Privātie pasūtītāji savos iepirkumos ir elastīgāki, labāk zina, ko grib, un ir mazāka birokrātija. To DB uzsver aptaujātie uzņēmēji, kuriem ir pieredze dalībā gan publiskajos, gan privātajos iepirkumos

Iepirkumi

Tajā pašā laikā publiskajos iepirkumos uzvarējušajam pretendentam ir jāizpilda tieši tādas prasības, kā minētas nolikumā, savukārt privātais pasūtītājs nereti spēles gaitā mēdz mainīt noteikumus. Proti, pēc uzvaras iepirkumā notiek sarunas, kā rezultātā noslēgtais līgums var stipri atšķirties no konkursa nolikuma. Tādu situāciju publiskajos iepirkumos nemēdz būt. Dažādu nozaru pārstāvjiem pieredze, piedaloties gan publiskajos, gan privātajos iepirkumos, ir atšķirīga, taču skaidrs, ka iepirkumu veicēji var viens no otra mācīties, pārņemot labo praksi.

Privātais domā ilgtermiņā

Viskritiskākie par publiskajiem iepirkumiem ir būvnieki. AS RERE Grupa valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš uzsver, ka privātajos iepirkumos dominē saimnieciskais izdevīgums, kamēr publiskajos vēl aizvien – zemākā cena. «Privātais pasūtītājs daudz vairāk domā ilgtermiņā, viņu interesē arī ēkas ekspluatācijas izmaksas vairāku desmitu gadu periodā, kamēr publiskais sektors pārsvarā koncentrējas uz to, cik šodien izmaksās viena kvadrātmetra uzbūvēšana. Tur nav ilgtermiņa domāšanas,» atzīst uzņēmējs. Tāpat G. Āboltiņš-Āboliņš norāda, ka privātajos iepirkumos ir daudz labāk izstrādātas tehniskās specifikācijas, proti, pasūtītājam ir skaidri zināms, kādu galaproduktu viņš vēlas saņemt. Publiskie pasūtītāji mēdz pārspīlēt ar kvalitātes prasībām, ielikt stingras sankcijas un soda mehānismus, lielas garantijas, kas, protams, ļoti sadārdzina iepirkumu. Tāpat valsts un pašvaldības iepirkumos biežāk nekā privātajos tiek noteikti pārāk īsi termiņi, kas kaitē darba kvalitātei.

Privātais pasūtītājs, kurš tērē savu, nevis publisku naudu, ļoti izvērtē, vai konkrētie riski ir tik aktuāli, lai tos iecenotu tāmē. Tāpat neviens privātais, vienkāršoti runājot, šķūnim neizvirzīs tādas kvalitātes prasības kā lidmašīnu angāram, jo tas vienkārši nav saprātīgi. G. Āboltiņš-Āboliņš uzsver, ka tā arī varētu būt galvenā atšķirība starp privātajiem un publiskajiem iepirkumiem, – apziņa, ka tu konkrētajā iepirkumā tērē savu, nevis nodokļu maksātāju naudu. Līdz ar to rūpīgi tiek izsvērts, kas ir un kas nav nepieciešams, vai konkrēto risku un soda sankciju iecenošana ir vērta tam atbilstošajam sadārdzinājumam, vai ilgtermiņā ekspluatācijas izmaksas ir adekvātas. Taujāts, ko publiskais sektors savos iepirkumos varētu pārņemt no privāto pieredzes, G. Āboltiņš-Āboliņš teic, ka vispirms jau domas skaidrību par to, ko tad īsti vēlas iepirkt un kādam mērķim, tāpat arī skaidrus vērtēšanas kritērijus un sapratni, ka katra papildu prasība un riska iecenošana tāmi sadārdzina, līdz ar to svarīgs ir izvērtējums, kas tiešām ir būtiski un kas nē. Tāpat publiskajos iepirkumos, vērtējot piedāvājuma cenu, vairāk vajadzētu vērst uzmanību uz izmaksām visā ēkas dzīves ciklā, lai neiznāk tā, ka lēti uzbūvētās ēkas ekspluatācijas izmaksas ir krietni augstākas par gaidītajām.

Publiskais ir prognozējamāks

To, ka privātais pasūtītājs ir ļoti orientēts uz efektivitāti, ne tikai cenu, apliecina arī Latvijas reklāmas asociācijas valdes priekšsēdētāja Baiba Liepiņa. Viņa uzsver, ka ar zemāko cenu viņas jomā grūti sasniegt vislabākos rezultātus. Skaidrs, ka reklāma kādā mazā reģiona avīzē būs lētāka nekā lielā nacionālā medijā, taču tās ir arī pilnīgi atšķirīgas iespējas aptvert un uzrunāt plašu auditorju. B. Liepiņa teic, ka publiskajiem pasūtītājiem vēl ir daudz darāmā, lai iemācītos izstrādāt patiešām gudru un saprātīgu konkursa nolikumu, lai gan ir arī ļoti labi piemēri, cik profesionāli var strādāt valsts iestādes. Kā labais piemērs tiek minēta Kultūras ministrija un Finanšu ministrija, kuras pasūtītā kampaņa Atkrāpies ieguvusi arī starptautisku profesionālu atzinību. B. Liepiņa teic, ka privātais pasūtītājs parasti atvēl daudz ilgāku laiku piedāvājuma iesniegšanai, lai pretendenti var to kvalitatīvi sagatavot. Tajā pašā laikā kā publiskā pasūtītāja priekšrocības B. Liepiņa min iespēju apstrīdēt konkursa rezultātus, lai gan tas pašu iepirkuma procedūru paildzina, skaidrus vērtēšanas kritērijus un iespēju redzēt, ar kādiem punktiem piedāvājums novērtēts. Tā ne vienmēr ir ar privāto pasūtītāju, kur nereti nav atgriezeniskās saites un ir neziņa, kā piedāvājums novērtēts un kādēļ tas noraidīts.

Vērtēšanas kritēriju caurspīdīgums un līguma atbilstība nolikumam ir galvenie iemesli, kādēļ publiskajiem iepirkumiem dod priekšroku IT uzņēmuma Squalio valdes loceklis Gatis Ošs. Viņš stāsta, ka nereti privātajam pasūtītājam pēc iepirkuma beigām ar uzvarētāju ir garš līguma sarunu process, kura laikā pasūtītājs var veikt izmaiņas, kādas nebija iepirkuma nolikumā un tehniskajā specifikācijā. Tas vienmēr ir sarunu process, kurā var būt izmaiņas salīdzinājumā ar konkursa nolikumu. Pretēji tam publiskais pasūtītājs līgumu ar uzvarētāju slēdz stingrā saskaņā ar konkursa nolikumā minētajām prasībām, līgumā netiek prasīts nekas cits.

Rezumējot – publisko iepirkumu priekšrocības ir paredzamība, skaidri noteikti vērtēšanas kritēriji, rezultātu iespējams apstrīdēt, līgumā netiek ieviestas ar nolikumu nesaistītas izmaiņas. Savukārt privātajā iepirkumā parasti nedominē zemākā cena, ir kvalitatīvāks konkursa nolikums un precīzāka tehniskā specifikācija, taču vērtēšanā iespējams daudz lielāks subjektīvisms un līgumā ar uzvarētāju sarunu gaitā var būt būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar konkursa nolikumu.