Precīzi identificētas problēmas, bet neskaidri to risinājumi – tā īsumā var raksturot politisko partiju programmas sociālajā un veselības aprūpes jomā

Politika

Jāteic, ka pārāk bieži dominē vēstījums: panāksim algu/pabalstu/pensiju paaugstināšanu, nenorādot, kā tieši tas tiks izdarīts. Ar to biežāk grēko politiskie spēki, kas nav pārstāvēti izpildvarā.

Jāteic, ka lielākā daļa partiju savās programmās diemžēl nav minējušas, kā risināt aktuālos darba tirgus izaicinājumus, izņēmums ir ZZS un NA. Visdāsnākās partijas savos solījumos, kā jau ierasts, ir pret pensionāriem. Tradicionāli NA vislielāko vērību no visām partijām pievērš ģimenēm ar bērniem, dāsni solot paaugstināt pabalstus. Pozitīvi ir tas, ka pirmo reizi vairākas partijas savās programmās sola pievērsties īres mājokļu būvniecībai.

Sola pensiju pieaugumu

Ja runā konkrēti, tad visizvērstākās un visnopietnākās programmas sociālajā jomā ir ZZS un NA. Lai cik dīvaini tas nebūtu, samērā vāja, no pāris punktiem sastāvoša, ir labklājības ministra Jāņa Reira partijas Jaunā Vienotība programma. Visas partijas paredzami sola paaugstināt pensijas vai to neapliekamo minimumu. ZZS ļoti piesardzīgi bilst, ka iestājas par «pakāpenisku pensiju palielināšanu personām ar lielu darba stāžu». Konkrētāka ir NA, kas sola nodrošināt minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma iedzīvotājiem 20% apmērā no vidējās bruto algas valstī. Tiesa, nav minēts, cik ilgā laika posmā to iespējams sasniegt un kādas sekas tas atstās uz sociālo budžetu. Turklāt, kā norāda sociālo lietu eksperte Ruta Zilvere, sasaistīt pensijas minimālo apmēru ar kādiem vidējiem rādītājiem ir visai riskanti, ņemot vērā ekonomikas cikliskumu. Reālāka ir Jaunā Vienotība, kas sola pakāpeniski palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu pensijām, tiesa gan, konkrētu slieksni neminot. Taču ļoti konkrēta ir Jaunā konservatīvā partija, kas sola paaugstināt pensiju neapliekamo minimumu līdz 500 eiro. Šā solījuma izpildes iespējas gan ir neskaidras.

Savukārt partija Attīstībai Par! sola nākotnē (piemēram, līdz 2030. gadam) pamatpensiju vismaz minimālās algas apmērā, par ko Labklājības ministriijas Sociālās apdrošīnāšanas departamentā teic, ka tādējādi sociālās apdrošināšanas budžets tiktu sagrauts. Jautājums, vai šādam mērķim būtu iespējams atvēlēt naudu no pamatbudžeta. Kopumā ir iespaids, ka vairākām partijām, šķiet, ir aizmirsušies sociālās apdrošināšanas budžeta darbības pamatprincipi – pensijas apmērs ir atkarīgs no veiktajām sociālajām iemaksām. Līdz ar to pamatpensijas sasaiste ar kādiem minimālās algas rādītājiem vai vidējo algu ir visai dīvaina, jo izjauc ekonomisko proporciju starp iemaksām un izmaksām, kas garantē sociālās apdrošināšanas budžeta stabilitāti ilgtermiņā. Ir iespaids, ka atsevišķiem politiķiem nav tā līdz galam skaidrs, ka nav iespējams budžets, kurā izmaksas pārsniedz iemaksas. Tajā pašā laikā pozitīvi ir tas, ka vairākas partijas sola pārskatīt un sakārtot izdienas pensiju sistēmu, tiesa, nenorādot, kā tieši.

