Īres tirgus Viens no lielākajiem šķēršļiem, kas kavē darbaspēkam no reģioniem pārcelties uz Rīgu un liek doties emigrācijā, ir mājokļu ierobežotā pieejamība galvaspilsētā

Īres dzīvokļi gan ir pieejami, taču to cenas nav pa kabatai lielākajai daļai no laukiem iebraukušajiem. Tiesa, Rīgā ir augstākā vidējā mēnešalga valstī – šā gada martā tā bija 1119 eiro bruto. Taču ne visi Rīgā strādājošie šādu algu saņem. Piemēram, daudzajos Rīgas lielveikalos, kā arī viesmīlības nozarē strādājošie saņem ievērojami mazāk. Līdz ar to dzīvokļu pieejamība ir akūts jautājums gana daudziem. Kā liecina Arco Real Estate dati, lētākais piedāvājums īres tirgū, ja runā par, piemēram, divistabu dzīvokli, ir sliktā stāvoklī esošs dzīvoklis mikrorajonā. Tā īres maksa ir no 200 līdz 250 eiro mēnesī. Savukārt īres maksa vidējā stavoklī esošiem divistabu dzīvokļiem mikrorajonos ir no 200 līdz 400 eiro. Arco Real Estate īres nodaļas vadītājs Dzintars Bērziņš skaidro, ka dzīvoklis sliktā stāvoklī ir tāds, kurā remonts nav bijis 20 gadu, ir malkas apkure un, iespējams, tualete ir kopēja vairākiem dzīvokļiem. Tā kā teorētiski par 200 eiro mēnesī Rīgā dzīvokli var noīrēt. Tas, kādā tas ir stāvoklī, jau ir cits jautājums.

Aktuāli īres nami

Dz. Bērziņš stāsta, ka aktivitāte īres tirgū, salīdzinot ar pērno gadu, ir lielāka, savukārt cenas vidējās klases dzīvokļiem ir samazinājušās, kamēr luksusa klases apartamentu piedāvājumā trūkst. «Pieprasījumu pēc īres dzīvokļiem galvenokārt nodrošina ārzemju studenti, kā arī starptautisko bruņoto spēku karavīri, kuri Latvijā uzturas militāro mācību iet- varos. Liela daļa no klientiem dzīvokļus plāno sākt īrēt no augusta vai septembra. Rīgas mikrorajonos augstākās klases vienistabas dzīvokļi pieejami par 350 eiro mēnesī, kamēr četristabu – par 750 eiro. Par 250–400 eiro mēnesī var noīrēt vidējas kvalitātes divistabu dzīvokli vai nedaudz sliktākas kvalitātes četristabas dzīvokli. Dzīvokļa īres maksa par kvadrātmetru ir, sākot no pieciem eiro, bet ekskluzīvajiem dzīvokļiem tā var sa- sniegt pat 20 eiro par kvadrātmetru,» klāsta Dz. Bērziņš. Savukārt Latio nekustamā īpašuma tirgus pārskatā teikts: «Īres tirgus aktivitāte Rīgā 2017. gada 4. ceturksnī un gadā kopumā bija samērā augsta. Pieprasījums ir izteiktāks ekonomiskajā segmentā. Īrnieku interese galvenokārt ir pēc kvalitatīvi izremontētiem tipveida dzīvokļiem populārākajās apkaimēs. Tipiskā īres maksa pieprasītākajiem sērijveida dzīvokļiem ir 200–300 eiro mēnesī, noteiktos segmentos tā var būt nedaudz augstāka. Jaunajos daudzdzīvokļu namu projektos mikrorajonos atkarībā no atrašanās vietas un platības īres maksa ir 350–600 eiro mēnesī. Šobrīd klienti bieži izvēlas kvalitatīvāku, bet mazāku dzīvokli, nekā lielākas platības mājokli ar mazāk vērtīgu remontu. Arvien aktuālāki kļūst īres namu piedāvājumi – 20 līdz 30 m2 lieli, pilnībā nokomplektēti dzīvokļi ar īres maksu no 220 līdz 350 eiro mēnesī.»

Vai jābūvē pašvaldībai?

DB aptaujātie nekustamo īpašumu attīstītāji teic, ka ekonomiskās klases dzīvokļu segmentā notiek aktīva attīstība, un nav tā, ka attīstītājus interesētu būvēt tikai premium klases dzīvokļus. Tieši tāpēc gan nekustamo īpašumu attīstītāja Bonava Latvija valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš, gan YIT valdes priekšsēdētājs Andris Božē uzskata, ka Rīgā, kur tirgus ir aktīvs, pašvaldībai nevajadzētu iesaistīties īres namu būvniecībā, izņemot, protams, sociālās mājas, kuru celtniecība ir pašvaldības primārā funkcija. Citās domās gan ir Rīgas domes Īpašuma komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs, kurš teic, ka varētu rosināt diskusiju par to, ka pašvaldība varētu celt savus īres namus to speciālistu piesaistei, kuru galvaspilsētā trūkst. Turklāt īres cenas šajos pašvaldības īres namos būtu zem tirgus cenas.

