Azartspēļu nozare «Nav īsti tādu normālu, loģisku pamatojumu, kāpēc Rīgas centrā nevar, bet, teiksim, Purvciemā un Pļavniekos var. Vai arī otrādi,» par Rīgas pašvaldības lēmumu galvaspilsētas vēsturiskajā centrā aizliegt 42 azartspēļu zāles pauž Latvijas Spēļu biznesa asociācijas valdes loceklis Andis Jacino. Nozares iedzīšana nelegālajā zonā ir asociācijas uzņēmēju lielākās bažas

Ko nozarei nozīmē Rīgas pašvaldības lēmums Rīgas vēsturiskajā centrā aizliegt 42 azartspēļu zāles?

Šajā jautājumā ir jāskatās ne tikai uz to, ko tas nozīmē nozarei, bet ko tas kopumā nozīmē gan pašvaldībai un valstij, gan arī jebkurai uzņēmējdarbībai pēc būtības.

Pirmkārt, tas nozīmē, ka kārtējo reizi – un tas nav attiecināms tikai uz azartspēļu nozari, bet arī praktiski uz jebkuru citu nozari, it sevišķi, piemēram, uz restorānu biznesu, tirdzniecību un pat nekustamo īpašumu attīstīšanu – pašvaldībai un uzņēmējiem ir bijis atšķirīgs viedoklis, kā tiek piemēroti normatīvie akti un kāda ir pašvaldības lēmumu ietekme. Rīga mums visiem ir viena, un mēs visi esam ieinteresēti, lai tā attīstītos. Bet diemžēl šādi lēmumi principā nozīmē, ka jebkurai nozarei ir jārēķinās, ka ar politiskiem lēmumiem uzņēmējdarbība subjektīvi tiek un tiks ietekmēta. Pirms šo lēmumu pieņemšanas faktiski no pašvaldības puses nebija dialoga ar nozari. Tomēr jebkurā gadījumā mēs turpināsim uzturēt konstruktīvu dialogu ar pašvaldību, lai mēs kopīgi nākotnē novērstu jebkuras bažas, kuras pašvaldībai ir, šādu lēmumu pamatā. Un it īpaši, pievērošot uzmanību drošības aspektiem.

Otrkārt, šādam pašvaldības lēmumam ir būtiska ietekme uz valsts budžetu, un tas skar ne tikai Rīgas, bet visas Latvijas iedzīvotājus. Ja Rīgā tiek aizvērta viena ceturtā daļa no visām spēļu zālēm, valstij tas nozīmē robu budžetā apmēram piecu miljonu eiro apmērā, ja ieskaita gan azartspēļu nodokli, gan nodevas par spēļu zālēm. Ja šķiet, ka pieci miljoni eiro ir maza summa, tad varam paskatīties uz to, cik valsts budžetā jau ilgstoši pietrūkst pensionāriem, mediķiem, skolotājiem. Tās ir arī kādas 200 zaudētas labi apmaksātas darbavietas.

Treškārt. Kā tas viss izskatās no likuma viedokļa? Līdz 2016. gadam bija vēlme ierobežot azartspēles un pašvaldībām bija tiesības noteikt teritorijas, kur tās nedrīkst organizēt. 16 pašvaldības šādu likuma normu izmantoja un, piemēram, Salaspils noteica, ka organizēšana var notikt Daugavpils šosejas labajā pusē, kur nekā nav. Ogrē noteica, ka azartspēles var organizēt pašvaldības teritorijā, ne tuvāk kā 500 metru no pēdējās dzīvojamās mājas, kas nozīmē, ka tās varēja atrasties kaut kur Zilajos kalnos. Vēlāk likumdevējs šo normu atcēla un vietā ielika juridiski atklātu jēdzienu, ka azartspēles ir aizliegts rīkot tur, kur tās rada būtisku iedzīvotāju interešu aizskārumu, bet, kas tad ir šis «būtiskais interešu aizskārums», tas joprojām ir atklāts jautājums tajās tiesvedībās, kas notiek. Šajā jautājumā joprojām notiek lieli strīdi, jo pašvaldības piesauc gan vēsturiskā centra, gan UNESCO mantojuma teritorijas. Vēlāk saistošajos noteikumos Rīgas dome pieņēma, ka azartspēļu organizēšanas vietas aizliegts ierīkot vēsturiskajā centrā, izņemot četru un piecu zvaigžņu viesnīcās. Ar šo vārdu «ierīkot» mēs uzskatījām, ka tas attiecas uz nākotni, nevis uz jau esošajām spēļu zālēm, tāpēc arī nepārsūdzējām šos noteikumus ne pašvaldību lietu ministram, ne arī vērsāmies Satversmes tiesā. Pagāja 10 gadi, Augstākā tiesa attapās, ka šādi noteikumi darbojas un tie ir jāpiemēro, un deva norādījumu Rīgas domei, kas to izmantoja, tāpēc arī tika aizliegtas 42 azartspēļu organizēšanas vietas.

