Iesaka Rūta Kesnere, Dienas Biznesa komentāru nodaļas redaktore

Ceļojums

Izvēli apskatīt Tiroles galvaspilsētu Insbruku, kas ir piektā lielākā pilsēta Austrijā, galvenokārt noteica Alpu kalnu tuvums un iespēja uzbraukt slavenajā Nordketes kalnā, kas majestātiski slejas pāri pilsētai 2 300 metru augstumā.

Savu lēmumu nenožēloju ne mirkli un, jo vairāk savu braucienu atsaucu atmiņā, jo vairāk gandarīta un laimīga jūtos. Atmiņas par kalnu ieskauto pilsētu, laikam ejot, nevis bālē, bet tikai kļūst spēcīgākas.

Latvietim, kurš pieradis pie līdzenas ainavas, elpu aizsit viduslaiku pilsētas skats, kur ielas, kas lepojas ar vēsturiskām celtnēm, galā labi redzamas vīd kalnu galotnes, uzdvešot mūžības elpu. Viens no iespaidīgākajiem skatiem ir Insbruku divās daļās sadalošās Innas upes krastā, kur vienā pusē greznojas torņiem rotātas ēkas, bet otrā paceļas kalni. Jāteic, ka Inna nav rāma un plūdena, bet gan strauja, mutuļojoša upe, kas atgādina, ka ar kalniem nejoko. Insbruka sevī apvieno iespaidīgu arhitektūras un kultūras mantojumu ar sportiskām aktivitātēm, kur ik uz soļa vasarās var redzēt riteņotājus un dēļu braucējus, bet ziemā slēpotājus un snovotājus. Tas nav pārsteidzoši, jo pilsēta divas reizes ir bijusi ziemas olimpisko spēļu mājvieta. Tas, protams, ievilcis noteiktus vaibstus tās sejā.

Aristokrātijas diskrētais šarms

Insbrukas īpašo šarmu rada tas, ka tā nav vienkārši glīta pilsētiņa kalnos ar skaistām, nelielām mājiņām un vienu centrālo laukumu un baznīcu tajā, bet gan Tiroles galvaspilsēta kopš 1429. gada; kopš 1490. gada Austrijas imperators Maksimiliāns uz turieni pārcēla savu galmu. Tātad pilsēta ir bijusi viens no viduslaiku Eiropas monarhijas centriem. Par aristokrātisko pagātni liecina gan Hofburgas pils, kur tagad mājvietu raduši pieci muzeji un kur var aplūkot imperatoru apartamentus (piemēram, Marijas Terēzes istabas no XVIII gadsimta), gan Ambras pils, kas uzcelta XVI gadsimtā agrīnās renesanses stilā un kuras iekštelpu lepnums ir Spāņu zāle, kas ir viena no slavenākajām renesanses laika arhitektūras liecībām. Tā ir 43 metrus gara, un abas tās sienas grezno Tiroles daudzo valdnieku portreti. Lai estētisko mīlu pret kādreiz Eiropā valdošās politiskās pārvaldes formas – monarhijas – mantojumu stiprinātu, ieteicams iegriezties pilsētas galvenajā baznīcā Hofkirhē jeb galma baznīcā, kuras īpašā iezīme un galvenā atšķirība no citām baznīcām ir abās pusēs altārejai novietotās melnas bronzas skulptūras, kas ir lielākas par cilvēka augumu, tajās redzami vairāku valdošo dinastiju locekļi. Tik daudz laicīgu skulptūru, turklāt lielāku par cilvēka dabisko izmēru, vēl nebiju redzējusi nevienā baznīcā citās Eiropas valstīs, kurās tomēr dominē svēto un eņģeļu dažādi atveidojumi, nevis mirstīgie valdnieki. Iespējams, ka tas ir iemesls, kādēļ īpašas svētuma vai dievbijības jūtas Hofkirhē nepārņem, jo tā ir melno bronzas valdnieku pārmākta. Uz daudz reliģiozākām jūtām, gan ar mākslas piesitienu, noskaņo Svētā Jakoba baznīca (XVIII gadsimts), kurā iespējams aplūkot Lūkasa Kranaha darbus. Noteikti vērts noiet pa Marijas Terēzes ielu, kuru grezno izcili skaisti vēsturiski nami, un Hercoga Frīdriha ielu, kurā atrodas slavenā māja ar zelta jumtu, kas faktiski ir vēlīnās gotikas stilā celts pārsegts balkons, kuru klāj 2657 apzeltīti kārniņi un kurš uzcelts par godu imperatoram Maksimiliānam.

