Mazais bizness Rīdzinieks Andris Runcis pirms aptuveni astoņiem gadiem pašmācības ceļā uzsāka apavu šūšanu. Pirms pusotra gada Cēsīs viņš izveidoja sev darbnīcu, bet pirms gada atvēra veikalu, kurā iespējams iegādāties zīmola June9 produkciju

«Man tas bija kā Golgātas ceļš, emocionāli smags, jo ļoti daudz kas tika izmests ārā, bija kaudzēm jautājumu, uz kuriem nebija atbilžu. Mūsu valstī nav skolu, kurās apmāca apavu izgatavošanā, visu apguvu pašmācības ceļā, staigājot no viena kurpnieka pie otra pēc padoma. Vēlāk sapratu, ka vajadzēja aizbraukt kaut kur uz Eiropu un pamācīties, piemēram, uz Ungāriju, Spāniju, Itāliju vai Portugāli. Tad tas ceļš būtu bijis īsāks un efektīvāks. Latvijā šobrīd ir palikuši uz roku pirkstiem saskaitāmi meistari, kas kaut ko saprot no apavu darināšanas,» saka A.Runcis.

Remonts samazina klientu skaitu

Apavu meistars uz dzīvi Cēsīs kopā ar sievu Kristīni pārcēlies pirms sešiem gadiem. Iepriekš apavi tapa šim darbam nepiemērotās telpās VEF kvartālā, vēlāk - ģimenes mājā Cēsīs. A.Runcis pastāsta, ka 2014.gadā bijis liels individuālo pasūtījumu pieaugums. «Sapratu, ka man nepieciešama nopietnāka vieta. Astoņi kvadrātmetri darbam bija par mazu,» stāsta A.Runcis. Ar laiku parādījās arī dažādas iekārtas, kurām nepietika vietas esošajās telpās. 2015.gada vidū tika sameklētas telpas darbnīcai un veikalam. «Šis, Cēsīs, bija pēdējais telpu piedāvājums, jo man bija uzstādījums – ja veram vaļā Cēsīs, tad tam ir jābūt vecpilsētā, reprezentatīvā un prestižā vietā.» Kā pastāsta A.Runcis, iznomātās telpas bijušas dramatiskā stāvoklī, jo iepriekšējiem īrniekiem bija cits priekšstats par estētiku un telpu nozīmi uzņēmējdarbības veikšanai. «Es vienmēr ironizēju, ka kādreiz 90. gadu bizness nepamanāmi notika uz veciem galdiem, kas pārklāti ar jaunu vaskadrānu. Šīs telpas bija ļoti nodzīvotas. Pieaicinot būvniekus, sapratu, ka viņu piedāvātie risinājumi un provizoriskie aprēķini mani neapmierina, tādēļ remontam ķēros klāt pats.» Ateljē izveidošanā investēti gan pašu līdzekļi, gan Cēsu pilsētas piešķirtais grants uzņēmējdarbības uzsākšanai, kas veido aptuveni 2000 eiro, gan aizdevums no Altum.

«Verot vaļā veikalu, biju to iedomājies vairāk kā show room pie mūsu darbnīcas, bet tagad, kad tas ir nodzīvojis gadu, saprotu, ka pircēji uz vietas ir, tādēļ kopš pavasara veidojam to kā koncepta veikalu, kurā piedāvājam savus produktus un citu Latvijas dizaineru darbus. Šogad pārciešam vecpilsētas ielas remontu, kas prasa daudz laika vēsturiskā mantojuma izpētes dēļ. Bet ar visu apgrūtināto piekļūšanu apmeklētāji un pircēji ir. Visbiežāk tie ir vietējie vai tiem piederīgie, kas dzīvo Rīgā un dažādās pasaules pilsētās. Tūrisma sezonas laikā nāk arī pilsētas viesi. Tagad, kad uz ietves bruģis uzklāts, klientu pieplūdums stipri pieauga, burtiski kā slūžas atvērās,» stāsta A.Runcis.

Svarīga klātesamība

Apavu meistars uzskata, ka vēl īsti nevar izvērtēt, vai ateljē atvēršana un ieguldījumi ir attaisnojušies. Arī lēmums, ka veikals jāatver Cēsīs, netika pieņemts vienā vakarā. «Izvērtējot telpu piedāvājumus Rīgā, sapratu, ka nomas izmaksas ir daudz augstākas, tās mums vēl nav pa kabatai.» Turklāt viens no iemesliem veikala atvēršanai Cēsīs bija arī laika ekonomēšana - lai katru dienu nebūtu jāpavada trīs stundas ceļā Cēsis - Rīga - Cēsis. «Pasaulē nenotiek brīnumi - ja vēlies kaut ko izdarīt, tad astoņas stundas dienā ir jānostrādā, un tajās nevar būt iekļautas trīs stundas nokļūšanai uz darbu. Tad jārēķinās ar vienpadsmit stundu darbadienu. Zinu, ka daudziem tā ir ikdiena, bet es vēlos mērenību - darbs, ģimene, atpūta. Mūsu darbu klasificēju kā dzīves stila uzņēmējdarbību, tādēļ to, tāpat kā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu vai ģimenes restorānu, nevar atstāt tikai darbinieku pārziņā. Saimniekam blakus ir jābūt gandrīz visos procesos,» uzskata apavu meistars.

