Godīga konkurence publiskajos iepirkumos un pašvaldību vēlme iesaistīties uzņēmējdarbībā ir īpašas uzmanības fokusā visu Baltijas valstu Konkurences padomēm

konkurence

Par to, kāda ir situācija ar konkurenci katrā no valstīm, intervijā DB stāsta Latvijas Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama, Lietuvas Konkurences padomes priekšsēdētājs Šarūns Keserausks un Igaunijas Konkurences iestādes ģenerāldirektors Mārts Otss.

Sākšu ar jautājumu - kura nozare vai joma jūsu valstī ir visproblemātiskākā no godīgas konkurences viedokļa? Kā tas ir publiskajos iepirkumos?

Š. Keserausks: Lietuvā viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas saistīts ne tikai ar pārkāpumiem konkurences jomā, bet arī korupcijas riskiem, ir tieši publiskie iepirkumi. Mēs šajā jomā sadarbojamies gan ar Iepirkumu uzraudzības biroju, gan Pretkorupcijas biroju. Viens no izplatītākajiem pārkāpumiem ir karteļu veidošana un aizliegtas vienošanās. Pēdējais gadījums bija pērn, kad publiskajā iepirkumā būvniecībā vairākas lielās būvfirmas bija noslēgušas aizliegtas vienošanās. Šogad tiesa pirmajā instancē nosprieda, ka mūsu uzliktais sods ir bijis pamatots. Ja runājam par konkrētām nozarēm, tad es negribētu mest ēnu ne uz vienu, bet viena no jutīgākajām nozarēm šajā ziņā nenoliedzami ir būvniecība.

M. Otss: Igaunijā situācija ar ekonomisko brīvību ir visnotaļ apmierinoša. Tomēr ir divas nozares, ar kuru attīstību tieši no godīgas konkurences viedokļa mēs neesam apmierināti. Tās ir farmācija, kura ir pārāk regulēta un veidojas monopoli, un visi publiskie pakalpojumi, kuri tiek regulēti, piemēram, enerģētika, kur ir apgrūtināta vienlīdzīga pieeja gāzes un naftas resursiem. Tāpat Igaunijā no konkurences viedokļa problēmas ir ar subsīdijām atjaunojamiem resursiem, kuras ieviesa pirms desmit gadiem. Tas gan ir ļoti politisks jautājums, un lēmums šajā ziņā vēl nav pieņemts. Taču kopumā, kā jau teicu, mūsu ekonomika ir gana liberāla un Igaunija var būt labais piemērs Eiropas Savienībā.

Kādas ir jūsu iespējas ietekmēt politiskus lēmumus?

M. Otss: Tās ir diezgan ierobežotas. Saskaņā ar Konkurences likumu, mēs varam sniegt tikai rekomendācijas. Mēs tāpat varam gatavot ziņojumus parlamentam, taču nevaram ietekmēt tur pieņemtos lēmumus.

S. Ābrama: Gribēju pieminēt, ka Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, Konkurences padome ir apvienota ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Ja runājam par konkurences politiku Latvijā, tad viens no virzieniem ir uzraudzība un otrs - konkurences aizstāvība tirgos, kur tā ne īsti labi funkcionē. Kas attiecas uz uzraudzību, tad 60% no visiem konstatētajiem pārkāpumiem ir aizliegtas vienošanās. Pērnajā vasarā mēs izmeklējām lietu, kurā bija izveidots deviņu uzņēmumu kartelis, kas darbojās vairākus gadus. Tāpat Latvijā ir daudzi ļoti koncentrēti tirgi, mums ir daudz valsts uzņēmumu, un mēs rūpīgi raugāmies, kā tie uzvedas, vai netiek pārkāpta godīga konkurence. Jāteic, ka ļoti bieži šie publiskie uzņēmumi ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo stāvokli. Tāpat viena no problēmām ir tā, ka piegādātāji attiecībā uz cenu vienojas ar mazumtirgotājiem. Latvijā, tāpat kā Igaunijā, problēmas ir ar pārāk regulēto farmācijas nozari, veselības aprūpi, arī enerģētiku. Pašaik strādājam pie apdrošināšanas nozares saistībā ar OCTA. Arī Latvijā mums ir tiesības tikai sniegt rekomendācijas.

