Ja gribam spēlēt nerezidentu nišā, tad jāievēro ļoti augsti kvalitātes standarti, intervijā DB uzsver Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis

Uzņēmējdarbības vide

Jūs esat gan pašreizējais LTRK padomes priekšsēdētājs, gan viens no kandidātiem uz šo amatu 20. martā gaidāmajās vēlēšanās. Kā jūs vērtējat līdzšinējo kameras darbu, cik ietekmīga organizācija esat un ko nākotnē vēlētos mainīt?

Amatā esmu trīs gadus un, startējot iepriekšējās vēlēšanās, izvirzīju mērķi dubultot biedru skaitu, kas šajos trīs gados arī ir sasniegts. Līdz ar to mēs kā organizācija esam kļuvuši finansiāli neatkarīgāki. Vēl pirms pieciem gadiem LTRK ienākumu lielāko daļu veidoja maksa par preču izcelsmes sertifikātu izsniegšanu un dažādi Eiropas Savienības fondu finansēti projekti. Pašreizējā situācija, kad lielāko daļu ienākumu veido biedru naudas, protams, ir ilgtspējīgāka. Jo tikko rodas krīze kādos eksporta tirgos, kā tas bija Krievijas krīzes laikā, krīt izsniegto sertifikātu skaits un ieņēmumi. Tā ka patlaban mūsu finanšu situācija ir daudz stabilāka. Pašlaik mums ir 2,5 tūkstoši biedru, līdz ar to mēs esam arī daudz ietekmīgāki, ar lielāku jaudu. Mūsu biedru apgrozījums ir vairāk nekā 10 miljardu eiro. Vēl viens būtisks panākums ir nostiprināšanās reģionos. Nu jau vairākus gadus notiek Uzņēmēju dienas reģionos, kas kļūst aizvien populārākas. Intensīvi strādājam arī ar pašvaldībām. Līdztekus aktīvi notiek izglītojošais darbs. Jo kameras trīs galvenie darbības virzieni ir lobisms, konkurētspējas un eksportspējas stiprināšana.

Vai ir kas tāds, ko jūs pārvēlēšanas gadījumā gribētu mainīt vai darīt citādi?

Runa ir tikai par akcentiem, neko kardināli mainīt, manuprāt, nav pamata. Mans pamata uzstādījums – turpināt iesākto. Pašlaik biedru skaits jau ir tik liels, ka kļūst aizvien sarežģītāk tos visus apkalpot. Līdz ar to mums ir atsevišķi darbinieki, kas strādā ar kameras biedru servisu. Tas ir viens no nākotnes akcentiem. Tāpat papildu darbiniekus vēlamies pieņemt Politikas nodaļā, lai kvalitatīvāk un jaudīgāk spētu risināt savu biedru lietas un sekmīgāk varētu nodarboties ar lobismu. Jāpiebilst, ka tuvākajos piecos gados vēlamies savu biedru skaitu dubultot, sasniedzot 5000 biedru skaitu. Mums ir nepieciešami mērogojami pakalpojumi, lai varētu sasniegt pēc iespējas lielāku biedru skaitu. Piemēram, uzņēmējiem no Ventspils ne vienmēr var izdoties atbraukt uz Rīgu, uz kameras rīkotu semināru. Līdz ar to jādomā par translēšanu tiešsaistē, lai pasākumi būtu maksimāli pieejami visiem biedriem. Ļoti svarīga ir LTRK likuma pieņemšana, lai gan jāsaprot, ka tas tiešā veidā nedod nekādu taustāmu pienesumu, piemēram, nerisina finanšu situāciju. Likuma pieņemšana ir vairāk statusa jautājums, tāds ir visās Rietumeiropas valstīs. Pēdējo trīs gadu laikā par šo jautājumu esmu runājis ar visām koalīcijas partijām, kopumā saņemot atbalstu. Taču tad kamerai radās zināmas domstarpības ar valdību saistībā ar nodokļu reformu, un tas nobremzēja likuma pieņemšanu. Protams, ka biedriem nodokļu jautājumi ir svarīgāki par likumu.

Vai pareizi jūs saprotu, ka likums par LTRK ir vairāk prestiža jautājums, nevis praktisks risinājums kādām problēmām?

Tieši tā. Likumprojekts ir sagatavots, un tas ir ļoti neitrāls. Citās valstīs, piemēram, Vācijā un Austrijā, dalība kamerā ir obligāta. Mēs esam par brīvprātības principu, kas ir daudz efektīvāks. Ja dalība ir obligāta, organizācijai ir risks palaisties slinkumā, jo finansējums biedru naudas veidā ir garantēts. Savukārt, ja nemitīgi jādomā ne tikai par biedru piesaisti, bet arī noturēšanu, tas liek organizācijai aktīvāk strādāt, nemitīgi būt formā. Ja mēs likumprojektu raksītu ar tiešiem labumiem sev, tad to vispār neizdotos pieņemt. Jau pašlaik citas organizācijas nav īpaši atbalstošas tā virzībai. Tāpēc likums vairāk tiešām ir statusa jautājums, un tajā pateikts, ka mēs esam valdības partneri. Ja mani pārvēlēs, tad es noteikti strādāšu pie tā, lai likumu varētu pieņemt vēl līdz Saeimas vēlēšanām.

