Šogad savu piekto dzimšanas dienu svin Žaņa Lipkes muzejs, kas ir atvērts 2013. gadā un jau paguvis saņemt dažādas prestižas Eiropas muzeju un arhitektūras balvas. Muzejs veltīts ebreju glābēja Žaņa Lipkes piemiņai. Tā dibinātājs, bijušais premjers un uzņēmējs Māris Gailis uzsver, ka gribējis izstāstīt labu stāstu par latviešiem un viņu varonību

Muzeju darbība

Apliecināt un parādīt pasaulei, ka latvieši bijuši godavīri ļoti sarežģītās situācijās, bija galvenais iemesls, kādēļ muzejs vispār tapa. Muzeja direktore Lolita Tomsone, kas brīvi runā ivritā un 14 gadus ir dzīvojusi Jeruzalemē, stāsta, ka interese par jūdaismu radās nejauši, Maskavas Universitātē noklausoties lekcijas par šo tēmu, un ir kļuvusi par noturīgu mīlestību. Muzejs ir domāts ikvienam, kuru interesē cilvēka izdarītās izvēles eksistenciālās situācijās.

Muzejs ir salīdzinoši jauns, tomēr jau ieguvis labu atpazīstamību, īpaši ar izrādi Persiešu valodas stundas, un ir nopietns spēlētājs vietējā kultūrvidē. Cik viegli vai grūti bija iemantot šo atpazīstamību, un kas ir muzeja veiksmes pamatā?

Māris Gailis (M.G.): Tā ir pārdomāta stratēģija un lielisks personāls. Mūsu priekšrocība ir tā, ka neesam valsts institūcija, līdz ar to esam mazāk birokrātiski un elastīgāki. Lai gan, protams, mēs arī rakstām dažādas atskaites, jo saņemam valsts finansējumu. Muzejā ir brīva un radoša atmosfēra, kas ir ļoti svarīgi.

Cik liels ir jūsu kolektīvs?

Lolita Tomsone (L.T.): Mēs esam pieci darbinieki, un no tiem divi strādā uz pilnu slodzi.

Cik pērn muzejam bija apmeklētāju, un vai kopš 2013. gada to skaits pieaug?

L.T.: Skaits aug ar katru gadu, un pērn uzņēmām 9000 apmeklētāju. Ziemas sezonā vairāk ir skolēnu, un, sākot no marta, vasaras sezonā ir ārkārtīgi daudz tūristu. Lai gan šogad ziemas spelgonī vietējo viesu tikpat kā nebija, taču bija daudzi apmeklētāji no Zviedrijas, Anglijas, arī Arhangeļskas.

Kāds ir ārzemnieku īpatsvars?

M.G.: Kopumā ārzemnieku noteikti ir vairāk nekā vietējo apmeklētāju.

Vai atbilst patiesībai priekšstats, ka pārsvarā ārzemju tūristi ir no Izraēlas?

L.T.: Galīgi ne. Es runāju ivritā un labprāt vadītu grupām ekskursijas šajā valodā. Taču tādu viesu īpatsvars ir minimāls. Ja runājam par tūristiem no Izraēlas vai ar ebreju izcelsmi, viņiem tas lielā mērā ir «sakņu» brauciens, kura laikā apmeklē sinagogas, kapus, ebreju nogalināšanas vietas. Mūsu muzejs nav starp apmeklētākajiem šādā «sakņu» braucienā. Taču tie, kas brauc atkārtoti, noteikti muzeju apmeklē, tāpat mūs apmeklē ebreju ģimenes ar bērniem, kas nevēlas lielu traumatisko pieredzi, kāda, piemēram, ir, apmeklējot Rumbulu.

M.G.: Lipkes memoriāls nav piemiņas vieta, tas ir muzejs, kas veltīts ebreju glābējiem. Ekspozīciju iekārtoja teātra cilvēki, noteikti jāmin režisora Viktora Jansona ieguldījums. Pēc muzeja apskates cilvēki pārsvarā teic, ka sajūta ir gaiša, ka jūtama cerība.

L.T.: Lai gan ir bijuši cilvēki, kas, izejot ekspozīciju, uzkavējas beigu zālē un raud. Mēs tad arī viņus netraucējam, tikai pēc tam uzzinām personisko stāstu.

Kā par jums ārzemnieki uzzina? Vai kā īpaši reklamējaties?

L.T.: Mēs esam Live Riga, tāpat muzejs ir iekļauts vairākos gidu izdevumos svešvalodās. Pie mums ir viesojušies ārzemju blogeri, kas pēc tam mūs piemin savos aprakstos. Turklāt absolūti bez maksas.

