2015. gada janvārī Konkurences padome (KP) apsūdzēja Volkswagen markas automašīnu tirgotājus karteļa veidošanā, piemērojot aptuveni 7,6 miljonus eiro lielu naudas sodu

Tiesa

Tā sauktais e-pastu skandāls šobrīd ir viena no nedaudzām KP lietām, kas tiesā ir zaudēta. Neraugoties uz intensīvu tiesas procesu, skaidrība par to, ko var rakstīt e-pastos un ko nē, līdz galam nav radusies.

Galvenais KP rekordlielā administratīvā soda uzlikšanas pamatojums Volkswagen dīleriem un importētājam ir e-pastu saziņa par iepirkumiem, kuros tie piedalās. Pēc tiesas ir skaidrs, ka, lai arī saziņa starp uzņēmumiem ir bijusi, īsti nav atrastas karteļa pazīmes, sodu nebūs vai būs daudz mazāki. Par klienta aizstāvību lietā Dienas Bizness aicināja pastāstīt advokātu biroja Vilgerts zvērinātas advokātes Deboru Pāvilu un Jūliju Jerņevu, kuras Rīgas Administratīvajā apgabala tiesā pārstāvēja Volkswagen automašīnu importētāju Baltijā SE Moller Baltic Import un tā trīs grupas uzņēmumus – dīlerus – SIA Moller Auto Krasta, SIA Moller Auto Latvia un SIA Moller Auto Ventspils. Vēl divi Volkswagen dīleri – SIA SD Autocentrs un SIA Ripo Autocentrs – ir neatkarīgi, ar Moller grupu nesaistīti uzņēmumi, kurus juristes piemin tikai tādēļ, ka lieta ir saistīta.

Raksturojiet Konkurences padomes administratīvā soda uzlikšanas pamatu, kā tas sākās?

Debora Pāvila: Viss balstījās uz viena dīlera sūdzības pamata. Tas bija Auto Īle&Herbst. Viņi iesniedza ziņojumu Konkurences padomei, atbilstoši iekļūstot iecietības programmā un tā atbrīvojoties no soda. Paši bija iesaistīti, bet tāda ir šī ziņotāja loma, ka viņiem par sniegto informāciju pieklājas atlaide. Šādas programmas ir izplatītas daudzās ES valstīs, un tā ir normāla kārtība. Auto Īle&Herbst to izmantoja. Viņi bija izslēgti no dīleru tīkla, par ko atsevišķi tiesājās. Tur bija stāsts par dīleru noteikumu pārkāpumu. Pieļauju, ka šis bija iemesls iet uz Konkurences padomi ar ziņojumu. Lai arī KP ir administratīva iestāde, viņiem ir plašas pilnvaras, un tika veiktas arī kratīšanas uzņēmumos, tika izņemti datu nesēji. Tad KP divus gadus e-pastus lasīja un pētīja, līdz 2014. gada decembrī pieņēma lēmumu un 2015. gada sākumā paziņoja par uzlikto sodu.

Tātad – KP uzskata, ka Volkswagen tirgotāji Latvijā veido karteli. Vai uzņēmumi šo saziņu e-pastos noliedza?

Debora Pāvila: Pamatpierādījumi ir e-pasti. Tie pēc būtības ir tādi – viens dīleris raksta citiem, ka būs iepirkums un viņš tajā piedalīsies, un lūdz citus kolēģus nepiedalīties tajā. Aizstāvības galvenais arguments ir, un to arī uzsvērām, ka viss notiek zem viena zīmola – Volkswagen.

Jūlija Jerņeva: Volkswagen tirgū ir jākonkurē ar citiem autoražotājiem. Visiem citiem automašīnu zīmoliem Latvijā lielākoties ir tikai viens dīleris. Citiem zīmoliem mūsu valstī nav tāda izvērsta dīleru tīkla.

Debora Pāvila: Tātad e-pastu aprite notiek starp visiem Volkswagen izplatītājiem Latvijā – gan tiem, kas ir importētāja grupas uzņēmumi, gan tiem, kuri tādi nav. E-pastu teksti pēc būtības ir lūgumi atturēties no dalības kādā iepirkumā, kurā kāds no uzņēmumiem jau nolēmis startēt. Protams, ka šie uzņēmumi izslēdz konkurenci savā starpā, viņi izslēdz konkurenci starp, piemēram, VW Golf un VW Golf pārdošanu. Vairumā gadījumu iepirkumi ir ļoti konkrēti un nav iespējas pat piedāvāt viena zīmola divus dažādus automašīnu modeļus. Tajā pašā laikā jebkurā iepirkumā var atrast, ka piedalās citu automašīnu zīmolu dīleri un konkurence pēc būtības pastāv.

