Pazeminot PVN, iegūto naudu preses izdevēji novirzīs algu pieaugumam un ražošanas izmaksu segšanai

PRESE

Tā intervijā DB saka Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis. Sarunā viņš ieskicē priekšnoteikumus drukātās preses pastāvēšanai nākotnē un argumentē valsts atbalsta nepieciešamību.

Kas pašlaik notiek drukātās preses tirgū? Kādas ir aktualitātes un vai, pārfrāzējot klasiķi, var teikt, ka ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas?

Ziņas par mūsu nāvi tiešām ir pāragras. Protams, jaunās tehnoloģijas izmaina tirgu, saliek citus akcentus, bet produkti ar augstu pievienoto vērtību, kādi ir gan laikraksti, gan žurnāli, noteikti paliks. Vai drukātais medijs saglabāsies tāds, kāds tas ir pašlaik? Pamatlīnijās, domāju, ka jā, jo tā ir arī sensuāla un vizuāla pieredze, kuru nevar aizstāt digitālās tehnoloģijas. Rezumējot – prese noteikti ir lielu pārmaiņu priekšā, taču tikpat noteikti ir visi priekšnoteikumi, lai mēs izdzīvotu. Tas ir svarīgi arī no valsts drošības viedokļa. Ja runājam pa reģionālajiem laikrakstiem, tad tie ir ļoti svarīgi reģiona kultūrvēsturiskajā kontekstā – vides saglabāšanai un uzturēšanai. Ir interesanti un vērtīgi lasīt vietējos laikrakstus, piemēram, no vietvārdu izmantošanas viedokļa.

Kāds bija 2017. gads salīdzinājumā ar 2016. gadu?

Valsts ir vairāk pavērsusi seju pret mums.

Kā tas izpaužas?

Ar izstrādātajām mediju politikas pamatnostādnēm. Rit jau otrais gads, kad ir pieejami granti, uz kuriem var pieteikties dažādi izdevumi. Jā, projektu vērtēšanā un finansējuma piešķiršanā bija arī kļūdas, taču, neraugoties uz to, nauda ieplūda nozarē. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, domāju, ka šā gada grantu konkursi jau būs veiksmīgāki. Bez valsts atbalsta būs grūti saglabāt pašreizējo viedokļu daudzveidību, kuru nodrošina drukātie mediji. Tādēļ līdztekus grantiem būtu nepieciešamas arī pārmaiņas nodokļu jomā, proti, runa ir par vēl zemākas PVN likmes piemērošanu drukātajiem medijiem (pašlaik presei tā ir 10% – red.). Ir valstis, kurās PVN presei ir nulle. Domāju, ka pareizi būtu noteikt PVN likmi 5% apmērā, tā, kā tas ir noteikts dārzeņiem.

Vai tomēr šo pazemināto PVN likmi nevajadzētu kaut kā diferencēt? Jo nodokļu maksātājiem varētu rasties jautājums, kādēļ būtu īpaši jāatbalsta, piemēram, «dzeltenā» un izklaides prese, kas ir tīrs komercprodukts?

Mēs runājam par drukātajiem medijiem kā informācijas avotu, un sākt to dalīt pareizajos un nepareizajos, vajadzīgajos un nevajadzīgajos nebūtu pareizi. Tāpat mums ir zināmas bažas, kā notiks pasta piegādes pakalpojumu kompensēšana reģionos pēc 2019. gada, kad beidzas Latvijas Pasta kā universāla pakalpojuma sniedzēja monopola laiks. Ir jāveido darba grupa, lai saprastu, kāds būs šis modelis.

Vai ir nepieciešami vēl kādi atbalsta mehānismi bez 5% PVN likmes un pasta piegādes izdevumu kompensēšanas?

Noteikti. Tie ir jau minētie granti noteikta satura atbalstam, kuros lielāka finansējuma sadaļa būtu jāparedz tieši ražošanas izmaksām. Gribētu piebilst, ka līdzšinējie projekti, īpaši attiecībā uz atbalstu reģionālajai presei, ir vērtējami kā veiksmīgi. Ne tik izdevies bija projekts, kura ietvaros lielākais finansējums tika piešķirts vienam interneta portālam.

Vai jums ir pretenzijas, ka lielāko finansējumu saņēma interneta portāls?

