Uzņēmējdarbības vide Uzņēmēji no iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitātes baidās, jo ir bažas, ka tam varētu sekot kapitāla pieauguma nodokļa progresivitātes ieviešana, intervijā DB skaidro LTRK padomes priekšsēdētāja amata kandidāts Guntis Belēvičs

Kas bija jūsu galvenā motivācija, piesakoties kandidēt uz LTRK padomes priekšsēdētāja amatu (vēlēšanas notiks 20.martā – red.)?

Mani uzrunāja vairāki uzņēmēji, kuri acīmredzot ir novērtējuši manu līdzšinējo darbību. Lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu ir likumi par kamerām, un vairākās valstīs uzņēmumiem dalība tajās ir obligāta. Latvijā uzņēmēji stājas LTRK, lai sekmīgāk spētu aizstāvēt savas intereses un panākt uzlabojumus uzņēmējdarbības vidē. Kļūt par kameras prezidentu ir katra biedra tiesības. Es uzskatu, ka ir ļoti labi, ja uz šo amatu ir konkurence, jo ir jābūt ideju sāncensībai, konkurējošiem priekšlikumiem, lai biedriem ir no kā izvēlēties. Jāpiemin, ka Latvijā ir daudzas ārvalstu uzņēmēju tirdzniecības kameras, kas savas problēmas risina ar attiecīgo vēstniecību palīdzību. Latvijas uzņēmējiem nav savas vēstniecības. Par šādu vēstniecību jākļūst LTRK. Vienīgā iespēja ir pašiem iet un darīt. Tā arī ir mana galvenā motivācija.

Ko jūs gribētu darīt atšķirīgi no tā, kā tas ir bijis līdz šim?

Panākt daudz lielāku biedru iesaisti kameras darbā. Nav pareizi, ja, kā līdz šim, publiskajā telpā kameru pārstāv tikai, nosacīti runājot, pusotrs cilvēks. Ir jāatgriežas pie prakses, kad par katru jomu runā tās eksperts un speciālists. Esmu runājis ar daudziem uzņēmējiem, tostarp man ir bijušas vairākas tikšanās reģionos. Un pats galvenais jautājums, ko uzdod uzņēmēji, – kāds man ir labums no dalības LTRK, kādēļ man kļūt par tās biedru? Uzņēmēji nevēlas tikai maksāt biedru naudu, viņi vēlas konkrētu ieguvumu, kuru pašlaik daudzi nesaredz. Tas ir jāmaina. Būtu labi, ja kameras patiesais labuma guvējs būtu nevis daži, bet visi biedri. Lai to panāktu, vispirms ir jāpieņem likums par LTRK, jo tad būs iespējams sekmīgāk aizstāvēt biedru intereses. Atgādināšu, ka šāds likums bija arī pirmās brīvvalsts laikā. Un kamerai jāmainās arī pašai.

Vai piekrītat pašreizējam LTRK padomes priekšsēdētājam Aigaram Rostovskim (intervijā DB 15.03.2018 – red.), ka likums par kameru ir vairāk prestiža un statusa jautājums, kas nedod taustāmus ieguvumus?

Nepiekrītu. Likums ir pamats, lai kamera kļūtu par īstu visu uzņēmēju lobija organizāciju. To nevar izdarīt tikai uz statūtu pamata. Turklāt šāda uzņēmēju organizācija ar lielu pārstāvniecību varētu kļūt par nopietnu un konstruktīvu valdības sadarbības partneri. Jau minēju, ka daudzās valstīs dalība kamerās ir obligāta.

Vai mums arī vajadzētu uz to iet?

Līdz tam vēl tāls ceļš priekšā. Pašlaik uzņēmēji to uztvertu par jaunu nodokli. Taču noteikti ir jāpanāk būtisks biedru skaita pieaugums. To var izdarīt tad, ja uzņēmēji redzēs labumu no dalības kamerā.

Kādi, jūsuprāt, ir galvenie uzņēmēju ieguvumi no dalības LTRK?

