieņemamu rīcību,» stāsta J. Aizbalts.

Pieklibo izpratne

G. Levics akcentē, ka Latvijā iedzīvotājiem ir atšķirīga izpratne par to, kas ir būvgruži. Vieni par būvgružiem uzskata dažādus būvmateriālu atlikumus un atgriezumus, kā arī iepakojumu. Citi par būvgružiem uzskata visu būvgružu konteinera saturu, tostarp, visu dzīvokļa vai mājas iekārtu pirms remonta – mēbeles, sanitārtehniku un veco sadzīves tehniku, tāpat arī veco šīferi, krāsu atlikumus un citus bīstamos atkritumus. Šobrīd normatīvajos aktos nepastāv vienota, skaidra un nepārprotama būvgružu definīcija. Atkarībā no to veida (vai tas ir koks, ķieģeļi, betons vai, piemēram, izolācijas materiāli) būvgruži tiek vesti uz šķirošanas vietām, kur tie tiek sadalīti pa frakcijām. No tām pārstrādei derīgās, piemēram, koks, stikls, metāls, papīrs, plastmasa, tiek nodotas reģenerācijai vai pārstrādei, inertie būvgruži, tādi kā ķieģeļi, betons, tiek samalti, lai izmantotu ceļiem, zemes līmeņa paaugstināšanai un citiem mērķiem, savukārt nederīgā un nešķirojamā frakcija tiek nogādāta apglabāšanai atkritumu poligonā. «Lai gan būvgružu pārstrāde Latvijā notiek, pacelt šo problēmu nopietnā līmenī traucē lielais pelēkā segmenta īpatsvars. Diemžēl vēl joprojām redzam mežos un laukos izbērtu būvgružu čupas, kas vietām stāv gadiem. Būtu daudz aktīvāk jāpieķeras tā saucamo gandrīz tīro būv- gružu utilizācijas jautājumam un kontrolei, kad ar citiem atkritumiem sajaukti būvgruži tiek gāzti būvbedrēs un zemās vietās, lai pa virsu uzbērtu skaistu šķembu kārtu un uzceltu privātmājas. Šī bija ļoti aktuāla problēma treknajos gados, un tā atkal kļūst par nozares problēmu,» teic G. Levics. Iedzīvotājiem, redzot šādas aizdomīgas darbības, būtu jāziņo Valsts vides dienestam, izmantojot Vides SOS aplikāciju. Kamēr šī problēma netiks atrisināta, būvgružu šķirošana būs nerentabla un nopietni ar to nodarbosies tikai retais. G. Levics uzskata, ka šobrīd īsti nedarbojas zaļo iepirkumu sistēma, kurai teorētiski jāveicina videi draudzīga rīcība. Piemēram, būvnieki joprojām nav motivēti rūpēties par būv- gružu pienācīgu un videi draudzīgu apsaimniekošanu. Tāpat šobrīd nav pienācīga normatīvo aktu regulējuma, kas nosaka, kur nonāks būvgruži un kas pēc tam ar tiem notiks. Viņaprāt, ir nepieciešama arī stingra kontrole, lai pārliecinātos, ka būvgruži nonākuši tur, kur paredzēts. Nav arī pietiekami stingru sodu par būvgružu aprites pārkāpumiem. «Lai cīnītos ar šo problēmu, nepietiek vien ar sodīšanu vai kontrolējošiem pasākumiem, jo pieprasījums rada piedāvājumu. Ir svarīgi, lai pasūtītāji – gan uzņēmēji, gan privātpersonas – apzinātos, ka, iegādājoties lētu pakalpojumu, patiesībā nodara dubultu kaitējumu pašu valstij. Pirmkārt, tiek sagandēta Latvijas daba, otrkārt, nemaksājot nodokļus, tiek nodarīts kaitējums valsts budžetam un visai sabiedrībai,» uzsver G. Levics.

Saredz risinājumu kontrolē

VARAM nenoliedz, ka nereti notiek neatbilstoša būvniecības atkritumu izmantošana, pastāv problēma ar būvgružu nelikumīgu izgāztuvju veidošanu. Situāciju ar mājsaimniecībās radīto būvniecības atkritumu apsaimniekošanu plānots būtiski uzlabot, pašvaldībai publisko iepirkumu vai publiskās un privātās partnerības iepirkumu rezultātā izvēloties atkritumu apsaimniekotāju, kurš apsaimniekos gan sadzīves atkritumus, gan mājsaimniecībās radītos būvniecības atkritumus. Šāda prasība jau ir iestrādāta spēkā esošajā Atkritumu apsaimniekošanas likuma redakcijā. Daudzas pašvaldības rīko arī ikgadējas akcijas, kuru laikā bez maksas var nodot šos atkritumus. Ministrija akcentē, ka iedzīvotājiem ir jāizmanto to būvniecības atkritumu apsaimniekotāju pakalpojumi, kuriem ir noslēgts līgums ar attiecīgo pašvaldību, un jārīkojas ar šiem atkritumiem atbilstoši tā norādījumiem.

Alternatīvā enerģija Attīstīs vēja parkus Līdz ar tehnoloģisko izmaksu samazināšanos, Latvenergo izskata iespēju izmantot vēju enerģijas ražošanā

Paredzams, ka 2025. gadā vēja enerģiju ģenerējošās tehnoloģijas būs sasniegušas tirgus cenu līmeni, līdz ar to ap šo laiku vēja parku būvniecībai vairs nebūs vajadzīgas nekādas subsīdijas, norāda Latvenergo ražošanas direktors Māris Kuņickis. Arī Latvenergo apsver iespēju nākotnē ieguldīt vēja parka būvniecībā, tomēr, lai projektu sagatavotu, ir nepieciešams sakārtot normatīvo bāzi. Šobrīd vēja parku būvniecībā jārēķinās ar virkni noteikumu, kas paredz, ka vēja parkus nedrīkst būvēt tuvāk par diviem kilometriem no apdzīvotām vietām, kūrorta teritorijām, mikroliegumiem, lauku teritorijās esošām dzīvojamām mājām un citām vietām. «Lielu vēja parku Latvijā uzbūvēt nevar, jo ir ļoti daudz dažādu ierobežojumu,» atzīst M. Kuņickis, atklājot, ka citur Eiropā šādi projekti tiek atbalstīti valstiskā līmenī.

«Zviedrija un Somija veicina sev piederošo teritoriju izmantošanu vēja parku būvniecībai, veicot visus nepieciešamos saskaņošanas darbus un publiski izsolot tiesības par šīs teritorijas izmantošanu,» viņš stāsta un uzskata, ka šādā veidā tiek samazināts risks, kas saistās ar sarežģīto saskaņošanas procesu.

