Konkurences

Ne viss, kas konkurences jomā valstī darīts, iedzīvotājiem nesis tiešu un tūlītēju labumu. Uzņēmēji, kuriem noteikti sodi miljonos eiro, tiesājas un strīdas. Patērētāji vienmēr grib lētāk, bet uzņēmēji - nopelnīt un turēt cenu

Konkurence

Šo vēlmju krustpunktā nonāk Konkurences padome, kam ir žandarma loma. Par Latvijas Konkurences padomes darbu, par karteļiem un tiesvedībām Dienas Bizness izjautāja Konkurences padomes izpildinstitūcijas vadītāju Māri Spičku.

Īsi pastāstiet, kas ir godīga konkurence, ko Konkurences padome kontrolē? Kāds ir ideālais stāvoklis tirgū, kad ar konkurenci viss ir lieliski?

Ideālais stāvoklis, manuprāt, ir, kad jebkurā tautsaimniecības nozarē un tirgū darbojas pietiekami liels skaits uzņēmumu, kas strādā neatkarīgi un konkurē savā starpā.

Uzņēmumu tendence savukārt ir - kļūt lielākiem un stiprākiem un uzvarēt konkurences cīņā. Var veidoties ļoti lieli uzņēmumi. Konkurences padomes uzdevums ir pieskatīt, lai šie milži ar savu ietekmi nemazinātu citu uzņēmumu iespējas strādāt, rīkotos taisnīgi pret patērētājiem. Ideālā gadījumā viņi ir toleranti un nemēģina izstumt mazos no tirgus, nenosaka netaisnīgas cenas, nediskriminē. Ja konkurence tirgū ir pietiekama, tad mēs skatāmies, lai uzņēmumi nenāktu kopā un nevienotos mazināt savstarpējo konkurenci. To sauc par aizliegtu vienošanos, kad uzņēmumi saskaņoti rīkojas un vienojas par kādas preces cenu, tirgus sadali, dalību iepirkumos. Visbeidzot, ja tirgū ir spēcīgi konkurenti, bet vienam ir lielāki naudas resursi, viņš var mēģināt nopirkt citus uzņēmumus, piedāvājot izdevīgu cenu. Mūsu uzdevums ir saglabāt konkurenci un kontrolēt apvienošanās gadījumus, kas negatīvi var mainīt stāvokli tirgū.

Pārejot no konkurences jēgas uz burtu - jautājums ir par praktisko izpildījumu. Labākas konkurences vārdā Latvijā ir sadalīti monopoli, kas nodarbojas ar gāzes un elektrības tirdzniecību, tā cerot panākt labāku konkurenci. Vai praktiskais konkurences prasību izpildījums ir devis ideālo rezultātu?

Ja mēs atvadāmies no kādas monopola situācijas, noteikti ir gaidas, ka strauji kaut kas mainīsies. Izvēloties konkurences tirgu, mēs gaidām ne tikai labāku cenu, bet arī labāku pakalpojumu, apkalpošanu un citas uzņēmēju piedāvātās lietas.

Visticamāk - Latvijas iedzīvotāji negaidīja, ka elektrības sadales izmaksas pieaugs un rēķini kļūs lielāki!

Jā, infrastruktūras tirgos bieži vien nav prognozējams rezultāts. Par monopolu likvidēšanu ir ne tikai slikti piemēri. Ir arī labi piemēri. Sākotnēji telekomunikāciju tirgū mums bija viens operators. Mobilie sakari ir spilgts piemērs tam, ka jo vairāk ir konkurentu, jo labāka ir cena patērētājiem, ir arī labāka pakalpojumu kvalitāte un dažādas inovācijas.

Tātad ir atšķirība, kādā tirgū veic konkurences izmaiņas un kontroli?

Tas ir svarīgi. Viss ir atkarīgs no tirgus – cik tas ir komplicēts, cik tur varētu būt tirgus dalībnieku, lai efekts būtu tuvu ideālam. Runājot par enerģētikas tirgiem – Latvijai nebija izvēles, vai atteikties no monopolstāvokļa vai nē. Tas ir Eiropas Savienības regulējums, ka tirgus ir jāatver. Vai šajā gadījumā varēja būt kāds labāks izpildījums? Varēja būt gadījumā, ja mums pašiem būtu daudz elektrības ražotāju. Tad varētu būt lielāks spiediens uz cenu.

