EXPO 2020 Dubai Latvijas paviljonu organizē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), kas veiksmīgi uzcēla paviljonu mazajā EXPO Astanā 2017. gadā, neizmantojot ne centa valsts naudas

Intervija

Lielo EXPO pieredze Šanhajā 2010. gadā un Milānā 2015. gadā, kas vispār nenotika, liecina, ka riski ir. Par to arī jautājumi EXPO 2020 Dubai komisāram un LTRK valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam.

Pasakiet vispirms, kādēļ Jānis Endziņš šobrīd jāsauc par komisāru?

Tāda ir EXPO vispārējā kārtība. Latvijas profesiju klasifikatorā jau laikam komisāru nav, bet EXPO pieredze, strādājot ar dažādām valstīm, kurās ir visdažādākā iekšējā struktūra, ir novedusi pie izvēles, ka viņi vēlas runāt ar vienu konkrētu cilvēku, kas par visu atbild. Šo cilvēku arī sauc par EXPO komisāru, tā esmu ticis pie komisāra nosaukuma.

Pastāstiet par kameras pieredzi EXPO organizēšanā?

Kamera organizēja Latvijas dalību EXPO 90. gadu sākumā, uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Tas bija 1992. gadā Seviļas pilsētā Spānijā. 1993. gadā organizējām EXPO Tedžonā, Dienvidkorejā. Pēc tam bija 1998. gads Lisabonā, Portugālē. Vēlāk izveidoja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, kas pārņēma EXPO organizēšanu. Kopš tā laika kamera nepiedalījās EXPO organizēšanā, līdz atkal 2017. gadā veidojām Latvijas paviljonu Kazahstānas pilsētā Astanā.

Pēc neveiksmes Milānas EXPO 2015. gadā runāja, ka Latvijai vispār nevajag piedalīties EXPO izstādēs. Izstādes sevi izsmēlušas un tamlīdzīgi. Kā iznāca, ka kamera to organizēja, jo valsts finansējuma taču nebija?

Atgriezāmies, ja tā var teikt, ar mazo EXPO Kazahstānā, Astanā, kas notika 2017. gadā. Valdība jau bija pieņēmusi lēmumu nepiedalīties. Pie mums vērsās kameras biedrs – uzņēmums Latvijas dzelzceļš – un uzsvēra, ka gadījumā, ja Latvija nepiedalās EXPO Kazahstānā, tad tieši Latvijas dzelzceļš saredz virkni problēmu. Kazahstāna savu EXPO uztvēra kā ļoti nozīmīgu pasākumu. Tas tika plānots kā valsts gada notikums. Bija personīga attieksme no šīs valsts vadītājiem, un nepiedalīšanās varēja nozīmēt arī necieņas izrādīšanu. Nepiedalīšanās varēja iedragāt divu valstu attiecības, protams, arī uzņēmēju attiecības. Skatoties no tranzīta un uzņēmuma Latvijas dzelzceļš pozīcijām, šis tiešām bija ļoti nozīmīgs pasākums. Piedaloties Astanas izstādē, mērķis bija ne tikai noturēt izveidotās attiecības, bet arī tās padziļināt. Bija arī citi uzņēmumi, kuri norādīja, ka Astanas izstādē būtu jāpiedalās. Kameras uzdevums ir biedriem palīdzēt. Tad arī uzņēmāmies iniciatīvu. Mēs paši izteicām piedāvājumu un prasījām, lai mums uzticas un dod iespēju. Šai izstādei nebija nekāda publiskā finansējuma – es domāju Latvijas budžeta naudu. Latvijas dzelzceļš solīja daļu izmaksu segt no saviem līdzekļiem, jo tas bija svarīgi no viņu biznesa viedokļa. Parakstījām līgumu par to, ka organizējam EXPO pilnīgi bez valsts tieša atbalsta.

Neteica, ka esat mazliet traki?

Ne viens vien! Tā arī bija traka uzņemšanās. Iedomājieties situāciju – līdztekus meklēt budžetu un organizēt visu pasākumu.

Tajā pašā laikā, strādājot bez valsts finansējuma, jums nebija vairāku risku, kas šādos gadījumos ir? Milānas EXPO izgāšanās pēc būtības sakņojas birokrātiskos apgrūtinājumos un nespējā iekļauties termiņos.

