Lielākajai valsts ārstniecības iestādei – Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai (RAKUS) – valsts zaudējumu segšanai papildus piešķīrusi 11 miljonus eiro

Slimnīcu darbība

Par to, kā izrāpties no finansiālās bedres, intervijā DB stāsta RAKUS valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis.

Jūs jau pāris mēnešus esat nostrādājis RAKUS valdes priekšsēdētāja amatā. Jāpiemin, ka pirms tam profesionāli neesat bijis saistīts ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Kādi ir plusi un mīnusi tam, ka nenākat no medicīnas aprindām?

Pluss ir tas, ka man nav stereotipisku priekšstatu par to, kā jānorit procesiem ārstniecības iestādē, kā tie jāorganizē. Varu to izvērtēt ar zināmu skatu no malas, bez iepriekšēja viedokļa un pēc tam varu savu redzējumu pārrunāt ar veselības aprūpes profesionāļiem. Darba pirmajos mēnešos man gan ir pietrūcis laika, lai pilnībā izprastu visas veselības aprūpes sistēmas nianses. Iespējams, ja man šajā jomā būtu bijušas kādas priekšzināšanas, sapratne rastos ātrāk. Protams, par ārstniecības procesiem nevaru spriest no saturiskās (medicīniskās) puses, tomēr varu analizēt tos no menedžmenta un organizācijas viedokļa, kas arī ir mans uzdevums.

Vai neesat domājis par veselības ekonomikas studijām?

Jā, esmu domājis, tomēr pašlaik tam nespēšu atrast laiku.

Kāda ir aktuālā finanšu situācija RAKUS, un kādu prognozējat šo gadu?

Situācija ir stabila un nepasliktinās, turklāt ir ar potenciālu uzlaboties. Pērnais gads gan nebija veiksmīgs, prognozētie zaudējumi ir vairāk nekā 4 miljoni eiro. Arī iepriekšējos gadus slimnīca strādāja ar zaudējumiem. Līdz ar to, lai saglabātu maksātspēju, valsts RAKUS pamatkapitālā papildus ieguldīja 11 miljonus eiro, līdz ar to iestāde varēja dzēst parādus un norēķināties ar saviem piegādātājiem. Šogad mēs paredzam, ka zaudējumi tiks samazināti uz pusi - līdz 2,2 miljoniem eiro.

Kāds ir jūsu šā gada budžets?

147 miljoni eiro; šogad mēs no saviem līdzekļiem spējam investēt vien 1,5 miljonus eiro, kas tiks novirzīti telpu remontam un iekārtu atjaunošanai. Protams, ir gan vēl citi finanšu avoti – gan ERAF nauda, gan valsts galvotais aizdevums, no kura vēl neizmantoti ir 1,3 miljoni eiro un kas tiek segts no Valsts Kases līdzekļiem.

Kā jūs raugāties uz privāto pakalpojumu sniedzēju izteikto kritiku valsts slimnīcām, ka tās nespēj strādāt bez zaudējumiem?

Nevar salīdzināt privātās medicīnas iestādes ar klīniskajām universitātes slimnīcām, jo privātie faktiski sniedz tikai tos pakalpojumus, kas ir rentabli, kamēr mēs nodrošinām pilnīgi visus pakalpojumus.

Kas ir galvenie iemesli, kādēļ slimnīca pēdējos gadus strādājusi ar zaudējumiem? Kas ir objektīvie iemesli,un vai daļa zaudējumu ir radusies arī neprofesionālas vadības dēļ?

Objektīvie iemesli ir nepietiekamais finansējums jeb tarifi, kas ir zem pakalpojumu pašizmaksas. Manuprāt, ambulatoru pakalpojumu finansēšanas kārtība vispār nav loģiska. Piemēram, ja slimnīca ir sniegusi kādus pakalpojumus mazāk par noteikto plānu, tad tai samaksā tikai par sniegto apjomu, taču, ja plāns ir pārpildīts (sniegts vairāk pakalpojumu), tai samaksā tikai saskaņā ar plānu, nevis «pēc fakta». Tātad vienā gadījumā tiek maksāts korekti par apjomu, otrā – ne. Vienkārši par pakalpojumiem, kas sniegti virs tā sauktās kvotas, samaksāts netiek. Tāpat stacionāro pakalpojumu finansējumā nav iekļauts neparedzēts un iepriekš neprognozēts pacientu pieaugums. Ja runājam par menedžmentu, ir bijis zināms atbildības trūkums dažādos vadības līmeņos. Ar to es domāju, ka neviens nav īsti kontrolējis ieņēmumus un izdevumus un to sabalansētību. Tā ir bijusi tikai finansistu problēma. Faktiski ir dzīvots ar pārliecību, ka gan jau gada otrajā pusē trūkstošo naudu «piemetīs».

