Laba attieksme pret dzīvniekiem ir sabiedrības brieduma rādītājs, uzskata dzīvnieku pansijas Ulubele izveidotāja un vadītāja Ilze Džonsone

Sociālā uzņēmējdarbība

Lai arī šajā ziņā pēdējā laikā Latvijā daudz kas ir mainījies uz labo pusi, tomēr ir nepieciešamas izmaiņas normatīvos, kas noteiktu stingrākus dzīvnieku labturības nosacījumus un liegtu lielai daļai suņu pavairotāju palikt pelēkajā zonā.

Gadā pansija Ulubele spēj uzņemt 1200 kaķus un suņus, 40% tur atrod viņu saimnieki, 50% adoptē trīs mēnešu laikā, bet pārējie tur paliek uz ilgāku laiku vai dodas uz citiem medību laukiem.

Katram dzīvniekam uz pasaules ir savs cilvēks, jautājums ir tikai, kad un kādos apstākļos viņi satiksies, uzskata I. Džonsone. Arī šajos Ziemassvētkos notika brīnums – savu jauno saimnieku atrada slims bezšķirnes suņuks, kuru veterinārārsti bija ieteikuši iemidzināt. Tagad vecais opītis, kuram bija atteikušas klausīt pakaļkājas, dzīvo privātmājā, un viņam ir sarūpēti speciāli ratiņi, ar kuriem pārvietoties.

I. Džonsone ir pārliecināta, ka pēc pieciem gadiem Latvijā būs salīdzinoši daudz mazāk pamestu dzīvnieku un vairums patversmju varēs pildīt viesnīcu vai rehabilitācijas centru funkciju.

Nora Ikstena pasakām par Ulubeli ir piešķīrusi dzimtās Ikšķiles vaibstus. Kāda ir jūsu radītā Ulubele Līčos? Kā tā tapa?

Ulubele Līčos līdzinās barona Minhauzena sapņu zemei, tā ir patvērums starp slikto pagātnē un labo nākotnē, kas ir veidota kā pansija, nevis patversme. Dzīvnieki šeit var uzturēties neierobežotu laiku. Iespēju robežās mēs katru aprūpējam, slimos ārstējam līdz brīdim, kad viņiem atbrauc pakaļ viņu cilvēki. Ulubeli var atrast jebkurš cilvēks, kurš uz pasauli raugās ar vērīgām acīm un mīlošu sirdi. Vārdu Ulubele var uzrakstīt, neatraujot roku no papīra līgani un skaisti, tam nav ne garumzīmju, ne mīkstinājuma zīmju. Biedrību Dzīvnieku pansija Ulubele kopā ar domubiedriem dibināju 2005. gadā. 2010. gadā piedalījāmies konkursā par Rīgas pilsētas patversmes apsaimniekošanu un uzvarējām. Pašvaldībai mūsu piedāvājums bija izdevīgākais, jo neveicam dzīvnieku eitanāziju, proti, tos neiemidzinām. Cenšamies atrast atbalstītājus, draugus, sadarbības partnerus, kuriem nav vienaldzīgs pamesto dzīvnieku liktenis.

Pagājušā gadsimta 70. gados šī vieta ir tapusi kā Rīgas pilsētas dzīvnieku izolators, līdz mūsu ienākšanai tai bija ļoti slikta slava. Šeit bija izveidots tāds kā šķirošanas punkts, kurā tika atlasīti jaunie un skaistie dzīvnieki un pārvesti uz citām patversmēm, bet neglītākie saņēma pēdējo špricīti. Dzīvnieku pansijā Ulubele neviens dzīvnieks netiek nogalināts, mēs pilnībā izmainījām Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes koncepciju – atvērām visus vārtus, jo iepriekš neviens apmeklētājs tā īsti iekšā netika un nezināja, kas tur patiesībā notiek.