Vispirms jau tā ir iespēja izteikt savu viedokli un piedalīties kopējās pozīcijas veidošanā. Minēšu vienu piemēru. Nesen tikos ar uzņēmējiem Aizkrauklē LTRK rīkotā pasākumā, kur tika uzdoti jautājumi par kameras pozīciju saistībā ar OIK. Tas ir pareizi, ka ir mazināts elektrības izmaksu slogs eksportējošiem uzņēmumiem, taču ir nepareizi tas, ka ar LTRK vadības ziņu tas ir ticis izdarīts uz mazo un vidējo uzņēmumu rēķina. Toreiz LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš pauda, ka kamerai ir grūti noformulēt savu viedokli, jo tajā ir biedri, kas maksā OIK, un daži biedri, kas to saņem. Mana pozīcija ir šāda – kamera pārstāv savu biedru viedokli, un, ja pārsvarā tie ir OIK maksātāji, tad pārsteidzoši, ka kamera atbalsta risinājumu, kas gandrīz visiem biedriem ir neizdevīgs. Mans ieteikums būtu OIK saņēmējiem stāties kamerā, formulēt savu viedokli un piedalīties savas nozares kopējās politikas veidošanā. Es uzskatu, ka būtu nepareizi, ja godīgi atjaunojamās enerģijas ražotāji nevarētu atpelnīt savas investīcijas, ja darbu pārtrauktu koģenerācijas stacijas, jo tad virkne apdzīvotu vietu zaudētu savus siltumapgādes avotus. Ir jāmeklē citi risinājumi, taču ne uz pārējo uzņēmēju rēķina. Nav laba situācija, ja vieni uzņēmēji iegūst uz citu rēķina. Vēl gribētu minēt citas savas programmas pamatnostādnes. Ja runājam par nodokļu reformu, tad tajā ir nepieciešami labojumi, lai to varētu uzskatīt patiešām par veiksmīgu. Uzņēmēji saka - nav pareiza ar nodokli neapliekamā minimuma diferenciācija, kā rezultātā, slēdzot darba līgumu, ne darba devējs, ne darbinieks nezina, kāda būs neto alga, jo tas atkarīgs no darbinieka iepriekšējā gada ienākumu deklarācijas, un tas jājautā Valsts ieņēmumu dienestam. Tāpat nav pareizi, ka neapliekamais minimums netiek piemērots virs konkrēta algas sliekšņa. Nav atbalstāma arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāte. Valstij vajadzētu rīkoties tieši otrādi – sniegt vislielāko atbalstu tiem, kas maksā lielas vidējās algas. Līdztekus šī brīža problēmu, kas saistītas ar OIK un nodokļu reformu, risināšanai jāmainās ir arī pašai kamerai. Daudzi uzņēmēji sūdzas, ka kamera ļoti birokrātiski pieiet preču izcelsmes sertifikātu izsniegšanai, daudz birokrātiskāk par jebkuru valsts iestādi. Svarīgs jautājums ir arī par darbaspēka ievešanu no trešajām valstīm, jo par darbinieku trūkumu sūdzas teju visas nozares. Ir ļoti nepareizi, ka no profesiju saraksta, kurām tiek piemēroti atvieglojumi darbaspēka importam no trešajām valstīm, svītroja programmētājus un sistēmanalītiķus. Tas nozīmē, ka mēs negribam šeit veidot Silīcija ieleju, ka mēs no tā atsakāmies. Valdības arguments bija, ka šie darbinieki varētu strādāt attālināti, fiziski neesot Latvijā, it kā mums būtu vienalga, kur viņi maksās nodokļus, tērēs savu naudu. Tā ir tuvredzīga politika. No saraksta tika svītroti arī medicīnas darbinieki. Māsu biedrībai un Slimnīcu biedrībai arguments bija, ka vispirms jāpalielina algas vietējiem. Un viņiem ir sava taisnība. Taču mēs esam globālajā darbaspēka tirgū, piemēram, Vācijā trūkst 150 000 medmāsu. Vācieši to risina, palielinot darba algas un piesaistot darbaspēku no citām valstīm. Ar mūsu lēno gatavību palielināt darba samaksu mēs vienkārši nespējam konkurēt ar citām valstīm par darbaspēku. Līdz ar to strādājošo trūkums medicīnā tikai saasināsies.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība arvien ir uzsvērusi, ka lielākas darba algas atrisinās strādājošo trūkumu. Vai nozarēm ir šādas iespējas vēl vairāk palielināt darba algu?

Pelēkā ekonomika – algas aploksnēs - lēnām, bet sarūk. Tomēr aplokšņu algas vēl nav izskaustas, un negodīgie uzņēmēji vēl aizvien konkurē ar godīgajiem.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, valstī ir brīvas 12 000 darba vietas, taču kā bezdarbnieki ir reģistrēti 65 000 cilvēku. Neatbilstošas kvalifikācijas dēļ daudzas nozares šos bezdarbniekus nevar izmantot, bet kopumā - vai redzat to kā izmantojamu darbaspēka rezervi?