Jūs vairākkārt minējāt, ka esat lobija organizācija. Tāda ir arī, piemēram, Ārvalstu investoru padome, kas vienmēr uzsver, ka nelobē savu biedru atsevišķās specifiskās intereses, bet kopējos svarīgos jautājumus. Kā ir jums?

Ļoti līdzīgi. LTRK ir četras nozaru un četras kompetenču padomes, piecas reģionālās padomes, kā arī 11 komitejas. Svarīgie lēmumi tiek pieņemti padomēs, kur ir ļoti dažādu biedru pārstāvniecība, līdz ar to nav iespējams, ka kādas šauras intereses dominētu un gūtu virsroku. Tomēr ir situācijas, kad aizstāvam arī konkrētu biedru intereses, piemēram, konfliktsituācijās ar Valsts ieņēmumu dienestu.

Kā jums izdodas panākt vienprātību, jo esat ļoti dažādi? Ir lielie uzņēmēji, kuriem, piemēram, ir negatīva attieksme pret mikrouzņēmumu dalību publiskajos iepirkumos, tajā pašā laikā kameras biedri ir arī mikrouzņēmēji. Tāpat jautājumā par OIK – jums ir gan OIK maksātāji, gan saņēmēji, gan tie uzņēmumi, kuri ir ieguvēji no OIK diferencēšanas, gan zaudētāji. Kā spējat vienoties?

Viedokļi veidojas kompetenču padomēs, daudzās jomās ir izstrādātas pamatnostād- nes. Runājot par pretrunām, kādas tiešām pastāv, mēs rīkojam vairāku kompetenču padomju kopīgas sēdes, lai mēģinātu atrast līdzsvaru. Taču galīgais lēmums tiek pieņemts LTRK padomes sēdē. Pieredze liecina, ka garās sarunās parasti izdodas rast kompromisu.

Paņemsim sarežģīto situāciju ar OIK. Kā tur izdevās pieņemt lēmumu?

Daļa biedru uzskatīja, ka OIK diferenciāciju nevajag, savukārt citi bija apmierināti. Padomes lēmums ir, ka lielajiem energoietilpīgajiem uzņēmumiem ir vajadzīga atlaide, taču to nevar darīt uz pārējo uzņēmumu rēķina. Iespējams, to var darīt, tam novirzot daļu no Latv- energo peļņas.

Vai jūsu biedru vidū ir atjaunojamās enerģijas ražotāji, kas ieinteresēti OIK sistēmas turpināšanā?

Jā, protams. Tomēr padomes lēmuma būtība ir tāda, ka mūsu uzņēmumi nedrīkst kļūt nekonkurētspējīgi pārāk lielo elektrības izmaksu dēļ. Tajā pašā laikā mēs nesakām, ka OIK vajag pilnībā atcelt.

Vai ir jautājumi, kurus neizskatāt vai atliekat tieši interešu pretrunīguma dēļ?

Jā. Tiem nepieciešama garāka izpēte. Ja LTRK nāk klajā ar kādu viedokli, tad tas ir izrunāts un tur vairs nav domastarpību. Tādēļ mēs esam konstruktīvs valdības partneris, kam nav jaiesaistās strīdos ar padsmit dažādām organizācijām. Protams, gadās, ka atsevišķi jautājumi tiek likti padomē uz balsošanu un pieņemti ar balsu vairākumu. Tas ir stimuls stāties kamerā, jo uzņēmumi redz, ka viņu balsij ir svars.

Vai biedru piesaistē konkurējat ar LDDK? Esat konkurenti vai partneri?

Gan, gan. LDDK tomēr pamatā risina jautājumus, kas saistīti tieši ar darba devēju interesēm, ar darba tiesībām, ar sociālo dialogu. Mūsu primārais fokuss ir uz uzņēmējdarbības vidi, eksportu, konkurētspēju.

Par aktuālo saistībā ar banku skandālu. Kā raugāties, vai Latvijai jāturpina fokusēties uz nerezidentu apkalpošanu?