Kad Ulubele sāka apsaimniekot patversmi Līčos, tajā mitinājās 15 kaķi un 20 suņi, šobrīd šeit uzturas aptuveni 500 dzīvnieki – 200 suņi un 300 kaķi. Šis skaitlis pēdējā gada laikā īpaši nav palielinājies, jo sabiedrībā arvien populārāka kļūst atbildīga dzīvnieku adopcija no patversmēm. Ar savu iniciatīvu un entuziasmu – gan atverot patversmes vārtus, gan iesaistot brīvprātīgos un palīgus, kā arī sabiedrībā populārus cilvēkus un masu medijus, esam spējuši mainīt sabiedrisko domu par to, ka dzīvnieki, kuriem ir papīri, nav labāki par tiem, kuriem tādu nav. Jebkurš suns vai kaķis ir vērtība, svarīgas ir viņa rakstura īpašības, nevis izcelsme. Kamēr dzīvnieks uzturas patversmē, kopēji ir iepazinuši viņa raksturu, tāpēc pirms suņa vai kaķa adopcijas ir iespējams to uzzināt.

Kāds bija jūsu ceļš līdz savai dzīvnieku patversmei?

Katram cilvēkam ir kāda sev tuva tēma. Rūpes par dzīvniekiem ir manējā jau kopš pašas bērnības, kad visas vasaras pavadīju laukos. Tur bija gan lauksaimniecības dzīvnieki, gan mājdzīvnieki. Vecvecāki manī ieaudzināja pareizu attieksmi pret tiem, proti, ka cūkas nevajag laist ārā no aizgalda paskraidīt tikai tādēļ, lai bērniem ir prieks, bet trušus nedrīkst barot ar šokolādi. (Smaida.) Es pati esmu līdz kaulam rīdziniece – dzimusi un augusi Rīgā. Nekad neesmu bijusi vienaldzīga, redzot uz ielas noklīdušu suni vai kaķi. Pagājušā gadsimta beigās, kad mana ģimene dzīvoja Purvciemā, katru dienu braucu pāri Zemitāna tiltam, un tajā vietā, kur tagad atrodas tirdzniecības centrs Domina, bijušās VEF teritorijā, pamanīju suņu koloniju. Policija gribēja dzīvniekus saķert un likvidēt. Mana ģimene iesaistījās, sarūpējām mobilos žogus, ar kārumiem ievilinājām tos aplokā, aizvedām uz kādu no patversmēm, kur atzina, ka tie ir neperspektīvi, jo ir ilgi klaiņojuši un viņiem ir grūtības ar socializēšanos. Mums šķita nepieņemami, ka dzīvniekus iedala perspektīvajos un neperspektīva

jos, un tā mēs pieņēmām lēmumu dibināt pansiju Ulubele Doles salā, kurā sākotnēji izmitinājām vairāk nekā desmit suņus. Kādu laiku darbojāmies gan Doles salā, gan šeit, bet 2015. gadā visi dzīvnieki tika pārvesti uz Līčiem. Visi suņu kolonijas dalībnieki jau ir devušies aiz mākoņa maliņas, pēdējā – vecā Rika – mūžībā aizgāja pagājušajā gadā. Viņa bija tā, kura pansijas iemītnieku – omīšu un opīšu – vārdā pērn rakstīja Ziemassvētku vecītim vēstuli. Ulubeles senākie iemītnieki, kas uz Līčiem pārcēlās no Doles, ir Fredis un Līza, kas pansijā dzīvo jau kopš 2007. gada.

Ar ko dzīvnieku pansija atšķiras no patversmes?