Š. Keserausks: Lietuvā Konkurences padomei ir liela nozīme kā padomdevējam. Mēs nereti valdībai un parlamentam sniedzam padomus un ieteikumus, kā neierobežot un veicināt konkurenci. Atšķirībā no Igaunijas un Latvijas, mēs esam neatkarīga iestāde. Pērn mēs sākām lietu pret Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru saistībā ar enerģētikas nozari. No šā gada mums ir tiesības publiskām iestādēm noteikt finanšu sankcijas, ja tās pārkāpj konkurences likumu. Tas ir nozīmīgs instruments, lai gan nepadara mūsu dzīvi vieglu. Jo vienai valsts iestādei vērsties pret citu… Tas nedara mūs populārus. Tas gan arī nav mūsu mērķis.

S. Ābrama: Latvijā diemžēl vairāk nekā divus gadus ilgst diskusija, lai arī mūsu Konkurences padomei piešķirtu šādas pilnvaras. Pašlaik pret to iebilst, piemēram, Lielo pilsētu asociācija.

Tātad lielākie iebildumi ir tieši no pašvaldībām?

S.Ābrama: Ne visām. Tās ir pāris lielākās pašvaldības. Lieli iebildumi ir tieši no Rīgas.

M. Otss: Jāteic, ka Igaunijā lielākās problēmas pašvaldību līmenī ir tieši atkritumu apsaimniekošanā. Taču citādi pašvaldības neraujas veidot savus uzņēmumus. Izņēmums ir Tallina, kas vienmēr bijusi samērā kreisi orientēta. Piemēram, kā anekdote minama Tallinas pašvaldības vēlme atvērt savu banku. Taču citādi pašvaldības nav uz uzņēmējdarbību orientētas. Protams, izņēmumi ir tādas tradicionālas nozares kā izglītība, veselība, sociālā aprūpe.

S.Ābrama: Mums nav principiālu iebildumu pret publiskiem uzņēmumiem, ja vien tie ievēro godīgas konkurences un neitralitātes principus. Visiem spēlētājiem ir jābūt vienādiem noteikumiem.

M. Otss: Ir gan daži izņēmumi. Piemēram, ir Eiropas regula, kas nosaka, ka pašvaldībām ir tiesības nodrošināt publiskā transporta pakalpojumus savā teritorijā. Piemēram, Igaunijā Tallina ir vienīgā pašvaldība, kurā ir pašvaldības sabiedriskais transports.

S.Ābrama: Jā, pašvaldībai ir tiesības nodrošināt publisko transportu, taču tas nenozīmē, ka tai šie pakalpojumi arī jāsniedz. Arī šajā jomā ir jābūt brīvai konkurencei, citādi monopola uzņēmums ātri vien draud būt neefektīvs.

Š. Keserausks: Regula nosaka, ka pašvaldība var nodrošināt publisko transportu, taču tas nav pienākums. Saskaņā ar Lietuvas likumiem, pašvaldībai ir jāizvērtē tirgus situācija. Ja šo pakalpojumu var sniegt tirgus dalībnieki, tad tas nav jādara pašvaldībai.

Nereti pašvaldības argumentē, ka tās veido savu uzņēmumu, lai iedzīvotājiem, īpaši attiecībā uz sensitīvākām precēm, nodrošinātu zemāku cenu. Vai tas ir labs arguments, lai pašvaldības iesaistītos biznesā?