Pašlaik 1 MW jaudas uzstādīšana maksā 1,47 miljonus eiro, tomēr, ņemot vērā sarūkošās tehnoloģiju izmaksas, 2020. gadā tās varētu būt mazākas par 10–15%. Pagaidām nav lemts par to, cik jaudīgu vēja parku Latvenergo paredzējis būvēt, taču ir skaidrs, ka tajā uzstādītā jauda varētu būt robežās no 100 līdz 400 MW. «Ja būs pieejama teritorija, kurā iespējams izvietot lielāku jaudu ar mazākām izmaksām, to, visdrīzāk, izmantosim. Ja būs ierobežojumi, jauda būs mazāka,» atzīmē Latvenergo ražošanas direktors.

DB organizētajā forumā Enerģētikas nozare pārmaiņu un izaicinājumu priekšā M. Kuņickis norādīja, ka vēja enerģijas izmantošanā Latvija būtiski atpaliek no Lietuvas un Igaunijas. Lietuvā šobrīd uzstādīta 521 MW vēja enerģijas jauda, bet Igaunijā – 384 MW, kas ir attiecīgi 7,4 un 5,5 reizes vairāk nekā Latvijā, kur uzstādītā jauda ir 70 MW. Viņš prognozē, ka nākotnē vēja enerģijas izmantošana pasaulē un Baltijā varētu attīstīties.

Par vēja enerģijas potenciālu iepriekš DB izteicies arī Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis Kristaps Stepanovs. Viņš uzsvēra, ka Latvijai ir potenciāls kļūt par vēja enerģijas lielvalsti, nodrošinot šo atjaunojamās enerģijas resursu gan pašmāju patēriņam, gan eksportam.

Vide Meklē risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai Jau otro gadu desmitu dažādu nozaru profesionāļi izstrādās ar klimata pārmaiņām saistītus risinājumus, kā arī piedalīsies praktiskās nodarbībās un tiešsaistes apmācībās

Klimata pārmaiņu radītās sekas visai pasaulei nākas izjust jau šobrīd, tāpēc arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts to izprašanai un mazināšanai. Arī Eiropas Savienības Inovāciju un tehnoloģiju institūta klimata zināšanu un inovāciju kopienas Climate-KIC programma Pioneers into Practice, ko Latvijā koordinē Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), vērsta uz klimata pārmaiņu samazināšanu – pērn programmas dalībnieki no Latvijas centās izprast, kā samazināt elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu plūsmu un palielināt to kalpošanas laiku, kā arī meklēja iespējas pašvaldībās rosināt izmantot zaļo iepirkumu, lai mazinātu to ietekmi uz vidi. Kā norāda RTU, programmai ir izglītojošs raksturs, tāpēc jauno profesionāļu rastie risinājumi pagaidām tiek attīstīti tikai ideju līmenī.

Jāsāk ar sevi

Zinoši cilvēki, kas paši uzņemas atbildību par savu rīcību un spēj izglītot arī savus līdzcilvēkus, ir lielāks ieguvums nekā kāds ļoti tehnisks risinājums, domā Climate-KIC projektu vadītāja Liene Rubina. «Izglītošanas sadaļai ir milzīga nozīme. Te mēs runājam par cilvēku un līdzcilvēku atbildību, par to, kā dzīvojam un kādas izvēles izdarām,» viņa pauž. Arī Pioneers into Practice 2017. gada dalībnieks un Latvijas Universitātes Fizikas institūta pētnieks Mikus Mīlgrāvis uzskata, ka globālu problēmu risināšanā jāsāk ar sevi. «Visas mazās lietas reiz summējas un ar laiku rada lielu efektu. Skaidrs, ka mūsu izstrādātie risinājumi ir tikai maza daļiņa, tomēr pats galvenais ir tas, ka šī programma motivē tās dalībniekus kļūt zaļākiem,» atzīst M. Mīlgrāvis. Viņš atklāj, ka šāda veida projekti ļauj dažādu nozaru pārstāvjiem iedziļināties problemātikā un domāt par reāliem risinājumiem.

L. Rubina stāsta, ka Pioneers into Practice galvenais mērķis ir mazināt klimata pārmaiņas, izglītojot dažādu nozaru profesionāļus, cilvēkus, kas savā jomā darbojas vismaz divus gadus un interesējas par zaļo dzīvesveidu. «Šo programmu veido vairāki komponenti – problēmsituāciju risināšanas grupas, individuālās tiešsaistes apmācības un prakse ārpus Latvijas,» skaidro L. Rubina, atgādinot, ka iesaistīties var arī organizācijas, kas vēlas praktikantus uzņemt pie sevis. «Pieteikties var uzņēmumi, izglītības iestādes, zinātnes institūti, kā arī valsts un nevalstiskās organizācijas, kas būtu ieinteresētas uzņemt praksē profesionāļus no visas Eiropas un, noslēdzoties programmai, saņemt dažādus risinājumus, kas varētu palīdzēt organizācijas turpmākai darbībai,» atzīmē Climate-KIC projektu vadītāja.

Dodas uz Rumāniju

Četras līdz sešas nedēļas ilgā prakse ārpus Latvijas dalībniekiem sniedz ne vien jaunas zināšanas, bet nereti sagādā arī papildu rūpes, norāda L. Rubina. «Visi dalībnieki ir strādājoši, tāpēc izrauties no ierastās vides nav viegli. Neraugoties uz to, ka katram projekta dalībniekam tiek piešķirta stipendija divi tūkstoši eiro, cilvēki ne vienmēr ir gatavi doties prom uz tik ilgu laiku, dažkārt problēmas sagādā arī vienošanās ar darba devēju,» viņa stāsta.

M. Mīlgrāvis par savu prakses vietu izvēlējies zinātnisko institūtu Rumānijā, kur vairākas nedēļas nodarbojies ar dažādu pārklājumu testēšanu, pētot, kāda ir to ietekme uz gaisa piesārņojumu. «Rezultātā par šo tematu tapa arī publikācija, kas zinātnē ir ļoti svarīgi,» piebilst M. Mīlgrāvis. Viņš atklāj, ka par prombūtni vienoties ar darba devēju ir bijis viegli, jo darbs Latvijā savā ziņā līdzinās arī Rumānijā veiktajam.

L. Rubina atzīst, ka dalībnieku darba attiecības projekta laikā stipendijas apjomu neietekmē. «Citi turpina strādāt un saņemt algu, citi ņem atvaļinājumu – tā ir pašu dalībnieku izvēle, un tas notiek ļoti individuāli,» stāsta L. Rubina.