Patversme ir tikai īslaicīgs patvērums, bet pansija – tas jau ir mazs solītis viesnīcas virzienā. Tā kā Ulubelē dzīvnieki netiek nogalināti, viņi šeit dzīvo, kamēr viņus kāds noskata; cenšamies viņiem radīt pēc iespējas labākus dzīves apstākļus – neturam šauros kambarīšos vai pie ķēdes. Arī adopcijai nedodam suņus turēšanai pie ķēdes. Ar katru darbu cenšamies pacelt uz augšu dzīvnieku labturības latiņu. Mums ir tāds balti rozā un pūkains sapnis, ka piecos gados mums izdosies veikt nepieciešamās izmaiņas likumos, stiprinot jauniešu izglītošanu un vairojot cilvēku atbildību, lai vairs nebūtu tādu neatbildīgu cilvēku, kuri paņem dzīvnieku mirkļa iegribas rezultātā, pēc tam to vienkārši palaiž savā vaļā, likvidē vai ņirgājas par viņu. Visa mūsu komanda strādā un dzīvo ar tādu pārliecību, lai pēc pieciem gadiem Latvijā būtu salīdzinoši daudz mazāk pamestu dzīvnieku, savukārt patversmēm vai pansijai būs tikai tāda blakus funkcija. Protams, var būt tāda situācija, kad nomirst kāds vientuļš cilvēks, kuram nav ne radu, ne draugu, tad tas ir saprotams, kāpēc dzīvniekam ir jānokļūst patversmē, jo gluži vienkārši nav citu iespēju. Taču visi pārējie cilvēki būs pietiekami atbildīgi, lai parūpētos par tiem, kurus ir pieradinājuši, noklīdušu dzīvnieku tikpat kā nebūs, un Ulubele varētu orientēties uz dzīvnieku viesnīcas pakalpojumiem. Tā būtu pansija, dzīvnieku viesnīca un rehabilitācijas centrs, kā arī kinoloģijas un Cilvēcības skoliņa bērniem. Ieguldīsim jaunajā paaudzē, to mācot un izglītojot. Līdz 13 gadu vecumam bērni var apmeklēt Ulubeles Cilvēcības skoliņu, bet no četrpadsmit gad vecuma – kļūt par brīvprātīgajiem. Iespējams, nākamā vasarā skoliņai organizēsim arī vasaras nometni. Daudzi vecāki un bērni ir izteikuši šādu vēlmi. Esam piedalījušies divos Lauku atbalsta dienesta projektos, esam saveduši kārtībā ceļu, no šosejas var ērti iebraukt, mums ir 100 kvadrātmetrus liela telts brīvprātīgajiem, ir gāzes sildītāji, ievilkta elektrība, ir pieejama tualete. Mēs domājam gan par mūsu iemītnieku labklājību, gan arī apmeklētāju ērtībām.

Vai un kādas izmaiņas likumos ir nepieciešamas, lai manītu sabiedrības attieksmi pret dzīvniekiem? Vai to ir iespējams panākt ar bargākiem sodiem?

Var. Šobrīd ir tā, ka normatīvu ir pietiekami, tajā pašā laikā tā ir gana neskaidra situācija, jo normatīvi tiek dažādi traktēti. Jautājumos, kas attiecas uz dzīvnieku labturību un cietsirdīgu attieksmi pret tiem, pārklājas dažādu uzraugošo institūciju kompetence. Šo jomu kontrolē un lēmumus pieņem Pārtikas un veterinārais dienests, Pašvaldības policija un Valsts policija. Tikko kaut kas nav īsti skaidrs, sākas «futbols» starp šīm institūcijām. Ja mēs kā dzīvnieku aizsardzības biedrība neesam pietiekami uzstājīgi, paši neveicam izmeklēšanu, neintervējam cilvēkus, nenorādām uz faktiem, nefilmējam, parasti nav nekādu rezultātu un vainīgie paliek nesodīti. Atbildīgās institūcijas norāda, ka valstī ir daudz svarīgākas problēmas un ka tās ir pārslogotas. Laba attieksme pret dzīvniekiem ir sabiedrības brieduma rādītājs. Ļoti veiksmīgs modelis ir izstrādāts Šveicē, kurā ir ļoti augsta kultūra attieksmē pret dzīvniekiem un visu dzīvo radību. Mēs mēģināsim atrast laiku un spēkus, lai sakārtotu likumus, nevajag izdomāt riteni no jauna, piemēram, arī Vācijā šī joma ir visnotaļ labi sakārtota. Mēs būtu priecīgi, ja mums nāktu talkā juristi, palīdzot izpētīt ārvalstu pieredzi un izdarot nepieciešamās izmaiņas mūsu likumos.

Kādas izmaiņas būtu noteikti nepieciešamas?