Kāds ir rentablo un nerentablo pakalpojumu īpatsvars?

Ambulatorie pakalpojumi ir rentabli, un tie veido aptuveni 25%.

RAKUS ir valsts uzņēmums, kuram, protams, vajadzētu tiekties strādāt ar peļņu. Kur jūs saskatāt peļņas iespējas?

Primāri man jāpanāk, lai uzņēmums strādā bez zaudējumiem. Taču principā mēs varam pelnīt ar maksas pakalpojumiem, nākotnē tie varētu būt ieņēmumi no medicīnas tūrisma. Tomēr tas nav tuvāko gadu jautājums. Pašlaik mums jādomā par to, lai varētu izpildīt būtiski palielinātās kvotas, jo mums jau nav pieaudzis nedz darbinieku, nedz iekārtu skaits.

Jūs minējāt, ka izaicinājums ir izpildīt paaugstinātās kvotas. Tagad tiek runāts par to, ka publisko finansējumu ambulatorajiem pakalpojumiem varētu pārdalīt par labu publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem. Ja jums vēl būtiski paaugstinātu kvotas, vai vispār varētu tās izpildīt?

Uzreiz noteikti ne. Mums jau pašlaik nav viegli to izdarīt, ir jādomā, kā piesaistīt papildu personālu. Reālā situācija, kāda ir ar kvotu izpildi, būs redzama gada otrajā pusē.

Kāds ir ārstu un medmāsu vidējais atalgojums par vienu darba slodzi?

No šā gada 1. janvāra ārstu vidējā darba samaksa (kopā ar piemaksām) ir 1504 eiro, kas salīdzinājumā ar 2017. gadu ir par 24,36% augstāka. Medmāsām, laborantiem un radiologu asistentiem vidējā bruto darba samaksa ir 996 eiro, kas ir par teju 16% vairāk nekā pērn, bet māsu palīgiem – 685 eiro, kas ir par 11,35% vairāk nekā pērn. Tajā pašā laikā jāteic, ka pieaugums ir nepietiekams, lai mēs veiksmīgi spētu konkurēt ar privāto sektoru. Mūs gan glābj tas, ka šī ir klīniskā universitātes slimnīca, kurā strādāt ir prestiži, un tā tas ir visā pasaulē.

Vai jūs saviem darbiniekiem piedāvājat vēl kādus labumus, piemēram, veselības apdrošināšanu?

Diemžēl ne, to nevaram atļauties.

Cik jums ir vakances ārstiem un māsām?

Mums ļoti trūkst ginekologu un anesteziologu, tāpat arī reimatologu, kā arī atsevišķās klīnikās trūkst māsu.Tomēr kopumā RAKUS situācija ar medmāsu pieejamību ir nedaudz uzlabojusies un stabilizējusies. Ceram, ka līdz ar atalgojuma palielināšanu māsas varētu atgriezties profesijā, tostarp arī mūsu slimnīcā.

Jūsu atalgojums ir 8000 eiro, kas ir būtiski vairāk nekā citu valsts slimnīcu vadītājiem, kā arī premjeram un, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram. Kādēļ jums ir tik liela alga, un pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēts jūsu darbs?

Nevaru spriest par citu iestāžu vadītāju atalgojumu, mans uzdevums nav salīdzināt algas. Darba samaksu slimnīcu vadītājiem nosaka Veselības ministrija, vadoties pēc tirgus spēles noteikumiem. Man ir trīs galvenie uzdevumi. Vispirms jau – finanšu situācijas stabilizēšana, tad – arī slimnīcas atalgojuma sistēmas sakārtošana un pakalpojumu pieejamības uzlabošana. Līdztekus, protams, svarīga ir arī investīciju projektu īstenošana. Nākamgad ir plānots vērienīgs slimnīcas telpu remonts, kas notiks par ERAF līdzekļiem. Kopējā summa ir 15 miljoni eiro, no kuriem 10% ir valsts budžeta līdzfinansējums. Iecerēts, ka remonts ilgs pusotru gadu. Par kritērijiem mana darba novērtēšanai pašlaik notiek pārrunas ar Veselības ministriju, un konkrēti rādītāji būs pieminēti uzņēmuma darbības stratēģijā.