Soli pa solim

Programmas aktivitāšu mērķis ir zināšanu pārnese arī starp dažādām valstīm un organizācijām, akcentē Pioneers into Practice projekta vadītāja Santa Krastiņa. «Praktiskajos semināros problēmsituācijas tiek risinātas soli pa solim, veicinot sistemātisku domāšanu un sniedzot iespēju efektīvāk nonākt pie konkrētiem rezultātiem,» norāda S. Krastiņa. Viņa atklāj, ka programmas ietvaros tiek meklēti tādi risinājumi, kas būtu pēc iespējas vērtīgāki, ietekmētu problēmas novēršanu, kā arī rosinātu darboties inovatīvi un radoši.

S. Krastiņa stāsta, ka pērn elektronisko iekārtu atkritumu plūsmas bremzēšanai jaunie profesionāļi piedāvāja radīt lietu sociālo tīklu. «Lietu sociālais tīkls pēc darbības principiem līdzinās dažādiem esošajiem sociālajiem tīkliem, kuros iesaistījušās gan privātpersonas, gan uzņēmumi. Iecerēts, ka šajā tīklā sazinātos un ar informāciju dalītos nozares produktu ražotāji, lietotāji, pārdevēji, servisa nodrošinātāji, atkritumu apsaimniekotāji un, attīstoties iespējām, kādā brīdī jau arī pašas ierīces. Šādā veidā tiktu iegūti un apkopoti dati, pagarinot ierīču kalpošanas mūžu, piemēram, laikus nodrošinot iekārtām nepieciešamo apkopi vai remontu, kā arī to pareizu utilizāciju,» skaidro Pioneers into Practice projekta vadītāja. Viņa uzskata, ka šāda veida informācija ļautu ražotājiem novērtēt produkta dzīvotspēju, bet citām iesaistītajam pusēm sniegtu nepieciešamo informāciju lēmumu pieņemšanai.

M. Mīlgrāvis vairāku cilvēku komandā meklējis atbildi uz izaicinājumu samazināt pašvaldību ekoloģisko nospiedumu, piedāvājot veicināt zaļo iepirkumu pašvaldībās un ieviešot zaļo koeficientu. Pētot situāciju, idejas autori secinājuši, ka pašvaldības, izvēloties produktu vai pakalpojumu, nereti vadās pēc īstermiņa ieguvumiem, tādēļ, lai palīdzētu zaļo produktu ražotājiem un izplatītājiem konkurēt tirgū, ir jārada papildu kritērijs, piemēram, aprēķinātas dzīves cikla izmaksas, pēc kurām vienkārši un ātri novērtēt ieguvumus. Tas ļautu arī sabiedrībai izsekot, cik zaļi pašvaldība tērē nodokļu maksātāju naudu, domā idejas autori.

Problēma jāsaskalda

Runājot par jautājumiem, kas klimata pārmaiņu kontekstā kopumā attīstāmi Latvijā, S. Krastiņa nosauc māju siltināšanu, apkures sistēmu energoefektivitāti un transportu. Viņa gan atgādina, ka sākotnēji visi jautājumi jārisina individuālā līmenī, īstenojot atbildīgu dzīvesveidu, konsekventi izvēloties ilgtspējīgus un energoefektīvus, kā arī pēc iespējas ekonomiskus un videi draudzīgus produktus un risinājumus. «Svarīga ir pilsoniskā aktivitāte un iesaistīšanās lēmumu pieņemšanas procesos vietējā un reģionālā līmenī, piemēram, sekojot zaļo iepirkumu praksei un samazinot savu ekoloģisko pēdu,» uzskata S. Krastiņa.

Šis fakts tiks ņemts vērā, domājot arī par šī gada problēmjautājumiem. «Jāizvirza tādi jautājumi, kas nav pārāk globāli, jo skaidrs, ka piecu cilvēku komanda neatrisinās, piemēram, energoefektivitātes jautājumu Latvijā. Problemātika ir jāsaskalda tā, lai būtu iespējams iedziļināties un tiešām izstrādāt kādus reālus risinājumus,» atzīmē L. Rubina.

Pieteikties dalībai programmā Pioneers into Practice 2018 nozares profesionāļi un organizācijas var līdz 15. aprīlim.

Eiropas rakurss Iekļaujas Eiropas pētnieciskajā telpā Latvijas Organiskās sintēzes institūts izstrādās jaunu zāļu vielu iegūšanas tehnoloģijas ES pētniecības un inovācijas programmas Apvārsnis 2020 konsorcijā

Latvijas Organiskās sintēzes institūts (OSI) ir noslēdzis konsorcija līgumu dalībai Antverpenes Universitātes (Beļgija) koordinētā projektā European Training Network for Integrated Training in Dry Eye Disease Drug Development (IT-DED³), kas vērsts uz jaunu ārstniecības vielu atklāšanu sausās acs sindroma ārstēšanai. Projekts tiks īstenots Apvārsnis 2020 programmas Marijas Sklodovskas-Kirī inovatīvās apmācības tīkla aktivitātes ietvaros, un tajā piedalās 7 finansēti partneri un 10 asociētie partneri no 8 Eiropas valstīm. Darbi ilgs līdz 2021. gada beigām, to kopējās attiecināmās izmaksas būs aptuveni trīs miljoni eiro, OSI pētniecības budžets veido 224 tūkstošus eiro. Paredzams, ka tas sāksies šī gada rudenī.

Vairos intelektuālo īpašumu

OSI zinātniskais direktors, profesors Aigars Jirgensons stāsta, ka programmas Apvārsnis 2020 ietvaros izstrādātie jaunie produkti būs OSI intelektuālais īpašums, kas tiks dalīts ar pārējiem konsorcija dalībniekiem. «Darbojoties šādā projektā, varam pieiet pētniecībai daudz dziļāk un zinātniskāk, nekā, piemēram, realizējot komercprojektus, kuri mūs ieliek pavisam šaurā rāmī. Papildu bonuss ir pētījuma rezultātu starptautiskā publicitāte, kas zinātniekiem ir ļoti būtiski. Tāpat esam pētījuma intelektuālā īpašuma turētāji, kas nozīmē – ja zāļu savienojums nonāk līdz preparāta stadijai, mēs to varam komercializēt vai intelektuālā īpašuma daļu kādam pārdot,» informē A. Jirgensons.