Kopš 2017. gada 1. janvāra Latvijā visiem īpašniekiem ir jāapzīmē un jāpiereģistrē savi suņi, bet šo obligāto normu apiet lielākā daļa dzīvnieku pavairotāju, kuri tirgo suņus bez reģistrētiem čipiem. Tādējādi pavairotāji paliek pelēkajā zonā, iespējams, lai neuzrādītu, cik daudz suņu viņiem pieder un cik ir pārdevuši. Kucēnus atšķirt no mātes – suņus atsavināt – drīkst no divu mēnešu vecuma. Noteikumi pašlaik paredz, ka kucēnam jābūt čipētam/reģistrētam, līdz tas sasniedzis 6 mēnešu vecumu, bet atsavināšanas gadījumā tam jau jābūt čipētam/reģistrētam uz atsavinātāju un jāveic pārreģistrācija uz ieguvēju – jauno saimnieku. Pēdējais gan ierakstīts noteikumu noslēguma daļā, tādējādi pat audzētāju organizācijas uzskata, ka pārkāpumu no suņu tirgotāju puses neesot, bet ir dažādi interpretējami normatīvi. Pirmais darbs, kas būtu jāpaveic, – jāizbeidz atbildīgo institūciju līmenī dzīvnieku pavairotāju lobēšana. Nezinu, vai tā ir apzināta, vai tā ir atbildīgo personu neizpratne par šo situāciju. Normatīvos ir nepieciešami precizējumi, lai visiem būtu skaidrs, ka, iegādājoties suni bez čipa, kas nav reģistrēts valsts datu bāzē, tiek atbalstīta nelegāla dzīvnieku pavairošana. Mūsu valstī vispār ir raksturīgi neizvērtēt negāciju cēloņus un neizdarīt maksimālo, lai tās tiktu novērstas. Piemēram, sen spēkā ir noteikumi par labturības prasībām un dzīvnieku patversmju, kurās nonāk pamestie dzīvnieki, izveidošanas, uzturēšanas kārtību ar stingru uzraudzības un kontroles mehānismu. Savukārt ir pilnīgs vismaz analogu prasību vakuums, kurām vajadzētu noteikt suņu, kaķu un citu lolojumdzīvnieku audzētāju un tirgotāju darbību, lai to būtu iespēja kaut minimāli kontrolēt.

Cik daudz ir šādu nelegālo dzīvnieku pavairotāju?

Ļoti daudz. Turklāt pavairotājiem nav saistoši nekādi dzīvnieku labturības nosacījumi. Protams, ir arī godprātīgi audzētāji, kas suņus pārdot ar čipiem, piereģistrētiem uz savas dzīvnieku audzētavas vārda, kuriem nav vienaldzīga šo dzīvnieku nākotne. Taču ir liela daļa negodprātīgo, kuriem dzīvnieku audzēšana ir ienesīgs rūpals. Tādiem nereģistrētu suņu pārdošana ir izdevīga. Bieži vien dzīvnieki tiek turēti nepiemērotos apstākļos. Pavairotājiem ir vairāki īpašumi, vienā dzīvo viņi paši, otrā tiek turēti dzīvnieki. Kad tie tiek piedāvāti pircējam, viņi tiek atvesti uz audzētāju mitekli un nolikti skaistā dīvāniņā uz mīkstiem spilventiņiem, pircējam nav ne jausmas, kādos apstākļos dzīvnieki ikdienā tiek turēti un ir auguši.

Kā dzīvnieki nokļūst patversmē? Filmās ir redzētas speciālas mašīnas, kuras braukā apkārt un ķer noklīdušos suņus un kaķus. Cik daudz dzīvnieku atved ķērāji, cik daudzus atved paši saimnieki?

Cilvēku, kuri paši atved savu suni vai kaķi uz patversmi, nav daudz, tādi ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Ir dažādi apstākļi, kāpēc cilvēki to dara, piemēram, ja nomirst kāds vientuļš cilvēks vai radiniekiem nav tādu iespēju paņemt dzīvnieku pie sevis. Tādos gadījumos tiek noslēgta vienošanās, kas paredz maksu par dzīvnieka uzturēšanos patversmē, jo tā nevar atrisināt visas cilvēku personīgās problēmas. Viena dzīvnieka uzturēšanās pašizmaksa dienā ir divi eiro. Pastāv iespēja izmitināt dzīvnieku patversmē arī uz kādu noteiktu laiku, piemēram, ja cilvēki pārceļas dzīvot uz citu valsti, bet nav gatavi savu suni vai kaķi paņemt līdzi uzreiz, viņiem ir nepieciešams laiks, lai atrastu dzīvesvietu un iekārtotos. Kad ņem dzīvnieku, ir jāapzinās, ka tie ir vairāk nekā desmit, pat divdesmit gadi, kas ir jāpavada kopā, ka tā nav manta, bet tas ir ģimenes loceklis. Pirms atvest uz mājām suni vai kaķi, vajadzētu rūpīgi pārdomāt, vai cilvēka dzīves ritms un nākotnes perspektīva to ļauj darīt.