Tātad šajā lietā centāties pierādīt, ka definēt konkurenci pie viena zīmola preču tirdzniecības ir absurdi?

Jūlija Jerņeva: Ir jāsaprot, par ko mēs runājam. Mēs visi saprotam, ka prece ir viena. Tā ir Volkswagen automašīna. Konkurence var notikt tikai ar cenu, bet cenu šajā gadījumā galvenokārt nosaka rūpnīca. Tieši rūpnīca palīdz dot labākas cenas dīleriem, un tas nozīmē, ka visu dīleru rīcībā ir vienādi rīki. Pēdējais paliek viņu pašu noteiktās peļņas maržas, kas ir nebūtiskas uz automašīnas cenas fona. Iznāk, ka viena zīmola dīleriem nav iespējams piedāvāt krasi atšķirīgas cenas.

Ja Latvijā būtu tikai viens vienīgs Volkswagen dīleris, kā tas ir citiem zīmoliem, ar kaut vai 10 filiālēm, darbinieki droši varētu e-pastos sarakstīties par iepirkumiem?

Debora Pāvila: Savā veidā Moller grupai šis dīleru tīkls ir «iekodis kājā». Tostarp fakts, ka ir pieļauts, ka tirgū darbojas neatkarīgi dīleri. Piemērs šeit varētu būt Mercedes – viņiem ir integrētā sistēma, tikai viens dīleris, iepirkumos piedalās viens dīleris, līdz ar to nav nekādu jautājumu. Moller ir vairāk izplatītāju, ir neatkarīgi dīleri, kas nepieder Moller grupai, un sanāk, ka šī e-pastu saziņa vismaz potenciāli ir izskatāma no Konkurences likuma pārkāpumu aspekta.

Jūlija Jerņeva: Latvijā nav Volkswagen rūpnīcas, un tā strīdā nepiedalās, lai gan reāli tirgū konkurence notiek starp automašīnu ražotājiem. Konkurence ir globālā mērogā, bet mūsu konkrētajā lietā tiek izgaismots tikai viens neliels elements. To arī uzsvērām tiesā un sacījām Konkurences padomei, ka svarīga ir kopbilde, nevis atsevišķi elementi. Tiesa to kopbildi ir ieraudzījusi.

Tad Volkswagen tirgotāji ir kartelis vai nav?

Debora Pāvila: Konkurences padome apskatījās e-pastu saziņu un secināja, ka tas ir kartelis, tādēļ noteica sodu. Tomēr klasisks kartelis būtu, ja kopā sanāktu dažādu automašīnu ražotāju tirgotāji un vienotos par kaut kādu tirgus pārdali Latvijā. Dažādu zīmolu gadījumā tas neapšaubāmi būtu kartelis. Konkurences tiesībās ir tāda lieta – ja ir pateikts, ka konkrētā vienošanās ir kartelis, tad nekas vairāk nav jāpierāda. Nav jāpierāda, ka šādām darbībām varētu būt negatīva ietekme uz tirgu. Šeit vairs nav stāsta par nodomu un sekām. Kartelis – tas ir slikti, negatīvās sekas nav jāpierāda, tās nāk līdzi pārkāpuma definīcijai kā neatņemama sastāvdaļa.

Konkurences padome iesniedz e-pastus, pieprasa 7,6 miljonu eiro lielu sodu. Ko pasaka tiesa?

Debora Pāvila: Lieta tika izmeklēta divus gadus, bet slēdziens bija visai īss – ir kartelis, jāmaksā sods. Ko viņi divus gadus bija darījuši, nav skaidrs. Nebija veikti tirgus pētījumi, nebija caurskatīti iepirkumi, pat nebija konstatēts, vai pēc iepirkuma tika nopirktas Volkswagen mašīnas vai arī kādas citas. Tas, ko pateica tiesa, ir, ka vajadzēja pētīt lietu un sekas, kādas šī sarakste ir atstājusi.

