Finansējums «Jācer, ka politiķi pildīs likumu un nepiekrāps mediķus un sabiedrību.»

To DB uzsver Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris, runājot par jauno veselības aprūpes finansēšanas likumu. Nokaitētajā gaisotnē un kaislībās, kas virmo ap veselības nozari gan saistībā ar jauno finasēšanas likumu, gan e-veselību, viņš atklāj savu skatījumu uz aktualitātēm.

Veselības ministrija ir paziņojusi, ka nepieciešami teju divi miljoni eiro, lai izveidotu datu bāzi par veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu jaunā Veselības aprūpes finansēšanas likuma kontekstā, kas paredz divus pakalpojumu grozus atkarībā no tā, vai cilvēks ir sociālā nodokļa maksātājs vai ne. Kāds ir arodbiedrības skatījums uz šo situāciju un jauno likumu?

Jāsāk pierast pie tā, ka veselības aprūpē viss maksā tik, cik maksā. Turklāt datu bāzes izveidē ir iesaistītas vairākas ministrijas un to padotības iestādes. Ir jāsavieno septiņas neatkarīgas datu bāzes, lai to izdarītu, arī nepieciešams finansējums. Manuprāt, tas noteikti nebūtu jānoņem no pakalpojumu apmaksas pacientiem vai finansējuma, kas paredzēts mediķu atalgojumam. Tāpēc ir pamatoti lūgt papildu līdzekļus, lai veiktu šo sarežģīto un apjomīgo darbu, kas saistīts ar datu bāzes izveidi. Ja runājam par pašu likumu, varu uzreiz pateikt, ka divu grozu izveide nebija arodbiedrības iniciatīva, tie bija darba devēji un uzņēmēju organizācijas, kas nāca ar šo uzstādījumu, turklāt ļoti uzstājīgi. Viņiem to izdevās īstenot. Vai ar to ir pārkāpta Satversme? Neesmu drošs, jo pamatlikumā ir noteikts, ka valsts nodrošina ikvienam veselības aprūpes pakalpojumu minimumu. Mazākajā grozā šis minimums ir – gan neatliekamā palīdzība, gan ģimenes ārsti, gan infekciju slimības, gan psihiskās saslimšanas. Jāuzsver, ka sākotnējā versijā nebija paredzēts iekļaut ģimenes ārsta pakalpojumus. Pateicoties Tiesībsarga un arodbiedrības kopējām aktivitātēm, izdevās panākt, ka ģimenes ārsti tiek iekļauti mazākajā grozā.

Tajā pašā laikā ES ir tendence virzīties prom no dalītajiem groziem. Turklāt arī Eiropas Komisija ir norādījusi, ka likums var mazināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

Eiropas valstīs situācija ir ļoti atšķirīga. Piemēram, Lietuvā un Igaunijā jau darbojas tāda sistēma, kādu nule kā ieviesām. Nav informācijas, ka tur būtu masveida cilvēktiesību pārkāpumi vai pieaugtu mirstība. Ir ļoti labi, ka likumā beidzot ir ierakstīts, ka 2020. gadā veselības aprūpes finansējumam ir jābūt 4% no IKP. Tiesa, tas ir ļoti pieticīgs rādītājs, tomēr tas ir ielikts likumā. ES tie ir vidēji 7,2% no IKP. Atgriežoties pie likuma, piekrītu, ka dalītos grozus ir grūtāk un dārgāk administrēt. Par to, kā to uztver sabiedrība, ir grūti spriest, jo es neatminos, ka par to būtu veikta kāda aptauja vai pētījums.

Tajā pašā laikā daudzi ārsti, piemēram, primārajā aprūpē, ir nobažījušies, ka viņiem nāksies pārbaudīt, vai pacients ir sociāli apdrošināts, un būs gadījumi, kad palīdzība būs jāatsaka.

Tas nav jāveic ārstam, tas ir jāveic reģistratūrā vai ģimenes ārsta māsai. Proti, ir jābūt cilvēkam, kurš pārbauda, vai pacients ir apdrošināts.

Rezumējot – arodbiedrība drīzāk sliecas atbalstīt dalītos grozus?