Par jebkuru noklīdušu dzīvnieku, kuru cilvēks pamana, būtu jāziņo. To nevar paturēt savā īpašumā, jo tas nav pareizi. Ir jāsazinās ar sava rajona patversmi, dzīvnieks jānogādā tur vai jāmeklē dzīvnieka īstais saimnieks. Latvijā ir vairāk nekā 20 dzīvnieku patversmes. Lielās pašvaldībās, piemēram Rīgas pilsētā un Pierīgā, ir speciāli ķērāju dienesti. Ja dzīvniekam ir čips, ir iespējams uzzināt saimnieka kontaktus un ar viņu sazināties. Bezsaimnieka kaķus likums aizsargā, ja viņi ir sterilizēti un viņiem ir nogriezts ausu galiņš, viņi var uzturēties dzīvojamo māju tuvumā kolonijās, ja tikai ir kāds, kas viņus aprūpē un tiek uzturēta kārtība.

Pašvaldība apmaksā dzīvnieka uzturēšanu divas nedēļas no viņa uzņemšanas brīža patversmē. Pēc tam dzīvniekiem ir vai nu jāveic eitanāzija, vai arī jāmeklē citas iespējas, kā tos uzturēt. Kādus risinājumus ir radusi biedrība Dzīvnieku pansija Ulubele, lai dzīvniekus nevajadzētu nogalināt un tie varētu dzīvot pienācīgos apstākļos?

Mēģinām piesaistīt ziedotājus. Veram vārtus un sirdis vaļā cilvēkiem. Brīžam jūtamies kā profesionāli ubagi. Meklējam arī dažādu Eiropas fondu finansējuma iespējas, bet tie gan vairāk ir orientēti uz dažādām aktivitātēm, kurās tiek iesaistīti cilvēki, piemēram, brīvprātīgie. Līdz ar izmaiņām nodokļu sistēmā, kas stājās spēkā 2018. gadā, ziedotājiem vairs nav iespējams 20% no uzņēmuma ienākuma nodokļa novirzīt pašu izvēlētai sabiedriskā labuma darbības jomai – kultūrai, sportam, veciem ļaudīm vai dzīvniekiem. Uzņēmējiem vairs nav iepriekš likumā noteiktās stimulējošās motivācijas – 20% ziedot pa tiešo labdarībai, nevis budžeta kopējā katlā. Tas, protams, dara mūs ļoti bažīgus, jo lielākā daļa dzīvnieku pansijas infrastruktūras ir līdz šim izbūvēta un labiekārtota, izmantojot privātās investīcijas. Viņi noziedo naudu konkrētam mērķim un paši savām acīm redz, kas par to tiek izdarīts.

Kuri ir lielākie pansijas Ulubele atbalstītāji?

Daudzi no viņiem nevēlas publiski atklāt savus ziedojumus, jo viņiem ir savi iemesli, proti, citi, kam ir nepieciešama palīdzība, var pārmest, kāpēc tiek atbalstīti tieši dzīvnieki, nevis bērni vai vecie cilvēki.

Kā ziedotāji nonāk pie jums? Vai tie ir kā īpaši jāmeklē vai atrod jūs paši?

Lielākā daļa mūs atrod paši. Šobrīd ir noslēgti līgumi ar tuvu astoņiem tūkstošiem brīvprātīgo, kuri kaut vienu reizi ir šurp atbraukuši un palīdzējuši. Viņi redz, kas mums ir nepieciešams, un iespēju robežās palīdz ar ziedojumiem, vai iesaista savu darba devēju. Daudzi mūs sameklē pēc rekomendācijām.

Savulaik pansijas atbalstam radījāt zīmola Ulubele konservus. Kādi bija šī finansējuma piesaistes projekta rezultāti?

