Biznesa vieta Puķu dobē stāda kartupeļus, baro mazpilsētu ar mākslu, provocē vietējos iedzīvotājus, raksta par cūku bērēm, atgriež Latvijā mājas alus darīšanas tradīcijas, organizē Āboļošanas festivālus, māca atjaunot koka ēkas

Šie ir tikai daži no raksturojošiem virzieniem, kuros starpnozaru mākslas grupa Serde no Aizputes 16 gadu laikā sevi pieteikusi. Kopš darbības sākuma 2002. gadā starpnozaru mākslas grupa Serde spējusi mazpilsētai piesaistīt aptuveni pusmiljonu eiro. Tas ir finansējums, kas iegūts projektu īstenošanai. Šai summai klāt būtu jāskaita nauda, ko Latvijas un ārvalstu mākslinieki un amatnieki izdod, vasarā dzīvojot rezidenču centrā.

Ja Serde taptu šodien, tad vietai, visticamāk, tiktu piešķirts nosaukums kopstrādes telpa. 2002. gadā kopstrādes telpu jēdziens vēl bija nākotnes lieta, tāpēc Signe un Uģis Puceni Serdē notiekošo cilvēku pulcēšanu nosauca par rezidenci. Vēl vietai piestāvētu nosaukums radošais kvartāls, jo Serdes saimnieki parāda virzienu un dod iespēju satikties gan profesionāļiem, gan ar mākslu un kultūru nesaistītiem cilvēkiem. Jau 16 gadus ik vasaru Serde atdzīvina mazpilsētu un rada notikumus, kas atbalsojas un rod turpinājumu citu idejās.

Dzīvesveidu sakausē ar biznesu

«Bijām pionieri šajā nozarē. Rezidences Latvijā tolaik bija trīs, četras,» atceras S. Pucena. U. Pucens Serdes virzienu raksturo kā mūsdienu mākslas, kultūras, dažādu aktivitāšu, dzīvesveida un biznesa sakausējumu. «Viss saaudzis kopā,» īsi raksturo U. Pucens.

Ja Pucenu ģimene dzird par sevi sakām «trakie mākslinieki», tad skaidrs, ka formāts, kādā rezidences viesi ir izteikušies, ir bijis vairāk domāts profesionāļiem, nevis vietējiem iedzīvotājiem. Tautai saprotamākie ir praktiskie pasākumi, kuriem ir taustāms rezultāts, piemēram, Āboļošana. Šajā pasākumā goda vietā ir āboli ‒ pasākuma dalībnieki var ierasties ar saviem ābolu maisiem un izspiest sulu iespaidīga izmēra suluspiedē. Šajā laikā notiek arī amatnieku gadatirgus, un šāds formāts piesaista iedzīvotāju uzmanību.

Par iesākto darbu turpināšanu U. Pucenas saka: «Entuziasma vietā ir iestājusies darba duna.» Dzīvesbiedre S. Pucena atzīst, ka jaunības entuziasms ļāvis izvēlēties Serdes ēku, kas ir kultūras nozīmes būve. «Ja tagad man parādītu tādu māju, kāda tā bija toreiz, es ar savu šodienas pieredzi droši vien neķertos klāt,» secina S. Pucena.

Izjauc konkurenci

Nauda daudzajiem pasākumiem tiek iegūta, piedaloties projektu konkursos.

Pirmajā projektā iegūti 200 lati. Ar šo naudu izdevies nomainīt dakstiņu jumtu, kas šodien izklausās neticami augsto būvniecības darbu izmaksu dēļ. Toreiz ideja bija vienkārši īstenojama, salīdzinot ar šodienas prasībām, – sanākuši kopā domubiedri un paveikuši.

«Toreiz bija citi laiki. Latvijā strauji ienāca Eiropas Savienības fondu nauda un radās ilūzija, ka nevalstiskie nodibinājumi un biedrības varēs vieglāk to saņemt. Izrādījās, ka viss ir citādi, it sevišķi, ja nauda nepieciešama kultūras mantojumam. Nauda pārsvarā aiziet pilīm un muižām. Kad sākām, bija gaidas un cerības, ka cilvēki būs aktīvāki. Pēdējos gadus it sevišķi ir sajūta, ka biedrību dibināšana kļuvusi par pašvaldības iestāžu biznesu.» Pie līdzīgiem secinājumiem nonākusi arī S. Pucena: «Domāju, ka valsts un pašvaldības, dibinot biedrības, ir samaitājušas biedrību ideju. Veidojas nevienlīdzīga konkurence, jo valsts un pašvaldību biedrības un nodibinājumi strādā ar garantētiem resursiem. Tā ir katastrofa un biedrības ideju degradācija.» Valsts un pašvaldību biedrības savairojušās tādā apjomā, ka projektu konkursos būtu nepieciešams norādīt, kuros konkursos finansējumu var iegūt tikai ne pašvaldības biedrības. Nav jau slikti, ka pašvaldības bibliotēka izveido atbalsta biedrību, taču tās pamatfunkcijas ir spējīga nodrošināt bez projektu naudas. Tāda biedrība kā Serde bez līdzfinansējuma nevar nodrošināt savu mērķu sasniegšanu. Pašvaldības gājušas soli uz priekšu arī rezidenču izveidošanā. «Viņi ir sapratuši, ka vecā mājā var ielikt rezidenci. Šo insfrastruktūru vajadzētu dot neatkarīgam interesentam, bet pārsvarā īres tiesības iegūst pašvaldības nodibinājums,» uz problēmu norāda U. Pucens. Konkurences trūkums – šādi Pucenu ģimene raksturo Latvijas galveno problēmu savā nozarē.

