Rīgas domes noteikumi, kas aizliedz ierīkot spēļu zāles Rīgas vēsturiskajā centrā, ir antikonstitucionāli un tiem nav leģitīma mērķa. Patieso mērķi jau sargā Azartspēļu un izložu likums. Likumu ievērojot, sabiedrības intereses jau tiek aizsargātas, bet galvaspilsētas vēsturisko centru iespējams saglabāt savādākā veidā, neaizliedzot šo komercdarbības veidu, kurš ir legāls

spēļu zāles

Ar šādiem galvenajiem argumentiem pie Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama šā gada maijā vērsās SIA Alfor. Uzņēmums ir viens no komersantiem, kura spēļu zāles ir iekārtotas Rīgas vēsturiskajā centrā. Administratīvā rajona tiesa ir apmierinājusi Alfor lūgumu un iesniegusi Satversmes tiesai pieteikumu pārskatīt Rīgas domes saistošos noteikumus, kuru dēļ jāslēdz 42 spēļu zāles galvaspilsētas vēsturiskajā centrā. Nupat, 2018. gada 9. augustā, tapis zināms, ka Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu un vērtēs Rīgas domes noteikumu atbilstību Satversmei.

«Aizliegto zonu princips nav atļauts, un katras spēļu zāles gadījumā likums uzliek pienākumu Rīgas domei pieņemt individuālu lēmumu,» norāda SIA Alfor pārstāve, advokātu biroja Kronbergs Čukste Derling partnere, zvērināta advokāte Vineta Čukste-Jurjeva. Satversmes tiesas lēmumu gaidot, jau daļā tiesas procesu tiesneši nolēmuši tiesvedības apturēt, līdz lēmums tiks pieņemts. Pozitīva Satversmes tiesas lēmuma gadījumā azartspēļu nozarei ir cerība, ka spēļu zāles galvaspilsētas centrā nevajadzēs aizvērt un bizness netiks sagrauts vai iedzīts nelegālajā zonā.

Nevar unificēt

«Ir jārunā par tiesību principu, abstrahējoties no industrijas un peļņas. Lai kaut ko aizliegtu, ir jāsabalansē dažādas iesaistīto pušu intereses. Ja ignorēsim interešu sabalansēšanu šajā gadījumā, tad to nākamajā reizē varēs ignorēt citos tiesību jautājumos, kurus uzskatām par svētiem. Ir jāsargā privātpersonu tiesības uz īpašumu, tiesības nodarboties ar komercdarbību. Tā ir interese, kura nav ignorējama, un jebkādai tās ierobežošanai ir jābūt samērīgai, juridiski pamatotai un pareizai,» pauž V. Čukste-Jurjeva. Viens no centrālajiem argumentiem tiesvedībā no spēļu zāļu īpašnieku puses ir jautājums, vai tiešām pietiek ar to, ka tiek pieņemts unificēts lēmums ar absolūti vienādu argumentāciju visās 42 lietās, ja katras lietas faktiskie apstākļi (spēļu zāles atrašanās vieta, apkārtnē esošie objekti u.tml.) atšķiras. Turklāt, vai tiešām šādas prasības ir jāattiecina uz visu Rīgas vēsturisko centru un tā aizsardzības zonu, kas plešas aptuveni 2000 ha lielumā un kurā vietumis ir ļoti atšķirīgi apstākļi.

«Lai pieņemtu lēmumu par iepriekš izsniegtas atļaujas anulēšanu, Rīgas domei ir jāpierāda, ka tiek būtiski aizskarta kāda sabiedrības interese. Šajā gadījumā aizskartā sabiedrības interese ir definēta kā Rīgas vēsturiskā centra kultūras vēsturiskais mantojums, paplašinot šo izpratni – cilvēku tiesības dzīvot sakārtotā vidē Rīgas vēsturiskajā centrā. Bet nav analizēta katra konkrētā spēļu zāle un kā individuāli izpaužas interešu aizskaršana, un nav ņemts vērā katras spēļu zāles ģeogrāfiskais novietojums,» skaidro V. Čukste-Jurjeva.

Skatlogi vai cilvēki

Ja Rīgas domei bijusi vēlme aizsargāt Rīgas vēsturisko centru, tad pašvaldības rīcībā ir citi rīki, kā to izdarīt, neaizverot spēļu zāles. 2006. gada apstiprinātie noteikumi vedina domāt, ka pašvaldībai ir bijusi vēlme šī komercdarbības veida izplatību apturēt, nevis rūpēties par spēļu zāļu iederību vizuālajā Vecrīgas ainavā. Ja ir iebildumi pret spēļu zāļu skatlogu vizuālo noformējumu, tad tā arī būtu jānorāda, nevis jālemj spēļu zāles slēgt. Savukārt iedzīvotāju intereses jau tiek aizsargātas, jo likumdevējs ir definējis, kurās vietās spēļu zāles nedrīkst ierīkot, piemēram, skolu un bērnudārzu tuvumā, atzīst advokāte.