Vispirms jāizsaka nožēla par gadījumu ar ABLV, kas arī bija mūsu biedrs. Mēs saprotam, ka bankas likvidēšana ir tiešas sekas ASV Finanšu ministrijas paziņojumam, kas ir ļoti skarbs. Mani kā pilsoni un LTRK padomes priekšsēdētāju interesē konkrētie fakti, jo pašlaik ir paziņojums, bet nav faktu. Ja runājam par nerezidentu apkalpošanu, tad sabiedrībai ir jāizdara izvēle, kas saistīta ar biznesa kultūru. Nav problēmas nerezidentu naudā kā tādā. Uz to balstās Šveice un Lihtenšteina. Ja šo vektoru definējam kā stratēģiski svarīgu, kam ir sava jēga, tad ir būtiski izveidot filtrus, lai nodalītu «tīru» naudu no «netīrās». Jāsaprot, ka konkurence šajā tirgū ir ļoti nežēlīga un daudzi par šo ABLV gadījumu tikai priecājas, jo Latvija tiek stumta laukā no spēles.

Bet vai gadījumā ar negodīgu rīcību mēs paši sevi nestumjam laukā no spēles?

Tas ir stāsts par sodiem, kas tiek uzlikti un ir kā brīdinājums. Ja mēs gribam strādāt šajā virzienā, mums ir jāspēlē godīgi un caurspīdīgi. Tas ir finanšu sektora jautājums, tam ir jārada gan manis minētie filtri, gan jāveido pozitīvas sabiedriskās attiecības, skaidrojot, ka mēs neesam naudas atmazgātāji.

Vai līdz šim mēs esam pietiekami kvalitatīvi strādājuši šajā segmentā?

Mana sajūta, ka vienā brīdī process tika palaists zināmā pašplūsmā. Nebija motivācijas uzlikt pietiekamus filtrus. Taču pasaule ļoti mainījās pēc 11. septembra. Tas arī mūsu finanšu sektoram ir jāņem vērā. Ja mēs gribam kļūt par finanšu centru, tad kvalitātes prasību ievērošana ir obligāta.

Vai, ņemot vērā šo kontekstu, LTRK vēl joprojām uztur spēkā priekšlikumu, ka tām ārzonas firmām, kurām ir konti mūsu bankās, jādod nodokļu atlaides, ja tās izvēlas reģistrēties Latvijā? Pret to iebilda gan valdība, gan Latvijas Banka.

Tas bija aktuāli pirms diviem gadiem. Pārrunu procesā ar valdību mūsu priekšlikums netika atbalstīts, un tā tas arī ir norimis. Vieni no šīs idejas virzītājiem bija ABLV, kas pārliecināja padomi. Kad neguvām panākumus, tēma netika aktualizēta, un pašlaik tā nav dienaskārtībā.

Vai esat apmierināti ar nodokļu reformu?

Nē. 2016. gadā mēs noslēdzām vienošanos ar valdību, kuras viens no punktiem bija nodokļu reforma, taču citādā izpildījumā. Mēs esam dabiskās izaugsmes ciklā, un ārējie tirgi ir labvēlīgi eksportam. Taču izaugsme, protams, nebūs mūžīga. Mūsu priekšlikums – šajā izaugsmes periodā sagatavoties ekonomiskajai lejupslīdei. Tas, kas palika pāri no mūsu idejām, ir nulles likme reinvestētai peļņai un reversā PVN saraksta papildināšana. Neveiksme – progresīvās Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes, sarežģīta grāmatvedība, tāpat pašvaldībām nav iedoti fiskāli stimuli veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā.

Taču sākotnējais reformas variants, kas jūs apmierināja, Eiropas Komisijas vērtējumā bija regresīvs, kas rada pārāk lielus budžeta zaudējumus un nav akceptējams.

Jāatzīst, ka mūsu piedāvājumu «noraka» toreizējā Vienotības spice. Mūsu aprēķini liecināja, ka ekonomiskā izaugsme, kuru radītu mūsu piedāvātā nodokļu reforma, kompensētu zaudējumus. Ja visa valdība par to vienoti iestātos, esmu pārliecināts, ka mums būtu izdevies pārliecināt arī Eiropas Komisiju.

Kurš uzņemtos atbildību, ja nodokļu ieņēmumi nepildītos tik labi, kā jūs prognozējāt?

Valdības vadītājs. Taču esmu pārliecināts, ka pildītos. Vēl viena lieta – nodokļu reformai vispirms ir jāsekmē ekonomiskā izaugsme, nevis jāvairo vienlīdzība. Jo vispirms ir jārada tas, ko pēc tam varētu sadalīt. Tā ka nevienlīdzības mazināšana ir otrais solis, kas seko pēc ekonomiskās izaugsmes. Mums jādomā, kā straujāk augt. Jo mēs dilstam visās pozīcijās. Mēs teicām: iedodam konkurētspējīgus nodokļus, zemākas enerģijas izmaksas un tad strādājam pie investoru piesaistes.

