Saeimas vēlēšanas Nevar lielu daļu Latvijas pasludināt par kakta galu un pateikt, ka tur nav perspektīvas – to intervijā DB uzsver Latvijas Reģionu apvienības (LRA) premjera amata kandidāts Edvards Smiltēns

Latvijas Reģionu apvienībai (LRA) pēdējie reitingi ir neiepriecinoši – 1,1%. Kā vērtējat savas izredzes iekļūt Saeimā, cik tas ir reāli?

Ko vēlētāji ir dzirdējuši pēdējā laikā par mūsu partiju? Kad LRA vēl bija 4,4%, dažādi eksperti teica: nu, tur ir pāris līderu, bet nekā cita jau tur nav. Tādējādi ignorējot faktu, ka mēs esam otrs lielākais reģionālais spēks Latvijā tūlīt aiz ZZS ar 250 pašvaldību deputātiem un pārstāvniecību vairāk nekā 54 novados. Ja vērtējam mūs pēc izdarītajiem darbiem, tad jāmin mūsu iniciētie grozījumi Patērētāju aizsardzības likumā, vēršoties pret alkatīgajām ātro kredītu likmēm, iestāšanos par atklātu Valsts prezidenta ievēlēšanu, tāpat mūsu darbs ir tā dēvētās atraitņu pensijas. Kaut gan mūsu juristu trīs mēnešus gatavotos grozījumus koalīcija «noraka» un pēc diviem mēnešiem pieņēma to pašu, tikai izkropļotā versijā. Mūsu paveikto mums kā opozīcijas partijai ir grūti izstāstīt sabiedrībai, jo mums nav ministru, kas var sevi pieteikt medijos. Vēlētājiem ir svarīgi izvērtēt, kas ir programma un kandidāti, kādus piedāvā uz vēlēšanām, kā arī tas, vai līdz šim konkrētā partija ir kalpojusi sabiedrības interesēm. Šodienas reitingi neko neliecina par partijas programmu un kandidātiem uz vēlēšanām, jo aptauju veikšanas laikā tas gluži vienkārši vēl nebija zināms. Reitingi jāskatās tendencēs, turklāt ir būtiska atšķirība starp dažādu socioloģisko firmu veiktajiem reitingiem. Jāpiemin, ka LRA nav iesaistīta nevienā no pašreizējiem skandāliem – nedz OIK, nedz maksātnespējas epopejās, mēs neesam iesaistīti valsts nozagšanā. Īstais reitings būs 7. oktobris. Arī pirms iepriekšējām vēlēšanām mūsu reitingi bija slikti, bet vēlēšanu rezultāts – diametrāli pretējs.

Kas ir tā vēlētāju grupa, uz kuru jūs orientējaties? Kā jūs raksturotu savu vēlētāju?

Tas ir vēlētājs, kuram ir svarīgas Latvijas valsts nacionālās intereses, kurš domā par savu nākotni, savas dzimtās vietas nākotni, kurš interesējas par politiku. Tas ir vēlētājs, kuru nevar apmuļķot ar skaļām frāzēm un lozungiem, populistiskiem nereāliem paziņojumiem. Tie ir cilvēki, kuri smagi strādā un vēlas godīgus spēles noteikumus, labu valsts pārvaldi, taisnīgumu, saglabāt savu identitāti un redzēt perspektīvu.

Tas ir skaists raksturojums, taču domāju, ka tādu par savu vēlētāju sniegtu teju ikviena partija. Tādēļ jautāšu, kas ir tas, kas jūs atšķir no citām partijām, piemēram, no ZZS, kas arī sevi pozicionē kā uz reģioniem un pašvaldībām orientētu?