Daudz kas ir atkarīgs arī no pašiem patērētājiem, cik viņi ir mobili un vēlas izdarīt izvēli. Ja vairums nevēlas iedziļināties izmaiņās, paliek pie vēsturiskā uzņēmuma, tad cena var nemainīties. Patērētājs jau ir tas, kurš izdara spiedienu un veicina konkurenci. Ja patērētājs ir konservatīvs, tad jauniem tirgus spēlētājiem nav pietiekamās kapacitātes darbībai.

Kā piemērs varētu būt pensiju fondu turētāju komisijas procenti, kas strauji sāka mainīties tikai pēc jaunu tirgus dalībnieku parādīšanās?

Šis ir labs piemērs. Veidojās dabīga konkurence. Uzņēmums Indexo, ienākot tirgū, veica plašu izskaidrošanas darbu. Daudzi pakalpojumi ir pietiekami sarežģīti cilvēkiem, un ne visos gadījumos ir šādas izskaidrošanas kampaņas.

Turpinot par likuma jēgu. Nereti ir jautājums, vai tiešām vajadzēja sodīt, kaut arī likums to pieļauj. Konkurences padome 2011. gadā sodīja 22 komercbankas par vienošanos starpbanku komisijas maksājumu gadījumā. Citas valstis izteica bankām norādījumus mainīt praksi. Kādēļ Latvija izvēlējās ceļu – sodīt?

Līdz 2016. gadam no likuma viedokļa Konkurences padomes darbs arī bija tāds, ka jebkura lieta, kas tiek uzsākta, ir arī jānoved līdz noslēgumam lēmuma veidā, bet ir arī otrs aspekts. Eiropas Komisijai jau bija pabeigtas lietas pret Visa un Master Card par starpbanku komisijas maksājumiem. Bija konstatēta neatļauta vienošanās par starpbanku maksājumu likmēm. Tad sekoja nākamā lieta pret Visa un Master Card. Banku prakse un noslēgtais starpbanku līgums bija jāmaina, bankas to kavējās darīt.

Ja līdz lietas ierosināšanai un iebildumu izteikšanai bankas būtu praksi mainījušas, rezultāts varētu būt cits. Turklāt mēs nebijām vienīgie, kas Eiropas Savienībā gāja formālo ceļu un sodīja. Piemēram, arī Polijā par analoģisku pārkāpumu bankas saņēma sodus.

No Konkurences padomes ikdienas darbiem sabiedrībā apspriestākais ir aizliegtas vienošanās vai karteļi?

Tā ir konkurentu savstarpēja vienošanās par būtiskiem tirgus un komercdarbības parametriem, kurus komersantam būtu jānosaka pašam, neatkarīgi. Runa ir par cenu, par klientiem, ar kuriem komersants strādā, par iepirkumiem, kuros viņš piedalās, kurās teritorijās izplatīs preces vai pakalpojumus. Ja šāda vienošanās starp konkurentiem ir – tad tas ir kartelis. Karteļi bija jau tad, kad vēl nepastāvēja konkurences tiesības. Jau tad tika konstatēts, ka no ekonomikas viedokļa kartelis vienmēr rada zaudējumus. Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad tas nodara ļaunumu tirgum un patērētājam.

Karteļi likumdošanā neatkarīgi no tirgus situācijas un radītajām sekām tiek uzskatīti par vispārēju ļaunumu, kas būtu jāsoda?

Tas ne vien no tiesību viedokļa, bet arī no ekonomikas viedokļa ir definēts ļaunums, tāpēc bieži tiek salīdzināts ar zādzību no sabiedrības. Karteļa gadījumā nav būtiskas nozīmes, cik daudz mēs varam pateikt par tirgu un cik veiksmīgi tas funkcionē, un kādi ir rezultāti. Kartelis fundamentāli tiek uzskatīts par sabiedrībai sliktu lietu, tādēļ ka tam ir vispārēja negatīva ietekme uz tirgu. Konkurences padome šādos gadījumos nodarbojas ar to, ka pierāda paša karteļa eksistenci. Protams, civiltiesiski, cietušajiem tiesā ceļot zaudējumu prasības, kas radušās no karteļa, zaudējumu apmēra noteikšanā nozīme ir arī sekām. Arī šajā gadījumā likumdevējs ir nācis cietušajiem pretim un paredzējis, ka kartelis ir radījis cenu paaugstinājumu par vismaz 10%, kas vairs nav jāpierāda.

Pavisam ikdienišķs piemērs. Iedomāsimies kādas pilsētas Centrāltirgu, kurā sievas tirgo saldos ķiršus. Visiem saldajiem ķiršiem ir viena cena, visi tiek pirkti no viena izplatītāja, sievas rāj viena otru par cenas samazināšanu. Tas taču ir kartelis, sodīsiet?

