Latvijas eksportam klājas visnotaļ labi. Arī tuvākā laika prognozes par pieprasījumu ārējos tirgos ir visumā apmierinošas, lai gan skaidrs, ka izaugsme bremzēsies un ir zināmi riski. Tajā pašā laikā ir jādomā, kā strādāt un eksportēt gudrāk

Biznesa prognozes

Tās ir vien pāris atziņas no DB gada nozīmīgākās konferences Biznesa prognozes 2019 sadaļas, kas bija veltīta mūsu valsts eksportspējai.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, eksporta vērtība šajā gadā (oktobra dati) ir vairāk nekā viens miljards eiro. Galvenie eksporta virzītājspēki šogad ir lauksaimniecības preces un pārtika, koksne, kā arī mehānismi un mehāniskas ierīces.

Lai arī eksports ir būtisks priekšnoteikums izaugsmei, jo Latvija sava mazā tirgus dēļ nevar balstīties tikai uz iekšējo patēriņu, tomēr ar to ir saistīti vairāki riski. Vispirms jau tā ir atkarība no pieprasījuma svārstībām ārējos tirgos, kas ietekmē produkta cenu, tāpat eksportā uz trešajām valstīm pastāv valūtas svārstību riski. Līdztekus jāmin politiskie riski, piemēram, saspringtās attiecības ar Krieviju, tarifu karš starp Ķīnu un ASV, protekcionisma tendences pasaulē.

Situācija tirgos cerīga

Bankas Luminor eksperts Pēteris Strautiņš, taujāts, kāda izskatās situācija mūsu galvenajos eksporta tirgos, teic, ka Starptautiskais Valūtas fonds prognozē – nākamgad pasaules ekonomika varētu augt par 3,7%, kas ir labs rādītājs. Tajā pašā laikā, visticamāk, nākamā gada sākumā, izaugsmes prognozes varētu tikt samazinātas. Attiecībā uz lielāko eksporta tirgu – Eiropas Savienību (ES), P. Strautiņš norāda, ka eirozonā izaugsme varētu būt nedaudz lēnāka, taču tā būs ilglaicīga, jo eirozonas valstu rīcībā esošie resursi ne tuvu nav izmantoti. Tiesa, jāņem vērā, ka eirozona nav viendabīga, ir tādas valstis kā Vācija, Austrija, Nīderlande, kurās ir stabila ekonomika ar tādu pašu izaugsmi, un ir arī Itālija un Grieķija, kuru izaugsme ir zem lielas jautājuma zīmes. Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka arī Lielbritānijā izaugsme būs pieticīga. Turklāt pašlaik nevienam nav skaidrs, vai Brexit būs ar vai bez vienošanās, kas noteikti ietekmēs ne tikai pašus britus, bet visus ES eksportētājus. Savukārt par Baltijas un Centrāleiropas valstīm P. Strautiņš ir noskaņots pozitīvi, sakot, ka izaugsme noteikti turpināsies un patēriņa kāpumam šajās valstīs ir liels potenciāls. Tāpat turpināsies ražošanas pārcelšana no Rietumeiropas uz Austrumeiropu.

Ja runā par ASV, tad P. Strautiņš bilst, ka pašlaik tās izaugsme ir ļoti strauja, taču ir indikācijas, ka tuvākajā nākotnē tā varētu bremzēties. Par to zināmā mērā signalizē tas, ka ASV divgadīgā obligācija kļuvusi ienesīgāka par piecgadīgo. Savukārt eksportētājiem, kuriem nozīmīga ir Krievija, der zināt, ka šajā valstī turpināsies mērena izaugsme un, pēc P. Strautiņa domām, recesijai nav pamata, jo valsts finansiālā situācija ir laba (Krievija ir valsts ar tekošā konta pārpalikumu), un naftas cenas ir pieaugušas. Ir gan arī šķērslis tālākai attīstībai, jo vairāk nekā puse eksporta ir enerģija un puse no atlikušās puses – tērauda stieņi, graudi un citi produkti, kuru ražošanas apjomu palielināšanas iespējas nav ļoti straujas. «Strauji attīstīties ir grūti, bet krīzei arī nav vietas,» pārliecināts ir eksperts.

Par daudziem eksportētājiem tik pievilcīgo Ķīnu P. Strautiņš teic, ka tajā turpinās strauja attīstība un vērojama aizvien pieaugoša urbanizācija, kas paaugstina pirktspēju un vairo patēriņu. Bet riski ir gigantisks uzņēmumu parāds – 160% no IKP. Salīdzinājumam Latvijā tie ir vien 25% no IKP. «Līdz šim Ķīnā izaugsme ir lielā mērā balstījusies uz investīcijām infrastruktūrā un mājokļos, bet pašlaik pēc tām nav tik liela pieprasījuma, jo tas sevi ir izsmēlis. Līdz ar to investīciju bums iet uz beigām, kas pavelk līdzi darbavietas,» skaidro P. Strautiņš.