Vispirms jau LRA ir pulcējušies cilvēki, kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka viņiem var uzticēties, piemēram, daudzi pašvaldību vadītāji, kuri nav bijuši iesaistīti valsts nozagšanā un skandālos. Tā ir būtiska atšķirība no citām partijām. Mūsu partiju vada pārliecība, ka Latviju veido visi reģioni kopā. Ir partijas, kurām ir tēzes, ka ir viena liela Rīga un varbūt arī Ventspils un Liepāja. Pārējā Latvija ir perifērija, kur mēs varam atļaut privatizēt slimnīcas, neieguldīt ceļu infrastruktūrā utt. Redzot, kā ir transformējusies ZZS, mēs redzam, ka tā ir aizmirsusi 600 000 Latvijas iedzīvotāju. Tos, kas dzīvo Latvijas reģionos.

Kā? ZZS taču «stāv un krīt» par mazajām pašvaldībām.

Jā, bet paskatieties uz naudas plūsmām, kā tiek finansēti lielie objekti. Ja palūkojamies uz Eiropas naudas piešķīrumu mūzikas skolām, kuru Latvijā ir ļoti daudz, tad redzam, ka puse no pieejamā finansējuma aizgāja uz Ventspili. Mēs iestājamies par līdzsvarotu reģionālo attīstību. Nevar lielu daļu Latvijas pasludināt par kakta galu un pateikt, ka tur nav perspektīvas. Man ir emigrējuši daudzi draugi no reģioniem. Un viņi teic, mani sauc mājās. Bet uz kurieni? Es ziņās redzu, ka tur nav perspektīvas, ka tur nav, ko darīt, ieguldījumu infrastruktūrā nav. Ja aizbraucēji redz, ka viņu dzimto vietu noraksta kā neperspektīvu, viņi neatgriezīsies. Jo cilvēkiem mājas nav Rīga. Tātad reģionālais bloks ir viens no mūsu īpašajiem pienesumiem. Ja runājam par nodokļiem, jautājums ir, cik cilvēkam paliek dzīvošanai pēc to nomaksas. Mēs redzam, ka neapliekamo minimumu vajadzētu pielīdzināt minimālajai algai. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo no algas līdz algai. Tas mūs būtiski atšķir no citām valstīm. Līdz ar to visas krīzes sit ļoti spēcīgi. Faktiski tas ir jautājums par dzīves kvalitāti, kas līdztekus reģionu līdzsvarotai attīstībai ir otrs mūsu apvienības pīlārs. Ja runājam par cilvēku obligātajiem maksājumiem, tad uzskatām, ka OIK ir absolūti negodīgs pret iedzīvotājiem. Vēl viena problēma, kas mūs satrauc, – Latvijā ir 174 000 cilvēku, kas nespēj laikus nokārtot saistības, kas nepārsniedz 200 eiro. Šie cilvēki brien iekšā ātro kredītu jūgā.

Kāda jums kā bijušajam Vienotības politiķim, kas ilgus gadus bijis varas pozīcijās, ir atbildība par pašlaik valstī notiekošo?

Pirmajos gados, kad mani tikko ievēlēja Saeimā, man nācās daudz mācīties, lai saprastu, kā šis organisms funkcionē. Mana atbildība ir bijusi divās lielās lietās – Zemkopības ministrijā un Izglītības un zinātnes ministrijā, kur biju parlamentārais sekretārs. Man bija jāmetas lobiju cīņās, lai lauksaimniekiem iegūtu vairāk naudas no Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas. Tas arī lielā mērā izdevās. Savukārt izglītības jomā tā bija profesionālās izglītības reforma. Domāju, ka ielikām diezgan labus pamatus.

Vai Latvijā ir jāturpina reģionālā reforma, vai jānotiek novadu apvienošanai?

Reģionālajai reformai būtu jāturpinās ar novadu tālāku apvienošanu. Jāapvieno būtu tie novadi, kas, darbojoties vieni paši, nevar saviem iedzīvotājiem nodrošināt pienācīgu dzīves kvalitāti. Tas būtu jāizdara, izstrādājot vienādus dzīves kvalitātes standartus, kuriem pašvaldībām ir jāatbilst. Ja šīs prasības konkrētā pašvaldība nevar izpildīt, tad ir jāapvienojas. Ja runājam par skolām, tad, protams, ir dažādas neloģiskas situācijas, kur skolas atrodas teju pāris kilometru attālumā viena no otras, bet katra savā pašvaldībā. Protams, ka viet- varām būtu jāsadarbojas un tās jāapvieno. Tāpat, iespējams, pašvaldībām ir jāsadarbojas, lai uzturētu pašvaldības policijas.