Latvijas Spēļu biznesa asociācija ir lūgusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi (NKMP) skaidrot situāciju par nozares iederību vai neiederību galvaspilsētas vēsturiskajā centrā. NKMP vadītājas vietniece Vivita Vīksna norāda, ka kultūras mantojuma aizsardzības jomā normatīvajos aktos nav tieša aizlieguma kādai komercdarbības jomai. «Ir aizliegtas darbības ar valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem, kas fiziski vai vizuāli ietekmē kultūras pieminekli. Ar darbībām šajā gadījumā saprotot būvniecību, pārplānošanu, ārējā veidola izmaiņas, kas neiederas kultūrvēsturiskajā vidē, un tamlīdzīgus pārveidojumus,» uzskaita V. Vīksna. Inspekcijas ieskatā, spēļu zāļu šā brīža ārējais veidols pazemina ēku vizuālo un kultūrvēsturisko vērtību un ietekmē ielas vizuālo uztveri – aizlīmētie logu stikli, reklāmu uzraksti. Taču ar šādiem argumentiem Rīgas dome pie Latvijas Spēļu biznesa asociācijas nav vērsusies.

Nav pētījumu

«Azartspēļu organizēšana Latvijā ir legāls komercdarbības veids, taču, ņemot vērā šī izklaides veida ietekmi uz sabiedrību un indivīdu, līdzīgi kā citu atkarību raisošu preču piedāvāšanu – alkoholu, tabaku, nozare ir stingri regulēta un uzraudzīta. Azartspēļu nozares īpašo dabu apliecina fakts, ka tā ir viena no Eiropas Savienības komercdarbības jomām, kas izslēgta no 2006/123/EK direktīvas Par pakalpojumiem iekšējā tirgū, atstājot šīs nozares regulējumu katras dalībvalsts ziņā,» uzsver Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas priekšniece Signe Birne. Eiropas Savienībā pastāv ļoti dažādi azartspēļu organizēšanas modeļi – sākot no valsts monopola vai limitēta tirgus dalībnieku skaita līdz pilnībā atvērtam tirgum. Tomēr katrā no šādiem modeļiem ir pievērsta īpaša vērība spēlētāju aizsardzībai. Kā viens no šādiem aizsardzības modeļiem ir dažādu aizliegumu ieviešana azartspēļu organizēšanas vietu atrašanās vietai un skaitam. Dažu dalībvalstu likumos ir noteiktas un iezīmētas vietas vai teritorijas, kurās atļauts vai aizliegts organizēt azartspēles. Atsevišķas ES dalībvalstis izvēlas piesaistīt azartspēļu organizēšanas vietu skaitu proporcionāli teritorijas iedzīvotāju skaitam, skaidro S. Birne. Likumdevējs Latvijā ir vēlējies ieviest sistēmu, nosakot, ka katra pašvaldība izvērtē, vai katrā konkrētā adresē drīkst atvērt spēļu zāli. «Ja runā par jau darbojošos azartspēļu organizēšanas vietu atsaukšanu, ir jāpamato katras konkrētas vietas būtiskā ietekme un kaitīgās sekas – sabiedriskā transporta pieturas, skolu vai pirmsskolu iestāžu tiešs tuvums un pārredzamība, dzīvojamais rajons, daudzdzīvokļu māju tuvums. Inspekcijas rīcībā nav informācijas, ka Latvijā būtu veikts pētījums par azartspēļu organizēšanas vietu ietekmi uz Rīgas vēsturiskā centra iedzīvotāju veselību vai sociālo vidi kopumā,» secina S. Birne.

Vērtēs samērīgumu

Nepieciešams pārbaudīt, vai Rīgas pašvaldības ierobežojums, kas paredz aizvērt Rīgas vēsturiskajā centrā spēļu zāles, ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru vēlējusies sasniegt Rīgas dome, kā arī nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp SIA Alfor, Rīgas vēsturiskā centra un tā iedzīvotāju interesēm – šādi Administratīvā rajona tiesa pamato pieteikumu Satversmes tiesai.

«To lūdzam darīt Administratīvajai rajona tiesai, jo paši azartspēļu organizētāji kā personas, kuru tiesības ir aizskartas, ar pieteikumu Satversmes tiesā vērsties vairs nevar, jo ir iestājies noilgums. To drīkst darīt sešu mēnešu laikā pēc tam, kad saistošie noteikumi ir pieņemti, un tie tika pieņemti 2006. gada 7. februārī,» skaidro V. Čukste-Jurjeva. Kāpēc toreiz to industrija sešu mēnešu laikā neaizgāja uz tiesu? «Noteikumos norādīts, ka nedrīkst ierīkot spēļu zāles. Tika izprasts, ka nedrīkst ierīkot jaunas spēļu zāles, bet tas neattiecas uz spēļu zālēm, kuras jau ir atvērtas. Otrkārt, ne sešu, ne desmit gadu laikā nekas neliecināja par to, ka izpratne varētu būt citādāka. Desmit gadus visa industrija dzīvoja ar domu, ka norma attiecas uz jaunu spēļu zāļu atvēršanu. Izrādījās, ka norma ir jāpiemēro uz jau atvērtām spēļu zālēm. Tāpēc vienīgais veids, kā panākt, lai Satversmes tiesa izskata šo jautājumu, bija lūgt, lai pieteikumu Satversmes tiesai iesniedz Administratīvā rajona tiesa. Šobrīd vienā lietā Administratīvā rajona tiesa pirmajā instancē ir saskatījusi iespējamo Satversmē nostiprināto tiesību uz īpašumu aizskārumu caur Rīgas domes saistošajiem noteikumiem un lūgusi Satversmes tiesai skatīt šo jautājumu,» tā V. Čukste-Jurjeva.