Atkārtošu vēlreiz – nebijām šīs idejas iniciatori. Visas sarunas ir kompromiss, tam piekritām, jo svarīgākais ir tas, ka jaunajā likumā ir skaidri ierakstīts finansējuma pieaugums.

Ar cik lielu optimismu un pārliecību raugāties nākotnē?

Daudz kas ir atkarīgs no tā, vai politiķi konsekventi īstenos principu: viens likums, viena taisnība visiem. Tas, ka likumā jāieraksta konkrēts finansējuma pieaugums veselībai, gan bija arodbiedrības iniciatīva. Un tas likumā ir ierakstīts un nostiprināts. Tās ir augstākās garantijas, kādas vien Latvijā var saņemt. Mēs ceram, ka politiķi to pildīs. Ja tas tā būs, tad prognoze ir optimistiska. Ja politiķi mēģinās no tā izvairīties, prognoze mainās. Tomēr nav skaidrības, kas notiks ar finansējuma pieaugumu pēc 2020. gada.

Šis gads ir atnācis ar finansējuma pieaugumu veselības aprūpei, tostarp arī algām. Vai darba samaksas ziņā beidzot sākts iet pareizajā virzienā?

Gan jā, gan nē. Labā lieta ir tā, ka šogad ir būtisks darba samaksas pieaugums, nozīmīgākais, kādu spēju atcerēties. Darba samaksa pieaugusi ir 20% līdz 30% ietvaros. Vai viss ir izdarīts? Protams, ka ne. Nav sasniegti tie rādītāji, kurus valdība rakstiski mediķiem apsolīja 2005. gadā. Saskaņā ar šiem rādītājiem, vidējai darba samaksai jābūt vidējai algai tautsaimniecībā reizinātai ar divi, māsām – 60% no vidējās ārstu darba samaksas, jaunākajam medicīniskajam personālam – 40%. 2017. gadā vidējā darba samaksa tautsaimniecībā bija vairāk nekā 920 eiro, bet ārstiem vienā darba vietā – 1430 eiro. Tas ir koeficients 1,55, nevis 2. Cerams, ka šogad situācija uzlabosies, bet arī tautsaimniecībā algas nestāv uz vietas. Tādēļ ir vajadzīgs secīgs algu pieauguma grafiks tuvākajiem diviem gadiem. Par to pašlaik gan nekādu ziņu nav, un tas nav aktuālajā politiķu dienaskārtībā. Vērsāmies pie Veselības ministrijas ar lūgumu izveidot darba grupu. Tā pašlaik tiek veidota, un, cerams, drīz varēsim ķerties pie darba.

Kāda, pēc jūsu datiem, ir situācija ar ārstu un māsu pieejamību? Vai vēl joprojām izbraukšana uz ārvalstīm turpinās? Rīgas Stradiņa Universitātes rezidentūras vadītāja nesen apgalvoja, ka rezidenti vairs prom nebrauc.

Viena lieta ir rezidenti, cita – jaunie ārsti, kas tikko beiguši augstskolu, un viņi gan joprojām aizbrauc. Pēc mūsu datiem, aizbrauc vairāk nekā puse absolventu. Tikai pēc rezidentiem mēs nedrīkstam spriest.

Kādēļ rezidentiem šķiet pievilcīgi palikt šeit?

Tur ir vairāki faktori. Viens no tiem – laikam ritot, veidojas ģimenes, tiek iegādāts nekustamais īpašums utt., kas cilvēku iesakņo dzimtenē. Arī pašvaldības piedāvā visādus sociālos labumus.

Vai jauniem cilvēkiem izveidot karjeru Latvijā nav vienkāršāk un ātrāk nekā, piemēram, Rietumeiropā?

Tas ir individuāli. Par savas profesionālās izaugsmes iespējām visur ir jācīnās pašam, nekur vecākie kolēģi jaunos labprātīgi savā vietā laist negrib. Profesionālie izaicinājumi ir gan Latvijā, gan Rietumeiropā. Tur ir vairāku faktoru kopums.

Vai esat gandarīts par Satversmes tiesas spriedumu saistībā ar virsstundām?