Bet ko tad, ja pašvaldības nevēlas to darīt un katra ietiepīgi turas pie savas skolas?

Ir jāuzliek konkrēti standarti, kuri pašvaldībām ir jāievēro.

Kādi tie varētu būt?

Piemēram, izglītībā – jo mazāks bērns, jo izglītība tuvāk mājām, jo pieaugušāks, jo vairāk jāorientējas uz izglītības kvalitāti. Līdz ar to pašvaldībām, organizējot savu skolu tīklu, ir jādomā, kā, piemēram, vidusskolās nodrošināt attiecīgo kvalitāti. Ja runājam par veselības aprūpes pieejamību, tad, piemēram, Vidzemē Gulbenes un Balvu slimnīcas vienkārši ļāva privatizēt fantastiskā shēmā. Pēdējais bastions ir Alūksnes slimnīca. Ja tās nebūtu, tad lielai daļai Ziemeļvidzemes iedzīvotāju medicīniskā palīdzība nebūtu sasniedzama stundas laikā. Mēs atkal runājam par vienotiem standartiem.

Ko darīt, ja pašvaldības nevar kvalitātes standartus izpildīt, bet apvienoties nevēlas? Jau pašlaik ir 52 novadi, kur iedzīvotāju skaits ir mazāks par likumā noteikto.

Jā, bet, apvienojot novadus, naudas masa nemainās.

Tajā pašā laikā taupīgie studenti gan saprot, ka izdevīgāk ir trijiem dzīvot vienā dzīvoklī, nevis katram savā.

Visefektīvākais modelis, protams, būtu visiem pārvākties uz Pierīgu, kur gana daudz brīvu pļavu.

Es saprotu jūsu ironiju, bet kā jūs praksē domājat risināt to, ka ir gana daudz pašvaldību, kas nespēj izpildīt savas funkcijas, bet ir kategoriski pret jebkādu apvienošanos?

Agrāk bija tā, ka ceļš no Vecpiebalgas uz Rīgu aizņēma teju visu dienu. Mūsdienās ir pilnīgi cita mobilitāte. Es, piemēram, visu mūžu braukāju no Saulkrastiem uz Rīgu, un sasniedzamība, pateicoties labai šosejai, ir lieliska. Reģionu iedzīvotājiem ir tieši tāpat – ja ir laba sasniedzamība, attīstīts ceļu tīkls, tad ir visas iespējas dzīvot laukos, bet strādāt Rīgā vai citā lielā pilsētā vai attīstības centrā. Mēs neesam par visas Latvijas vienādu attīstību, kas nav iespējams, mēs atbalstām policentrisku attīstību. Bet mēs uzskatām, ka ir absolūti nepareizi, ka aug un attīstās tikai tās pilsētas un centri, kuras pārvalda konkrēti politiski spēki. Pašvaldību izlīdzināšanas fonds ir laba lieta, bet problēma ir tā, ka nauda vienkārši tiek piešķirta bez konkrēta mērķa. Šai naudai teorētiski būtu jāizlīdzina atšķirības dzīves kvalitātē tā vietā, lai to vienkārši piešķirtu. Tam ir jābūt ieguldījumam konkrētās lietās ar izmērāmu atdevi. Par izlīdzināšanas fonda naudu nedrīkst būvēt peldbaseinu ar SPA.

Vai jūs redzat Latvijā kādus novadus, par kuriem var teikt, ka tiem ir obligāti jāapvienojas un tie vieni paši nevar un nedrīkst pastāvēt, jo nespēj saviem iedzīvotājiem nodrošināt pienācīgu dzīves kvalitāti?

Es domāju, ka tādi novadi ir, un pieņemu, ka tuvāko gadu laikā tie apvienosies. Jo citādi cilvēki aizbrauks. Cita lieta, es negribētu, ka šī apvienošanās notiktu pēc politiskās piederības.