Citās Latvijas pilsētās arī kas tāds notiek?

Nē, principā šādu saistošo noteikumu citās pilsētās nav, bet arī tās lielākoties šādas atļaujas neizsniedz. Var teikt, ka jau apmēram desmit gadus azartspēļu organizēšanas vietas un spēļu zāļu skaits Latvijā principā nav mainījies – ap 300 spēļu zālēm un 8000 spēļu automātiem salīdzinājumā ar 2006. gadu, kad azartspēļu organizēšanas vietu skaits turējās virs 600, bet tad pieņēma likuma grozījumus, kas aizliedza spēļu automātus turēt kafejnīcās un bāros. Pēc tam sekoja krīze, lielais iekārtu un vietu skaita kritums faktiski notika krīzes ietekmē, kad tirgus nokritās par 50%.

Vai azartspēļu rīkotāji ir gatavi ar Rīgas pašvaldību tiesāties Eiropas līmenī?

Mēs respektējam pašvaldības tiesības šādus lēmumus pieņemt, pat ja tie ir politiski un formāli tiek aizbildināti ar sabiedrības interesēm. Un ja starp nozari un pašvaldību viedokļi atšķiras, tad demokrātiskā valstī domstarpības tiek izšķirtas tiesā visās iespējamās instancēs. Tiesvedības šobrīd norit. Kuram būs taisnība, to rādīs laiks. Skaidrs arī, ka no abām pusēm instanču tiesas spriedumi tiks pārsūdzēti nākamajās instancēs, tai skaitā, iespējams, arī Satversmes tiesā un Eiropas tiesā, un tas būs ilgs un ļoti, ļoti dārgs process kopumā. Jāsaprot arī, ka pašvaldības tiesvedības izmaksas sedz Rīgas iedzīvotāji, savukārt, pašvaldībai zaudējot, mēs varēsim skaidri redzēt, kāds no tā visa ir bijis ieguvums sabiedrībai un kāds politiķiem īstermiņā pirms vēlēšanām

Ko jūs varētu teikt deputātiem, kuri apgalvo, ka vairums rīdzinieku ir pret azartspēļu zālēm?

Mēs apzināmies, ka azartspēles ir sabiedrībai jūtīgs jautājums. Savukārt pašvaldības pusei pirms vēlēšanām ir ļoti ērti šādu argumentu lietot. Un tieši šādu lēmumu dēļ nozare ir plānojusi uzsākt dialogu ar sabiedrību, lai skaidrotu un veicinātu izpratni par to, kas ir legālas azartspēles. Legālas azartspēles nozīmē ļoti stingri regulētu izklaides pakalpojumu. Turklāt mēs šādās publiskās diskusijās nevaram ignorēt to daļu sabiedrības, kurai, azartspēles spēlējot, neizraisās nekādas negācijas.

Piemēram, 2016. gadā veiktā SKDS aptauja liecina, ka 84% nav spēlējuši azartspēles vispār, un šis skaits arī pēdējos gados nav būtiski mainījies. Uz jautājumu «vai azartspēles rada problēmas ģimenē?» 87% Latvijā aptaujāto atbild noliedzoši, un tikai 3% respondentu apgalvo, ka azartspēles ļoti negatīvi ietekmē viņu ģimeni. Vai šajā gadījumā mēs varam runāt, ka lielākais vairums ir pret azartspēlēm? Arī, ja paskatās aptaujas, kuras tiek veiktas pirms vēlēšanām par tēmām, kas satrauc iedzīvotājus, azartspēles ir saraksta pašā apakšgalā (kādi 0,1 – 0,2%). Tātad, no iedzīvotāju viedokļa, šis nav prioritāri risināms jautājums, salīdzinot ar vietām bērnudārzos vai noasfaltētām ielām.

Vai jums ir kas piebilstams par «divkosīgu» attieksmi pret nozari, proti, ka valsts likums ļauj nozarei darboties, bet pašvaldības deputāti to liedz?