Jūlija Jerņeva: Mēs iesaistījām ekonomistu un lūdzām pētījumu. Viņš deva vērtējumu apstākļiem un norādīja, ka ir jāredz kopaina un ietekme uz iepirkumiem. Jālūko, vai notiek konkurence starp zīmoliem. Jau gadu pirms tiesas Konkurences padomei iesniedzām šo ekonomista atzinumu, bet to neuztvēra nopietni.

Debora Pāvila: Atbilde iesākumā drīzāk bija kurioza, raugi, atbildētājs atzīst savu vainu. Tā ka mēs mēģinot attaisnoties. Beigās jau tomēr bija lēmumā rakstīts, ka Konkurences padome nevienā punktā pētījumam nepiekrīt. Esot izmantotas nepareizas ekonomiskās teorijas.

Tātad jums ir izdevies pierādīt, ka šāda sarakste, tirgojot viena zīmola preci, nav kartelis?

Debora Pāvila: Tieši tā, un, lai par šādu saraksti sodītu, ir jāpierāda kaitīgās sekas, ko Konkurences padome lietas sagatavošanas gaitā nav darījusi. Tādēļ arī lēmums par 7,6 miljonu eiro lielo sodu ir atcelts, jo sekas nav vērtētas. Tas ir ļoti koncentrēts tiesas lēmuma pārstāsts.

Ja pareizi saprotu, Moller grupa nav mainījusies, Volkswagen Latvijā vēl aizvien ir vairāki dīleri. Kā turpmāk ar e-pastu sūtīšanu, apspriešanos, komunikāciju?

Debora Pāvila: Pirmkārt, jāuzsver, ka pārkāpuma periods ir līdz 2012. gadam.

Jūlija Jerņeva: Tā ir būtiska piebilde. Moller, kas ir norvēģu uzņēmums, ir nopircis šo Latvijas biznesu, un šie e-pas- ti ir pārsvarā par periodu, kad bija citi īpašnieki – vācieši, kuri šobrīd likvidē biznesu. Savukārt likvidācijas process nevar beigties šīs tiesvedības dēļ. Viņi ir līdzatbildīgi. Konkurences tiesībās mātes sabiedrība vienmēr ir līdzatbildīga. Pat tajā gadījumā, ja bizness ir pārdots. Ja konkurences pārraugs konstatē pārkāpumu, tad neatkarīgi no pārdošanas līguma nosacījumiem iestājas līdzatbildība. Nevar noslēpt vai iznīcināt pārkāpuma sekas, vienkārši pārdodot uzņēmumu.

Atkārtošos – var viena uzņēmuma meitas kompānijas sarakstīties par iepirkumiem vai nē?

Debora Pāvila: Vispareizākais būtu atnākt pie mums un pajautāt. (Smejas.)

Jūlija Jerņeva: Ja tie ir vienas grupas uzņēmumi, tad noteikti var. Tātad tie uzņēmumi, kuriem priekšā rakstīts Moller, to varētu darīt, bet ar neatkarīgajiem dīleriem par šādām lietām sarakstīties nevajadzētu.

Debora Pāvila: Palikšu pie sava – vispār jau vajadzētu konsultēties ar juristiem, jo nav tiesa pateikusi, ka tas ir pilnīgi atļauts. Šobrīd Konkurences padome ir vienkāršoti piegājusi lietai. Pateica, ka kartelis, uzlika sodu un neko citu nevērtēja. Nevērtēja, vai ir negatīvās sekas vai nē. Esam pierādījušas, ka tas nav kartelis, bet par tālāko minējumus labāk neizdarīt.

Jūlija Jerņeva: Ja būtu bijusi pilnvērtīga izmeklēšana, mēs spētu atbildēt uz šo jautājumu skaidri un konkrēti. Konkurences padomei vajadzēja ņemt konkrētos iepirkumus un pētīt – kurš piedalījies, kurš uzvarējis, kāds bijis piedāvājums. Tiesa jau atzina, ka e-pasti bija, bet daļā gadījumu dīleri tos nav ievērojuši. Viens lūdz kolēģi nepiedalīties iepirkumā, bet viņš ņem un piedalās.