M.G.: Mums ir arī profesionālie apmeklētāji, piemēram, arhitekti, jo muzeja ēka ir saņēmusi dažādas arhitektūras un dizaina balvas. Tāpat mūs apmeklē muzejnieki, īpaši pēc tam, kad 2014. gadā saņēmām Keneta Hadsona balvu, kas tiek pasniegta Eiropas muzeju gada balvas ietvaros. Tā ka var teikt, ka esam iegājuši starptautiskajā muzeju apritē un tādēļ esam interesanti muzejniekiem no visas pasaules. Jāmin, ka 2015. gadā Rīgā viesojās UNESCO ģenerāldirektore Irina Bokova, un vienīgais muzejs, kuru viņa apmeklēja, bija Žaņa Lipkes muzejs. Pie mums viesojies arī slavenais režisors Pēters Grīnevejs un aktrise Līva Ulmane.

Ar ko jūs atšķiraties no citiem memoriālajiem muzejiem?

L.T.: Te nedaudz jāpaskaidro – mēs esam memoriāls, bet neesam memoriālais muzejs, kāds, piemēram, ir Braki. Memoriāls ir piemiņas vieta, nevis memoriāla māja. Žaņa Lipkes mājā joprojām dzīvo viņa vedekla, un to neviens neapmeklē. Muzejs ir memoriāls glābēju piemiņai. Mēs esam tas, ko angliski dēvē par historical house.

M.G.: Kad mēs kopā ar Arsenāla dibinātāju Augustu Sukutu sākām darbu pie memoriāla izveides, mēs tā koncepciju uzticējām izveidot režisoram Viktoram Jansonam, kurš arī pirms tam izbraukāja daudzas šādas piemiņas vietas Eiropā. Mēs gribējām ebreju traģēdiju izstāstīt no latviešu, no glābēju viedokļa. Koncepcijas pamatā ir labirinta ideja, kuru izprojektēja arhitekts. Atšķirībā no memoriāliem muzejiem, kas iekārtoti konkrētu cilvēku mājās un to koncepcija pakārtota šai mājai, mūsu gadījumā bija otrādi. Vispirms bija stāsta koncepcija, kam pakārtoja māju. Vēl jāpiemin, ka mūsu memoriāla izveidē nepiedalījās neviens muzejnieks.

Vai tas bija apzināti?

M.G.: Tā tas iznāca, bet tad, kad Eiropas muzeju profesionāļi mūs slavēja, viņi teica, ka, iespējams, veiksmes pamatā ir tas, ka memoriālu neveidoja muzejnieki, līdz ar to tas ir brīvs no dažādām klišejām. Turklāt mums jau nav arī nekādu īpašo artefaktu, kādi ir, piemēram, rakstnieku mājās. Mēs stāstu stāstījām ar sajūtu, gaismu, skaņu, smaržu palīdzību. Memoriāla izveidē piedalījās jau pieminētais Viktors Jansons, arhitekte Zaiga Gaile, scenogrāfs Reinis Suhanovs, mākslinieks Kristaps Ģelzis, komponists Jēkabs Nīmanis. Tas viss deva kopējo māksliniecisko efektu.

Muzejiem ir dažādas koncepcijas. Vai jūs esat muzejs visiem, vai arī jums ir kāda noteikta mērķauditorija?

L.T.: Es domāju, ka tāda muzeja, kas domāts pilnīgi visiem, nemaz nav. Es nezinu, cik piemērots muzejs ir maziem bērniem. Ja nāk ģimenes ar bērniem, tad es noteikti rekomendētu ņemt gidu, kurš izstāstīs stāstu, ņemot vērā, ka to klausās bērni. Savukārt skolu jaunieši, sākot no 6. klases, noteikti ir mūsu mērķauditorija. Mēs esam interesanti tiem, kas interesējas par vēsturi, kas domā par cilvēka izvēlēm kritiskās situācijās.

M.G.: Es teiktu vienkāršāk – muzejs ir domāts ikvienam, kuru šī tēma interesē, kuru interesē arhitektūra. Mums ir bijušas lekcijas par dažādiem tematiem, kuras piesaista visdažādāko auditoriju. Ar Persiešu valodas stundām mēs dabūjām atkal citus cilvēkus. Domāju, ka daudzi, pateicoties šai izrādei, vispār pie mums atnāca. Taču jāteic, ka izrādes skatītāji pašu muzeju gan neredzēja.

L.T.: Es teiktu, ka pie mums nenāk cilvēki, kuriem viss jau tāpat ir skaidrs, kuriem nav nekādu jautājumu.