Varētu palīdzēt daudziem

Konsorcijā OSI vada apakšprojektu, kas paredzēts jaunatklāto vielu ražošanas metožu izstrādei, mērogošanai un tehnoloģiju izstrādei. Tā vadītājs būs ķīmijas zinātņu doktors Kirils Šubins, kurš šobrīd institūtā atbild par liela mēroga sintēžu laboratorijas darbu. Projekta kopējais mērķis ir paātrināt jaunu terapijas metožu attīstību sausās acs sindroma ārstēšanai un atbilstošu diagnostikas biomarķieru atklāšanu, izveidojot speciāli šim nolūkam piemērotu multidisciplināru pētniecības un apmācības sadarbības tīklu.

Sausās acs sindroms ir pasaulē visai izplatīta parādība, piemēram, ASV 2012. gadā ar to sirga 26 miljoni iedzīvotāju. Arī Latvijā sausās acs sindroms ir visnotaļ izplatīta kaite. To izraisa hronisks mitrināšanas trūkums vai nepietiekams lipīdu slānītis uz acs virsmas. Tā rezultātā rodas dedzinoša sajūta acīs, ko izjūtam, acī nokļūstot sīkam svešķermenim. Veidojas iekaisums, kas ilgākā laikā var izraisīt pat rētaudu veidošanos. Sausās acs sindroma cēloņi ir ļoti dažādi, bet jebkurā gadījumā tie ir saistīti ar asaru izdalīšanās nepietiekamību, pastiprinātu asaru iztvaikošanu vai asaru sastāva izmaiņām. Šo kaiti var izraisīt dažādi vides apstākļi, atsevišķu medikamentu lietošana, citas saslimšanas, acu pārpūle un cita veida faktori, tostarp arī intensīvs un ilgstošs darbs ar datoru.

Iespējas jaunajiem

Projekta zinātniskā daļa aptver trīs galvenos darba virzienus – jaunu zāļu vielu atklāšanu, zāļu vielu pirmsklīnisko izpēti un diagnostikas metožu attīstību. Projektam ir vairākas apakšaktivitātes, kas aptver ļoti dažādas jaunu zāļu vielu un diagnostikas līdzekļu radīšanas pieejas un pētniecības cikla posmus, sākot no jaunu mazo molekulu dizaina, sintēzes un bioloģiskās aktivitātes pārbaudēm un beidzot ar instrumentālu diagnostikas metožu piemērošanu sausās acs sindroma savlaicīgai atklāšanai. Paredzēto aktivitāšu klāstā ir arī jaunu pretiekaisuma aģentu meklējumi dabas vielu klāstā, inovatīvu zāļu piegādes sistēmu un gatavo zāļu formu izstrāde. Kopumā projekts dos iespēju 12 jauniem zinātniekiem attīstīt savu pētniecības karjeru multidisciplinārā un multikulturālā darba vidē. Paralēli pētniecības darbam katram no jaunajiem zinātniekiem tiks izveidots personiskais karjeras attīstības plāns, kas iekļaus dažādas prasmes, piemēram, datu pārvaldības iemaņas, projektu vadības un laika plānošanas praksi, rezultātu izplatīšanu, kā arī zināšanas intelektuālā īpašuma pārvaldībā un valorizācijā. Rezultātā jaunieši iegūs nopietnu zināšanu bāzi ne tikai pētniecības darba veikšanai, bet arī ar farmāciju saistītu attīstības projektu vadībā. «Šāds projekts ir liels ieguvums Latvijas zinātnei un jaunajiem zinātniekiem, kas varēs strādāt vadošo Eiropas augstskolu zinātniskajos institūtos,» atzīst K. Šubins.

Ir infrastruktūra

OSI liela mēroga sintēžu laboratorija tika izveidota ERAF līdzfinansētā projekta Farmācijas un biomedicīnas Valsts nozīmes pētniecības centra zinātniskās infrastruktūras attīstība ietvaros un izmaksāja aptuveni 900 tūkstošus eiro. Institūtā ir radīta akadēmiskajai videi unikāla pētniecības infrastruktūra, kas ļauj fundamentālo pētījumu gaitā atrasto perspektīvo organisko vielu iegūšanas metodes pārnest no laboratorijas mēroga uz apjomu, kas ir piemērots savienojumu pirmsklīniskās izpētes nodrošināšanai un izmantojams pilotsēriju iegūšanai. Tādā veidā OSI sadarbības partneriem no komerciālā sektora kļūst iespējams saņemt zinātnisko produktu ievērojami augstākā gatavības stadijā nekā līdz šim. Pētniecības infrastruktūra līdz šim tika izmantota tikai tehnoloģiju izstrādei tiešā sadarbības partneru uzdevumā. Dalība IT-DED³ projektā pavērs pilnīgi jaunu aspektu – iespēju izmantot laboratoriju neatkarīgas pētniecības veikšanai, vienlaicīgi apmācot jaunos zinātniekus ķīmisko procesu tehnoloģiju izstrādes procesa īstenošanai.

Var pieteikties

Apvārsnis 2020 ir līdz šim lielākā ES pētniecības un inovāciju programma, kurā sešos gados tiek ieguldīti 80 miljardi eiro visās ES valstīs. «Tās pamatdoma ir lielisku ideju pārnešana no laboratorijas uz tirgu, sasaistot pētniecību un inovācijas. Programmas trīs pīlāri ir izcila zinātne, industriālā līderība un sabiedrības izaicinājumu risināšana. IT-DED³ projekts attiecas uz pirmo pīlāru – izcilo zinātni,» skaidro Nacionālā kontaktpunkta eksperte Ieva Krūmiņa. Projekts tiek finansēts no Inovatīvo apmācību tīkla programmas. I. Krūmiņa atgādina, ka arī citām Latvijas pētniecības iestādēm un uzņēmumiem ir iespēja saņemt finansējumu šīs programmas ietvaros. Gan šī, gan nākamā gada rudenī tiks izsludināti jauni projektu uzsaukumi. Abos gados programmas ietvaros kopumā plānots piešķirt aptuveni 500 miljonus eiro, no kuriem lielākā daļa paredzēta Eiropas apmācību tīkliem. Projektos var piedalīties gan augstākās izglītības un pētniecības iestādes, gan uzņēmumi, nevalstiskās vai starptautiskās organizācijas – vismaz trīs no trīs dažādām ES vai asociētajām valstīm.

Tā kā inovatīvie apmācību tīkli apmāca jauno zinātnieku paaudzi, darbā tiek pieņemti pētnieki bez doktora grāda un ar mazāk nekā četru gadu pētniecības pieredzi. Pētnieki (atkarībā no valsts, kurā veiks pētījumu) saņem stipendiju aptuveni 3270 eiro (bruto) apjomā plus mobilitātes stipendiju 600 eiro mēnesī, un gadījumā, ja pētnieks ir precējies vai ar bērnu, tiek piešķirti vēl papildus 500 eiro mēnesī. Arī uzņemošā institūcija saņem finansējumu – 1800 eiro katru mēnesi par katru pētnieku pētniecības izdevumiem, tīklošanai, apmācībai, kā arī 1200 eiro mēnesī par pētnieku menedžmenta un netiešajām izmaksām.