Es jau minēju šo atklāto juridisko jēdzienu, kas ir ielikts likumā un rada lielas neskaidrības. Šobrīd pašvaldībām ir šādas tiesības, un tas nozīmē, ka valsts pārdod uzņēmējam licenci, uzņēmējs rada uzņēmumu, kuram statūtkapitāls ir 1 400 000 eiro, kas nepieciešami, lai viņš vispār uz šo licenci varētu pretendēt. Uzņēmējs nopērk licenci par 400 000 eiro un vēršas pie pašvaldības ar lūgumu izsniegt piekrišanas atļauju. Tā to neizsniedz, un neizsniedz arī visas pārējās 119 pašvaldības. Tad licence par 400 000 eiro uzņēmējam kļūst par zaudējumu, jo tā ir bezvērtīga un faktiski tiek uzdāvināta valsts budžetam. Šeit jau pamatā ir ielikta nevienlīdzība un kaut kāds netaisnīgums pret vienu vai otru pusi, neskaidrība, kuru rada šis te atklātais juridiskais jēdziens. Arī regulējums – no vienas puses kaut ko regulē valsts, no otras – pašvaldības, nodokļi arī sadalās – lielākā daļa aiziet valstij, daļa pašvaldībai. Pašvaldības ar šo sadalījumu nav apmierinātas, valsts arī negrasās atdod savu daļu no azartspēļu nodokļiem, un tad pa vidu tam visam ir uzņēmējs, kam tādā vidē ir jāspēj nodrošināt kvalitatīvu un drošu izklaides pakalpojumu. Arī Eiropā ir bijuši tādi precedenti. Ir Eiropas tiesas spriedumi, kuri norāda uz to, ka pašvaldībām ir dota neierobežota vara, un spriež, ka tā tas nedrīkst būt. Protams, pašvaldībām ir jāievēro savas iedzīvotāju intereses, par to runā arī pašvaldību harta, bet likumā tam visam ir jābūt noteiktam.

Kur un kad tika izveidota senākā Rīgas azartspēļu zāle, kazino?

Pirmās Latvijas laikā tas notika ap divdesmitajiem gadiem. Bija lielas peripetijas – gan atļāva, gan aizliedza, arī likumdevējs iestājās, ka tas nav tikumīgi un ir kaitīgi. Brīvās Latvijas laikā lielākoties azartspēles bija aizliegtas. Rīgā un Jūrmalā bija gan kazino, gan hipodromi, kuriem atļaujas noturējās vien pāris mēnešu. Otrās Latvijas laikā pirmais kazino izveidojās 1990. gadā Vecrīgā, vietā, kur atradās kino Komjaunietis. Tikai pēc tam radās spēļu zāles.

Tagad tiek teikts, ka spēļu zāles neiederas Rīgas vēsturiskajā centrā. Bet ir dzirdēts arguments, ka azartspēļu zāles Rīgas centrā vairāk apmeklē tūristi. Ja tās pārceltu uz pilsētas guļamrajoniem, tad deputāti vietējos iedzīvotājus pakļautu lielākam riskam, un patiesībā tās nav rūpes par iedzīvotājiem. Kā vērtējat šādus apgalvojumus?

Azartspēles ir ļoti stingi regulēta izklaide. Gan vēsturiskajā centrā, gan cilvēkiem, kas dzīvo mikrorajonos, būtu jādod iespēja izmanto šādu izklaidi, ja viņus tas interesē. Ierobežot to šādā veidā, manuprāt, nebūtu īsti korekti. Nav īsti tādu normālu, loģisku pamatojumu, kāpēc Rīgas centrā nevar, bet, teiksim, Purv- ciemā un Pļavniekos var. Vai arī otrādi. Azartspēļu un izložu likuma 41. panta otrajā daļā jau ir skaidri un gaiši atrunāts, kurās vietās azartspēles nedrīkst organizēt. Tās ir skolas, baznīcas, bērnudārzi, veikali (ja nav atsevišķas ieejas) un vēl citas, kur nedrīkst. Līdz ar to, ja mēs šos likumus ievērojam, kas arī tiek darīts, nekāda azartspēļu ekspansija nenotiks. Latvijā tirgus ir piesātināts, te kādam kaut ko jaunu uzsākt ir ļoti sarežģīti un nevar prognozēt, cik tas būs rentabli. Visās pilsētās centrs (vai vecpilsēta) ir tā vieta, kur cilvēki iet atpūsties un izklaidēties, tur ir bāri, restorāni un citas izklaides vietas.

Turklāt Rīgas centrā ir gan novērošanas kameras, gan arī intensīvāka likumsargu klātbūtne, kas rada atbilstošu sabiedrisko kārtību un drošību. Drīzāk lai kazino un spēļu zāles vairāk ir koncentrētas šajās vietās, nevis rajonos, kur cilvēki dzīvo un nakšņo. Šeit arī tiek runāts par Rīgas vēsturisko centru, tā ir milzīga teritorija, tādēļ par kādu kaitējumu tās iedzīvotājiem tiek runāts?

Kā azartspēļu nozare pielāgojusies nodokļu paaugstināšanai?