Nē, bet, manuprāt, ir jānosaka maksimālie griesti, cik var saņemt viens pretendents, lai finansējums būtu pieejams pēc iespējas vairākiem potenciālajiem saņēmējiem. Citādi viens iegūst lielo grantu, bet pārējie – nenozīmīgas drupačas. Būtu jādomā, lai starp projektiem, kuri finansēti grantu ietvaros, nebūtu pārtraukuma. Ir labas rakstu sērijas, kuras žēl pārtraukt. Tādēļ būtu nepieciešams pēctecīgs finansējums, kas tiek piešķirts uz vairākiem gadiem. Tādējādi mediji savu darbu varētu plānot vairāku gadu griezumā un tam būtu augstāka pievienotā vērtība.

Nodokļu reformas ietvaros tika noteikts, ka izmaksātājs no autoratlīdzības ietur 5% sociālās iemaksas. Diemžēl prakse liecina, ka izmaksātājs šo nodokli ir uzlicis saņēmējam, nevis uzņēmies pats. Kā to vērtējat?

Finanšu ministrija ļoti labi zināja, ka tā būs. Nauda neaug kokos, tā ir jānopelna. Ja reklāmas tirgus ir tāds, kāds tas ir, tad skaidrs, ka šie 5% tiks ņemti no kopējā honorāru apjoma. Lai gan tas zināmā mērā tiek kompensēts ar to, ka attaisnotie izdevumi ir pieauguši no 15% uz 25%. Vēl viena lieta – Valsts ieņēmumu dienests publicē to uzņēmumu sarakstu, kuri maksā saviem darbiniekiem tikai minimālo algu. Tajā iekļuvuši arī preses izdevēji, jo daudzviet žurnālistiem tiek maksāta minimālā alga plus autoratlīdzība. Nav godīgi, ja šie uzņēmumi iekļūst minimālo algu maksātāju sarakstā. Mēs par to esam saņēmuši sūdzības no vairākiem saviem biedriem, kas nepamatoti iekļuvuši šajā valsts «kauna» sarakstā.

Kā raugāties uz daudzās redakcijās sāpīgo tēmu par atkarību no reklāmdevējiem, kas slēptā veidā vēlas ietekmēt arī saturu?

Es uz to raugos negatīvi. Ja reklāmdevēji ietekmē saturu, tad tā ir slikta žurnālistika un slikta izdevējdarbība. Reklāmai ir jābūt marķētai, un tā ir stingri jānodala no rakstiem.

Cik lielā mērā tas tiek ievērots?

Ar ētikas normām ir problēmas visā valstī.

Bet runāsim par presi.

Nē, runāsim par valsti kopumā, jo tas ir savstarpēji saistīts. Norma ir tas, ko sabiedrība par tādu pasludina un akceptē. Ja par normu uzskata negodprātīgu rīcību, tad tā arī rīkojas. Pašlaik mēs par daudz klusējam un nevēršamies pret lietām, kas nav pieņemamas.

Kā izdevēji var pretoties šim reklāmdevēju spiedienam, to amortizēt?

Tas ir iespējams tad, ja ar atklātas reklāmas un pārdošanas ieņēmumu palīdzību var nosegt izdevumus. Lai to varētu izdarīt, ir jāievieš 5% vai nulles likme PVN. Tam ietekme uz valsts budžetu būtu ļoti neliela. Turklāt tas ir ierakstīts mediju politikas pamatnostādnēs. Pazeminot PVN, iegūto naudu izdevēji noteikti novirzīs algu pieaugumam un ražošanas izmaksu segšanai.

Kam klājas labāk – žurnāliem vai avīzēm?

Labāk neklājas nevienam. Abonēšanas skaitļus nevar skatīt atrauti no mazumtirdzniecības rādītājiem. Ir nepareizi izdarīt secinājumus tikai no abonēšanas rādītājiem, kas svārstās pa mēnešiem, sava nozīme ir arī dažādām akcijām. Es nevaru pateikt, vai vairāk lasa avīzes vai žurnālus. Viens no rādītājiem ir tirāža, taču tas arī neatklāj īsto lasīšanas ainu, jo īpaši laukos vienu abonēto izdevumu var lasīt vairākas ģimenes. Lai noskaidrotu, kur, ko un cik lasa, būtu nepieciešams atsevišķs pētījums.

Reģionālajai presei sāpīgs jautājums ir pašvaldību informatīvie izdevumi. Vai tādus vajag un vai tiem jābūt reklāmas tirgū?