Konkurēt ne tikai ar cenu

Latvijā viena no eksportspējīgākajām nozarēm, kas eksportē arī augstas pievienotās vērtības produktus, ir kokrūpniecība. Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss atzīst, ka tā ir norma, nevis kas ārkārtējs, ja uzņēmējs nezina, kāds un no kuras valsts būs viņa klients tuvākajos piecos gados. Protams, daudz ko var prognozēt un ir ilglaicīgi sadarbības partneri, tomēr apjomu un cenas ziņā, protams, izšķirošs būs pieprasījums eksporta tirgos. Taujāts, kā tik mainīgos apstākļos pieņem lēmumus par investīcijām, K. Klauss stāsta: «Pašlaik sajūtas ir kā ballītē ap diviem naktī – jēgu pārdzēris neesi, bet skaidrs, ka rīts nebūs ļoti foršs. Visticamāk, ka nākamajā dienā pie stūres varēs sēsties, bet cik būs viegli, to nezina. Divos naktī iet pēc nākamās pudeles ir riskanti. Varbūt visi jau gulēs.» Jebkurā gadījumā, neraugoties uz visām neskaidrībām, meža nozare desmit gados ir investējusi vairāk nekā vienu miljardu eiro. Investīcijas tiek veiktas, lai samazinātu darbaspēka izmaksu pieaugumu un vairotu produktivitāti, kā arī veicinātu savu produktu konkurētspēju.

Domājot par pieprasījuma svārstību risku mazināšanu, viena no iespējām ir ražot un eksportēt unikālu produktu ar augstu pievienoto vērtību, kura konkurētspēja nav tik lielā mērā atkarīga no aktuālās cenas. Altum finanšu eksperte Evija Zaķe gan teic – vai ārējo pieprasījumu var veicināt pievienotās vērtības pievienošana, ir jāvērtē katrā konkrētā gadījumā, taču skaidrs, ka konkurēt tikai ar cenu arī ir bīstami. «Ir jāmāk eksportēt gudri, un svarīgi ir nespēlēt krievu ruleti. Taču mēs vai nu eksporta tirgū ejam vieglprātīgi, vai neejam vispār.» Tas ir attiecināms uz gadījumiem, kad sadarbības partneri piedāvā maksāt ar pēcapmaksu, kas vienmēr ir riskanti. Līdz ar to vai nu uzņēmēji ļoti riskē, vai atturas no eksportēšanas. Taču E. Zaķe teic, ka Altum piedāvā eksporta garantijas un tās netiek nodrošinātas tikai uz mazāk nekā 10% valstu. Līdz ar to, izmantojot eksporta garantijas, uzņēmēji var drošāk iet eksporta tirgos arī tad, ja sadarbības partneri nav gatavi piedāvāt priekšapmaksu.

Pakāpeniska struktūras maiņa

Latvijas eksportētājiem situācija eksporta tirgos un pieprasījuma svārstības gan nav vienīgais izaicinājums. Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste ir norādījis, ka Latvijas eksports nav ar pietiekami augstu pievienoto vērtību un ir pārāk vienkāršs. Jautājums ir, vai eksportētājiem, kuriem ir labi rādītāji, vispār vajag eksportēt gudrāk un sarežģītāk. K. Klauss teic: «Mēs gribam, un mums to vajag. Bet vai varam? Bieži atbilde ir negatīva.» K. Klauss piebilst – mēs esam tādā situācijā, kādā esam, un to nevar izmainīt ļoti strauji. Viņš salīdzina: mēs katrs zinām, ka mūsu personiskā konkurētspēja krietni pieaugtu, ja mēs apgūtu ķīniešu valodu un programmēšanu, taču, visticamāk, tas nenotiks, vismaz ne ļoti ātrā laikā. «Izaugsme ir pakāpeniska, un mēs esam tur, kur mēs esam. Ir jāņem vērā konteksts, kurā atrodamies. Tautsaimniecības struktūru nevar izmainīt pāris gados. Mēs visi gribētu daudz vairāk, bet varam tikai to, ko varam. Ātri var tikai savārīt ziepes.»

P. Strautiņš piekrītot norāda, ka pakāpeniska tautsaimniecības struktūras maiņa jau notiek. Ja 2010. gadā ķīmija un farmācija, mašīnbūve un metālapstrāde bija 20% no rūpniecības, tad tagad jau 30%. Tā ka izmaiņas notiek. Tajā pašā laikā eksperts prognozē, ka turpmāk eksportā pieaugs pakalpojumu, īpaši intelektuālo, īpatsvars un tas notiks uz preču eksporta rēķina.

Savukārt Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš atgādina, ka svarīgs priekšnoteikums tautsaimniecības struktūras maiņai, kur aizvien lielāks īpatsvars būtu nozarēm ar augstu pievienoto vērtību, ir investīcijas pētniecībā un attīstībā, kas Latvijā ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā. Šādā situācijā cerēt uz eksporta sarežģītības pieaugumu ir naivi. Tāpat G. Bērziņš teic, ka daudz labāki rezultāti būtu, ja Latvija būtu ne tikai ražošanas, bet arī pārdošanas vieta, jo daudzas starptautiskas kompānijas, kas strādā Latvijā, te tikai ražo, bet pārdošanas daļas ir citās valstīs. Jo tuvāk ražotājs būs gala patērētājam, jo labāk uzņēmumam.

Taujāts, vai un kādu atbalstu eksportētāji sagaida no valsts, K. Klauss atbild tieši un skarbi: nokopiet Moneyval ziņojumu, jo tas mums ir daudz lielāks drauds nekā Brexit. Savukārt E. Zaķe teic, ka Altum piedāvā ne tikai eksporta garantijas, bet arī sadarbības partneru izvērtēšanu.