Jūs sacījāt, ka ir jāsakārto atalgojuma sistēma. Kādas pārmaiņas iecerētas?

Ir jāpanāk, lai tā nebūtu tik nepārskatāma, jo pašlaik ir pamatalga un neskaitāmas piemaksas. Tas ir ļoti sarežģīti un grūti administrējami. Daudz lielāka sadaļa ir jāietver pamatalgā, bet mainīgajai daļai ir jābūt stingri saistītai ar rezultātiem. Mainīgajai daļai ir jābūt ar mazāku īpatsvaru un vieglāk administrējamai.

Vai jums ir darbinieku atbalsts, un ko par to saka arodbiedrības?

Mums ir piecas arodorganizācijas, un pirmos soļus tās ir uztvērušas pozitīvi. Proti, esam ierobežojuši piemaksas par stāžu, to pieaugums ir iesaldēts, bet uz tā rēķina ir palielināta pamatalga. Tas ļauj veiksmīgāk piesaistīt jaunos speciālistus.

Kā jūs komentētu 2017. gada Valsts kontroles atzinumu, ka 55% RAKUS telpu nav izmantotas ārstnieciskiem mērķiem, kas radījis vairāk nekā 400 tūkst. eiro lielus zaudējumus. Tāpat RAKUS tiek pārmesti zaudējumi, kas radušies no telpu uzkopšanas un ēdināšanas nodošanas ārpakalpojumā. Vai jūs šai ziņā kaut ko mainīsiet?

Par telpām – runa ir par jauno izremontēto operāciju bloku, kas nebija aprīkots ar iekārtām un netika izmantots. Pašlaik operāciju bloks strādā, tajā notiek operācijas, lai gan pilnībā visa jauda netiek izmantota. Strādājam ar 50% jaudu, jo daļa operāciju zāļu vēl joprojām nav aprīkotas. Tam trūkst finanšu līdzekļu. Jāņem vērā, ka vēl viens operāciju bloks ir Onkoloģijas centrā, līdz ar to ir jāizvērtē, vai nav lietderīgi resursus apvienot un koncentrēt, tā ka svarīgi ir saprast, vai visas operācijas tiek koncentrētas jaunajā blokā. Tikai pozitīva lēmuma gadījumā ir jēga pirkt iekārtas un aprīkot visas operāciju zāles.

Saprotu, ka tas ir jautājums iepriekšējai vadībai, tomēr, vai, jūsuprāt, vispirms nevajadzēja pieņemt šādu lēmumu un tad investēt naudu jaunā operāciju bloka izveidē?

Grūti komentēt, kādi apsvērumi bija iepriekšējai vadībai. Iespējams, bija doma koncentrēt resursus, bet tur ir liela pretestība no ārstiem. Tas viss vēl jāvērtē.

Un kā ir ar ārpakalpojumiem?

Veicām aprēķinus, cik ēdināšana un uzkopšana slimnīcai izmaksātu, ja to veiktu paši, un, cik, ja to darītu ārpakalpojumā. Pēc piedāvājumu izvērtēšanas konstatējām, ka ārpakalpojumā uzkopšanas pakalpojumi mums trīs gados izmaksās par vienu miljonu eiro lētāk, nekā, ja mēs to darītu paši. Ja runājam par Valsts kontroles atzinumu, runa ir par to, ka ārpakalpojuma ietvaros uzkoptas tika arī nomniekiem piederošās telpas un nomas maksā nebija ietverta adekvāta maksa par šo pakalpojumu. Tāpat nebija veikta pienācīga padarītā darba uzskaite. Arī ēdināšana paliks ārpakalpojumā. Jāteic, ka daudzus iepirkumus, piemēram, elektroenerģijas un gāzes, veicam centralizēti vairākās lielās slimnīcās, tādējādi ar lielāku apjomu panākot izdevīgāku cenu.

Tad jūs pozitīvi raugāties arī uz centralizētajiem medikamentu iepirkumiem?

Jā, noteikti.

Faktiski slimnīcas, kas ir valsts uzņēmumi, ir negatīvi unikālā situācijā, jo spiestas sniegt pakalpojumus par cenu, kas ir zem pašizmaksas. To nedara neviens privāts uzņēmums. Vai šī tarifu politika nevar būt nopietns šķērslis iecerētajai finanšu situācijas uzlabošanai?