Ārvalstu investori gan teic, ka nodokļu likmes nav izšķirošais aspekts, kā tiek izvēlēta valsts, kurā investēt.

Ir dažādi investoru bloki. Ražotājus primāri interesē darbaspēks. Ja uzņēmums ir ļoti produktīvs, nodokļu īpatsvars kopējās izmaksās tiešām nav liels. Taču ir arī tādi investori, kuriem tas ir ļoti nozīmīgi, īpaši pakalpojumu jomā. Viens piemērs. Pēc solidaritātes nodokļa ieviešanas daudzi starptautisku uzņēmumu, kuru galvenais ofiss ir Latvijā, augsta līmeņa menedžeri pārcēlās uz citām valstīm.

Runājot par imigrāciju, vai mums ir vajadzīgs arī mazkvalificētā darbaspēka imports? Vai 65 000 NVA reģistrēto bezdarbnieku ir vērā ņemama darbaspēka rezerve?

Mums noteikti ir vajadzīga gudrā imigrācija. Mēs dzīvosim labi tad, ja būs produktīvi uzņēmumi, kurus rada gudri, izglītoti cilvēki. Tajā pašā laikā virknē nozaru objektīvi trūkst arī mazkvalificētā darbaspēka, tā saukto fiziskā darba darītāju. Labi, var runāt par kvotām, termiņiem, taču ir vajadzīgi arī vienkāršie viesstrādnieki. Ja runājam par 65 000 bezdarbnieku, tad tas noteikti ir resurss, taču tad ir aktīvi jādomā par izglītības programmām senioriem un arī bezdarbnieku pārkvalifikācija jāpaceļ citā, viedākā līmenī. Diemžēl nereti pašreizējo bezdarbnieku prasmes neatbilst darba devēju vajadzībām. Lai gan resurss tas noteikti ir, taču ar to ir gudri un aktīvi jāstrādā.

Kā jūs raugāties uz arodbiedrību saukli: maksājiet labas algas un jums būs vietējā darbaspēka pārpilnība?

Tā ir tikai daļēja taisnība. Ir lielie uzņēmumi, kas maksā tiešām labas algas. Taču vidējā Latvijas uzņēmuma produktivitāte ir vien 50% no Eiropas Savienības vidējās. Tas nozīmē, ka šie uzņēmumi nav spējīgi maksāt lielas algas. Tādēļ LTRK fokusā vienmēr ir bijusi un būs uzņēmumu konkurētspēja un produktivitāte, kas ietver gan tehnoloģijas un automatizāciju, gan zīmološanu. Jo nereti preces lielāko vērtību veido tieši zīmols. Mums jāiemācās ražot ar maksimāli mazām izmaksām un pārdot pēc iespējas dārgi, tad arī varēs maksāt lielās algas.

Vairums bezdarbnieku ir reģistrēti reģionos, savukārt vairums vakanču ir Rīgā un reģionālajos centros. Ko jūs kā uzņēmēju pārstāvis teiktu, vai cilvēkiem ir vērts palikt savā pagastā un gaidīt, kad tur radīsies darba vietas, vai tomēr mērķtiecīgi doties pie tām?

Urbanizācija ir neizbēgama un likumsakarīga. Es nedomāju, ka visiem jādodas uz Rīgu, var pēc darba lūkoties arī tuvākajā reģionālajā centrā. Taču nevar gaidīt, ka darbavietas būs katrā pagastā. Reģionu centros gan, kur veiksmīgi attīstās apstrādes rūpniecība. Cilvēkam pašam tad jāpieņem lēmums, vai viņš var no savas dzīvesvietas izbraukāt uz šo reģionālo centru, vai tomēr jāpārceļas. Vēl viens virziens, kurā domāt, – varbūt es pats varu kļūt par uzņēmēju.

Sarunu noslēdzot, jautājums par augstāko izglītību. Rektoru padome iesaka akreditēt visu augstskolu, nevis studiju programmas. Vai pareizi?

Kopumā jā. Man šķiet, ka pareizi būtu akreditēt kvalitātes vadības sistēmu. Ja tā ir kārtībā, tad caur to tiks sakārtotas arī studiju programmas.

Tajā pašā laikā neviens neuzdrīkstēsies neakreditēt lielu valsts augstskolu, kas aiz vispārējās akreditācijas varēs paslēpt, iespējams, nekvalitatīvas studiju programmas.

Tas ir jautājums par to, vai mums vajag publiskās augstskolas, kuras finansē no valsts budžeta līdzekļiem, kas ir garantēti. Iespējams, visām augstskolām ir jābūt vienlīdzīgām konkurentēm augstākās izglītības tirgū. Tas, kas piespiež augt un mainīties, ir globālā konkurence. Vissliktākais ir tāpat vien dot garantētu naudu. Naudu nedrīkst dāvināt.