Ir dažāda veida karteļi. Tie atšķiras pēc izmēra, pēc nozīmes un ietekmes uz tirgu. Šī iemesla dēļ Konkurences likuma grozījumos 2016. gadā tika noteikts, ka Konkurences padomei nav visos gadījumos jāizmeklē un jāsoda, bet ir tiesības izdalīt prioritāras lietas. Mēs šobrīd varam izvēlēties, vai izmeklēt un sodīt, vai arī ir iespēja maznozīmīgāku pārkāpumu gadījumos tirgus dalībniekus brīdināt, izskaidrot un aicināt mainīt praksi. Iepazīstinātie komersanti parakstās, ka ir brīdināti, un, ja turpina realizēt līdzīgas darbības, tad jau nākošajā reizē to var uzskatīt par recidīvu un seko sods.

Diemžēl no mūsu veiktajām aptaujām un lietu prakses secināms, ka vēl aizvien ļoti daudzi uzņēmēji turpina uzskatīt, ka vienošanās par cenu, par tirgus pārdali, par dalību iepirkumā nav nekas slikts.

Uz katras ielas Rīgas centrā ir kāds franšīzes uzņēmums, kurā pārdod kafiju. Jebkurš var ievērot, ka kafijas cenas ir konstantas, pat atlaides ir konstantas. Zem franšīzes izkārt-nēm ir dažādi uzņēmumi, to varētu uzskatīt par karteli, kas vienojas, piemēram, par kafijas cenu?

Franšīzes ņēmējs no devēja iegūst visas zinības par uzņēmumu, tas ir ļoti specifisks sadarbības modelis. Visas biznesa mākas, kā pārdot, kā darīt, kā iekārtot, nāk no franšīzes devēja. Likums nosaka, ka cenas šajā gadījumā nedrīkst būt savstarpēji saskaņotas. Te varētu runāt par to, ka franšīzes devējs ir ieinteresēts par to, lai tīklā cenas nepārsniegtu kaut kādu maksimālo līmeni, bet noteikt fiksētas vai konstantas cenas visā tīklā nebūtu pareizi.

Patērētājs noteikti saskatītu ārēju līdzību franšīzēm arī kooperācijas veikalu tīklu gadījumā – Aibe, Lats, top!, kur daudzi uzņēmumi apvienojas, lai veiktu kopējus iepirkumus, veidotu kopēju tēlu un dalītos reklāmas izdevumos. Pastāv noteikumi par kopējām preču akcijām visā tīklā, jo citādi kooperācija nevarētu notikt, bet konkrētas cenas ikdienas tirdzniecībā saskaņot nav atļauts.

Jau viduslaikos amatnieki apvienojās ģildēs, lai noteiktu ne tikai vienotu kārtību, bet arī runātu par cenām. Mūsdienās ir nozaru asociācijas, kas cīnās par konkrētas nozares uzņēmumu tiesībām. Vai asociācijās nekad nespriež par cenām vai tirgus pārdali?

Konkurences padomes tīmekļa vietnē ir publicētas vadlīnijas asociācijām, kas būtu jāņem vērā biedriem, savstarpēji diskutējot par dažādiem jautājumiem nozarē. Ir atļautie jautājumi, un ir tādi, par kuriem nevajadzētu asociācijās runāt. Mums ir bijušas vairākas lietas tieši saistībā ar asociācijām - par zvērinātiem revidentiem, par kuģu aģentiem, par līzinga devējiem un citiem. Piemēram, zvērinātu revidentu kopsapulcē kādreiz tika lemts par to, ka gada pārskatu revīzijas pakalpojumu maksa nevar būt zemāka par 500 latiem. Līdzīgi bija par kuģu aģentēšanas pakalpojumiem. Senāk asociācijā cilvēki sanāca kopā, un viņiem šķita, ka tas ir normāli - apspriesties par dažādām lietām, tostarp arī cenām vai tirgus pārdali, tomēr arī uz asociācijām ir attiecināmi konkurences noteikumi tāpat kā uz uzņēmumiem.

Dienas Biznesā jau rakstījām par Volkswagen automašīnu tirgotāju karteli, tā saukto Moller lietu. Lietas izskatīšana turpināsies Augstākajā tiesā. Vai kartelis var tikt definēts starp viena zīmola preču tirgotājiem? Ja Volkswagen tirgotājiem Latvijā būtu viens dīleris ar vairākām filiālēm, iznāk, ka par karteli runāt nevarētu?