Te notiek daudz lekciju, diskusiju. Kā top pasākumu plāns, vai to veidojat visam gadam, kā apzināt lektorus?

L.T.: Mēs ieplānojam lekcijas visam gadam, taču esam pietiekami elastīgi, lai kādu interesantu lektoru par pēkšņi aktualizējušos tematu sarunātu arī divu nedēļu laikā. Tā ka mums ir arī tādi ekspromta pasākumi, kas iepriekš nav ieplānoti, bet kas notiek, reaģējot uz aktualitātēm. Ir arī cilvēki, kas paši mēģina mūs atrast un noorganizēt kādu diskusiju. Ja tas saskan ar mūsu koncepciju, mēs noteikti sadarbojamies.

Vai lektori prasa arī maksu?

M.G.: Mēs pārsvarā maksājam saviem lektoriem.

L.T.: Lai gan ir arī cilvēki, kas uzstājas par velti. Piemēram, visu lekciju ciklu, kas bija veltīts pretošanās kustībai, ebreju pagrīdei pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, lektori nolasīja bez maksas.

M.G.: Kad mēs veidojām audiogidus, tad aktieri no brīva prāta tos ierunāja bez maksas, ziedojot savu laiku un prasmes.

Vai aicināt arī lektorus no citām valstīm un vai tad apmaksājat ceļa un dzīvošanas izdevumus?

L.T.: Jā, bet tas notiek sadarbībā ar vēstniecībām. Mums, piemēram, bija starptautisks seminārs, uz kuru sabrauca cilvēki no Eiropas ebreju glābēju muzejiem. Tikko sadarbībā ar vairākām vēstniecībām bija starptautiska konference, kas bija veltīta tam, lai izglītotu skolotājus par to, kā runāt par holokaustu ar bērniem, kas jau ir trešā paaudze pēc šiem notikumiem.

Vai sadarbojaties arī ar Annas Frankas muzeju Amsterdamā?

L.T.: Jā, esam bijuši tur pieredzes apmaiņā, mums bija arī Annas Frankas muzeja ceļojošā izstāde.

Cik gadā izmaksā muzeja uzturēšana, un kādi ir finansējuma avoti?

M.G.: Mūsu gada budžets ir 100 tūkst. eiro, kas aiziet uzturēšanas izdevumiem, plus 22 tūkst. eiro no Rīgas domes, kas ir domāti dažādiem projektiem. 100 tūkst. eiro ir valsts budžeta nauda, kas nāk no Kultūras ministrijas.

Vai piedalāties arī Kultūrkapitāla fonda (KKF) projektu konkursos?

M.G.: Protams. Viens šāds KKF atbalstīts projekts ir pašlaik muzejā apskatāmā Aleksandras Beļcovas izstāde.

Vai jums ir privātie ziedotāji?

M.G.: Jā. Piemēram, izrāde Persiešu valodas stundas izmaksāja vairāk par 100 tūkst. eiro. 40 tūkst. eiro pašam uzvedumam (rekvizīti, aktieru honorāri utt.) iedeva valsts, pārējo – privātie ziedotāji. Viņu nauda tika izlietota muzeja telpas pārbūvei teātra zāles vajadzībām, kā arī 90 krēslu iegādei. 10 tūkst. eiro iedeva Ebreju biedrība, 10 tūkst. eiro – hokeja komanda Dinamo utt.

Vai jūs pats arī ziedojat?

M.G.: Labos gados es no saviem ieņēmumiem vienmēr ziedoju muzejam, to dara arī Zaiga Gaile. Jāpiebilst, ka muzejs ir sabiedriskā labuma organizācija. Lai muzeju izveidotu tādu, kāds tas ir pašlaik, kopā es savācu 400 tūkst. eiro – gan naudā, gan graudā. Tas bija laikā no 2005. līdz 2013. gadam, kad muzejs tika atvērts.

Persiešu valodas stundas bija pieprasīta izrāde, uz kuru biļetes dabūt bija grūti. Vai ieņēmumi no biļetēm bija tādi, ar kuriem rēķinājāties?

M.G.: Izskatās, ka šis pasākums izdevumu un ieņēmumu ziņā bija «pa nullēm». Jāatzīst, ka pēdējās izrādes izpārdot neizdevās. Mums nācās nolaist biļešu cenas. Sākotnēji cena bija 15 eiro, tad pacēlām uz 23 eiro, tad atkal atgriezāmies uz 15 eiro. Protams, bija arī ielūgumi, piemēram, sponsoriem, aktieriem, kritiķiem. Un zālē jau ir tikai 82 vietas.

Kā jūs piesaistāt naudu projektiem?