Nelaime ir apstāklī, ka pētīts lietā nebija praktiski nekas. Konkurences padomei nebija pat saraksta ar iepirkumiem, par kuriem ir stāsts. Nav uzdots neviens jautājums iepirkumu organizētājiem. Tie bija vienkārši, neidentificēti iepirkumi, kuros kaut kas notika vai arī nekas nenotika. Tādēļ mums šobrīd ir grūti sniegt pilnvērtīgu atbildi citiem uzņēmējiem, ne tikai mūsu klientiem, jo, neskatoties uz to, ka lieta ir iztiesāta Apgabala tiesā, pilnvērtīgus un drošus secinājumus par tālāko darbību no tās izdarīt nevar.

Debora Pāvila: Konkurences padome vēl lietu var pārsūdzēt un pacīnīties par savu taisnību Augstākajā tiesā. Termiņš kasācijas sūdzības iesniegšanai bija 2018. gada 22. decembris. Mēs, protams, spriedumu šobrīd nepārsūdzam, jo esam ar to apmierināti. Pieņemam, ka no Konkurences padomes puses pārsūdzība būs.Jūlija Jerņeva: Šādās administratīvajās lietās izskatīšana ir divās instancēs. Līdzīgi, kā tas ir par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Policists uzliek sodu, var pasūdzēties policijas priekšniekam, un tad ir tikai viena tiesas instance – Administratīvā apgabala tiesa, bet pārsūdzībai – Augstākā tiesa, kas skata tiesību interpretāciju kļūdas. Mūsu gadījumā ir tieši tas pats, taču sods ir krietni lielāks.

Tātad jautājums Augstākajā tiesā vēl aizvien būs tas pats – vai viena zīmola automašīnas tirgotāju e-pastu saziņa ir pierādījums, ka eksistē kartelis?

Debora Pāvila: Tas noteikti būs centrālais jautājums.

Jūlija Jerņeva: Šis ir Konkurences likuma pants, kuram obligāti ir jābūt interpretētam un saprotamam vienādi visā Eiropas Savienībā. Proti, Latvijā nevar būt tāda jautājuma interpretācija, kura atšķirtos no Igaunijas vai Francijas.

Eiropā nav precedenta?

Jūlija Jerņeva: Tāds jautājums, vai viena zīmola preces tirgotāji var veidot karteli, Eiropas Savienības tiesā nav izlemts, līdz ar to precedenta tieši šajā jautājumā nav.

Latvijai ir iespēja šo precedentu radīt?

Jūlija Jerņeva: Jā, mēs esam pirmie, kas to izskata un par to strīdas. Pēdējā laikā Latvija regulāri izceļas ar šādiem jautājumiem tieši konkurences lietās. Respektīvi, viens no jautājumiem, kas būs Augstākajai tiesai – vai nevajadzētu uzdot prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības tiesai – par to, kā pareizi interpretēt jautājumu. Vai ir Konkurences padomei jāskatās visa kopbilde, jāanalizē visas iespējamās sekas. Te nosacīti parādās vēl viena instance, kura, iespējams, būs iesaistīta.

Debora Pāvila: Tas jau būs Augstākās tiesas ziņā. Mūsu uzdevums būs tiesu aicināt to darīt.

Prejudiciāli vai tādi jautājumi, bez kuru atrisināšanas tiesa nevar lietu iztiesāt, ir Latvijā bijuši? Varat minēt kādus piemērus?

Jūlija Jerņeva: Atceros divas skaļas lietas par prejudiciāliem jautājumiem. Viena bija Ditas Danosas lieta pret uzņēmumu SIA LKB Līzings, kur Augstākās tiesas Senāts lūdza Eiropas Savienības tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tur bija jautājums par sievietes kā valdes locekļa tiesībām nebūt atlaistai tāpēc, ka viņa ir palikusi stāvoklī. Jautājums bija par to, vai ir saskatāma diskriminācija vai nē. Šis bija viens no interesantākajiem jautājumiem, kāds jebkad no Latvijas bija nosūtīts uz Eiropas Savienības tiesu Luksemburgā.

Otrs jautājums bija nesen. Tas bija par autortiesībām, kur Augstākā tiesa lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu par autortiesību tarifiem. Tā arī bija konkurences lieta. Tur Konkurences padome uzskatīja, ka tarifi Latvijā ir pārāk augsti.

Vai sakot, ka Konkurences padome nav neko daudz pētījusi, norādāt uz tās nekompetenci vai neprofesionalitāti?