Projekta demo versija bija gana veiksmīga, pirmā partija – aptuveni sešas tonnas – pilnībā tika izpirkta. Organizējām akciju kopā pirkšanas portālos – pērc savam mīlulim un pabaro patversmes dzīvnieku, kuru finansēja mūsu labvēļi. Konserviem ar Ulubeles zīmolu ir augstākā – premium klase. Uzskatu, ka visi dzīvnieki, arī pansijā dzīvojošie, ir pelnījuši labus apstākļus un kvalitatīvu pārtiku. Šobrīd mēs saviem dzīvniekiem šādus konservus atļauties nevaram, bet, tos realizējot, laika gaitā mums būtu iespēja augstas kvalitātes pārtiku nodrošināt arī patversmes iemītniekiem. Tā kā dzīvnieki parasti atrod savus saimniekus trīs mēnešos, divarpus mēnešus mums ir jāspēj viņus uzturēt, piesaistot vai nopelnot līdzekļus. Esam ieguvuši sociālā uzņēmēja statusu un iesnieguši pieteikumu grantam finanšu institūcijā Altum. Finansējums nepieciešams, lai varētu attīstīt Ulubeles zīmola konservu un adopcijas komplektu tirgošanu. Bieži vien, kad cilvēks atbrauc pakaļ dzīvniekam uz patversmi, viņam nav ne pavadas, ne piemērotas kakla siksnas, jo viņš nezina, kuru suni vai kaķi viņš izvēlēsies. Tāpat nav līdzi paņemts transportējamais konteiners, un mājās nav nepieciešamo lietu dzīvnieka turēšanai. Tāpat turpināsim iesaistīt darbā cilvēkus ar invaliditāti, attīstīt pansijas infrastruktūru, kā arī sāksim gatavoties rehabilitācijas pasākumu ieviešanai. Ir iecere iegādāties baseinu un citas nepieciešamas lietas. Priecātos, ja sadarbībai konservu realizācijā atsauktos arī kāds no lielajiem tirdzniecības tīkliem.

Daži cilvēki ir izbrīnīti, uzzinot, ka par dzīvnieka adopciju no patversmes ir jāmaksā. Ar kādām izmaksām ir jārēķinās, lai varētu paņemt dzīvnieku no patversmes? Kas tās veido?

Vajadzētu saprast, ka patversme nav veikals. Mums nav pienākums katram, kurš atbrauc, dot suni vai kaķi. Dzīvnieku adopcija ir process, kurā izrunājamies ar cilvēku, cenšoties saprast viņa motivāciju un iespējas turēt dzīvnieku. Ir bijuši dažādi gadījumi, piemēram, uz patversmi atbrauc jauns vīrietis un vēlas adoptēt suni, viņš uz jautājumu – vai viņam ir bijuši mājdzīvnieki, atbild, ka suņi ir bijuši veseli pieci. Viņa vecumā pat teorētiski nevarētu būt bijuši pieci suņi. Kā izrādījās, viens ir pazudis, otrs sabraukts, ar pārējiem trijiem vēl kas slikts atgadījies. Tādam cilvēkam mēs suni dot atteicāmies. Mums ir savi paņēmieni, kurus izmantojam, lai pārliecinātos, vai cilvēkam var vai nevar dot dzīvnieku. Ceru, ka nevienai patversmei nav mērķis «nogrūst» dzīvnieku pirmajam, kas pagadās, tādam, kurš vēlas to ņemt mirkļa impulsā, vismaz tā nevajadzētu būt. Tā kā Ulubeles neiespēja misija savā ziņā jau no piecpadsmitās dienas ir atrast līdzekļus, lai dzīvniekus nevajadzētu iemidzināt, adopcijas maksa kaut kādā mērā nosedz uzturēšanās izmaksas tiem dzīvniekiem, kurus neviens neņem. Ja izvēlas senioru vai dzīvnieku ar veselības problēmām, nekāda maksa netiek prasīta. Mēs pat dodam līdzi dzīvniekiem, kuri ir vecāki par astoņiem gadiem, Ulubeles «zelta» veselības polisi. Ļoti daudzi ņemtu viedu suni vai kaķi, kurš vairs neko neplēš un negrauž, bet viņus atbaida veterinārās izmaksas, kas ir pietiekami augstas. Maksa jeb, pareizāk sakot, lūgums segt daļu no dzīvnieka adopcijas sagatavošanas izdevumiem, proti, vakcinācijas, revakcinācijas, pretparazītu pasākumiem, sterilizācijas pieaugušajiem dzīvniekiem. Bez simts eiro šobrīd visas šīs aktivitātes veikt nav iespējams. Tāpat adopcijas maksa ir nepieciešama, lai cilvēki saprastu, ka dzīvnieku uzturēšana prasa noteiktus līdzekļus, ka tam turpmāk katru mēnesi būs jāatvēl konkrēta summa no sava budžeta. Ja cilvēks nevar mēnesī savam mīlulim atvēlēt vismaz 30 eiro, viņš tādu nevar atļauties. Tiem, kuri adoptē dzīvniekus, mēs lūdzam palīdzēt vienu mēnesi uzturēt kādu vecīti, jo šobrīd pansijā dzīvo vairāk nekā 80 senioru. Par adopciju lūdzam, sākot no 30 eiro līdz pat 100 vai vairāk eiro par kucēniem, jo pēc jaunajiem, maziem kucēniem reizēm pat izveidojas rinda. Katrs adopcijas gadījums ir individuāls, mēs ar cilvēkiem runājam, dažkārt no pensionāriem naudu neņemam. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad paprasām 250 eiro par suni, lai tikai šie cilvēki, kuri absolūti nav atbilstoši dzīvnieku turēšanai, brauktu projām. Lielākā daļa adoptētāju ir mīļi un jauki cilvēki, bet 10% ir ar dažādām, tostarp garīgām, problēmām, viņus ietekmē arī mēness fāzes, tāpēc patversmes darbiniekiem ir grūts darbs, viņiem pienāktos vismaz glāze piena dienā par stresa pilnu darbu. Jāņem vērā, ka jebkurš konflikts, kas iesākts saistībā ar dzīvnieku, jebkurā gadījumā beigās atrisinās tikai par sliktu dzīvniekam.