Par nodokļu reformu. Vai LRA ar to ir apmierināta? Vai piekrītat finanšu ministres uzstādījumam, ka trīs gadus nodokļos neko mainīt nevajag?

Vispirms jāteic, ka tā tika īstenota ļoti ātri un pavirši. No apjomīgās reformas ir viena laba lieta – ka uzņēmumiem vairs nav jāmaksā nodoklis avansā. Nulles likme reinvestētai peļņai ir laba lieta. Pārējais, kas tur ir sastrādāts, birokrātiskais slogs, ar ko saskaras grāmatveži... Ar to visu iebrauca budžeta defcītā un izsmēla visas fiskālās rezerves. Tāpēc fiskālā telpa ir negatīva. Ieviest progresīvu iedzīvotāju ienākuma nodokli bija pareizs solis atšķirībā no progresīvā neapliekamā minimuma, kura ieviešana nav pareiza un rada milzīgu birokrātiju.

Man jums jautājums kā premjera kandidātam – vai trīs gadus nodokļos tiešām neko nevajag mainīt vai, tieši otrādi, ir nepieciešamas korekcijas?

Sākšu ar to, ka, izstrādājot nodokļu reformu, uzstādījums bija, ka tā ir vajadzīga pati par sevi, nedomājot par sasniedzamajiem mērķiem. Reformas reklamēšanai atvēlēja teju 400 000 eiro, tā ka skaidrs, ka reforma bija vajadzīga ministrei politisku apsvērumu dēļ. Es gan netaisos veikt vēl vienu reformu. Ir jāredz, kādas tam visas ir konsekvences. To redzēsim nākamā gada sākumā. Iespējamas veiksmīgas ekonomiskās izaugsmes rezultātā es redzu, ka neapliekamais minimums ir līdzens, bet pielīdzināts minimālajai algai. Progresīvās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes gan es saglabātu. Ja runājam par atraitņu pensijām, tad uzskatu, ka tās būtu jāizmaksā piecus gadus, nevis vienu kā pašlaik. Ir jādomā, kā atbalstīt mazo uzņēmējdarbību. Ir jābūt iespējai uz mikrouzņēmuma nodokļa bāzes izveidot nulles birokrātijas mazos uzņēmumus. Viens piemērs. Izsaucu Taxify, un šoferis stāsta, ka kūpina vistiņas un tās bija atvedis uz Rīgu. Atbraucot nodomājis – ja jau ir Rīgā, tad mazliet piepelnīsies ar Taxify. Ir jādomā, kā šādiem cilvēkiem, kas vēlas piepelnīties, maksimāli to atvieglot. Īsāk sakot, atbrīvojam uzņēmējdarbības garu, palīdzam cilvēkiem, kuri negrib attīstīt vērienīgu uzņēmējdarbību, bet grib būt aktīvi un arī kaut ko nopelnīt.

Ar nodokļiem cieši saistīts jautājums. Vai atbalstāt divu grozu ieviešanu veselības aprūpē atkarībā no tā, vai cilvēks ir sociālo iemaksu veicējs?

Mēs nobalsojām pret to, ka 300 000 cilvēku atstāj bez pilnvērtīgas veselības aprūpes. Ja atņem pieeju veselības aprūpei lētākajā – agrīnajā stadijā, tad viņi pārceļas uz neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas izmaksā daudz dārgāk. Ārstiem nav jāstrādā par nodokļu inspektoriem. Par veselību runājot, ir viena fundamentāla lieta. Bija priekšlikums, ka beidzot jāsakārto attiecības starp valsts un privāto medicīnas aprūpi, publiskos līdzekļus primāri piešķirot valsts un pašvaldību medicīnas iestādēm. Bet privātajiem atdodot to, kas paliek pāri. Diemzēl šo priekšlikumu atbildīgā Saeimas komisija tālāk nevirzīja.

To neatbalsta arī Konkurences padome. Kādēļ gan būtu vajadzīgs valsts monopols?

Jebkurā gadījumā konkurence par valsts pasūtījumu nāk tikai par labu.