Tādā ziņā mums bija brīvākas rokas darīt. Procesu sākām samērā vēlu. Tas palīdzēja, ka nebija valstisko birokrātisko šķēršļu, ka noteiktos laikos ir kaut kas jāizsludina, ka kādam ir tiesības mūsu lēmumus apstrīdēt. Mēs tiešām strādājām lielā steigā. Ātra lēmumu pieņemšana deva augstu rīcības efektivitāti. Daudzi sākumā teica, ka, ja būsim Astanā, tad mums pašiem būs kauns, ka esam turp devušies. Pašreiz varam teikt, ka ar vēsturiski vismazāko budžetu, kāds jebkad ir bijis EXPO – aptuveni 800 tūkstošu eiro –, mūsu paviljons ieguva bronzas godalgu par paviljona dizainu. Pasākums bija izdevies, un nebija nekādu skandālu.

Astanas EXPO tiek saukts par mazo, jo norit trīs mēnešus. Kādi bija jūsu mērķi un uzstādījumi, turp dodoties? Sasniedzāt iecerēto?

Mazais EXPO tas tiešām bija tikai laika nozīmē. Ar Kazahstānas investīcijām šis EXPO nosacīti bija mazais. Vizuāli bija panākts, ka tas izskatās kā lielais EXPO.

Mēs gribējām, lai, cilvēkiem ieejot Latvijas paviljonā, rastos labas sajūtas, lai būtu patīkami. Viena no mērķa grupām bija augstskolas. Ģimenes ar bērniem, kuras atnāk uz paviljonu, nav tas biznesa partneris, kas uzreiz slēgs līgumu ar, piemēram, dzelzceļu. Tomēr, ja bērnam radām labu priekšstatu par Latviju, tad, pienākot laikam studēt, jaunietis var izšķirties tieši par šo valsti. Domājām par parasto apmeklētāju, un tas bija izdevies. Bērnus no paviljona nevarēja dabūt ārā, jo viņiem bija interesanti. Otra sadaļa, protams, bija biznesa klients. Mēs rīkojām tematiskās nedēļas – organizējām biznesa konferences, tikšanās un visu, kas pie tā piederas.

Pastāstiet sīkāk, kā LTRK kļuva par EXPO 2020 Dubai Latvijas paviljona organizatoriem?

Pērnā gada otrajā pusē Ekonomikas ministrija, ievērojot mūsu pieredzi, jautāja, vai esam gatavi rīkot EXPO paviljonu Apvienotajos Arābu Emirātos, Dubaijā. Mēs piekritām šo iespēju izskatīt, bet ar vienu noteikumu – valsts finansējums būs vajadzīgs. Papētījām situāciju – pirmkārt, tie ir Arābu Emirāti, tur ir savas izmaksas, lielākas nekā daudzviet pasaulē, noteikti lielākas nekā Kazahstānā. Otrkārt, Dubaijā ir tikai zeme, tur nav nekādu būvju vai konstrukciju. Precīzi izsakoties, nevis zeme, bet tikai smiltis tur ir. Tas nozīmē, ka būvniecībai vajadzēs vairāk naudas. Treškārt, tas nav mazais EXPO, bet lielais – pasākums ilgst pusgadu, nevis trīs mēnešus. Jau uzreiz valstij solījām, ka piesaistīsim papildu finansējumu, bet bez valsts investīciju naudas pasākumu nevar realizēt. Mums bija skaidrs, ka gluži kā Astanā neiznāks. Tur viss tika paveikts par dalībnieku iemaksām. Astanā kamera mazliet piemaksāja no sava budžeta līdzekļiem – vairāk nekā 100 tūkstošus eiro. Pirms parakstīties un pateikt, ka mēs darām, bija vajadzīgs pamats. Tad notika vairākas valdības sēdes, kurās izlēma par finansējumu konceptuāli. Nolēma, ka mums var deleģēt pasākumu organizēt.

Šobrīd, kad process jau ir sācies, ir arī skaidrs, ka izmaksas būs lielākas nekā valsts dotācija.

Cik tad naudas ir piešķirts? Kāds ir kopējais budžets?

Par kopējo projekta budžetu skaidri varēšu atbildēt 2021. gada maijā, kad viss būs noslēdzies. Par valsts naudu gan ir skaidrība. Valdība nupat – 2018. gada novembrī – pieņēma gala lēmumu par līdzekļiem. Tika dots uzdevums Ekonomikas ministrijai noslēgt deleģējuma līgumu, ka mēs pasākumu organizējam. Vienlaikus tika nolemts arī par publiskā finansējuma daļu šajā projektā visos četros gados līdz 2021. gadam. Kopā tie ir aptuveni 4,2 miljoni eiro. Šogad ir paredzēta vismazākā summa – ap 80 tūkstošiem eiro. Lielākā summa no valsts ir nākamajā gadā, kad notiek būvniecības fāze. 2020. gadā valsts nauda pamatā ir paredzēta teritorijas iekopšanai, satura veidošanai, kā arī paviljona darbībai izstādes laikā no 2020. gada 20. oktobra. Atlikusī nauda paredzēta izstādes nodrošināšanai vēl trīs mēnešus 2021. gadā.