M.G.: No vēstniecībām, Adenauera fonda, Frīdriha Eberta fonda, rakstām pieteikumus arī KKF.

Kāda jums ir sadarbība ar Izraēlas vēstniecību?

L.T.: Naudu viņi nedod, bet mēs sadarbojamies dažādu pasākumu organizēšanā.

M.G.: Katru gadu viens cilvēks no mūsu komandas brauc vēstniecības apmaksātā braucienā uz divu nedēļu kursiem uz Izraēlu.

Kas ir jūsu lielākie izdevumi?

M.G.: Noteikti tās ir algas.

Holokausts, izdzīvojušo atmiņas, glābēju stāsti, no vienas puses, ir neizsmeļams resurss, no otras, vai kādā brīdī neradīsies sajūta, ka viss jau ir pateikts?

M.G.: Mēs savās lekcijās stāstām par eksistenciālām situācijām – cilvēka izvēli, uzdrīkstēšanos, varonību. Tās ir neizsmeļamas tēmas, par tām var runāt no ļoti dažādiem aspektiem un dažādos kontekstos. Turklāt nāk aizvien jaunas paaudzes. Galvenais, lai neapsīkst radošās idejas.

L.T.: Mēs nerunājam tikai par ebreju glābējiem, bet plašāk – par toleranci, par to, kas notiek, kad stigmatizēta kāda sabiedrības grupa. Mums viesojās, piemēram, romu biedrība ar savu stāstu par holokaustu.

Jūs minējāt, ka vienu telpu pārbūvējāt teātra vajadzībām. Vai tas nozīmē, ka nākotnē varam sagaidīt vēl kādu teātra izrādi?

M.G.: Pagaidām nekas konkrēts padomā nav, bet, ja būs laba ideja, noteikti būs arī izrāde. Tomēr jauno telpu mēs izmantosim gan priekšlasījumiem, gan koncertiem.

Kas jums būs īpašs simtgades kontekstā?

L.T.: Tiek veidota lielā simtgades izstāde, kas notiks kādreizējā Saktas mājā (Brīvības iela 32 – DB.). Mēs intervējām Ozolu ģimeni, kas šajā mājā dzīvoja un pagrabā pie apkures katliem slēpa ebrejus. Edgars Ozols izstādei ziedoja pagraba atslēgas, līdz ar to šai mājai tiek iedots konkrēts vēsturiskais konteksts. Tomēr pats lielākais mūsu uzdevums ir pabeigt un līdz gada beigām izdot grāmatu par Žani Lipki.

Kas to raksta?

M.G.: Tā ir kolektīva monogrāfija, kuru izdos izdevniecība Zinātne.

Kas to finansē?

L.T.: Kultūras ministrijas Integrācijas departaments, un drukas darbiem saņēmām atbalstu no KKF. Mums ir daudz autentisku un brīnišķīgu bilžu.

M.G.: Kopā ar izdevniecību Liels un mazs esam līdzizdevēji Ineses Zanderes grāmatai Puika ar suni.

L.T.: Tas ir mūsu simtgades stāsts bērna acīm.

Vai esat sadarbojušies ar nule mūžībā aizgājušo kinozinātnieci Valentīnu Freimani?

M.G.: Jā, viņa ir ļoti tuvu stāvējusi muzeja izveidei un daudz stāstījusi par holokaustu un ebreju glābējiem.

Vai jūs līdztekus pozitīviem stāstiem par cilvēku varonību un drosmi runāsiet arī par kolaboracionismu, nodevību, malā stāvēšanu?

L.T.: Mēs jau to darām. Mums bija, piemēram, tāds pasākums kā Antisemītisma maratons, kur šo fenomenu apskatījām, jau sākot no 4. gadsimta līdz mūsdienām.

M.G.: Vienā brīdī uztaisīsim arī, nosacīti runājot, slikto cilvēku izstādi.

L.T.: Mums bija vēsturnieka Marģera Vestermaņa, kas ieguva Žaņa Lipkes balvu Sudraba pagale, lekcija par ebreju glābēju motivāciju, kurā viņš pieskaras arī tādām sarežģītām tēmām kā naudas izspiešana no glābjamajiem un viņu seksuālā izmantošana. Tā ka mēs neesam tikai pozitīvo un sentimentālo jūtu pulciņš.

Kāda jums ir pieredze sadarbībā ar KKF? Ir dažādi viedokļi. Vieni vēlas lielāku finansējumu, kuru saņemtu daži, citi iestājas par mazu naudiņu, bet pēc iespējas vairākiem.

