Viena no pēdējā laika aktualitātēm darba tirgū līdztekus tā pārkaršanai ir Darba likums

Darba tiesības

Vispirms jau runa ir par grozījumiem Darba likumā, kas paredz nozarēs, kuras noslēgušas ģenerālvienošanos, iespēju noteikt darba samaksu par virsstundām 50% apmērā no darba algas, nevis 100% apjomā kā līdz šim. Lai gan Saeima šos grozījumus pieņēma, Valsts prezidents Raimonds Vējonis tos neizsludināja un atdeva parlamentam otrreizējai caurlūkošanai. Tā ka par šiem grozījumiem, kurus atbalsta Latvijas Būvuzņēmēju partnerība (būvniecība ir vienīgā nozare, kurā pašlaik ir noslēgta ģenerālvienošanās), Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LABS), bet iebilst Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), Ārvalstu investoru padome un Tiesībsarga birojs, vēl gaidāmas diskusijas.

Vairāk uzticēt nozarēm

Šīs kaislības ap Darba likuma grozījumiem mudina uz Darba likumu paraudzīties plašāk. Tajā ir daudzas normas, kuras vēlētos izmainīt darba devēji, taču tam pretojas LBAS. Savukārt par likumu atbildīgā Labklājības ministrija (LM) vienmēr ir uzsvērusi, ka grozījumi Darba likumā ir iespējami tikai tad, ja par tiem vienojas abi sociālie partneri. Respektīvi, domstarpību gadījumā LM neplāno savā vārdā virzīt kādus grozījumus Darba likumā skatīšanai valdībā. Līdz ar to arī LM neplāno virzīt alternatīvus grozījumus virsstundu apmaksai, par kuriem iestājas LTRK un tiesībsargs, kas paredz, ka visi uzņēmumi par pirmajām divām virsstundām maksātu 50% no darba algas, bet par visām nākamajām – 100%. Pret to kategoriski iebilst LBAS, kas uzskata, ka samazināta apmaksa par virsstundām pieļaujama tikai gadījumos, ja nozarē ir noslēgta ģenerālvienošanās, ar kuru būtiski tiek paaugstināta nozares minimālā alga. Jānorāda, ka tās uzņēmēju organizācijas, kas nav valdības sociālie partneri, uzskata, ka pieminētos grozījumus likumdevējs varētu pieņemt, neraugoties uz LBAS iebildumiem.

LDDK darba tiesību eksperts Andris Alksnis uzsver, ka darba devēji tikai priecātos, ja Darba likumā vairākas normas, tostarp virsstundu apmaksa, darba uzskaite utt., tiktu uzticētas nozarēm, kas par to izlemtu pašas. Tiesa, tam būtu nepieciešama ģenerālvienošanās noslēgšana. Taujāts, kā būs ar tām nozarēm, kurās tāda nebūs noslēgta (piemēram, mazumtirgotāji ir visai skeptiski par iespējām panākt šādu vienošanos, jo ir pārāk dažādi spēlētāji, sākot no lieliem tirdzniecības tīkliem līdz maziem lauku veikaliņiem), A. Alksnis skaidro, ka tur būs Darba likuma regulējums. Par to, ka atsevišķas Darba likuma normas varētu uzticēt noteikt pašām nozarēm, iestājas arī LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns, tajā pašā laikā uzsverot, ka minimālajai algai noteikti jābūt valstiskā līmenī noteiktai. Nozares ar ģenerālvienošanās palīdzību var noteikt savu minimālo standartu, kas nav zem valstī noteiktā līmeņa, taču, pēc E. Baldzēna domām, atteikties no minimālās algas standarta valstiskā līmenī nedrīkst. Savukārt, LM ieskatā, nozarēm var uzticēt pašnoteikšanos par visām Darba likuma normām, kuras neregulē starptautiskie standarti vai arī būtu iespējams, ka nozares tos labprātīgi nosaka augstākus. Tie nosaka, piemēram, darba nedēļas garumu, atvaļinājuma ilgumu. Tur, kur nav starptautisko standartu vai ir vēlme tos paaugstināt, varētu lemt pašas nozares, ja vien tās spēj vienoties, tāda ir LM nostāja. Piemēram, ja kāda nozare spēj vienoties, ka tajā darba nedēļa ir nevis 40 stundas, bet 35, tad tas ir iespējams, taču noteikt, ka tā ir 50 stundas, gan nebūtu iespējams.