Tā ir mums zināmā summa, kas būs konkrētos termiņos. Piesaistot papildu finansējumu, mēs pasākumu centīsimies izveidot jaudīgāku, interesantāku un pievilcīgāku.

Dienas Biznesā nesen bija divi EXPO stāsti, kuros bija visādi kavēkļi. Milānu atcēla vispār. Vēl aizvien turpinās kriminālprocesi. Vai nesaskatāt riskus, ka kritiskos brīžos nauda pēkšņi var kavēties?

Dzīvē nav tādu projektu, kuros risku nav. Vēl jo vairāk, zinot iepriekšējo lielo EXPO pieredzi. Riski, protams, ir! Šajā projektā ir viena būtiska atšķirība no iepriekšējiem. Kamera ir uzņēmēju biedrība, un mums nav mērķa nopelnīt! Esam uzņēmušies šo paveikt vairāku iemeslu dēļ. Viens no galvenajiem mērķiem ir palīdzēt audzēt Latvijas eksportu. EXPO ir lieliska platforma, lai to realizētu ne tikai uz konkrēto reģionu. Tur būs 190 valstis! Tā ir milzīga auditorija. Mēs varam stāvēt vienā līmenī ar ASV, Vāciju un citām lielvalstīm. Viņiem būs lielāki paviljoni, bet tomēr mēs varam būt līdzvērtīgi. Mēs esam ar savu paviljonu – vesela valsts! Ir arī līdzība ar Astanu. Emirāti ir ar savu specifiku, un mums jau ir liels eksporta apjoms uz šo reģionu. Ja Latvija izlemtu nepiedalīties, jautājums ir – kā viņi uz mums skatītos? Kas notiktu ar mūsu valsts jau esošo eksportu? Te vairs nav runas par riskiem, par iespēju nepiedalīties. Tas ir jādara, un ir jāpiedalās!

Otrkārt, šobrīd, kad mums ir deleģēts uzdevums organizēt EXPO, mēs gribam pierādīt, ka publiskā un privātā partnerība var būt veiksmīga. Ka šāds publiskās–privātās partnerības modelis Latvijā būtu attīstāms.

Bija mums Latvijā radaru sāga...

Neveiksmīgu piemēru ir vairāk nekā viens. Mēs gribam būt pionieri šajā publiskās–privātās partnerības veidošanā, pierādot, ka šis sadarbības modelis var būt ļoti efektīvs. Ja viss realizēsies, kā iecerēts, piesaistīsim papildu līdzekļus un valsts par mazāku naudu būs ieguvusi vērtāku pasākumu. Publiskajā iepirkumā neko tādu nevar iegūt. Es ticu, ka mums izdosies un tas varētu kļūt par pagrieziena punktu skatījumam uz publisko–privāto partnerību kopumā. Tur ir vajadzīga pieredze abām sadarbības pusēm.

Atgriežoties pie riskiem, – vai šajā projektā LTRK kā organizētājs izsludina arī būvniecības konkursu? Milānas EXPO gadījumā tas bija galvenais klupšanas akmens. Būvniecības iepirkumu organizēja Ekonomikas ministrija.

Mūsu atbildība ir organizēt pasākumu no sākuma līdz galam. Darīsim visu pēc labākās sirdsapziņas. Mūsu atbildība ir praktiski viss, lai paviljons būtu laikā uzbūvēts, lai visa teritorija būtu iekārtota, lai saturs būtu un izstādes laikā viss darbotos. Visas šīs bijušās negācijas un aizdomas velkas līdzi. Protams, ka arī valsts ir ieinteresēta, lai viss notiktu un nebūtu tiesas prāvu, kriminālapsūdzību un tamlīdzīgi. Lūkojam, lai šādi riski neiestātos.

2018. gada 14. novembrī mēs parakstījām līgumu, ka juridiski varam sākt darbu. Arī iepriekš jau vēlamības formātā strādājām, bet starta šāviens bija novembrī.

Patiesībā visi termiņi un darbi ir jāskaita no otra gala. Ja zinām, ka Emirātos noteiktais termiņš pamata konstrukcijām ir 2020. gada 20. oktobris, tad ir viegli aprēķināmas visas saskaņošanas, darbu pieņemšanas, būvprojekti, būvniecība. Aprēķinātie termiņi ir īsi, un tie ir jāpilda.