Pret to kategoriski iebilst gan M. Kļaviņš, gan A. Božē, norādot, ka tas nebūtu godīgi, ja vienai nelielai daļai iedzīvotāju īres maksu subsidētu visi pašvaldības nodokļu maksātāji. Un tas, protams, ir neatbildams jautājums, kāpēc 90% īrnieku jāmaksā pilna tirgus īres cena, taču 10% to subsidētu. Par šādu ideju piesardzīga ir arī Konkurences padome. Tās priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama teic: «Iestāde kopumā neiebilst pret to, ka pašvaldības, veicot sociālo funkciju vai novēršot tirgus nepilnību, būvē savus īres namus. Vienlaikus ir būtiski, ka mērķu izpildē maksimāli ir iesaistīts privātais sektors, tādējādi izvairoties nepamatoti paplašināt pašvaldību kapitālsabiedrības darbību loku. Tāpat nebūtu pieņemami, ja pašvaldībai, būvējot savus īres namus, vienlaikus ar administratīviem līdzekļiem tiktu kavēta privāta iniciatīva attiecībā uz mājokļu celtniecību. Tāpat Konkurences padome aicina kritiski vērtēt pašvaldību argumentus par to kapitālsabiedrību piedāvātajām zemākajām cenām. Kapitālsabiedrību darbība var tikt daļēji segta no publiskās personas budžeta, kas tiek veidots no iedzīvotāju maksātajiem nodokļiem. Pēc būtības tas nozīmē – iedzīvotāji par pakalpojumu var pat pārmaksāt. Attiecīgi arī izīrēšanai zem tirgus cenas, ja tiek izvēlēts šāds risinājums, būtu nepieciešams īpašs pamatojums, kas būtu saistāms ar noteiktas iedzīvotāju grupas vajadzībām un pašvaldībai būtiskām interesēm.»

Jaunais īres likums

Pilsētpētnieks Viesturs Celmiņš, domājot par ekonomiskās klases īres dzīvokļu pieejamību, teic, ka viens no variantiem būtu pašvaldībai ar nekustamā īpašuma attīstītājiem veidot publiskās privātās partnerības projektus (PPP), kur pašvaldība, piemēram, piedalās ar savu zemi, savukārt attīstītāji būvē tieši šā segmenta dzīvokļus. O. Burovs gan pret to ir skeptisks, jo PPP palielina pašvaldības ilgtermiņa parādsaistības, kas esot neizdevīgākas nekā kredīts, kuru pašvaldība ņemtu īres namu būvniecībai. Savukārt M. Kļaviņš un A. Božē teorētiski šādu iespēju nenoliedz, gan uzsverot, ka pašreizējais normatīvais regulējums vēl ir ļoti nepilnīgs, turklāt pagaidām Latvijā trūkst veiksmīgu PPP piemēru un prakses. Tajā pašā laikā Rīgas pašvaldībai ir iespējas ietekmēt īres dzīvokļu cenas to pazemināšanās virzienā. M. Kļaviņš teic, ka viens šāds instruments būtu samazināts infrastruktūras maksājums attīstītājam, ja tas ir veicis investīcijas šajā infrastruktūrā. M. Kļaviņš teic, ka jaunuzcelto dzīvokļu cenas, tostarp īres maksas, ietekmē ne tikai būvniecības izmaksas, bet arī infrastruktūras, piemēram, ūdens apgādes, kanalizācijas, elektrības pieslēguma izmaksas. Līdz ar to, ja pašvaldība samazinātu infrastruktūras maksājumu, pazeminātos arī dzīvokļu cenas. Gan M. Kļaviņš, gan A. Božē uzsver, ka īres tirgus aktivizāciju un cenu stabilizāciju noteikti veicinās jaunais Īres likums, kas ļaus īrnieku izlikt no dzīvokļa, ja beidzies īres līgumā noteiktais termiņš, bezstrīdus kārtībā pāris nedēļu laikā. Pašlaik šāda tiesāšanās var ilgt pat vairāk nekā gadu. Tā kā jaunā kārtība mazina izīrētāja risku, tad M. Kļaviņš prognozē, ka īres cenas varētu nepieaugt. Tāpat viņš domā, ka līdz ar jauno likumu īres tirgū varētu parādīties tā sauktie institucionālie investori tieši ekonomiskās klases segmentā – dažādi pensiju fondi un apdrošināšanas kompānijas. Rezumējot jāteic, ka galvaspilsētas īres tirgū lētākā īres maksa mēnesī ir, sākot no 200 eiro, un, kā apgalvo nekustamā īpašuma attīstītāji, īres tirgus ir gana aktīvs, un ekonomiskās klases dzīvokļu būvniecība noteikti turpināsies un attīstīsies.