Sāksim ar to, ka pašvaldībām tiešām ir tikai informatīvie izdevumi, nevis prese. Un tos gatavo sabiedrisko attiecību speciālisti, nevis žurnālisti. Pašvaldībām ir pienākums sniegt informāciju saviem iedzīvotājiem, nevis nodarboties ar pseidožurnālistiku. Tas ir plāns ledus, pa kuru pašvaldībām tomēr gribas iet, turklāt nepareizajā virzienā. Tas ir izdevīgi politiķiem. Tas, ka vairums pašvaldību grib izdot savus informatīvos izdevumus, liecina, ka drukātais vārds nemirst un tam ir spēks. Pašvaldības ražo produktus par sevi pašu, un tas nav objektīvi.

Ar ko jūs skaidrotu pašvaldību izdevumu, kas pēc savas būtības ir propaganda, popularitāti?

Es to salīdzinātu ar situāciju, kad kāds blakus kafejnīcai par velti dala kafiju un bulciņu. Skaidrs, ka kafejnīcā par maksu nevienam kafiju un bulciņu pirkt negribēsies.

Ziniet, ja man uz ielas par velti piedāvās bulciņu, kas ir sakaltusi un teju nesakožama, es tomēr iešu uz kafejnīcu, kur ir svaigs produkts. Un pašvaldību izdevumus es gribētu salīdzināt ar šādu sakaltušu bulciņu.

Es salīdzinājumam varētu piekrist, bet mūsu cilvēku medijpratība ir tāda, kāda tā ir. Par tīru patiesību tiek pieņemts tas, kas rakstīts laikrakstam līdzīgā produktā. Cilvēki neatšķir laikrakstu no informatīvā izdevuma, vēl jo vairāk tādēļ, ka pēdējais uzdodas par preses izdevumu.

Kāda ir aktuālā situācija ar pašvaldību izdevumiem? Tur taču tika izveidota speciāla darba grupa.

Situācija ir kritiska. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija izveidoja darba grupu, kas izstrādāja kopīgu ieteikumu, kā mainīt likuma Par pašvaldībām 14. pantu. Proti, noteikt, ka pašvaldības var izdot savus informatīvos izdevumus, taču ierobežot to izdošanas biežumu, lai nekropļotu konkurenci ar vietējiem preses izdevumiem. Mūsu priekšlikums bija noteikt, ka pašvaldībām ir tiesības reizi mēnesī izdot savu informatīvo izdevumu. Viens no iebildumiem bija, ka pašvaldību normatīvie akti, par kuriem iedzīvotāji jāinformē, iznāk biežāk. Mēs gājām uz kompromisu, sakot, ka reizi mēnesī būtu paplašināts informatīvais izdevums, savukārt normatīvo aktu publikācijas un informācija par tiem lai tiek izdotas kaut vai katru dienu. Pēc mūsu priekšlikuma iesniegšanas komisijai pēkšņi parādījās tās priekšsēdētāja priekšlikums, kas arī tika ierakstīts likumprojektā – pašvaldības pašas izlemj, cik bieži tās izdod savus informatīvos izdevumus. Līdz ar to darba grupas darbs faktiski tika piesmiets. Tiesa, tika nolemts, ka komercreklāmas šādos izdevumos izvietotas netiks, taču tas nerisina situāciju.

Un kā ar daudz pieminētajām TV programmām?

Tām nevajadzētu būt, lai gan pašvaldības uzsver, ka tā ir iedzīvotājiem svarīga informācija.

Vai redzat iespēju apstrīdēt Saeimas atbildīgās komisijas pēdējā brīdī ierakstīto normu, ka pašvaldības pašas lemj par informatīvo izdevumu iznākšanas biežumu?

Žurnālistu asociācija kopā ar preses izdevēju asociāciju ir uzrakstījusi kopīgu atklātu vēstuli visām Saeimas frakcijām, atbildīgajām komisijām un Vides un reģionālās attīstības ministrijai, kā arī Kultūras ministrijai. Man prieks, ka mums ir laba sadarbība ar abām minētajām ministrijām, taču pašvaldību lobijs ir ļoti spēcīgs.

Tātad bumbiņa, ja tā var teikt, pašlaik ir Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas pusē?

Tieši tā. Ja nekas netiks mainīts, tad ir jāgaida Saeimas balsojums.

Ņemot vērā lauku iztukšošanos, vai desmit gadu perspektīvā reģionālajai presei ir nākotne?

Es neesmu gaišreģis, bet, īstenojot pareizu valsts reģionālo politiku, tai nekur nevajadzētu pazust. Jo cilvēki vienmēr dzīvos arī ārpus Rīgas.

Sarunu noslēdzot, vai jūsu bērni lasa drukāto presi?

Meita lasa žurnālus, dēls presi nelasa. Domāju, ka drukāto mediju lasītāju lielākais īpatsvars ir cilvēki pēc 40 gadu vecuma.