Jūlija Jerņeva: Konkurences lietās katra lieta ir skatāma atsevišķi un katrā gadījumā ir savi apstākļi un dalībnieki. Būtu aplami uzskatīt, ka Konkurences padome, uzliekot sodu, ir rīkojusies nekompetenti vai neprofesionāli. Viņi ir gājuši vieglāko ceļu. Kādēļ neuzlikt sodu, ja nav nekur aizliegts šo sodu uzlikt? Nav jau neviens iepriekš pateicis, ka šāda veida e-pastu sarakste nav noziegums.

Debora Pāvila: Man ir radies tāds tīri personīgs iespaids. Es domāju, ka Konkurences padome rīkojas ar tādu fundamentālu pārliecību par savu taisnību. Tas ir ārkārtīgi liels retums, kad kāds kaut daļēji uzvar tiesu pret Konkurences padomi. Arī no tiesas puses tas ir drosmīgs solis – atcelt Konkurences padomes lēmumu, jo viņu uzvaru statistika ir teju simtprocentīga. Galīgajā nolēmumā parasti Konkurences padomes lēmumi paliek spēkā. Ir atsevišķi gadījumi, kad lēmumi ir atcelti. Tas ir lietās pret valsts uzņēmumiem. Gadu gadiem Konkurences padome pieņem lēmumus un tiesa saka, ka viss ir pareizi.

Jūlija Jerņeva: Pat tad, ja Tiesa pasaka, ka ir bijušas kādas kļūdas, tā nostājas Konkurences padomes pusē un apgalvo – mēs jūtam, ka virziens bijis pareizais un uzņēmums bija jāsoda. Respektīvi, līdz šim nebija skaidrs, kādas kļūdas Konkurences padomei ir jāpieļauj, lai tās lēmums tiktu atcelts. Nereti Augstākās tiesas lēmumos ir norādes par to, ka Konkurences padome kaut ko ir izdarījusi nepareizi, tomēr rezultāts nemainījās, lēmums tika atstāts spēkā.

Debora Pāvila: Tā ir gluži kā tāda neaizskaramības aura. Sarunas pēc būtības nav iespējamas, jo Konkurences padome ir pārliecināta, ka tiesā uzvarēs. Gluži kā tai Holivudas filmā The Devil’s Advocate. Tā ir ar Konkurences padomi. Viņi iet uz tiesām – labāk vai sliktāk sagatavoti – un tikai uzvar. Tas ir visās lietās, ne tikai ar mūsu biroja lietām vien. Iespējams, ka šajā konkrētajā lietā ir bijusi pārmērīga pašpaļāvība. Kartelis bija ideāla pieeja. Nav jāpierāda nekāds kaitējums sabiedrībai. Nav arī precedenta Eiropas Savienībā, bet Konkurences padomes pašpaļāvība ir tik liela, ka izdomā savu interpretāciju jautājumam un iet ar šo apgalvojumu līdz galam.

Pēc Apgabaltiesas lēmuma – kas ir skaidrs un kas nav?

Jūlija Jerņeva: Tas, kas ir skaidrs, ka vienā uzņēmumā darbinieki var sarakstīties par jebko. Arī uzņēmumu grupas ietvaros sarakste ir iespējama līdz brīdim, kad šī uzņēmumu grupa kļūst par dominējošo tirgū. Tad ieslēdzas pavisam citi spēles noteikumi. Ir skaidrs tas, ka procesuālās dabas pārkāpumi Konkurences padomes darbā vēl joprojām netiek uzskatīti par pietiekami būtiskiem argumentiem. Tieši šīs izmeklēšanas laikā bija vairākas lietas, kurām nevajadzēja būt. Ir arī skaidrs, ka tiesas rūpīgāk raugās uz Konkurences padomes darbu un tai nepietiek vienkārši uzrakstīt savu viedokli. Viedoklis ir jāpamato, un tiesa pārbauda, vai apgalvojumiem ir ekonomiskā jēga. Kas ir būtiski, tiesa raugās ne tikai uz formāliem juridiskiem argumentiem, bet arī konkrēto lietas situāciju.

Par to, kas šobrīd nav skaidrs. Nav skaidrs, vai viena zīmola tirgotāji, kuri nepieder vienai grupai, var sazināties par iepirkumiem. Tas ir izšķirams jautājums. Te, visticamāk, būs nepieciešams ES tiesas viedoklis, kuru ir grūti prognozēt. Mēs, protams, ceram, ka Apgabala tiesas spriedums paliks spēkā, kas ir ārkārtīgi labi pamatots. Šeit nav runas par to, ka mums patīk rezultāts, bet ir svarīgs tiesas skatījums uz lietu. Starp citu, skatījums ir nedaudz atšķirīgs no mūsu aizstāvības pozīcijas.