Akciju tirgus Skats uz gada turpinājumu – optimistisks Neskatoties uz svārstīgo gada sākumu, akcijām joprojām populāri paredzēt plusus

Pasaules nozīmīgākajos akciju tirgos pēdējās dienās klimats atkal kļuvis aukstāks, kur, piemēram, ASV lielas kapitalizācijas uzņēmumu Dow Jones Industrial Average indeksa vērtība trīs tirdzniecības sesiju laikā zaudējusi vairāk nekā 1000 punktus no savas vērtības. Tāpat arī ASV plašā tirgus – Standard & Poor’s 500 – indeksa vērtība trīs dienas pēc kārtas sarukusi vismaz par 1%, kas pēdējo gadu laikā nav bijis bieži piedzīvots fenomens (iepriekšējo reizi šādu trīs dienu kritumu redzējām 2016. gada janvārī). Pašlaik tirgus dalībnieki sabaidījušies par kādu palielāku tirdzniecības karu, kas var sekot pēc svaigākajiem paziņojumiem, ka ASV uzliks tarifus importētajam tēraudam un alumīnijam. Valda spekulācijas, ka šī ir pazīme, ka ASV tirdzniecības politika kļūst neprognozējamāka. Tāpat arī, piemēram, Eiropas Komisijas šefs Žans Klods Junkers izteicies, ka Eiropa uz jebkādiem jauniem tarifiem atbildēs «stingri».

Rezultātā ASV akcijas uz šādu straujāku cenu izmaiņu fona paspēlējušas visus savus šā gada guvumus, un to vērtība pašlaik atrodas aptuveni turpat, kur janvāra sākumā. Zināma loma pēdējo dienu cenu kritumā bijusi arī ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) jaunā vadītāja optimismam par ekonomikas nākotni, kas liek domāt, ka banka, neskatoties uz notikumiem akciju tirgū, pārliecinoši spiedīs procentlikmju paaugstināšanas pogu. Turklāt Āzijas finanšu tirgos papildu pesimisma devu piemeta Japānas Centrālās bankas mājieni, ka arī šī iestāde diskutējusi par ekonomisko stimulu izbeigšanu. Tas novedis pie stiprākas šīs valsts valūtas – jēnas, un dažu dienu laikā Japānas Nikkei 225 indeksa vērtība ir sarukusi par 5,4%.

Daži arī norāda, ka mēneša beigās kā tādās tradicionāli ir vērojams lielāks akciju pārdošanas spiediens, kad daļa tirgus dalībnieku koriģē savus ieguldījumu portfeļus. Pašlaik nostiprinājies pieņēmums, ka nākotnē riska vērtspapīru cena izmaiņu ziņā būs daudz svārstīgāka, kas attiecīgi dažiem portfeļos liek domāt par skaidras naudas audzēšanu un riska vērtspapīru īpatsvara mazināšanu.

Tāpat gaida izaugsmi

Neskatoties uz ļoti interesanto gada sākumu, tirgus eksperti joprojām šā gada akciju cenu izredzes doties augstāk vērtē kā visai labas. Pamatā tiek lēsts, ka to cenas palielināsies, neskatoties uz rekordzema cenu svārstīguma, ļoti zemu procentlikmju un neesošas inflācijas ēras beigām. Jānorāda, ka pasaules ekonomika turpina augt pārliecinoši un arī korporatīvās vides peļņa un ienākumi izskatās ļoti labi.

Valdot šādam fonam, Thomson Reuters veiktās vairāk nekā 50 Volstrītas akciju stratēģiju aptaujas rezultāti (mediāna) liecina, ka S&P 500 indekss šo gadu noslēgs pie 2,9 tūkst. punktu atzīmes, kas būtu par 8,3% augstāks līmenis nekā šī tirgus cenu indikatora vērība bija pagājušās nedēļas beigu daļā (līdz DB nodošanai piektdienas tirdzniecības sesija ASV nebija noslēgusies). Reuters piebilst, ka daudzi akciju analītiķi savas iepriekšējās prognozes nav koriģējuši un piebilduši, ka jau savos agrākajos paredzējumos ietvēra, ka šogad kādā brīdī notiks zināms akciju cenu atkāpšanās moments.

Interesanti gan ir tas, ka lielāku ASV akciju sagurumu tirgus dalībnieki paredz 2019. gadā. Tiek lēsts, ka to S&P 500 indekss noslēgs pie 3000 punktu atzīmes, kas nākamā gada ietvaros, ja brīnumainā kātā piepildās vidējie paredzējumi, būtu pieaugums vien par 3,4%.

«Mums joprojām ir akcijām draudzīgs fons, jo ekonomika un uzņēmumu ienākumi palielinās. Vienīgais iemesls, kādēļ kāds var nebūt optimistisks, ir augošo procentlikmju jautājums,» spriež BNY Mellon Wealth Management eksperti, kuri lēš, ka šo gadu S&P 500 indeksam izdosies noslēgt pie 2,85 tūkst. punktu atzīmes. Daudzi izceļ ASV nodokļu izmaiņu pozitīvo ietekmi uz akciju cenām (uzņēmuma ienākuma nodoklis šajā valstī no 35% samazināts līdz 21%). Pašlaik tirgus dalībnieku spekulācijas ir, ka nākamā rindā būs ASV prezidenta cīņa par apjomīgu infrastruktūras tēriņu plānu. Analītiķi vidēji sagaida, ka ASV S&P 500 kompāniju peļņa šogad augs gandrīz par 20%.

Daži eksperti arī skaidro, ka nesenie ASV akciju izpārdošanas viļņi šos vērtspapīrus atstājuši pie pievilcīgākiem novērtējumiem. «Viss kļuvis lētāks, jo peļņa aug ļoti strauji, bet tirgus cenu izaugsme ir paņēmusi pauzi. Mēs esam labā vietā, lai lietas šajā ziņā varētu kustēties uz priekšu,» teic Credit Suisse akciju stratēģi, kuri paredz, ka šā gada beigās S&P 500 indekss atradīsies pie trīs tūkstošu punktu atzīmes.

Analītiķu iemīļotāko nozaru vidū pašlaik var ierindot finanšu sektoru un tehnoloģiju uzņēmumus. Savukārt visvājāk varētu klāties komunālo pakalpojumu uzņēmumiem, liecina minētās aptaujas rezultāti.

