Līdz ar lielāku finansējuma piešķiršanu šogad ir būtiski uzlabojusies veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, sarukušas rindas

Veselība

Taču paveiktais ir tikai pusceļš, un finansējuma pieaugumam ir jāturpinās arī nākamajos gados, intervijā DB uzsver veselības ministre Anda Čakša.

Cik lielā mērā jūs apmierina jaunais veselības aprūpes finansēšanas likums, kas pakalpojumu pieejamību padara atkarīgu no tā, va pacients ir sociālo iemaksu veicējs vai nē? Vai tas ir optimāls risinājums?

Skatoties no ārsta pozīcijām, ideāli būtu, ja pietiktu finansējuma, lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu tiem nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja runājam par manu ministres pozīciju, tad jāteic, ka visu neatkarības laiku veselības aprūpe finansēta pēc pārpalikuma principa. Pašreizējais lēmums ir politisks kompromiss, lai beidzot sāktu veidot ilglaicīgu un stabilu veselības aprūpes finansēšanas modeli. Ļoti smagās diskusijās tika panākts – ja veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu sasaista ar sociālajām iemaksām, tad tam līdzi nāk arī papildu finansējums. Lietuvā no sociālajām iemaksām veselībai tiek novirzīti 9%, Igaunijā – 12%. Latvijā tas ir tikai 1%. Ja jūs man jautājat, vai tas mani apmierina, vai tā ir ideālā versija – nē, bet labi ir tas, ka uz šā pamata var izveidoties stabila sistēma. Līdz šim bija lielas rindas, personāls pameta medicīnu, viss turpināja griezties kā tādā spirālē, un risinājuma nebija. Šobrīd, lai arī daudzi saka, ka tas nav pareizs risinājums, tas tomēr ir solis pareizajā virzienā, tas ir tas, ko mūsu ekonomika var atļauties. Man bija ļoti svarīgi, lai minimālajā grozā ir primārā veselības aprūpe, kas arī ir panākts.

Ja kāds sociāli neapdrošināts cilvēks, kuram atteiks, piemēram, valsts apmaksātu speciālista konsultāciju, vērsīsies Satversmes tiesā, vai ir risks, ka pacientu šķirošanu atkarībā no tā, vai veiktas sociālās iemaksas, atzīs par Satversmei neatbilstošu?

Lietuvā bija šāda sūdzība, un Satversmes tiesa atzina, ka norma atbilst Satversmei. Viens no problēmjautājumiem gan ir par mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem, jo tas ir legāls nodokļu režīms. Iespējams, jādomā par šā nodokļa likmes paaugstināšanu, lai mikrouzņēmēji būtu sociāli apdrošināti un varētu saņemt pilnu veselības aprūpes pakalpojumu grozu. Kamēr tas nav izdarīts, mikrouzņēmuma nodokļa maskātāji, tāpat kā jebkurš cits sociāli neapdrošināts iedzīvotājs, kuru neapdrošina valsts, var brīvprātīgi pievienoties sistēmai. Tas ir ļoti viegli izdarāms, turklāt apdrošināšanas maksājums gadā ir daudzkārt zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā.

Tajā pašā laikā Veselības ministrijai taču nav ne jausmas, cik daudzi no neapdrošinātajiem izvēlēsies veikt šo brīvprātīgo maksājumu. Īpaši 2020. gadā, kad tie būs vairāk nekā 200 eiro gadā.

Tā ir katra individuāla izvēle, un to mēs tiešām nevaram paredzēt.

Tādējādi plānot kaut kādus budžeta ieņēmumus no šīm brīvprātīgajām iemaksām arī ir stipri pāragri?

Taisnība. Taču, ja mēs skatāmies, cik valsts atvēl viena cilvēka ārstēšanai, tad iemaksas nav pat puse no šīs summas. Es kā ārste saku, ka vēlos, lai visiem ir viss, bet mūsu ekonomikas iespējas diemžēl nav šādas.

Kā jūs vērtējat Eiropas Komisijas ziņojumā par Latviju izteiktās bažas, ka divu grozu dēļ varētu pasliktināties veselības aprūpes pieejamība?

Man nav par to bažu, jo, ja mēs nebūtu nonākuši pie šī kompromisa un papildu finansējums nebūtu nācis klāt, pieejamība kristos vēl daudz straujāk. Pašlaik gaidīšanas laiks uz daudziem pakalpojumiem ir samazinājies. Tāpat šā gada pirmajā pusē daudz mazāk māsu ir aizgājušas no darba. Tā ka papildus finansējums jau nes augļus, kas, protams, vēl nav pietiekami, taču virziens ir pareizs.

