Auditorkompānija Ernst&Young (E&Y) ir veikusi apjomīgu pētījumu par Baltijas valstu kompānijām ar lielāko pievienoto vērtību un to, kā šīs kompānijas izskatās uzņēmumu apvienošanās un iegādes (M&A) darījumu kontekstā

tendences

Intervijā DB E&Y partneris Baltijā Guntars Krols uzsver, ka Latvijas uzņēmumi pārāk maz iegādājas citu valstu uzņēmumus un maz paplašina savu tirgu.

Ko rāda jūsu pētījumi, kādi ir lielākie M&A darījumi Baltijā un kā Latvija izskatās salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm?

Mēs savā pētījumā akcentu likām uz to, ar kādām kompānijām un kādās nozarēs visbiežāk notiek šādi darījumi. Pētījām, vai tās ir kompānijas ar augstāku pievienoto vērtību. Pētījumā aplūkotas 3000 Baltijas lielākās kompānijas, no kurām atsijājām tās, kurās ir valsts kapitāls, kā arī nerentablos uzņēmumus.

Respektīvi, jūs koncentrējāties uz uzņēmumu pievienoto vērtību?

Jā, mēs skatījāmies, kā kompānijas pievieno vērtību un kādi tām ir parametri, kā arī to, kā šīs kompānijas atšķiras starp Baltijas valstīm. Kompānija, kas pievieno augstāku vērtību, ir ne tikai tāda, kas ir rentablāka, bet kas vairāk dod ekonomikai – gan peļņas, gan darba algu, gan samaksāto nodokļu ziņā.

Ko tad rāda pētījums?

Igauņi, kā parasti, mūs apsteidz, bet ar Lietuvu pievienotās vērtības apmērā uz vienu darbinieku mēs esam teju vienādā līmenī. Ja runājam par nozarēm, kurās pievienotā vērtība ir visaugstākā, tad tās ir tehnoloģijas, finanses, enerģētika, transports. Nedaudz zemāka tā ir ražošanā, būvniecībā, lauksaimniecībā.

Vai nozarēs ar augstāku pievienoto vērtību arī notiek visvairāk M&A darījumu?

Daļēji. Visvairāk šādi darījumi pērn ir notikuši pakalpojumu nozarē un ražošanā. Pakalpojumu nozarē mēs runājam par tādiem pakalpojumiem kā informācijas un datu apstrāde, savukārt ražošanā tā ir pārsvarā industriālā ražošana, kur notiek Baltijas grupu konsolidācija vai ienāk stratēģiskais investors. Pētījums nepārprotami rāda, ka M&A darījumi visbiežāk notiek ar kompānijām, kurām ir lielāka pievienotā vērtība. Tie gan paši iegādājas uzņēmumus, gan tajos parādās investori. Tas ir saistīts ar augstāku rentabilitāti.

Kas ir tie galvenie kritēriji, pēc kuriem noteicāt uzņēmuma pievienoto vērtību?

Tā ir uzņēmuma rentabilitāte, kurai pieskaitām visas izmaksas, kas paliek valstī. Respektīvi, tās ir darba algas, samaksātie nodokļi, kā arī peļņas daļa, kas paliek konkrētajā ekonomikā. Mēs arī rēķinām vidējo pievienoto vērtību uz vienu darbinieku - kāda ir proporcija starp algām un kopējo pievienoto vērtību. Baltijā šī pievienotā vērtība uz vienu darbinieku ir zemāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. Vistuvāk šim līmenim ir pakalpojumu, transporta un finanšu nozares.

Kas ir galvenie iemesli, kādēļ mēs atpaliekam no vidējiem rādītājiem Eiropas Savienībā?

Tas ir algu līmenis, kā arī efektivitātes un konkrētās nozares attīstības līmenis.

Jo augstāk attīstīta nozare, jo lielāka uzņēmumu pievienotā vērtība?