Eiropa atpaliks

Pašlaik tiek cerēts arī uz Eiropas akciju atgūšanos. Vecā kontinenta akcijām šogad ir klājies vājāk nekā ASV «kolēģēm», kur Stoxx 600 indeksa vērtība kopš decembra beigām ir sarukusi par 5%. Pašlaik gan kopējais pieņēmums ir, ka šim indikatoram šo gadu izdosies noslēgt pie 405 punktu atzīmes, liecina Thomson Reuters aptaujas rezultāti. Tas kopš pagājušās nedēļas beigām nozīmētu kāpumu aptuveni par 10%. Savukārt kopš šā gada sākuma gan Eiropas akciju pieaugums, ja šīs aplēses piepildītos, izskatītos visai pliekans – 4% apmērā. Tiek norādīts – ja to pašu obligāciju likmes augs, tad tās investoru acīs kļūs arvien pievilcīgākas. Tad drošību un patvērumu arvien jēdzīgāk var izrādīties meklēt etalona obligācijās, nevis riskēt ar tradicionāli visai svārstīgajām akcijām (kas bija jādara, jo obligāciju ienesīgums pēdējo gadu laikā Eiropā daudzviet ieslīdējis pat negatīvā teritorijā).

Pašlaik tiek lēsts, ka Vācijas akciju tirgus DAX indeksam šā gada skatījumā izdosies palielināties par 7%, Francijas CAC 40 – par 4,1% un Itālijas FTSE MIB – gandrīz par 10%.

Pēdējo gadu laikā ASV akcijas izaugsmes ziņā Eiropu visai pamatīgi pārspējušas. Tādējādi pēdējā laikā visai populāri ir bijis paredzēt, ka Eiropas reģionam šajā ziņā beidzot vajadzētu sākt piedzīt ASV. Ar šo piedzīšanu gan pagaidām nevedas tik labi, kā cerēts. Pagājušajā gadā ASV S&P 500 indeksa vērtība pieauga gandrīz par piekto daļu, bet Eiropas Stoxx 600 – par 7,7%.

Pašlaik tirgus dalībnieki neko dižu neparedz Apvienotās Karalistes akcijām. Vidēji tiek lēsts, ka šīs valsts lielo uzņēmumu FTSE 100 indeksa vērtība šo gadu noslēgs pie 7,5 tūkst. punktu atzīmes, kas no pagājušās nedēļas beigām būtu pieaugums par 5%. Tiesa gan, tas tāpat nozīmētu, ka britu akciju cena kopš šā gada sākuma sarūk par 2,4%. Arī 2019. gada skatījumā šim indikatoram paredz lēzenu pieaugumu vien 2,6% apmērā. Pamatā konstanta neskaidrība par britu akciju nākotni saistīta ar ķēpīgā Brexit procesa virzību. Pēdējā laikā britu akcijām pa ceļiem sit arī mārciņas kursa pieaugums.

Sabiedriskā ēdināšana Nāk ar savu stāstu Pazīstamais pavārs Raimonds Zommers Rīgā atvēris jaunu restorānu Epilogue, kas ir mazākais brālis pirms diviem gadiem atvērtajam Entresol

Epilogue atrodas Rīgas klusajā centrā, un jaunajā ēdināšanas iestādē ir divas daļas – restorāns jeb epikūrijs un konditorejas – kulinārijas daļa.

Vietas izvēle nav nejauša

Kā intervijā DB atklāj Raimonds Zommers, restorāna atrašanās vieta nav izvēlēta nejauši – Dzirnavu ielā vērojama liela cilvēku plūsma, blakus ir dažādi uzņēmumi, viesnīcas, advokātu biroji, līdz ar to var sagaidīt interesi no potenciālajiem klientiem. Restorānu biznesā Raimondam Zommeram ir liela pieredze – jau 20 gadi. Kopā ar kompanjonu Eduardu Bogdanovu pirms diviem gadiem viņš izveidojis restorānu Entresol. «Viņš skaita, es gatavoju,» stāsta pavārs. Taču pietrūcis konditorejas. Aptuveni gadu ilgusi piemērotu telpu meklēšana, līdz izdevies tās atrast Dzirnavu ielā. Tā kā telpas konditorejai bija par lielu, tad vajadzējis paplašināt piedāvājumu, un tā nonākuši līdz kulinārijai un restorānam. Kulinārijas sadaļa organiski iekļaujas piedāvājumā, jo uzņēmums nodarbojas ar izbraukuma tirdzniecību, ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu. Konditorejas un kulinārijas daļā var iegādāties ikdienišķāku maltīti, bet restorāns ir kā dvēsele pašiem pavāriem. «Man gribējās, lai jaunajā vietā varu visu segmentu ietvert – kūkas, paša ceptu maizi, par ko varu būt atbildīgs un man nav jāmaksā kādam ārpakalpojumā. No biznesa viedokļa tas ir loģisks solis,» atklāj pavārs. Restorānu R. Zommers sauc par epikūriju, kura izcelsme saistīta ar seno Grieķiju un nozīmē baudījumu, redzējumu par mākslu, un ļauj paraudzīties uz šo vietu ar citu skatienu. Savulaik cilvēki neesot izpratuši arī vārdu Entresol, bet tas licis viņiem padomāt un atcerēties, ar ko šis vārds saistīts. «Tas ir pats svarīgākais – likt cilvēkiem padomāt. Tā ir vārdu spēle. Telpas visiem vairāk vai mazāk ir vienādas – četras sienas, stūri, galdi, bet jābūt filozofijai un atšķirīgam no pārējiem. Man ir ļoti svarīga radošā doma, lai nepazūd mākslinieciskā dvēsele,» stāsta restorāna vadītājs.

Restorānu bizness nav vienkāršs. Kā uzsver Epilogue saimnieks – «tas nav garšīgākais bizness», un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, bankas nelabprāt piešķir kredītu to attīstībai. Otrkārt, pirmajā darbības gadā par peļņu var nedomāt. Kad iemantota sabiedrības uzticība, tad gan parādās iespējas saņemt aizdevumu. Tā kā R. Zommers vēlas turpināt darboties šajā nozarē, tad ieguldījumi jauna restorāna atvēršanā bija likumsakarīgi.