Pretrunīgais atlaišanas jautājums

Līdztekus virsstundām sāpīgs jautājums darba devējiem, kur nav izdevies panākt vienošanos ar LBAS, ir jautājums par atlaišanu no darba. Proti, lai gan ir mīkstināta norma, kas noteica, ka arodbiedrības biedrus drīkst atlaist tikai ar arodbiedrības piekrišanu (pašlaik noteikti divi gadījumi, kad ir tikai jākonsultējas, bet piekrišana nav nepieciešama), tomēr vēl joprojām, darba devēju ieskatā, arodbiedrības biedriem ir pārmērīga aizsardzība. Savukārt E. Baldzēns to mīkstināt negrasās, norādot, ka arodbiedrības biedrus reizēm grib pretlikumīgi atlaist, jo viņi ziņo par kādām ēnu ekonomikas izpausmēm uzņēmumā. Tādēļ arodbiedrības biedriem kā trauksmes cēlājiem nepieciešama aizsardzība. Te gan jānorāda, ka trauksmes celšana nebūt nav vienīgais iemesls, kādēļ uzņēmējam nākas atlaist darbinieku. Un A. Alksnis uzskata, ka pret arodbiedrības biedriem būtu jāizturas tāpat kā pret pārējiem darbiniekiem likumā noteiktās kārtības ietvaros, bez kāda pienākuma panākt arodbiedrības piekrišanu. Šis ir viens no jautājumiem, kur sociālo partneru saprašanās nav panākta, līdz ar to vismaz pagaidām nekādas izmaiņas nav gaidāmas.

A. Alksnis arī teic, ka, viņaprāt, nav normāli, ja uzņēmumā kāds darbinieks, piemēram, nedēļu nav darbā un par to nav ziņojis darba devējam, un nav arī sasniedzams (ne telefoniski, ne e-pastā), bet darba devējs viņu nevar atlaist. Vispirms ir darbiniekam jāraksta ierakstīta vēstule uz adresi, kas norādīta darba līgumā. Bieži tā adresātu de facto nemaz nesasniedz vai arī tā netiek izņemta un darba devējs nezināmu laiku var tikai gaidīt, kad pazudušais «dēls» vai «meita» uzradīsies, lai pieprasītu paskaidrojumus. E. Baldzēns teic, ka par šo normu zināmas diskusijas varētu būt, taču dot pilnībā brīvas rokas darba devējam atlaist darbinieku, kurš bez brīdinājuma neierodas darbā un nav sasniedzams, LBAS arī nevēlas, jo, saskaņā ar E. Baldzēna teikto, iespējami gadījumi, kad cilvēks bezpalīdzīgā stāvoklī ir slimnīcā un nevar ar darba devēju sazināties, bet viņu tikmēr atlaiž no darba. Lieki teikt, ka šo normu var izmantot pietiekami ļaunprātīgi, tādēļ LBAS nostāja ir, ka par tās piemērošanu praksē diskusijas ir iespējamas. Tāpat viņš teic, ka LBAS neliktu šķēršļus, ja tiktu mīkstināti invalīdu atlaišanas nosacījumi, taču tikai ar nosacījumu, ja tam piekrīt šos cilvēkus pārstāvošās organizācijas. Savukārt A. Alksnis uzsver, ka no pieminētās normas mīkstināšanas visvairāk iegūtu tieši cilvēki ar īpašām vajadzībām, jo teju neiespējamā atlaišana rezultējas tajā, ka darba devēji vienkārši nevēlas šos cilvēkus ņemt darbā. Jāteic, ka šis princips vispār ir spēkā darba tirgū – jo grūtāk strādājošos atlaist, jo skrupulozāka ir pārbaude pirms pieņemšanas darbā, kas lielā mērā izslēdz iespējas došanu tā sauktajām riska grupām.

E. Baldzēns, taujāts, ko LBAS vēlētos mainīt Darba likumā, teic, ka tās būtu divas lietas, par kurām, protams, jādiskutē ar darba devējiem. Pašlaik Darba likums noteic – ja darbiniekam nav izmaksāta alga, darbs tomēr jāturpina. E. Baldzēns uzskata – ja darbiniekam algu neizmaksā algas dienā, tad nedrīkstētu prasīt, lai tomēr darbs tiek turpināts. Tam nepiekrīt LDDK. A. Alksnis uzsver, ka ļaunprātīga darba algas aizkavēšana ir tiesībsargājošo institūciju kompetencē, bet lielākoties aizkavēšanās rodas, ja samaksu aizkavē piegādātājs. Un nebūtu prātīgi likumā paredzēt, ka tādos gadījumos ir jāaptur ražošana. Tāpat LBAS vēlētos, lai Darba likumā tiktu noteikts, ka pie noteikta strādājošo skaita obligāti būtu slēdzams uzņēmuma koplīgums. A. Aksnis teic, ka tas ir diskutējams jautājums. Jebkurā gadījumā gan LDDK, gan LBAS uzsver: visi varbūtējie grozījumi Darba likumā iespējami tikai tad, ja sociālie partneri par tiem vienojas.