Tieši tā. Piemēram, Igaunijas uzņēmumi var atļauties maksāt krietni augstākas algas, jo viņiem ir augstāka produktivitāte, un sasniegt labus finanšu rādītājus saviem īpašniekiem.

Vai šogad situācija varētu būt atšķirīga, ņemot vērā ieviesto nodokļu reformu?

Te ir vairākas lietas, kas jāņem vērā. Darbaspēka izmaksas ir pieaugušas, tāpat pieauguši nodokļi, īpaši progresivitātes dēļ. Tajā pašā laikā ir ieviesta nulles likme reinvestētai peļņai.

Cik šī norma varētu būt pievilcīga jūsu pētītajiem uzņēmumiem?

To ir par agru vērtēt.

Tajā pašā laikā, jo lielāks un turīgāks uzņēmums, jo lielāku peļņas daļu tas var atļauties izņemt, jo naudas investīcijām tāpat ir pietiekami.

Te gan jāraugās, cik liels kredītslogs ir uzņēmumiem. Pašlaik Latvijas uzņēmumi ir aizņēmušies vairāk nekā Igaunijas un Lietuvas.

Par ko tas liecina?

Tas nozīmē, ka uzņēmumi ir vairāk paļāvušies uz kredītlīdzekļiem, nevis īpašnieku kapitālu. Arī atdeve līdz ar to primāri ir jānovirza kredītmaksājumu segšanai, nevis investīcijām vai dividenžu izmaksai. Latvijas ekonomikā ir par maz uzkrātā kapitāla, kas būtu uzņēmumu pamatkapitālā, un tas ir jākompensē ar banku aizdevumiem.

Atgriežoties pie jūsu secinājuma, ka M&A darījumu objekti visbiežāk ir uzņēmumi ar augstāku pievienoto vērtību, vai tā nav atbilde, kādēļ KVV Liepājas Metalurgs tik grūti klājas ar stratēģiskā investora piesaisti? Vienkārši pārāk maza pievienotā vērtība?

Es šo gadījumu nekomentēšu, lai izvairītos no interešu konflikta.

Vai uzņēmumu apvienošanos pārsvarā gadījumu nosaka nepieciešamība iegūt lielāku tirgus daļu un koncentrēt resursus?

Bieži tieši jūsu minētais ir galvenais motīvs uzņēmumu apvienošanai. Ja raugāmies uz pēdējos desmit gados notikušajiem darījumiem, tad redzam vairākus ārvalstu investorus, kas vēlējušies nosegt Baltijas tirgu un iegādājušies uzņēmumus. Ja runājam par pretējo procesu, tad Baltijas uzņēmumi pārāk reti iegādājas citu valstu uzņēmumus, lai paplašinātu tirgu. Tas nozīmē, ka uzņēmumi nav pietiekami spēcīgi, lai strauji augtu Eiropas līmenī.

Vai teorētiski Latvijā vispār redzat uzņēmumus, kas uz to būtu spējīgi?

Daži tādi ir, piemēram, Latvijas Finieris, kas ir iegādājies ārvalstu uzņēmumus, Valmieras Stikla šķiedra, arī Food Union grupa, Amber Beverage Group. Tomēr Latvijā nav daudz uzņēmumu, kas regulāri spētu iegādāties ārvalstu uzņēmumus un paplašināt savu ģeogrāfiju. Tā ir atšķirība no Lietuvas, kur uzņēmumi regulāri iet ārpus Baltijas. Pārsvarā darījumus veic finanšu investori, lai pēc pāris gadiem šos apvienotos uzņēmumus varētu pārdot. Piemēram, darījums ar Biti vai MTG grupu. Šāda veida darījumos privātkapitāla fondi parasti uzņēmumu pārdod pēc pieciem vai septiņiem gadiem.

Kā jūs vērtējat pienesumu ekonomikai, vai labāki ir finanšu vai stratēģiskie investori?

Ja mēs salīdzinām abus šos investorus, tad ir ļoti grūti pateikt, kas ir izdevīgāk. Jautājums ir, vai investīcija veikta, lai uzņēmums strauji augtu un paplašinātos. Katrs investīciju gadījums ir vērtējams individuāli.