Gluži kā brīdinājuma šāviens pērnā gada nogalē bija Arhitektu savienības pārmetums LTRK par pārlieku īsu termiņu metu konkursam. Izskanēja lūgumi arhitektiem nepiedalīties, pēc būtības boikotēt EXPO. Pirmās problēmas?

Var jau iedomāties, ka mēs nezinām, cik laika ir palicis. Mēs to zinām, un tas ir mūsu izaicinājums. Tāpēc termiņi ir ļoti īsi. Tas, ko mēs atradām par iespējamu, pagarinājām metu konkursu par nedēļu – no 2018. gada 10. decembra līdz 17. decembrim. Finālā bija tā, ka paviljona ideju varēja izstrādāt no 23. novembra līdz 17. decembrim. Piekrītu, ka tas ir maz. Mēs nerunājam šajā gadījumā par tehniski izstrādātu projektu, bet gan par metu. Mēneša laikā ideju uz papīra var uzlikt.

Ir nojausma, kādēļ bija tik strikta Arhitektu savienības nostāja?

Bija tā, ka mēs cerējām uz to, ka būsim pasākuma organizatori, un, redzot, ka laiks iet, 2018. gada vasarā rīkojāmies jau pirms deleģējuma līguma noslēgšanas. Mēs jau visa gada garumā esam teikuši – EXPO briest, tas būs, domājiet! 2018. gada augustā mēs savā mājaslapā publicējām aicinājumu radošajām komandām domāt par paviljona izskatu, izsūtījām preses relīzes ar šo aicinājumu. Mēs nezinājām, kad valdība pieņems lēmumu. Kaut kad drīzumā tas notiks, bet jārīkojas bija ātrāk. Tādēļ arī brīdinājām un aicinājām. Aicinājām industriju portālus publicēt informāciju. Varat minēt, kura organizācija šo informāciju pie sevis nenopublicēja.

Minu – Arhitektu savienība?

Jā. Arhitektu savienība bija vienīgā no visām organizācijām, kas nosūtīto informāciju nepublicēja. Viņi teica, ka varētu publicēt, bet piestādīja mums krietnu rēķinu un izteica vēlmi būt konkursa komisijā. Tas neietilpa mūsu plānos, vēl taču nebija nekādas skaidrības, tādēļ arī maksāt par publikācijām nebijām gatavi.

Kā veicās ar metu konkursu?

Mums par lielu prieku bija 17 pieteikumu. Tas ir daudz. Labā ziņa ir tā, ka tas ir ne tikai kvantitatīvs rādītājs, bet piedāvājumi bija arī kvalitatīvi. Tiešām bija, no kā izvēlēties. Labāko darbu vidū ir spēcīgas komandas, arhitekti ar vārdu.

Pēc uzvarētāja noteikšanas seko tehniskā projekta izstrāde. Tad sākas būvniecība.

Iepriekšējā EXPO būvniecības konkurss bija īss un nepieteicās ārzemju kompānijas. Kā būs šoreiz?

Jau metu konkursā nebija ierobežojumu. Mēs esam Eiropas Savienībā un nedrīkstam ierobežot dalību. Informācija būs pieejama, un gaidīsim visus būvniekus, kuri ir gatavi realizēt projektu. Atšķirībā no valsts institūcijas, kā bija iepriekš, mums ir mazliet vienkāršāk. Mēs pakļaujamies publisko iepirkumu pamatlietām, bet ir mazliet atvieglotāka kārtība. Deleģēšanas gadījumā ir īpaša kārtība, kas ir nostiprināta valdības noteikumos. Ir mazliet vienkāršāka procedūra. Ir tās pašas prasības caurspīdīgumam, saimnieciskumam, bet vieglāk ir ar apstrīdēšanas jautājumiem. Tas, protams, atvieglo darbu, jo pie īsiem termiņiem nevaram atļauties ilgas pārsūdzības.

Kā notika Astanas paviljona būvniecība?

Tur mēs pieņēmām lēmumu maksimāli daudz darīt šeit, Latvijā, jo nezinājām, kāda ir vietējo būvnieku kultūra Kazahstānā. Pamatideja bija tāda, ka ļoti vienkāršus tehniskus darbus uzticējām vietējiem būvniekiem, bet galveno uzbūvējām Latvijā. Tad jau gluži kā Lego klucīšus aizgādājām visu uz Astanu un salikām kopā. Bija divas lielas fūres ar komponentēm. Mums nebija viens liels būvnieks, bet bija vairāk nekā 10 dažādu komandu no dažādām nozarēm, kas atrada sinerģiju un strādāja kopā.