Satversmes tiesa ir nolēmusi, ka 2019. gadā ir jāpārtrauc normālais pagarinātais darba laiks. Kā būs ar cilvēkresursiem, lai spriedumu īstenotu un spētu nodrošināt visus nepieciešamos pakalpojumus pilnā apjomā?

Vispirms jāteic, ka ministrija arī vēlējās atteikties no šīs prakses, tikai sākot ar 2020. gadu. Satversmes tiesa nolēma, ka tam jānotiek jau nākamgad. Svarīgākais ir runāt nevis par 10 miljoniem eiro papildu virsstundu apmaksai, bet ir jāraugās uz visas darba algas palielināšanas grafiku, kam šogad papildus novirzīti 70 miljoni eiro. Svarīgākais ir darba algas pieaugums, nevis tikai virsstundu apmaksa, jo būtiski ir šo profesiju padarīt pievilcīgu un interesantu. Īpaši runājot par medmāsu piesaisti, svarīgākais ir adekvāta darba samaksa. Atbildot uz jautājumu, vai pietiks cilvēkresursu, atslēgas vārds ir slimnīcu kartējums, un slimnīcas pašas izrēķinās, kādiem pakalpojumiem ir atbilstošs cilvēkresursu nodrošinājums.

Par pakalpojumiem. Saeimas deputāts un Veselības apakškomisijas priekšsēdētājs Romualds Ražuks ir ierosinājis, ka sekundārajā ambulatorajā aprūpē publiskie līdzekļi būtu sadalāmi tikai publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem. Uz to jau ļoti asi noreaģēja Konkurences padome, sakot, ka no konkurences viedokļa tas būtu nepieņemami. Kāds ir ministrijas viedoklis?

Veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam neatkarīgi no tā juridiskās piederības formas ir jānodrošina pieejamība, jāiztur noteikti kvalitātes un efektivitātes kritēriji. Ir augstas intensitates terciārās programmas, kurās būs valsts monopols, piemēram, onkoloģija, sirds asinsvadi. Savukārt ambulatorie pakalpojumi tiks izkonkurēti un atdoti brīvai konkurencei. Ierobežojums ir kvalitāte un pieejamība, kā arī atbilstošs cilvēkresursu un tehnoloģiju nodrošinājums.

Ko jūs atbildētu privātā sektora bažām, ka pakalpojumu iepirkumā varētu iestrādāt tādus kritērijus, kas ir diskriminējoši privātajam sektoram?

Jāteic, ka privātais sektors ir iesaistīts darba grupā un piedalās stratēģiskā iepirkuma kritēriju izstrādē. Privātais sektors vienmēr ir bažīgs, taču mēs virzāmies uz to, lai process būtu absolūti caurspīdīgs.

Šā gada lielais papildu finansējums veselības aprūpei bija iespējams tikai tādēļ, ka Eiropas Komisija atļāva nozares vajadzībām noteikt viena procenta atkāpi no budžeta deficīta. Šī norma būs spēkā vēl tikai nākamgad. Vai jums nav bažu, kas ar finansējumu veselībai notiks 2020. gadā un turpmāk?

Man nav bažu, jo šī valdība ir pateikusi, ka veselības aprūpe ir prioritāte.

Jā, bet pēc pāris mēnešiem būs jauna Saeima un jauna valdība.

Domāju, ka šī prioritāte saglabāsies un valsts finansējums tiks atrasts.

Veselības ministrijā ir darba grupa, kas strādā pie mediķu algu paaugstināšanas grafika. Kā jums sokas? Kad mediķu algas patiešām būs vidējā alga tautsaimniecībā reiz divi?

Pēc reformu plāna to paredzēts sasniegt 2020. gadā. Pašlaik koeficients ir 1,55. Problēma ir tā, ka ir liela atšķirība starp lielāko un mazāko algu, kuru saņem mediķi. Līdz ar to primāri mūsu uzdevums ir panākt, lai koeficients divi sākotnēji tiek nodrošināts mazākajām algām.

Vai nav risks, ka recesijas laikā, krītot vidējai algai, pazemināsies arī mediķu atalgojums?

Mēs jau neesam sasējušies ar vidējo algu tautsaimniecībā, tas ir tikai kā atskaites punkts, jo, protams, Latvijas ekonomikā mediķu algas nevar būt tādas pašas kā Vācijā. Tā ka vidējā alga ir tikai atskaites punkts.