Tā noteikti ir zināma rezerve. Taču jāņem vērā, ka daudzās nozarēs ir nepieciešamas specifiskas prasmes un kvalifikācijas, kādu šiem cilvēkiem nav. Turklāt šīs prasmes nav iegūstamas arī pāris mēnešu kursos. Runājot par lielo bezdarbnieku skaitu, vai varat atbildēt uz jautājumu, kādēļ pie pārdesmit tūkstošus liela nenodarbināto skaita teju ikvienā pārtikas apstrādes uzņēmumā trūkst 10% darbinieku? Tāpat trūkst arī sezonas strādnieku lauksaimniekiem. Domāju, ka pie vainas ir gan atbilstošu prasmju trūkums, gan nepilnības nodokļu un pabalstu sistēmā, kas būtu labojamas. Par vērā ņemamu un līdz šim pilnībā neizmantotu darbaspēka rezervi es noteikti uzskatu cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Kamera varētu sniegt savu pienesumu sociālās uzņēmējdarbības attīstībā. Ļoti nozīmīga ir sadarbības veicināšana starp profesionālās izglītības iestādēm un kameru. Piemēram, Vācijas Likumā par tirdzniecības un rūpniecības kameru profesionālās izglītības jautājumi ir kameru kompetence. Pie mums ar to nodarbojas Latvijas Darba devēju konfederācija. Es nesaku, ka viņiem šī funkcija būtu jānoņem, taču arī kamerai tajā aktīvi jāpiedalās. Skaitļi par bezdarbniekiem, protams, jāanalizē, jo ir arī tādi, kas nodarbināti nelegāli, kā arī tādi, kuriem ir izdevīgāk nestrādāt.

Vairums bezdarbnieku ir reģionos, taču darba vietas ir Rīgā un Pierīgā. Vai būtu nepieciešami kādi īpaši risinājumi darbaspēka reģionālās mobilitātes veicināšanai?

Īpaši ir jāveicina darba vietas reģionos. Tie, protams, ir ļoti atšķirīgi, tostarp darba samaksas ziņā. Vajadzētu panākt, lai neapliekamais minimums būtu vienāds ar minimālo darba algu. Tad valsts divreiz padomātu, pirms celt minimālo darba algu, kas rada lielas grūtības darba devējiem reģionos. Piemēram, pēdējais palielinājums par 50 eiro ir liels kāpums, tas ir smags trieciens uzņēmējiem, it īpaši Latgalē.

Runājot par nodokļu reformu, ir sajūta, ka Latvijas uzņēmēji no progresivitātes bēg kā velns no krusta atšķirībā no saviem kolēģiem Rietumeiropā. Kādēļ tā?

Mums tā krējuma kārta uz piena ir ļoti plāna. Latvijā par lielas algas saņēmējiem uzskata tādus strādājošos, kas Rietumeiropas izpratnē nebūt tādi nav. Turklāt Latvijā progresivitātei nav arī vajadzīgā fiskālā efekta, jo lielo algu saņēmēju vienkārši ir pārāk maz. Uzņēmēji no iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitātes baidās arī tāpēc, ka ir bažas, ka tam varētu sekot kapitāla pieauguma nodokļa progresivitātes ieviešana. Pašlaik tā nav, taču mēs esam priekšvēlēšanu periodā, kad var rasties visādi populistiski ierosinājumi. Uzņēmēji uzskata, ka arī darba algu aplikšana ar progresivitātes nodokli ir jāatceļ, jo ir nepareizi sodīt tos uzņēmējus, kas maksā labas algas (turklāt ar visiem nodokļiem), nevajag viņus dzīt prom no Latvijas. Jāuzsver, ka uzņēmēji, kas nodarbina cilvēkus nelegāli, to dara ne jau aiz labas dzīves. Tam ir nepieciešams risinājums.

Atgriežoties pie LTRK un biedru viedokļu salāgošanas - kā redzat risinājumus, kad biedru intereses ir pretrunīgas, piemēram, par mikrouzņēmumu dalību publiskajos iepirkumos?

Kamerā ir kompetenču un reģionu padomes, kā arī lielā LTRK padome. Kamerā ļoti aktīva ir arī mazo un vidējo uzņēmumu padome, kuras viedoklis gan nereti tiek pārbalsots. Lai situāciju mainītu, manuprāt, ir jāiet nozaru padomju veidošanas virzienā, lai nozaru uzņēmumi savā starpā varētu izdiskutēt tiem aktuālus jautājumus. Nozaru padomju izveide ļautu uzņēmumiem vairāk iesaistīties kameras darbā un tikt sadzirdētiem. Pašlaik LTRK ir gan kapitālsabiedrības, gan individuāli komersanti, gan asociācijas. Tas paver lielas iespējas patiešām kompetenta viedokļa formulēšanai.