Darba tirgus nav starp prioritātēm

Vairākas partijas par vienu no galvenajām problēmām sociālajā jomā uzskata augsto nevienlīdzību. Līdz ar to teju visās lielāko partiju programmās ir minēts gan atbalsts nepilnām un jaunām ģimenēm, gan sociālā darba nozīmīgums. Attīstībai Par! īpaši uzsver audžuģimeņu atbalstu, par ko vispār nerunā labklājības ministra partija Jaunā Vienotība. Attīstībai Par!, saskaņā ar R. Zilveres teikto, ir viens ļoti pozitīvs solījums – ieviest minimālo ienākumu līmeni kā atskaites punktu sociālās palīdzības sistēmā, kas būtu zināms procents no vidējās algas valstī. Tiesa, tas nav nekas jauns, jo Labklājības ministrija jau ir apņēmusies no 2019. gada minimālā ienākuma līmeni noteikt 40% apmērā no ienākumu mediānas. R. Zilvere uzsver, ka ir absolūti nepieņemama pašreizējā situācija, kad minimālais GMI ir 53 eiro. Tiesa, pašvaldības pēc saviem ieskatiem to var noteikt arī lielāku, taču tas nav pa spēkam visām. «Nevar cilvēku mērdēt badā un uzskatīt, ka viņš, bada dzīts, metīsies uz darba tirgu. Drīzāk notiks vairāk vai mazāk strauja personības degradācija,» pārliecināta eksperte. Pozitīvi vērtējams ir tas, ka ZZS vislielāko uzsvaru nevienlīdzības mazināšanā liek tieši uz iekļaujošu darba tirgu, runājot par nepieciešamību veikt efektīvāku bezdarbnieku pārkvalificēšanu. Diemžēl lielais vairums partiju darba tirgus izaicinājumiem un lielajam bezdarbnieku skaitam, kas nav spējīgi iekļauties darba tirgū, nepievēršas vispār. Līdz ar to neviena no partijām pat nepieskaras tādai tēmai kā darbaspēka reģionālā mobilitāte, proti, kā atbalstīt un stimulēt cilvēkus no reģioniem, kuros nav darba, pārcelties tuvāk darba vietām.

Domstarpības veselības aprūpē

Veselības aprūpes jomā, atšķirībā no citām politikām, iezīmējas krasas atšķirības partiju vidū. Visskaidrāk pozicionējas partijas Attīstībai Par! un Jaunā konservatīvā partija, kuras sola panākt pašreizējā likuma maiņu, kas paredz dalītos veselības aprūpes pakalpojumu grozus atkarībā no tā, vai cilvēks ir vai nav sociālo iemaksu veicējs. Vēl viena pretruna ir starp partijām Jaunā Vienotība un Latvijas reģionu apvienība. Ja pirmā uzskata, ka naudai jāseko pakalpojumam, kuru var sniegt gan valsts, gan privātās ārstniecības iestādes, tad reģionāļi iestājas par to, ka budžeta nauda primāri ir jāatvēl tikai valsts un pašvaldību pakalpojumu sniedzējiem, ko saprotamu iemeslu dēļ neatbalsta Veselības aprūpes darba devēju asociācija un Konkurences padome.

Jāteic, ka gana daudzas partijas sola paaugstināt finansējumu veselības aprūpei no IKP, kas ir vērtējams pozitīvi. Vairums partiju arī sola pilnveidot e-veselības sistēmu un nodrošināt kvalitatīvu veselības aprūpi visā valsts teritorijā. Neiztrūkstoši ir solījumi paaugstināt algas mediķiem un samazināt pacientu līdzmaksājumus. Zināms jaunums ir tas, ka ir atsevišķas partijas, kas sola samazināt medikamentu cenas. Te gan jāsaprot, ka tas iespējams, tikai paplašinot kompensējamo medikamentu grozu. Skeptiski būtu uzlūkojami solījumi, ka valsts pārrunās ar zāļu ražotājiem «nodiņģēs» cenu. Par atsevišķu partiju solījumiem izveidot pašvaldību aptiekas, kur būs medikamenti par lētākām cenām, Konkurences padome jau paziņojusi, ka to nekādā gadījumā neatbalstīs. Tas, kā iztrūkst partiju piedāvājumos, ir zināms sistēmas audits, lai noskaidrotu, cik maksā katrs pakalpojums, kādas ir tā sniegšanas izmaksas un kādi ir kvalitātes un efektivitātes kritēriji.