Atverot apavu ateljē, sapratis, ka nākamais izaicinājums būs atrast palīgus. Tas, ka kurpnieki ir uz katra stūra, vēl neko nenozīmē. «Meistarus, kas izgatavo apavus, sauc par apavniekiem, un tādu nav daudz. Reģionā tikpat kā neviena. Turklāt šim arodam vairumā gadījumu nāk līdzi «aroda mantojums» – alkoholisms. Izvēle paliek niecīga.» Sākotnēji, kad tika atvērta darbnīca un veikals, bija ambiciozāki plāni, piemēram, ka līdz pērnā gada beigām un šī gada sākumam mūsu uzņēmumā būs vēl viens darbinieks, bet šī gada beigās vēl viens. Realitāte rāda, ka, visdrīzāk, tā nebūs. Atverot ateljē, galvenā doma bija piedāvāt jau gatavus risinājumus. «Individuālie pasūtītāji pamazām pazūd, jo parādījusies konkurence un, iespējams, arī piedāvājums. Pēdējos sešos gados ir ļoti strauji attīstījusies attālinātā pārdošana, kura diemžēl labi nedarbojas apavu tirdzniecībā. Ja esi «Ecco» apavu cienītājs un zini, ka 43. izmērs der, tad attālināti var pirkt, pārsteigumu daudz nebūs. Jautājums, cik daudz mūsu valsts robežās ir attālināto pircēju, kuriem piedāvājam Latvijas iedzīvotāju pēdu standartiem izgatavotus apavus. Ārvalstnieki vēl nav iepazinuši mūsu produktu, līdz ar to nav droši par tā atbilstību individuālām prasībām. Pircēji vēlas apskatīt, aptaustīt, pielaikot preci, jo nav pārliecināti, ka derēs mūsu apavi,» novērojis A.Runcis.

Veikali kā pielaikošanas kabīnes

Runājot par eksportu, tas ir ļoti vājš un darījumu skaits pat smieklīgs - viens vai divi ceturksnī. Tie gan ir bijuši no eksotiskām valstīm, tomēr e-veikals nav piepildījis plānotās cerības. Zīmola darbības gadu laikā apavi bija pieejami arī veikalos Rīgā, piemēram, Paviljons, M50. «Novērojām, ka bieži pircēji aiziet uz šiem veikaliem kā uz pielaikošanas kabīnēm. Piemēra, apskatās, ja viss der, tad mēģina atrast mani cerībā, ka arī cena varētu būt mazāka,» saka A.Runcis. Arī sadarbība ar veikaliem ir gana interesants process. Piemēram, lai prece ir realizējama, veikaliem jāpiedāvā laba iepirkšanas cena, lai arī pēc uzcenojuma pircējam tā ir pieņemama. Tad tas var izveidoties kā veiksmīgs sadarbības modelis. Realizācijas sadarbība ir iespējama tikai tad, ja var nodrošināt adekvātu vairumcenu. June9Shoes produktiem ir augsta pašizmaksa. Vairumcenai vai iepirkšanas cenai pieliekot klāt, piemēram, pieticīga veikala 50% uzcenojumu un PVN, gala cenai ir grūti konkurēt uz vispārējā piedāvājuma fona. Tādēļ A.Runcis to vērtē kā sev neveiksmīgu sadarbības modeli.

Aptuveni sešas stundas tiek pavadītas vien pie zābaku virsas šūšanas, ja piegrieztne ir sarežģīta. Tad vēl 12-16 stundas ir darbs pie sašūtās virsas cīkošanas - uzvilkšanas uz liestes, zoļu un papēžu izgatavošanas. Tajā pašā laikā vēl ir jāapkalpo klienti uz vietas, jāveic materiālu sagāde un jākārto saimnieciskās lietas. Nedēļā iespējams izgatavot aptuveni četrus individuāli pasūtītus apavu pārus. Piemēram, 300 eiro vērta viena sieviešu zābaku pāra izgatavošanas darba stundu laiks ir vidēji 20, ar ko dienā nesanāk 35 eiro. «Šis ir tas vecais stāsts par to, ka kurpnieks pats ir bez kurpēm. Man vēl ir paveicies,» pajoko apavu meistars.

Mazs, bet pamanāms

«Dodot apavus veikaliem, es vairāk iznesu ziņu par sevi pasaulē. Drīz vien sapratu, ka ilgstoši nevaru tādā veidā strādāt, sanāk tāda kā dotēšana, lai apavi būtu pieejami Rīgas veikalos. Normāli būtu tad, ja veikaliem uz realizāciju varētu atdot preci par nepilniem 300 eiro. Bet tad šie zābaki realizācijas veikalā maksātu aptuveni 550 eiro. Kad sāku šo nodarbi, skatījos uz jauno dizaineru darbiem un domāju – šausmīgi augstas cenas! Tagad saprotu, kādēļ tā sanāk. Biju iedomājies, ka, izstrādājot prototipu un,, tad to pavairojot, varēšu nodrošināt pieņemamu cenu, bet tagad saprotu, ka tad tas būtu sērijveida produkts, kas, visdrīzāk, ar laiku kļūtu garlaicīgs un vēl nestu līdzi sev masu patēriņa efektu, jo būtu katram piektajam uz ielas sastaptajam cilvēkam.»

A.Runcis pauž, ka nozarē ir parādījusies konkurence. Laikā, kad tika uzsākta apavu izgatavošana, pamanāmākie bija tikai Elīnas Dobeles un uzņēmuma Elegants apavi. 2014.gadā A.Runcim bijusi doma apvienot esošos kurpniekus zem viena uzņēmuma, kurš sniedz profesionālus pakalpojumus apavu modeļu izstrādē un izgatavošanā. Šo ideju īstenoja uzņēmums Wims. «Bez mums vēl ir meistari pa krūmiem un maliņām. Patiesībā ar to apjomu, kas man šobrīd ir, es laikam ierindojos pie mazajiem uzņēmumiem. Varbūt kā zīmols un pēc atpazīstamības esmu vairāk pamanāms, bet pēc ražošanas apjoma, izgatavojot 12-16 apavu pārus mēnesī, nekvalificējos pie lielajiem uzņēmumiem,» uzskata A.Runcis.