Š.Keserausks: Tas ir ļoti pragmatisks jautājums. Ja pašvaldība saka, ka tā var nodrošināt lētāku cenu, tai tas ir jāpierāda. Turklāt ne tikai lūkojoties uz gala cenu, bet arī izmaksām. Tāpat, ja pašvaldības uzņēmums strādās ar zaudējumiem, tie tiks kompensēti no nodokļu maksātāju naudas. Arī visas iespējamās subsīdijas, lai nodrošinātu zemāku cenu, nāks no nodokļu maksātāju kabatām. Tad ir jautājums - vai šī cena par konkrēto pakalpojumu vai preci tiešām ir zemāka? Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, - ja pašvaldība iesaistās biznesā, kur sekmīgi var darboties mazie un vidējie uzņēmumi, tā šo nišu tiem lielā mērā atņem.

S.Ābrama: Tā ir Latvijas problēma, ka pašvaldību iesaiste biznesā samazina mazo un vidējo uzņēmumu vēlmi sākt savu biznesu. Jāatzīmē, ka tieši konkurence, ko nodrošina privātais bizness, patērētājiem sniedz labāku servisu un zemākas cenas. Es nekad neesmu redzējusi, ka ilgtermiņā pašvaldību monopols noturētu zemas cenas, parasti tās aug un kvalitāte krītas. Tā ir taisnība attiecībā arī uz atkritumu apsaimniekošanu. Jo nav konkurences.

Kuri būtu tie gadījumi, kad pašvaldības iesaiste biznesā ir attaisnojama? Piemēram, DB bija raksts par Vīnes pašvaldību, kurai pieder sava vīna darītava, lai gan šajā tirgū privāto spēlētāju netrūkst.

M.Otss: Manuprāt, pašvaldības var iesaistīties tādos sociālos biznesos kā izglītība, veselības un sociālā aprūpe. Piemēram, Igaunijā 90% skolu ir pašvaldībām.

Š. Keserausks: Ir viens svarīgs atskaites punkts – vai konkrēto pakalpojumu var nodrošināt privātais bizness. Ja nevar, tad to izdarīt ne tikai var, bet tas ir pašvaldības pienākums. Protams, dažādās valstīs ir dažādas tradīcijas. Ja Austrijā ir sena tradīcija, ka pašvaldībai ir vīna darītava, tad tas ir pieņemami, bet, ja pēkšņi Viļņas pašvaldība gribētu atvērt savu alus darītavu, es būtu ļoti skeptisks. Varu minēt vienu piemēru. Kāda Lietuvas pašvaldība, kurai bija savs publiskais transports, iegādājās par pašvaldības līdzekļiem automazgātuves aprīkojumu. Mēs neliedzām. Taču, kad sāka šī, par pašvaldības līdzekļiem izveidotā un ierīkotā, automazgātuve piedāvāt savus pakalpojumus brīvajā tirgū, mēs to neļāvām, jo par publiskajiem līdzekļiem aprīkotai automazgātuvei ir tādas priekšrocības, kādas nav privātajiem, un tas nav godīgi.

Latvijā viena neliela pašvaldība piedāvāja apbedīšanas pakalpojumus, jo nebija privāto pakalpojumu sniedzēju.

Š. Keserausks: Tā varētu būt, taču vienmēr pašvaldībai jāatbild uz jautājumu, vai tā izdarījusi visu, lai šādus uzņēmējus piesaistītu. Es jums varu apgalvot, ja pašvaldībai tiešām nākas ievērot visus godīgas konkurences principus, bez kādām subsīdijām, tad tās vēlme darboties biznesā ātri vien noplok.

Kā nodrošināt godīgu konkurenci tik regulētos sektoros kā farmācija, kurā ir stingrs regulējums visā Eiropā?

Š. Keserausks: Tā ir starptautiska problēma. Mēs esam snieguši savas rekomendācijas Veselības ministrijai, kā šo nozari reformēt. Vienmēr regulatoram ir jādomā, kuras lietas un kā ir iespējams izdarīt pēc konkurences principiem. Tā, piemēram, mēs esam sākuši izmeklēšanu pret Tieslietu ministriju, jo uzskatām, ka tās regulējums ierobežo konkurenci notāru vidū.