Taču, piemēram, airBaltic gadījumā meklēts tiek tieši stratēģiskais investors, nevis finanšu. Tas ir tādēļ, ka valsts grib uzņēmumā saglabāt savu ietekmi. Respektīvi, ja īpašnieki nevēlas, lai uzņēmums tiktu pārdots, ir jāmeklē nevis finanšu, bet stratēģiskais investors.

Tā varētu teikt.

Kādi investori dominē Latvijā?

Pārsvarā tie ir finanšu investori.

Ir skaidrs, kāpēc investori iegādājas uzņēmumus, jo redz peļņas iespējas. Kādi ir galvenie iemesli, kādēļ uzņēmumi tiek pārdoti? Turklāt mēs runājam par uzņēmumiem, kas ir ar augstu pievienoto vērtību.

Es sākšu nevis ar biežāko, bet pareizāko pārdošanas iemeslu. Ja līdzšinējais uzņēmuma īpašnieks vairs nav optimāls tā īpašnieks. Proti, viņš vairs nav spējīgs tik strauji attīstīt uzņēmumu un kāpināt tā pievienoto vērtību kā cits īpašnieks. Piemēram, uzņēmumam ir labs produkts un ir iespējams ar to iziet plašākos eksporta tirgos, taču īpašnieks nevar atļauties šādas investīcijas. Tad uzņēmums tiek pārdots, lai spētu straujāk attīstīt biznesu.

Vai, jūsuprāt, tas bija arī Stendera gadījums?

Tas ir sarežģītāk. No stratēģiskā viedokļa droši vien bija pareizs lēmums uzņēmumu pārdot, lai būtu pieejams plašāks tirgus. Ja ir īpašnieks, kurš spēj attīstīt produktu desmit vai divdesmit valstīs vienlaikus, tad var gūt daudz lielāku atdevi, un attiecīgi arī viņš ir gatavs maksāt pārdevējam augstāku cenu.

Cik bieži ir gadījumi, kad uzņēmumi tiek nopirkti, lai tos nogremdētu un mazinātu konkurenci?

Tādi darījumi reizēm notiek, taču tas nav izplatīti. Pievilcīgā nozarē vienmēr būs konkurence. Šādi pāris gadījumi notika pēckrīzes laikā.

Vai jūsu pētījumam atbilst hipotēze, ka veiksmīgos M&A darījumos uzņēmumu pievienotā vērtība pieaug?

Tā tam vajadzētu būt. Mēdz gan gadīties, ka tā nenotiek.

Kādi ir galvenie iemesli? Pārrēķinās?

Jā, jo iepriekš nav gana rūpīgi izpētīts uzņēmums, tā potenciāls. Tāpat, iespējams, nepareizi ir veikts darījums, piemēram, pazaudēta vadības komanda.

Cilvēki mēdz satraukties, kad Latvijas uzņēmumi tiek pārdoti ārzemniekiem. Spilgts piemērs bija Stendera pārdošana ķīniešiem. Cik lielā mērā šāds ekonomiskais patriotisms ir pamatots, vai būtu jāsatraucas, kad uzņēmumi tiek pārdoti ārzemniekiem?

Nav jāsatraucas, jo uzņēmuma pārdošana ir normāls posms tā dzīves ciklā. Ja mūsu uzņēmēji spētu attīstīt tik spēcīgus produktus, kurus vēlas iegādāties ārzemnieki, tas būtu fantastisks ieguvums mūsu ekonomikai.

Kā šie darījumi izskatās no konkurences viedokļa, un vai bieži ir gadījumi, kad Konkurences padome (KP) nedod zaļo gaismu uzņēmumu apvienošanai?

KP rūpīgi iesaistās šādos darījumus un tos izvērtē. Tas ir ļoti pareizi, jo noteikti ietekme uz konkurenci ir jāvērtē.