Noteikti. Tomēr, ja noteiktu, ka ar rītdienu var strādāt tikai likumā noteiktās virsstundas, tad, lai arī par tām jāmaksā dubultā, veselības aprūpē pieejamo ārstu un māsu skaits varētu nebūt pietiekams, lai nodrošinātu nepārtrauktu diennakts medicīnisko palīdzību. (Tagad tas ir jāizdara līdz 2019. gadam – DB.) Ne velti arodbiedrība 2009. gadā bija spiesta piekrist, lai kā pagaidu risinājums tiek ieviests normālais pagarinātais darba laiks, kas ārstniecības personām ļauj strādāt vairāk virsstundu, nekā nosaka likums, diemžēl nesaņemot pienācīgo piemaksu dubultā apmērā. To aicināja pieņemt arī Valsts prezidents, un mediķi uzupurējās. Taču mēs aicinājām, tiklīdz valsts sāk atgūties, labot šo netaisnību. Mediķi savu pašaizliedzību nodemonstrēja, bet politiķi piemānīja, jo līdz pat šim gadam nozares finansējums samazinājās. Tā bija politiska nodevība ne tikai pret nozari, bet visu sabiedrību. Pērn arodbiedrības rīkoja protesta akciju, kuras ietvaros mediķi atteicās strādāt normālo pagarināto darba laiku. Ir jāpāriet uz Darba likumā noteikto virsstundu skaitu ar noteikto apmaksu.

Vai nav bīstami mediķu darba samaksu ar koeficientu piesaistīt vidējai algai? Ekonomika ir cikliska. Ja recesijā samazināsies vidējā alga, tad iznāk, ka jāmazina arī mediķu algas.

Ir iespējami dažādi risinājumi, veidojot formulas procikliskiem un kontrcikliskiem procesiem, turklāt ņemot vērā inflācijas līmeni. Tomēr saglabāt minimālo proporciju starp ārstu algām un vidējo algu tautsaimniecībā ir svarīgi, lai cilvēki saprot, ka viņu darbs ir novērtēts. Koeficients 2 nav ņemts no gaisa, tas ir minimālais rādītājs, kāds ir attīstītajās valstīs.

Vai arodbiedrībai ir dati, kāds ir medicīnas personu trūkums?

Redzam, ka aptuveni 30 līdz 40% ārstu un māsu strādā virsstundas. Tas nozīmē, ka darba roku trūkst. Pasaules Banka un Eiropas Komisija ir secinājusi, ka cilvēkresursu trūkumu ir radījusi nepamatoti zemā darba samaksa.

Kā vērtējat priekšlikumu no atsevišķiem politiķiem sekundārajā ambulatorajā aprūpē publiskos līdzekļus piešķirt tikai publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem? Par to satraukumu jau paudusi Konkurences padome, arī Veselības ministrija ir skeptiska.

Prieks, ka par šo jautājumu ir sākusies profesionāla diskusija. Ar vienu cirtienu pateikt, ka privātajiem vairs nebūs finansējuma, ir absolūti nepareizi. Ir jānodala, kurās jomās ir valsts monopols un kur ir jābūt konkurencei. Slimnīcām pamatā jābūt valsts pārziņā, bet ambulatoro pakalpojumu jomā jābūt konkurencei. Ambulatorie pakalpojumi, lai gan ir neatņemama slimnīcas darba sastāvdaļa, tomēr nav tipiskākā tās funkcija, lai gan daudzas operācijas jau var veikt ambulatori. Privāto pakalpojumu sniedzēji ambulatorajā jomā ir labi specializējušies un strādā efektīvi, tā ka nebūtu labi to visu kā ar cirvi nocirst. Tāpēc ir labi, ka ir izveidota darba grupa, kas lems par šiem jautājumiem. Tur noteikti jāpiesaista arī Konkurences padome.

Kā jums no malas izskatās sāga ar e-veselību?

2011. un 2012. gadā, kad šis projekts tika apspriests, arodbiedrība bija tā, kas brīdināja par nopietniem trūkumiem un aicināja piebremzēt. Diemžēl Veselības ministrija mūsos neieklausījās. Kur tas ir novedis, tagad redzam. Faktiski sistēma tika veidota pavirši un bezatbildīgi un kritiskajās piezīmēs neviens pat nemēģināja ieklausīties.