Nozares uzņēmumi ir samazinājuši izdevumus. Būtiskākais ir iedzīvotāju ienākumu nodoklis, kas no jauna ieviests laimestiem, un ir redzams, ka ir ievērojams laimestu kritums, salīdzinot šī un pagājušā gada pirmos ceturkšņus. Cilvēki, acīmredzot, vairāk domā un mazāk spēlē. Arī tas, ko mēs esam dzirdējuši no saviem biedriem, it īpaši tiem, kas darbojas interneta vidē, ka spēlētāji sāk emigrēt uz nelegālajām, Latvijā nelicencētajām azartspēļu vietnēm, jo tur nav jāmaksā nodokļi. Un šis kritums arī atspoguļojas nodokļu ieņēmumos.

Cik liels pienesums no nozares ir valsts budžetam?

Šā gada pirmajā ceturksnī nodokļos un nodevās azartspēļu nozare ir nomaksājusi gandrīz 9,8 miljonus eiro. Azartspēļu nodoklī ir 7,4 miljoni, izložu nodoklī – 0,8 miljoni, azartspēļu nodeva, t.i., par spēļu zāļu vietām – 1,5 miljoni eiro, bet no pārējās saimnieciskās darbības nozare ir samaksājusi 6,5 miljonus eiro. Kopā apmēram ap 14 miljoniem eiro. Savukārt gada periodā tie varētu būt ap 40 miljoniem eiro. Salīdzinājumam: piemēram, zinātnei valsts 2018. gadā ir atvēlējusi 40 miljonus eiro, sportam – 34 miljonus, neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanai – 52 miljonus. Legālā azartspēļu nozare ir un būs būtisks valsts budžeta ieņēmumu avots.

Vai varat minēt citu Eiropas valstu lielāko pilsētu pieredzi azartspēļu biznesa organizēšanā. Kā tiek salāgotas valsts, pašvaldības, nozares, vietējo iedzīvotāju un tūristu vajadzības un vēlmes?

Regulējums katrā valstī ir atšķirīgs. Lielajās pilsētās – Londonā, Berlīnē, Kopenhāgenā u.c. – visās ir azartspēles. Londonā izteikti daudz ir betšopu – totalizatoru. Caurmērā te šis salāgojums ir veidots visai liberāls, ievērojot iedzīvotāju intereses un rūpējoties par viņu labklājību, vienīgi Vīnē ir daudz stingru regulējumu. Arī Latvijā šis regulējums ir viens no stingrākajiem, kāds izveidots Eiropā. Sliktākais, kas var notikt, – bizness var kļūt nelegāls. Vai Rīga ir gatava to risināt, ja pēkšņi Vecrīgā sāks parādīties nelegāli kazino? Labs piemērs ir Krievija, kurā tikai četros reģionos azartspēles ir atļautas. Visās lielajās pilsētās – Maskavā, Sanktpēterburgā u.c. šobrīd ir nelegālas spēļu zāles un kazino, kas, protams, ir ar nelegālām struktūrām, un tur ir noziedzība. Vai politiķi ir gatavi šādam pavērsienam? Šobrīd Latvijā mēs cīnāmies ar nelegālajām azartspēlēm internetā, kas nav licencētas Latvijā un līdz ar to var nelegāli darboties. Tieši tas pats var notikt ar «zemes» (nevirtuālajām) azartspēlēm, jo pieprasījums vienmēr būs un nekur nepazudīs. Attīstoties tehnoloģijām, interneta azartspēļu sadaļa tikai palielināsies ar katru gadu, un to mēs redzam arī Latvijā. Ja 2014. gadā virtuālajās azartspēlēs bija divu miljonu apgrozījums, tad jau pagājušajā gadā tie bija 28 miljoni. Arī jaunā paaudze, kas vairāk ir pieradusi pie tehnoloģijām, bieži vien izvēlēsies šādā veidā izklaidēties internetā. Protams, vienmēr būs kāds, kurš gribēs aiziet zālē uz vietas un, ja viņam šī iespēja būs liegta, viņš tāpat to gribēs un vērsīsies pie nelegālā sektora. Starp citu, arī krīzes laikā, kad šī nozare sabruka par 50% un tirgū palika tukša vieta, bija mēģinājumi veidot nelegālus kazino un spēļu zāles, bet, par laimi, to izdevās ļoti ātri novērst. Arī citās nozarēs, piemēram, alkohola industrijā, visu laiku cīnās ar kontrabandas problēmu, bet tā kā ir, tā ir – nekur nepazūd. Azartspēļu nozarē šādu problēmu vispār nav, viss ir sakārtots. Ja ar administratīvajiem līdzekļiem kaut kā mēģinās ierobežot šo tirgu, tas novedīs pie tā, ka būs šāda veida problēmas. To jau, protams, nedarīs tie uzņēmēji, kuri pašlaik nodarbojas ar šo biznesu, – nē, to pārņems noziedzīgie grupējumi, kur sekas ir neparedzamas.