Mazliet piezemētāk

Entresol ir premium klases restorāns, bet Epilogue ir nedaudz piezemētāks un orientējas uz biroju darbiniekiem, biznesa pusdienām. Daudz jau ir rakstīts, ka uzņēmumos trūkst produktivitātes, apgrozījums nepieaug un sevišķi restorānu biznesā jādomā, kā aizpildīt dienu, stāsta R. Zommers, piebilstot, ka visi restorāni ar to cīnās. Darbības pirmais pusgads parādīšot, cik veiksmīgi izvēlēta atrašanās vieta. Ja ir viens restorāns, strādāt ir grūtāk, bet, darbojoties diviem, ir nedaudz vieglāk, jo var regulēt finanšu plūsmu, optimizēt izdevumus, nodarbināt mazāk cilvēku, spriež pavārs.

Izejvielas maltītēm viņš iegādājas galvenokārt tirgū, kur ir salīdzinoši plašs un svaigs sortiments, īpaši zivis, arī sakņu izvēle ir liela. Lielākais Epilogue sadarbības partneris ir SIA Augļu serviss. Primāra ir kvalitāte, kā arī jāskatās līdzi izmaksām, spriež pavārs.

«Pārtikas grozs cilvēkam lielā mērā ir nemainīgs, bet pie dažādiem faktoriem, piemēram, veselības problēmām, mirkļa uzplūdumiem vai sezonalitātes, pārtikas grozs tikai nedaudz pamainās. Viņš pamaina savu īpašo sieru, atrod kādu citu tomātu. Tas ir stāsts par to, ka ēdienu cilvēki ēdīs vienmēr, bet jautājums ir, kur – pie manis vai kaimiņa,» tā uzņēmējs. Epilogue piedāvājums ir nedaudz piezemētāks, vienkāršs un saprotams. «Šobrīd pasaulē vairs nav modē cakas, zīmējumi uz šķīvjiem un mini porcijas. Šeit gribam būt tuvāk tautai, lai cilvēki var garšīgi paēst par pieņemamām cenām. Ja klients pieprasīs citu modeli, ņemsim to vērā. Jābūt fleksibliem. Domāju, ka laiks visu noliks pie vietas,» norāda R. Zommers. Jau tuvākās nedēļas laikā uzņēmums plāno iesaistīties jaunajā ēdienu piegādes e-platformas Wolt sistēmā, kas klientiem ļautu piegādāt maltītes uz birojiem un mājām. Jāpiebilst, ka Wolt Rīgā darbojas kopš pagājušā gada novembra un tajā jau iesaistījušies vairāk nekā 70 restorāni.

Komplekss risinājums

Pazīstamais pavārs arī piebilst, ka situācija nozarē nav viegla. Problēma vairs pat nav atalgojums, bet tas, ka cilvēki nevēlas darīt darbus, kas nav prestiži, piemēram, mazgāt traukus, būt par viesmīli, bārmeni, līdz ,ar to nākas daļu darbinieku algot uz noteiktu laiku jeb īslaicīgiem projektiem. Valda uzskats, ka nozare pati sakārtosies, taču šobrīd ir skaidrs, ka atalgojums nozarē vairs nav motivējošais faktors. Svarīga ir darba kvalitāte, uzņēmuma nākotnes skatījums, darba devēja attieksme pret darba ņēmēju un tikai tad – atalgojums. R. Zommers darbojas gan Pavāru klubā, gan Viesnīcu un restorānu asociācijā kā valdes loceklis, līdz ar to viņam ir savs skatījums uz nozari. «Ir grūti, bet varu teikt – nozare pamazām sakārtojas. Svarīgs jautājums – vai valsts aparāts grib, lai tā sakārtojas straujāk? Nozare ir vienojusies ar Ekonomikas un Finanšu ministrijām un Valsts ieņēmumu dienestu, lai kopīgi, organizējot darba grupas, modelētu un rastu risinājumus pastāvošajām nozares problēmām, piemēram, sekmēt atbilstošu atalgojumu un godprātīgu nodokļu nomaksu nozares uzņēmumos. Tomēr ir skaidrs, ka mūsu nozare nav tā vieglākā. Produktus nākas izmest, dienas ir «tukšas», vakaros nav cilvēku, mums jāmaksā par telpu nomu, siltumu un visu pārējo. Veikals ar vienu pārdevēju var «ienest» dienā piecreiz vairāk nekā restorāns, bet mums vajag vismaz desmit darbiniekus,» realitāti izklāsta uzņēmējs. Tāpēc būtu nepieciešams sabiedriskās ēdināšanas nozarē piemērot samazināto PVN, līdzīgi kā tas ir citās valstīs, bet ar to vien būtu par maz. Lielākais slogs ir darbinieku algas un nodokļi, tāpēc situācijas uzlabošanai būtu vajadzīgs komplekss risinājums. Pasaules prakse rāda nodokļu diferencēšanu atkarībā no uzņēmuma apgrozījuma – tāda būtu jāpiemēro arī Latvijā, rosina R. Zommers.

Foto – ritvars skuja, dienas mediji

BDO Zelmenis&Liberte nodokļu un finanšu konsultāciju nodaļas direktore Marina Bičkovska: «Tiesības vietējai varai noteikt savu uzņēmumu ienākuma nodokli savā teritorijā ir tikai dažās Eiropas valstīs, taču lielākoties šis nodoklis darbojas kā instruments investīciju piesaistei, nevis vietējās kases papildināšanai.» Foto – ritvars skuja, dienas mediji

BDO Zelmenis&Liberte nodokļu un finanšu konsultāciju nodaļas direktore Marina Bičkovska: «Tiesības vietējai varai noteikt savu uzņēmumu ienākuma nodokli savā teritorijā ir tikai dažās Eiropas valstīs, taču lielākoties šis nodoklis darbojas kā instruments investīciju piesaistei, nevis vietējās kases papildināšanai.» Foto – ritvars skuja, dienas mediji

BDO Zelmenis&Liberte nodokļu un finanšu konsultāciju nodaļas direktore Marina Bičkovska: «Tiesības vietējai varai noteikt savu uzņēmumu ienākuma nodokli savā teritorijā ir tikai dažās Eiropas valstīs, taču lielākoties šis nodoklis darbojas kā instruments investīciju piesaistei, nevis vietējās kases papildināšanai.» Foto – ritvars skuja, dienas mediji

Tikai dažās valstīs pašvaldības tiek pie peļņas nodokļa Eiropā nav īpaši izplatīta prakse, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis vai tā daļa tiktu atvēlēta vietējām municipalitātēm, to budžeta papildināšanai