Iet citā virzienā

«Pret vēju jau neskriesi, tāpēc mēs mierīgi to uztveram un ejam citā virzienā. Nu jau Latviju ir pārņēmusi darbnīcu sērga, bet mēs bijām vieni no pirmajiem, un mums toreiz pat prasīja atļauju izmantot mūsu formātu,» skaidro biedrības dibinātājs U. Pucens. «Organizējam paraugdemonstrējumus, darbnīcas, izglītojošas nodarbības cilvēkiem, kuriem interesē kultūrvēsturiskais mantojums, piemēram, kā salabot vecu koka loga rāmi,» darbības virzienu ieskicē S. Pucena.

Pārliecība, ka sabiedriskā organizācija ir veids, kā rosināt iedzīvotājus aizdomāties un aizvest līdz izmaiņām, abiem Serdes dibinātājiem nav zudusi. Kā piemēru Pucenu ģimene min kandžas tecināšanas darbnīcas 2007. gadā, kas likušas iekustēties nozarei. Mājās gatavots stiprais alkohols vairs nav riska zonas bizness. Mājražotāji to drīkst un var attīstīt līdz legālai saimnieciskai darbībai. Citādi tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem. Toreiz Puceni piedzīvojuši arī policijas ierašanos, tā interesējusies par kandžas aparātiem.

Par projektu Točka, kurā pētītas brandava gatavošanas tradīcijas, Serde saņēma Lielo folkloras gada balvu 2007 nominācijā Tradicionālās kultūras mantojumā balstīta jaunrade.

«Šajā laikā sākās diskusija, vai drīkst spirtoto dzērienu gatavot mājās,» uzmanību uz jautājumu, ko palīdzēja aktualizēt Serde, vērš U. Pucens. Savs stāsts Pucenu ģimenei ir arī par mājas alus gatavošanu. Pirmajās alus gatavošanas darbnīcās piedalījušies ap desmit dalībnieku. Tagad ar vienu darbnīcu vasarā nepietiktu, lai visiem varētu nodrošināt vietu, jo dalībnieku sarodas ap simts. Piemēram, popularitāti ieguvušais alus zīmola Labietis brūvētājs pirmo pieredzi par alus gatavošanu mājas apstākļos guvis tieši Aizputē pie Serdes saimniekiem. «Tā tas sākas – ar interesi par mājas alu. Tad nāk saprašana, ka pašgatavotais garšo labāk nekā rūpnīcā gatavotais. Nākamais solis ir industrijas izveidošanās, jo mājas alus brūvētāji sprādzienveidīgi attīstās par milzīgu biznesu,» norāda U. Pucens.

Kā radošums rodas

«Var aiziet, bet var arī iesprūst,» par idejas attīstīšanos līdz uzņēmējdarbībai saka U. Pucens. Dzīvesbiedre piebilst, ka tieši tāpēc ir labi, ka ir Serde, kur testēt paraugdemonstrējumus un saprast, kā ideja var attīstīties. Serdes dibinātājs atzīst, ka daudzu ideju apstiprinājumu aizguvis no saviem amerikāņu draugiem. «Tur strādā ļoti radoši cilvēki. Tur, atšķirībā no slinkajiem eiropiešiem, strādā radoši cilvēki, kuri prot darboties ar rokām. Domāju, ka amerikāņiem ir saglabājies jaunatklājēja, pioniera gars. Viņiem ir apziņa, ka jāvar pašiem. Turklāt Amerikā nav tik masīvs sociālais nodrošinājums kā Eiropā, tādēļ iedzīvotāji ir spiesti vairāk paši domāt par sevi. Eiropā cilvēki ir izlaidušies,» novērojis U. Pucens. Dzīvesbiedri uzskata, ka pārlieku lielās sociālās garantijas degradē cilvēkus un viņu radošumu. Ierobežotu resursu apstākļos cilvēki attīsta savu radošumu un izgatavo ikdienā nepieciešamo no materiāliem, kas ir pa rokai. Augsta komforta apstākļi ietekmē cilvēka psihi, un viņiem zūd prasme strādāt ar rokām. Tas atstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka mentālo veselību, skaidro S. Pucena.