Vai korekts ir arodbiedrības šefa Valda Kera DB paustais, ka uz ārzemēm aizbrauc vairāk nekā puse absolventu?

Šim apgalvojumam es nevaru piekrist. Mēs esam palielinājuši rezidentūras vietu skaitu, kuras ne vienmēr līdz galam izdodas aizpildīt. Tā ka pašlaik absolventu aizbraukšana noteikti ir samazinājusies.

Kāda ir situācija ar māsām?

Māsas ļoti daudz brauc uz Skandināviju, kur strādā sociālajā aprūpē. Tomēr mūsu pirmais atalgojuma palielinājums ir apstādinājis māsu aizplūšanu no slimnīcām. Algu paaugstināšana ir jāturpina, lai māsas ne tikai neietu prom, bet arī atgrieztos profesijā.

Par e-veselību. Vai bija pareizi to ieviest, ņemot vērā, ka sistēmā tik daudz kas bija novecojis? Varbūt vajadzēja to vispirms pilnveidot un tikai tad dot lietošanai?

Ja sākotnēji ārsti protestēja pret e-veselības principu kā tādu, tad tagad, kad ir to izmēģinājuši, saka: ir ērti, tikai izdariet visu līdz galam, lai sistēma strādā. Tā ir principiāla attieksmes maiņa. 2017. gadā, sistēmu testējot, daudzas problēmas objektīvi konstatēt nevarēja, tās varēja identificēt tikai tad, kad sistēmu sāka lietot. Sistēma strādās, mēs to pilnveidosim, taču jāuzsver: tiešām daudzas nebūšanas varēja konstatēt tikai tad, kad sistēmu sāka lietot. Protams, populistiski man būtu bijis vieglāk izmest miskastē e-veselību un 30 miljonus eiro un pateikt, ka tādu draņķi es vēl neesmu redzējusi. Taču es izvēlējos grūtāku, bet valstiski atbildīgāku ceļu – atrisināt esošās problēmas. Turklāt jāteic, ka tie, kas ar sistēmu strādā, ir apmierināti, ja vien nav palēninājumu un «uzkāršanās».

Sistēmas izstrādātāji apgalvo, ka ir piegādājuši produktu, kas atbilst visām tehniskajā specifikācijā izvirzītajām prasībām. To nenoliedz arī Nacionālais veselības dienests kā pasūtītājs. Tas nozīmē, ka prasības neietvēra uzdevumu tikt galā ar lielu datu apjomu?

Es pieņemu, ka tehniskās specifikācijas izstrādātāji visus sistēmas smalkumus arī nevarēja paredzēt. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka visa procesa vadība nebija laba.

Jautājums par pieejamību. Pacientiem ir sajūta, ka papildu nauda piešķirta, rindām nav jābūt. Kad praksē ar tām konfrontējas, tad ir liela neapmierinātība.

Mans mīļākais piemērs ir par kataraktas operācijām Biķernieku klīnikā, kur rindas vēl pirms gada bija 5000 dienas, pašlaik tās ir 500 dienas. Tomēr cilvēkiem tāpat šķiet, ka ir garas rindas, jo jāgaida vairāk nekā gads. Tomēr rindas samazinājums ir desmitkārtīgs. Virziens rindu samazināšanai ir pareizs, bet nedrīkstam apstāties. 113 miljoni eiro ir novirzīti rindu mazināšanai, un ambulatorajā aprūpē tās ir samazinājušās par 40%. Dažiem pakalpojumiem to jūt vairāk, dažiem mazāk. Šā mēneša laikā Nacionālā veselības dienesta mājas lapā būs pieejama moderna uzlabota vietne rindapiearsta.lv, kur katrs varēs redzēt, kurā iestādē uz kādiem pakalpojumiem cik garas ir rindas. Jāteic, ka visgarākās rindas ir pēc tiem pakalpojumiem, kur ir jūtams mediķu trūkums, – psihiatrija, kataraktas operācijas, specifiski kardioloģiski izmeklējumi.

Vai valsts rīcībā ir kādi instrumenti, lai medikamentu cenas padarītu pacientiem draudzīgākas?

Mūsu inicatīva attiecībā uz kompensējamiem medikamentiem ir, ka konkrētajā zāļu grupā dārgākais medikaments var būt ne dārgāks kā 100% no references cenas (lētākais medikaments, kuru valsts kompensē 100% – red.). Tas būtiski mazinātu cenu. Latvijā ir vieni no lētākajiem kompensējamajiem medikamentiem, tādēļ dārgāki ir bezrecepšu medikamenti.