Tagad ir tā, ka viss, kas ir nerentabls, ir valstij un pašvaldībai, bet rentablos pakalpojumus caur iepirkumiem atdod privātajiem. Tas nav pareizi. Nestiprinot valsts medicīnu, privātā medicīna kļūs dominējoša, un valsts pazaudēs kontroli pār veselības aprūpi. Līdzšinējos gados apzināti ir vājināta valsts medicīna, un ir situācija, ka strādāt publiskās ārstniecības iestādē automātiski nozīmē saņemt mazu algu. No vājas valsts medicīnas iegūst tikai privātās medicīnas iestādes. Ir jānosaka standarts, ka tikai tie pakalpojumi, kurus valsts nevar sniegt noteiktā kvalitātē, laikā un apjomā, ir jāatdod privātajiem. Savukārt tie, kurus valsts pati var nodrošināt, ir jāpatur valsts kontrolē. Tas nozīmē, ka valsts sektorā ir jābūt konkurētspējīgām mediķu algām, lai viņiem nav paralēli valsts un pašvaldību slimnīcām jāstrādā privātā medicīnā.

Par nebanku aizdevējiem. Jūs ierosināt maksimālo procentu likmi samazināt līdz 0,07%. Kāpēc šāds procents?

Tas ir sākotnējais piedāvājums, par kuru noteikti vēl var diskutēt. Tas ir tikai atskaites punkts. Katra otrā ģimene ir saskārusies ar nepatikšanām, kas saistītas ar ātrajiem kredītiem. Lielākā daļa cilvēku, kas ņem ātros kredītus, nevar dabūt lētus hipotekāros kredītus. Nereti aizņēmumi tiek ņemti, lai samaksātu komunālos maksājumus, tās nav investīcijas.

Daudzi cilvēki iekrīt šajā slazdā un netiek ārā. Līdz ar to viņi nespēj darboties normālā ekonomiskā apritē. Viņi ir tie, kas grib, lai maksā aplokšņu algas. Tāpēc šis procentu samazinājums ir domāts kredītņēmēju aizsardzībai. Konkrētais skaitlis radās, pētot citu valsti pieredzi. Ja peļņa nebūtu tik galvu reibinoša, tad nebūtu tik daudz un agresīvu piedāvājumu.

Vai ir jāatver darba tirgus trešo valstu darbaspēkam?

Mums ir jāspēj piesaistīt jaunus cilvēkus ar izglītības eksporta palīdzību. Latvijas nākotne nav lēta darbaspēka valsts, pretējā gadījumā no mums aizbrauks pilnīgi visi. Taču pieņemu, ka atsevišķās nozarēs varētu būt diskusija par terminētu sezonas strādnieku ievešanu, ja citādi nav iespējams nozarei attīstīties. Mediķi no viedās emigrācijas atteicās, jo tad algas pieaugumu var arī nesagaidīt. Mums jākoncentrējas tomēr uz to, lai mums būtu tāda ekonomika, kur cilvēki var nopelnīt Eiropas līmeņa algas.

Kas būtu tie darbi, kas pilnīgi noteikti vēl būtu jāpaveic šai Saeimai?

Ir viens Saeimas goda jautājums. Tie ir grozījumi Satversmē, paredzot, ka Valsts prezidenta vēlēšanām ir jānotiek atklāti.

Kādas ir jūsu sarkanās līnijas, ar kurām partijām nesadarbosities?

Ar Saskaņu un Latvijas Krievu savienību. Jautājums ir par KPV LV ģeopolitisko orientāciju. Es saprotu, ka Latvijas bagāto uzņēmēju bizness ir cietis, jo ir sankcijas pret Krieviju. Līdz ar to ir vēlme restartēt šīs attiecības. Tādēļ šie uzņēmēji ļoti apjomīgi ieguldās politikā. Krievija provocē ģeopolitiskā kursa maiņu, lai būtu uzvarētāja sankciju karā. Šī ir liela spēle uz lielām likmēm. Es nekad nepārkāpšu pāri Latvijas nacionālajām interesēm un ģeopolitiskajai orientācijai uz Rietumiem.