To liecina BDO Zelmenis&Liberte pētījums par pašvaldību saistību ar uzņēmuma ienākuma nodokļa likmēm un tā maksājumiem. «Eiropā ir tikai atsevišķas valstis, kur pašvaldībām ir piešķirtas tiesības darboties ar to kompāniju uzņēmuma ienākuma nodokli (UIN), kuru teritorijā tās darbojas,» skaidro BDO Zelmenis&Liberte nodokļu un finanšu konsultāciju nodaļas direktore Marina Bičkovska. Viņa savu sacīto pamato ar pētījumā redzamo, ka būtiska teikšana vietējām pašvaldībām par UIN savā teritorijā ir tikai Šveicē un Luksemburgā. Daudz mazākā apmērā šādas tiesības ir dotas Spānijā un Portugālē, savukārt pārējā Eiropā nekā tamlīdzīga nav. «Jā, ir specifiski UIN maksājumi Itālijā – 3,9 līdz 4,9% no neto pievienotās vērtības, taču tas vairāk būtībā ir pievienotās vērtības nodokļa paveids, Ungārijā ir īpašais peļņas nodoklis ar 2 % likmi, bet Vācijā ar 14 līdz 17% likmi tā dēvētais tirdzniecības nodoklis, kas tiek piemērots koriģētai apliekamā UIN bāzei,» zina teikt M. Bičkovska. Viņa norāda, ka būtībā šāds specifisks UIN regulējums ir saistīts ar to, ka ES ļauj katrai dalībvalstij šī nodokļa sakarā būt ļoti neatkarīgām. «Pievienotās vērtības nodoklis, kā arī akcīzes nodoklis ir ļoti stingri definēts visas ES līmenī, savukārt UIN ir katras valsts suverēna lieta, kurā Brisele neiejaucas (tomēr, ja likme ir zema, tad nepieciešams pierādīt, ka tā neapdraud biznesu pārējās Kopienas dalībvalstīs), kaut arī vairākkārt ir bijuši, it īpaši veco ES dalībvalstu mēģinājumi novērst kapitāla aizplūšanu uz jaunajām ES dalībvalstīm, kur ir mazāks peļņas nodoklis,» tā M. Bičkovska.

Sprūdžs vēl nepadodas DB jau rakstīja, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža ideja par UIN daļas novirzīšanu vietējās pašvaldības kasē, kur atrodas tā juridiskā adrese, ir izgāzusies, jo tai ir vairāki trūkumi un tādu pārdali neatbalsta arī finanšu ministrs Andris Vilks. «Rezultāts ir tāds, ka UIN daļas novirzīšana pašvaldībām tiešā veidā nodrošinātu neproporcionālu ienākumu pieaugumu tādām pašvaldībām kā Rīga. Tāpat tas nekorekti atspoguļotu pašvaldību pūliņus uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, jo ar juridisko adresi ir salīdzinoši vienkārši manipulēt,» DB intervijā norādīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs. Tomēr vienlaikus viņš atzina, ka ir jādomā cits mehānisms, kas būtu piesaistīts darba vietām un nodarbināto skaitam teritorijā. «Izmaiņas 2013.gadam nesagaidīsim, pašvaldību budžets paliks tradicionālās robežās,» sacīja E. Sprūdžs. Lai gan šobrīd netiek precīzi norādīts, kā šo mērķi nākotnē ir paredzēts sasniegt, ministrs norāda, ka VARAM pie šī jautājuma strādā un vairākas ieceres tiek izvērtētas. Viena no iecerēm ir arī saistībā ar UIN, bet ne sākotnēji piedāvātajā variantā, neslēpa E. Sprūdžs, tomēr plašāku ieskatu plānos viņš nesniedza.

Labs instruments

«Visās valstīs – Luksembugā, Šveicē, Portugālē un Spānijā – vietējā vara pati var izlemt, cik liels būs tās teritorijā tā dēvētais vietējās pašvaldības peļņas nodoklis – to neregulē šo valstu centrālā valdība,» atšķirību izskaidro M. Bičkovska. Viņa norāda, ka tādējādi vietējai varai ir iespējas ietekmēt savu attīstību. «Šis peļņas nodoklis vietējai varai tiek izmantots kā instruments vēlamas uzņēmējdarbības piesaistei un vienlaikus nodarbinātības jautājumu risināšanai,» skaidro M. Bičkovska. Viņasprāt, pašvaldība var šo likmi noteikt gan 0% apmērā, gan ievērojami augstāku, gan arī to diferencēt dažādu jomu uzņēmējiem, taču šī likme nav saistāma ar kopējo UIN likmes apmēru, ko katrs uzņēmējs maksā centrālajai konkrētās valsts valdībai. «Jārēķinās, ka šajās valstīs, izņemot Šveici, uzņēmējiem noteiktā likme, ko tie maksā UIN, ir ievērojami augstāka, nekā tā šobrīd ir Latvijā, tomēr šīs likmes ir grūti salīdzināt, jo tad ir jārēķina šī nodokļa efektīvā likme, jo ar šo nodokli neapliekamie tēriņi katrā valstī tomēr atšķiras,» norāda M. Bičkovska.

Piena cena nedaudz sarūk Šā gada augustā vidējā piena iepirkuma cena, salīdzinot ar jūliju, samazinājusies par 1% līdz 174,2 Ls/t

Šā gada augustā piens pārstrādei iepirkts par 1% vairāk nekā 2012. gada jūlijā, liecina Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) sniegtā informācija. Šāda situācija liecina par stabilitāti nozarē, komentē LPCS valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.

Šā brīža operatīvā informācija liek prognozēt, ka vidējā piena iepirkuma cena septembrī varētu būt nedaudz aug- stāka, pauda J. Šolks. To DB apstiprina arī citi piensaimnieki, piebilstot, ka daudz būs atkarīgs no norisēm pasaules tirgos.

Grūti paredzēt

Lai arī industriālo piena produktu, galvenokārt piena pulvera cena sāka pieaugt jau jūlijā, šobrīd tā ir stabilizējusies, līdz ar to pagaidām grūti prognozēt, kādas tendences attīstīsies turpmāk un kā tas ietekmēs piena iepirkuma cenu izmaiņas.

Kā DB jau ziņots, visu pagājušo gadu piena iepirkuma cena bija stabila un svārstījās no 20,8 santīmiem par kilogramu līdz 22 santīmiem, taču šā gada pavasarī bija vērojams cenas samazinājums ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī citviet Eiropā. Cenu krituma iemesls bija industriālo piena produktu cenu samazinājums pasaulē. Zemnieki gan izteicās, ka cenām vajadzētu augt, jo pasaulē piena produktu cenas paaugstinājušās. Piena lopkopēji arī norādīja, ka graudu cenas strauji palielinājušās, līdz ar to barības nodrošināšanai lopiem jāpērk dārgāki graudi, bet tas ietekmē pašizmaksu.

Piena ražošana aug

Zinot to, ka valstī strauji n