M.G.: Mēs KKF projektu konkursos arī vienmēr saņemam tikai daļu no prasītā. Taču tas, ka tagad mēs vienmēr šo finansējumu saņemam, ir saistīts ar to, ka mums ir laba reputācija. Projektu rakstīšana nav sarežģīta, tā ir rutīnas lieta. Mans subjektīvais viedoklis – labāk dot lielāku finansējumu dažiem, lai tiek uztaisīts kārtīgs projekts, nevis sadrumstaloties sīkumos.

Vai jūs varētu izdzīvot tikai no projektiem bez valsts piešķirtā bāzes finansējuma?

M.G.: Tas būtu iespējams tad, ja izdotos atrast kādu lielu privāto sponsoru. Sākotnēji es arī to mēģināju, taču tas bija ļoti sarežģīti, jo sponsori labprāt dod naudu visādiem projektiem, nevis ēkas uzturēšanai, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa samaksai. Līdz ar to sponsorus piesaistīt uzturēšanai ir neiespējami. Taču paldies valstij, kas līdz šim ir bijusi atsaucīga, piešķirot šos uzturēšanas izdevumus!

Sarunu noslēdzot, Gaiļa kungs, man ir pāris jautājumu, kas ir nesaistīti ar muzeju. Ar kādiem biznesa projektiem pašlaik strādājat?

M.G.: Man ir viens padzīvojis, sešus gadus vecs jaunuzņēmums mākoņu skaitļošanā, kas nodrošina televīzijas apraidi ar aparatūru, kas tiek turēta mākonī. Finansējuma trūkuma dēļ mēs ilgu laiku stagnējām, taču pērn dubultojām apgrozījumu ik pēc trim mēnešiem. Kompāniju sauc Veset, un to vada mans dēls, taču arī es tajā piedalos.

Kad to pārdosiet?

M.G.: Kad cena būs 100 miljoni eiro, vēl kādi trīs gadi jāpagaida. Mūs nedaudz kavē ieiet apritē tas, ka pagaidām vēl esam nezināmi. Taču tirgus ir ļoti perspektīvs ar 5 miljardu eiro apgrozījumu, no kura mums pietiktu ar 5%. Vēl man ir būvkompānija un viens mazais HES.

Tad jūs noteikti iestājaties par OIK saglabāšanu?

M.G.: Tas būtu tikai godīgi. Taču, jāteic, ka šī labā ideja ir «sačakarēta», jo piešķirt īpašu atbalstu TEC1 un TEC2, kas saņem lielāko OIK daļu, ir pilnīgs idiotisms, tā nav zaļā enerģija. Mans mazais HES patiešām ražo zaļo enerģiju. 99% mazo HES ir ekoloģiski un noteikti atbalstāmi. Jāsaprot, ka bez valsts atbalsta zaļās enerģijas ražotāji nevar pastāvēt. Taču jāuzsver, ka zaļā enerģija ir vējš, ūdens un biogāze, tas ir vienīgais, ko mēs varam akceptēt. Dot kādas īpašas atlaides koģenerācijas stacijām, kas strādā ar Krievijas gāzi, ir pilnīgi nepareizi.

Vai jums ir kādi projekti nekustamā īpašuma attīstības jomā?

M.G.: Nē, vienīgais, es gribētu vienu Zaigas Gailes arhitektu biroja projektu īstenot. Man ir viena vidēji liela būvkompānija, kas strādā smalkajā un dārgajā nišā.

Vai pēdējā laika skandāli banku jomā liecina par banku krīzi, un vai Latvijas finanšu sektoram nevajadzētu mazināt ambīcijas saistībā ar nerezidentu apkalpošanu?

M.G.: Pašlaik noteikti nav banku krīzes. Tā ir vienai – ABLV Bankai. Diemžēl šī krīze skar arī daudzus kultūras cilvēkus, manus draugus, par ko man ļoti žēl. Domāju, ka New Hanza projekts gan neapstāsies, bet, vai būs laikmetīgās mākslas muzejs, man grūti pateikt. Ja runājam par nerezidentiem, tad to naudai nav nekādas vainas, taču tikai ar noteikumu, ka nerezidentu naudu nošķir no netīras naudas.

Kā līdz šim mums ir veicies ar šo nošķiršanu, vai vispār ir mēģināts to darīt?

M.G.: Ar to nav pārāk labi veicies, jo viss gāja pārāk brīnišķīgi un viegli. Es domāju, ka pēc ABLV Bankas skandāla pārējās nerezidentu bankas iesprings un vēl vairāk vētīs savus klientus. Zināmā mērā ABLV Bankas gadījums ir tāda šoka terapija mūsu finanšu sektoram.