M.Otss: Manuprāt, viens no risinājumiem būtu Baltijas farmācijas tirgu harmonizācija. Piemēram, Baltijas valstīs ir vienots enerģētikas tirgus, un tas ir labi.

S.Ābrama: Daudzas lietas ir jāatrisina par nozari atbildīgajām institūcijām. Problēma ir tā, ka katra no tām raugās uz savu šauro jomu un neredz kopējo bildi no konkurences viedokļa. Līdz ar to arī Latvijas Konkurences padomei būtu jābūt tiesībām vērsties pret atbildīgajām institūcijām, kas pieņem tādus likumus, kas ierobežo konkurenci.

Vai Konkurences padomei jābūt neatkarīgai iestādei?

M.Otss: Mēs esam Tieslietu ministrijas pakļautībā, taču es uzskatu, ka mēs esam pilnībā neatkarīgi. Turklāt mūsu specifika ir tāda, ka mēs pārraugām sabiedrisko pakalpojumu regulatoru.

Š. Keserausks: Mēs esam tiesiskā ziņā pilnīgi neatkarīgi. Taču svarīgi ir tas, lai iestāde būtu arī de facto neatkarīga un nepakļauta politiskam spiedienam. Ja ir augsta politiskā kultūra, tad, iespējams, iestāde var de iure arī nebūt neatkarīga, lai gan man tas šķiet drošāk. Vissvarīgākā ir iestādes faktiskā neatkarība.

S.Ābrama: Mēs esam zem Ekonomikas ministrijas, un pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr mūs sāka respektēt. Pašlaik de facto mūsu neatkarība tiek respektēta, tomēr es uzskatu, ka jābūt arī tiesiskai neatkarībai. Tad mūs neietekmētu arī vēlēšanu rezultāti un partiju ideoloģiskie uzstādījumi.

Sarunu noslēdzot, Ernst & Young ir veicis pētījumu par uzņēmumu pievienoto vērtību to pirkšanas un iegādes (M&A) darījumos. Kā šie darījumi izskatās no konkurences viedokļa?

Š. Keserausks: Mēs esam pieredzējuši vairākus sarežģītus uzņēmumu apvienošanās gadījumus, kad apvienoties gribēja konkurenti, kas nav labi no konkurences viedokļa. Pēdējais gadījums bija Rimi un Pallink apvienošanās mēģinājums. Pērn mēs izvirzījām Rimi nosacījumu, ka tas var notikt, ja tiks atrisinātas problēmas 30 vietējos tirgos, kur apvienošanās gadījumā konkurence dramatiski pasliktinātos. Rimi apņēmās pārdot 17 veikalus, taču mēs nolēmām, ka potenciālais pircējs nav piemērots, jo nespēs nodrošināt adekvātu konkurenci. Līdz ar to mēs aizliedzām Rimi iegādāties Pallink. Tā ka mēs ļoti sekojam līdzi, lai M&A darījumi nekropļotu konkurenci.

S.Ābrama: Latvijā ir daudz augstāks slieksnis, pie kura uzņēmumiem ir jāziņo par apvienošanos – 30 miljoni eiro. Respektīvi, mēs nevēlamies traucēt tirgu. Tomēr arī mēs šim procesam uzmanīgi skatāmies līdzi, īpaši gadījumos, kad apvienojas spēcīgi kandidāti. No vienas puses, uzņēmumiem ir labs koncentrēts tirgus, no otras puses, tas paaugstina cenas. Jāteic, ka pēdējos gados tirgi kļūst koncentrētāki, aug gan cenas, gan uzņēmumu peļņa, kas pašlaik ir zināma problēma, jo liecina, ka patērētāji nav ieguvēji no šiem procesiem.