Cik cilvēkiem jūs esat atteikuši dzīvnieka adopciju?

Ja mēs atrastos skaistā ēkā Rīgas centrā ar lieliem skatlogiem, to noteikti darītu teju katru dienu. Tā kā līdz Līčiem vēl ir jāatbrauc, lielākais vairums ir jauki, saprātīgi cilvēki. Katru mēnesi esam spiesti atteikt kādiem diviem trijiem cilvēkiem. Gadās, ka cilvēki atbrauc alkohola reibumā, tādiem lūdzam braukt citu reizi un skaidrā pātā. Ir tādi, kuri brauc pakaļ sunim vai kaķim, bet dzīvo īrētā dzīvoklī un nav noskaidrojuši, vai saimnieks vispār ļauj turēt mājdzīvnieku. Ir gadījumi, kad bērni ierodas pakaļ dzīvniekam saviem vecākiem, kuri it kā dzīvo dziļi laukos un nevar paši atbraukt. Kad mēs piezvanām tētim vai mammai, lai noskaidrotu, vai tiešām viņi ir lietas kursā par bērnu ieceri, izdzirdam neizpratni vai pat ieteikumu, ja tik ļoti grib mājdzīvnieku, lai ņem paši. Dzīvnieks nekādā gadījumā nevar būt pārsteiguma dāvana.

Vai cilvēki, kuri brauc uz patversmi, parasti zina, ko viņi vēlas adoptēt?

Ir dažādi. Ir gadījies, ka cilvēks atbrauc pēc maza balta kaķīša, bet mājās aizbrauc ar lielu un melnu. (Smaida.) Viņš apsēžas kaķu mājā un viņa kaķis pats ielien klēpī. Cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi izvēlas dzīvnieku, patiesībā – dzīvnieks izvēlas viņus. Dzīvnieks nav nedz kleita, nedz mašīna – to nevar izraudzīties pēc krāsas vai izmēra. Ja cilvēks nāk ar tādām pretenzijām, viņš jau a priori mums ir aizdomīgs. Nebūsim tie, kas ar saviem dzīvniekiem papildināsim kāda interjeru. Ir bijuši gadījumi, kad atsakām arī brīvprātīgajiem, laužot ar viņiem līgumu, jo viņi negrib ņemt vērā noteikumus un izvirza savas prasības, piemēram, «ar to suni es staigāt negribu, dodiet man citu» vai laiž viņu vaļā no pavadas, vai pat pazaudē. Ulubeles koncepcija noteikti neparedz cilvēku izklaidēšanu. Mūsu mērķis ir piesaistīt līdzīgi domājošos, kuri velta savu laiku, palīdzot dzīvniekiem.