Es piekrītu, ka tarifi netiek aprēķināti pēc pareizas metodoloģijas. Klīniskajās universitātes slimnīcās, kur ir vissmagākie pacienti, tarifiem tomēr jābūt augstākiem par vidēji aprēķināto pakalpojuma pašizmaksu. Cits jautājums, vai un kā mēs spējam samazināt ārstniecības pašizmaksas.

Vai tas nozīmē, ka tur ir rezerves?

Jā. Vispirms jau administratīvajos izdevumos. Ir vairāk jāizmanto IT risinājumi un jaunās tehnoloģijas. Piemēram, cilvēkiem ir jāpiedāvā pašreģistrēšanās pie ārsta, lai varētu samazināt strādājošo skaitu zvanu centros. Liels darbinieku skaits strādā diktofonu centrā, kas sagatavo izrakstus, kurus pacienti saņem, izrakstoties no slimnīcas. Domāju, ka ir IT risinājumi, lai šo procesu varētu efektivizēt. Tāpat ir jāatjauno iekārtas, jo vecās prasa lielus remontizdevumus, tās salūst, tad ir dīkstāves, tāpat jaunie speciālisti nevēlas pie mums strādāt tieši fiziski un morāli novecojušo iekārtu dēļ.

Visi jūsu minētie risinājumi izmaksu samazināšanai prasa sākotnējas investīcijas. Vai jums ir līdzekļi to veikšanai?

Ja runājam par iekārtām, tad vērtējam to iegādi nomā, kur tās maksa nepārsniegtu remontizdevumus. Tad «nošautu divus zaķus» – nebūtu remontizdevumu un dīkstāvju. Jānorāda, ka pēdējā vērienīgākā iekārtu nomaiņa bija 2008. gadā pirms krīzes.

Kādas jūs redzat iespējas samazināt rindas, un vai tas vispār ir jūsu interesēs, jo tad saruks maksas pakalpojumi?

Faktiski tas būtu iespējams, piesaistot papildu ārstus. Jāteic, ka mūsu prioritāte ir valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšana, ja mums vēl atliek resursi, tad sniedzam arī maksas pakalpojumus. Lai gan līdz ar kvotu palielināšanu nepieciešamība pēc maksas pakalpojumu sniegšanas ir sarukusi.

Tātad Saeimas Veselības apakškomisijas priekšsēdētāja Romualda Ražuka priekšlikums, ka publiskie līdzekļi sekundārajiem ambulatorajiem pakalpojumiem primāri ir novirzāma publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem, faktiski nemaz nav īstenojama? Vai piekrītat Veselības aprūpes darba devēju asociācijas uzstādījumam, ka pakalpojumi jāiepērk, vadoties tikai pēc efektivitātes un kvalitātes kritērijiem, nevis pakalpojuma sniedzēja juridiskās piederības? Vai esat gatavi uz vienlīdzīgiem pamatiem konkurēt ar privātajiem?

Noteikti! Es pilnībā piekrītu tam, ka priekšroka jādod tam, kas spēj sniegt kvalitatīvāku un lētāku pakalpojumu. Pašlaik ne privātais, ne valsts sektors viens pats nevar nodrošināt ambulatoros pakalpojumus, jo jauda ir pārāk maza. Tajā pašā laikā slimnīcas pilnībā no ambulatoro pakalpojumu sniegšanas nevar atteikties, jo tie ir 25% no mūsu ienākumiem. Tādējādi mēs arī daudz efektīvāk izmantojam savus resursus. Ja politiski tiek pieņemts lēmums, ka slimnīcām paliek tikai stacionārie pakalpojumi, jārēķinās, ka tie valstij izmaksās vismaz par 25% dārgāk nekā pašlaik.

Kā vērtējat jauno veselības aprūpes finansēšanas kārtību, kas paredz divu pakalpojumu grozu, kur pilnais grozs pienākas tikai sociālo iemaksu veicējiem?

Man nav skaidras atbildes. No vienas puses, it kā loģiski, ka valsts apmaksātus pakalpojumus saņem tie, kas ar saviem nodokļiem par tiem samaksājuši, no otras puses, nezinu, vai veselības aprūpes pakalpojumu saņemšana ir īstais instruments, ar kuru sekmēt nodokļu iekasēšanu.