Kalni, kalni un vēlreiz kalni

Ja nu kādam uz tādiem vēstures reliktiem kā imperatori un viņu pilis un baznīcas gribas uzšķaudīt, Insbruka, protams, piedāvā sportiskas aktivitātes apvienojumā ar estētisko baudu. Pie pēdējās jāmin Bergisel tramplīns slēpotājiem, kuru 2001. gadā pārveidoja saskaņā ar slavenās irākiešu arhitektes Zahas Hadidas projektu. Tas pilda ne vien tiešās sportiskās, bet arī apskates vērta arhitektūras objekta funkcijas. Tramplīna virsotnē ir kafejnīca, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu un, protams, neiztrūkstošajiem kalniem.

Ja ir vēlme turpināt izbaudīt Zahas Hadidas meistarību apvienojumā ar dabu, jādodas uz Nordketes kalna staciju, kuru projektējusi šī arhitekte. No tās ar funikulieri, kas kā vilciens brauc pa sliedēm augšup kalnos, 8 minūtēs var uzbraukt uz Hungerburgu, pa ceļam izkāpjot apskatīt Alpu zoodārzu, kur mīt kalnos sastopamie dzīvnieki. Hungerburga ir pavisam mazs miestiņš nepilnu 1000 metru augstumā, kur ir daudzas pansijas haikotājiem, mazi krodziņi, viena baznīca un viens bērnudārzs. Jāpiebilst, ka Hungerburgā dzīvo ap 1000 cilvēkiem, kuri uz Insbruku un atpakaļ var nokļūt vai nu ar mašīnu, vai autobusu, vai funikulieri, kas ir visdārgāk, un to izmanto tikai tūristi. Hungerburga parasti nav Nordketes ceļojuma galamērķis, jo, ja vien nav panisku baiļu no augstuma, pārsvarā visi ar trošu vagoniņu dodas uz 3000 metru augstumā esošo Zēgrūbi (Seegrube), no kuras paveras fantastiska ainava. Kā teiktu mans vectēvs, cilvēki ir jocīgi – dodas augstu kalnos, lai konstatētu, cik skaisti ir lejā. Tiesa, ne visi uz Zēgrūbi dodas ar trošu vagoniņu, pa tā logu bija redzami kalnos kāpēji, kuri trīstūkstošnieku vēlējās iekarot saviem spēkiem. Ne mazums braucēju ar vagoniņu bija riteņbraucēji, kuri no kalna virsotnes laidās lejā ar riteni pa speciāli izveidotām riteņbraucēju takām. Jāpiebilst, ka Zēgrūbes virsotnē ir jauka, bet ļoti vienkārša kafejnīca ar terasi, kurā sēžot tika baudīts vietējais alus komplektā ar kalnu ainavu. Ja pēc alus velk uz piedzīvojumiem, droši var mēģināt pa kalnu takām kāpt lejā, nevis laisties atkal ar trošu vagoniņu. Otrs variants – vēl pāris minūtes celties augstāk uz pašu virsotni – Hafelekaru. Jāpiemin, ka vienam ceļotājam, kuram nav vēlmes kalnu virsotnes iekarot saviem spēkiem, biļete Insbruka-Hafelekara turp un atpakaļ maksā 34 eiro. Līdz Zēgrūbei un atpakaļ – 31 eiro. Taču tas noteikti ir tā vērts.

Gastronomiskās baudas

Insbruka priecē ar daudziem patiešām burvīgiem krodziņiem, kur, sēžot ārā, var lūkoties uz kalniem apvienojumā ar pilsētas torņu smailēm. Noteikti jānobauda tiroliešu virtuve, kas ir trekna un sātīga. Izsalkušus ēdējus priecēs, piemēram, Tiroler Gröstl – pannā cepta gaļa ar kartupeļiem un sīpoliem. Ir arī izsmalcinātāki ēdieni, piemēram, Alpu brieža steiks vai Dienvidtiroles lasis. Un tam visam klāt austriešu alus vai mājas vīns. Priecē tas, ka tiroliešu virtuvē ir baudāma meža un upes klātbūtne, kas nozīmē, ka ēdienkartē ir vietējie medījumi un upju zivis. No Tiroles galvaspilsētas nevar aizbraukt, nenogaršojot tradicionālās klimpas – siera, kartupeļu un gaļas, kas tiek pasniegtas ar dažādām mērcēm.