Vai un kas pēdējos gados sabiedrībā ir mainījies attiecībā pret dzīvniekiem?

Ir mainījusies sabiedrības attieksme ne tikai pret mīļdzīvniekiem, bet arī citiem būtiskiem jautājumiem, piemēram, kažokādu pirkšanu un valkāšanu, dzīvnieku gaļas izmantošanu pārtikā. Man pašai ir sen iegādāts kažoks, ēdu gaļu un «plastmasas» kurpēs arī nestaigāju, bet šobrīd jaunu kažoku noteikti vairs nepirktu. Redzu, un mani priecē jaunās paaudzes attieksme pret šīm lietām. Arvien vairāk cilvēkiem ir būtiski dzīvnieku labturības un pat dzīvnieku tiesību jautājumi. Piemēram, suns vairs netiek uztverts tikai un vienīgi kā sargs, bet – kā ģimenes loceklis.

Vai jums pašai mājās ir arī kāds četrkājains ģimenes loceklis?

Jā, protams, man ir trīs kaķi un trīs suņi. Viņi visi ir ņemti vai nu no patversmes, vai no ielas.

Cik dzīvniekus ir pieļaujams turēt vienā dzīvoklī vai mājā tā, lai viņi visi varētu justies labi? Ir dzirdēti stāsti par tantēm, kuras tur pat vairākus desmitus kaķu...

Dzīvnieku labturības noteikumi paredz, ka vienam kaķim ir nepieciešami pieci kvadrātmetri. Turklāt, ja kādam pieder vairāk nekā pieci vienas sugas dzīvnieki, par to ir jāinformē Pārtikas un veterinārais dienests. Šis normatīvajos aktos ierakstītais nosacījums ir pašlaik smieklīgs un formāls, jo dienests to nevar izkontrolēt. Daudz svarīgāk būtu ierobežot nesterilizētu dzīvnieku turēšanu un vairošanu. Daudzas «kaķu tantes» dara labu darbu, savāc no ielas slimos un savainotos dzīvniekus, taču ir bijusi gadījumi, kad vienā dzīvoklī ir izmitināti vairāk nekā trīsdesmit, pat septiņdesmit kaķi. Dzīvnieki nav sterilizēti ne tikai naudas trūkuma dēļ, bet pārliecības vai pat cilvēka reliģisku uzskatu vai psiholoģisku problēmu dēļ, kā arī tīksminoties par to vairošanās procesu. Arī pie mums ir nonākuši kaķi, kuri ir izņemti no šādu cilvēku dzīvokļiem, kur turēti šaurībā, antisanitāros apstākļos un, vairojoties tuvradniecībā, ir slimīgi un vārgi. Tai pat laikā ir turīgi cilvēki, kuriem ir lielas mājas, kuriem patīk kaķi. Ja tie ir sterilizēti un cilvēkiem pietiek telpas un līdzekļu, kāpēc, lai viņiem nevarētu būt kaut divdesmit un vairāk sterilizēti kaķi?

Kāda būs pansija Ulubele pēc pieciem gadiem?

Ļoti ceru, ka Ulubele būs dzīvnieku viesnīca, rehabilitācijas un mācību centrs. Šobrīd 95% pansijas iemītnieku ir noklīduši, pamesti vai tiem ir nomiruši saimnieki, 5% uzturas viesnīcā, bet pēc pieciem gadiem es priecātos, ja situācija būtu pretēja – 95% dzīvotu viesnīcā, bet tikai 5% gaidītu savus jaunos saimniekus. Lai tā notiktu, nepieciešams rūpīgs un saliedēts Ulubeles komandas darbs. Nepieciešams, lai mainītos sabiedrības attieksme un tiktu sakārtoti normatīvi dzīvnieku labturības un aizsardzības jomās. Pie tā arī turpināsim strādāt! Esam atvērti un vienmēr gaidām Ulubeles komandā jaunus, dedzīgus un līdzīgi domājošus cilvēkus.