Noslēgumā gribu jautāt – vai esat mēģinājušas panākt izlīgumu ar Konkurences padomi? Sabiedrībai tas noteikti dotu daudz mazāk skaidrības par lietas būtību, bet juristi mēdz slēgt izlīgumus, kas ir abpusēji izdevīgi.

Jūlija Jerņeva: Ne pirms tiesas Administratīvajā apgabala tiesā, ne pēc tās nekas nav mainījies. Vairākas reizes mēģinājām izlīgt. Arī tiesa to ir aicinājusi darīt.

Debora Pāvila: Tiesnesis procesu pārtrauca un aicināja abas puses aiziet un parunāt. Viņš norādīja uz iespējamību, ka spēle nav vienos vārtos. Neskatoties uz šo aicinājumu, Konkurences padomei bija standarta pieeja.

Jūlija Jerņeva: Pēc mums labvēlīgā sprieduma arī esam sazinājušies un mēģinājuši runāt, tomēr Konkurences padomei nebija nekādas intereses izlīgt. Šis process ir īpašs. Viens no intensīvākajiem procesiem pēdējā laikā. Vienas instances ietvaros mums bija vismaz deviņas sēdes, kas notika pilnu dienu. Mums vairākkārt bija pārtraukumi, apturēšanas. Bija pārtraukumi, pārejot no mutiska uz rakstisku. Ir iztērēts ļoti daudz laika un resursu. Šī patiešām ir izņēmuma lieta. Ja mums visās lietās būtu iespēja uzdot tik daudz jautājumu un tik daudz stāstīt par to, ko un kā mēs saprotam! Abas puses principā ir iztērējušas ļoti daudz laika. Konkurences padomei šajā lietā uz tiesu nāca vidēji trīs cilvēki. Parasti nav vairāk par vienu. Augstākajā tiesā tas viss atkārtosies. Konkurences padomei ir jāmaksā tikai alga saviem darbiniekiem, bet mūsu klientiem ir jāapmaksā mūsu pakalpojumi. Ja tas viss aizies uz Eiropas Savienības tiesu, tad process vēl ieilgs. Respektīvi, procesam gals nav redzams. Konkurences padome nav izteikusi jebkādus izlīguma piedāvājumus.

Debora Pāvila: Pēc Tiesas sprieduma Konkurences padome pat nebija gatava tikties, lai runātu. Patlaban pēc Apgabala tiesas sprieduma par Moller Auto Krasta un Moller Auto Ventspils ir pateikts, ka Konkurences padomei sods ir jāpārskata. Norāde par pārkāpumiem ir par divām e-pastu sarakstēm, un tā ir neliela epizode, nevis tas lielais piecu gadu laika posms, kas sākotnēji tika norādīts. Savukārt Moller Auto Latvia sods ir atcelts pilnībā, bet tas bija vislielākais, ja salīdzina ar citiem dīleriem, – 1,2 miljoni eiro. Viņiem šo sodu atcēla uz atsevišķa pamata – Moller Auto Latvia par dīleri bija kļuvis un šajā tīklā darbojās tikai pēdējos trīs mēnešus, lai gan pārkāpumu periods bija vairāk nekā pieci gadi. Viņu e-pastu kastītē bija iekrituši seši e-pasti, un ne uz vienu no tiem viņi nebija atbildējuši. Paši neko nebija izsūtījuši un nekādi nebija iesaistījušies. Viņu vienīgā problēma bija tā, ka viņiem bija e-pastu kaste. Starp citu, vienā no iepirkumiem, kurā bija izteikts aicinājums nepiedalīties, viņi bija piedalījušies un uzvarējuši. Tiesa ņēma vērā, ka nav pierādījumu par to, ka SIA Moller Auto Latvia ir iesaistīta e-pastu sarakstē, un sodu atcēla.

Jūlija Jerņeva: Slēdzot vienošanos, noteikti kāda nauda, par kuru mēs vienotos, tiktu ieskaitīta budžetā. Citādi, kamēr nav galējā sprieduma, nekas netiek maksāts. Protams, noslēgumā soda apmērs būs būtiski atšķirīgs no tā, ko Konkurences padome sākumā noteica.