Šobrīd ir komisārs Endziņš un Emirātu tuksneša smiltis. Ir pārliecība – EXPO 2020 Dubai paviljons būs?

Šobrīd mums ir ļoti svarīgs projekta caurspīdīgums, lai nebūtu pat mazākās aizdomu ēnas par kaut kādu sarunāšanu. Mēs saprotam, ka mums ir darīšana ar publisko iepirkumu, un cenšamies padarīt visu maksimāli caurskatāmu.

Jau tajā brīdī, kad decembrī uzzināju trīs metu konkursa finālistus un dzirdēju komisijas atsauksmes, biju priecīgs. Es tajā brīdī jau sapratu, ka mums izdosies. EXPO paviljons būs.

Kas Latvijai – gan valstij, gan sabiedrībai – būtu jāņem vērā nākotnē, ievērojot EXPO organizēšanas pieredzi?

Valstij būtu gudri ilgtermiņā skatīties uz EXPO projektiem. Praktiski visu neveiksmju stāsti ir termiņu dēļ, tādēļ, ka ir ļoti maz laika. Būtu jēdzīgi par nākamo lielo EXPO sākt domāt jau tad, kad esošais ir noslēdzies. Konkrēti runājot, jau 2021. gadā plānot nākamā EXPO paviljona būvniecību. Laiks ir priekšrocība. Tieši tādēļ lielais EXPO notiek ik pēc pieciem gadiem, lai būtu laiks izdomāt kaut ko jaunu.

Uzņēmēji tiks aicināti piedalīties? Kā varēs saprast, kad braukt?

Ir būtiski pateikt, kāpēc mēs visu darām. Mēs nevēlamies vienkārši izšaut salūtu, papriecāties un doties mājās. Uzņēmāmies EXPO rīkošanu, lai eksporta apjoms tiešām augtu. Darīsim visu, lai mūsu valsts eksporta apjoms pieaugtu un katrs eiro, ko valsts iegulda šajā pasākumā, atgriežas Latvijā caur eksportu. Tas ir mērķēts un ļoti precīzs uzstādījums.

Tādēļ mans aicinājums Dienas Biznesa lasītājiem ir – sekot līdzi aktualitātēm LTRK mājaslapā. Kad EXPO notiks, visa pusgada garumā mēs organizēsim biznesa delegācijas uz Dubaiju. Visa izstāde noteikti būs sadalīta pa tēmām, un varēs savu dalību plānot. Mēs pieskaņosim šo tematiku tam, kas notiek EXPO izstādē kopumā.

Paralēli mēģināsim pieskaņoties arī reģionālajām nozaru izstādēm, kas Dubaijā notiks ļoti daudz. Mēģināsim to izmantot kā platformu Latvijas produktu un pakalpojumu pārdošanai. Latvijai ir, ko parādīt.

Ko Latvija rādīs Dubaijā?

Mēs esam tajā iedalījumā, ko sauc par mobilitāti, ar visu no tā izrietošo. Ap šo tēmu arī būs spēle. Sākot no 5G sakariem un beidzot ar droniem.

No pieredzes Astanā izriet, ka varētu būt mēģinājums daudz ko radīt šeit, Latvijā.

Mēs domāsim par to, kā taupīt līdzekļus, lai vairāk paliktu tieši izstādes darbībai un sevis parādīšanai. Mēs meklēsim bartera iespējas. Ja būs Latvijas ražotāji, kas var piedāvāt kaut kādus mums vajadzīgus materiālus ar atlaidi vai dāvināt, tas noteikti atvieglos uzņēmējam iespēju sevi parādīt Dubaijā. Tajā pašā laikā tā pati par sevi ir iespēja – tie ir Latvijas materiāli un tehnoloģijas, ko vēlamies parādīt. Tie jau būs redzami paviljona konstrukcijā, kas pats par sevi ir eksponāts.

Ideālā gadījumā es vēlētos, lai viss, kas atrodas Latvijai atvēlētajā zemes nogabalā, ir Latvijā ražots, veidots un radīts. Ideāli būtu gluži kā Astanā, ka varam uz Dubaiju aizvest detaļas, salikt kopā un pēc tam arī tikpat veiksmīgi novākt, jo zeme pēc EXPO noslēguma ir jāatstāj tukša.

Es aicinu uzņēmējus sekot līdzi un atrast savu iespēju piedalīties. Kopā mums izdosies labāk!