Tas, protams, ir saistīts ar izplatīšanas modeli, kādu izvēlas konkrētais ražotājs vai importētājs. Noteikti ir kāds ekonomisks iemesls, kādēļ ražotājs vai importētājs neiesaistās tieši un neuzņemas riskus par pārdošanu. Līdz ar to, izvairoties no riskiem, ko rada tirdzniecība, ir izveidojusies situācija, kad mums šeit ir vairāki tirgotāji, kuri darbojas kā neatkarīgi tirgus spēlētāji un nav uzskatāmi par Volkswagen neatņemamu sastāvdaļu, lai arī tirgo tikai šī zīmola preci. Neatkarīgu uzņēmumu konkurenci uzlūko no Konkurences likuma pozīcijām.

Tas attiecināms uz visu zīmolu preču izplatīšanu. Mums ir bijusi viena zīmola karteļa lieta, kas ir nonākusi līdz Augstākajai tiesai un sekmīgi pabeigta par labu Konkurences padomei.

Bija Samsung televizoru tirgotāju kartelis, un naudas sodu izteiksmē lieta bija pat lielāka. Tur bija rekordliels naudas sods tieši Samsung kompānijai, kas kā importētāja kopā ar tirgotājiem bija iesaistīta aizliegtā vienošanās – 4 miljoni eiro, bet kopējais naudas sods visiem uzņēmumiem bija 8,8 miljoni latu. Te arī stāsts ir par iekšzīmola karteli. Visi kopā, zinot importētājam, vienojās, ka konkrētas tehnikas cena nebūs zemāka par noteiktu minimālu līmeni. Dalībnieki stingri vērsās pret karteļa noteikumu pārkāpējiem. Pret tirgus dalībniekiem pat pielietoja sankcijas, nepārdeva televizorus. Bija melnie saraksti, kuros tika iekļauti nepaklausīgie uzņēmumi. Savukārt tie, kas nodrošināja karteli, saņēma bonusus. Tas bija tipisks iekšzīmola kartelis, kas arī skaidri parādīja, kā tā rezultātā cieš patērētāji.

Ar Volkswagen karteli situācija ir līdzīga, lai arī ne identiska. Volkswagen Latvijā izplatīja importētājs un tirgotāji – vairāki neatkarīgi dīleri.

Abos gadījumos mēs runājam par iekšzīmola konkurences deformēšanu. Volkswagen importētāja un dīleru gadījumā kartelis izpaudās tieši kā vienošanās par dalību iepirkumos, klientu sadali. Mašīnas pirka pašvaldības, to iestādes, publiskas personas - Liepājas SEZ, piemēram, privāti uzņēmumi. Par konkurenci ar citiem zīmoliem patiesais konteksts, ko skaidri parāda sarakste pirms iepirkumiem, ir tāds, ka dīleri jau sākotnēji pielāgoja iepirkumu noteikumus Volkswagen markai un runāt par citu zīmolu mašīnu iegādi atsevišķos gadījumos nemaz nebija iespējams. Šādā aspektā lieta noteikti ir ārkārtīgi svarīga no zīmola reputācijas viedokļa. Volkswagen importētājs ne vien zināja un veicināja neatkarīgu dīleru karteli, bet arī zināja par to, ka specifikācijas iepirkumos tiek pielāgotas konkrētai automašīnas markai, un neko nedarīja. Dažiem tas, protams, ir ne tikai reputācijas jautājums. Ja raugās no publisko personu, no pasūtītāju puses, tas ir smags interešu konflikta, iespējams, koruptīvs jautājums. Par atsevišķiem lietas aspektiem mēs informējām KNAB, un tie tika izmeklēti citā institūcijā.

2017. gada augustā Konkurences padome konstatēja Knauf celtniecības materiālu tirdzniecības karteli, kurā ietilpa veikalu tīkli Depo, Kesko Senukai un Kurši. Sods visiem – 5,8 miljoni eiro. Tiesvedība vēl aizvien turpinās. Depo tiesās apgalvo, ka nav atbildējuši uz e-pastiem. Tā jau jebkuram var pastkastē iekrist kompromitējošs e-pasts, un viņš ir vainojams kartelī? Kā skaidrojat universālo KP atbildi - «skatīt lietu kopsakarībā»?

Pašreiz lieta ir tiesvedībā, un es varu atsaukties uz Konkurences padomes pozīciju par konkrēto aizliegto vienošanos, kas pausta lēmumā. Vienošanās pastāvēja 8 gadus, un visu laiku starp dalībniekiem notika saziņa, kuras mērķis bija panākt vienošanās dalībnieku mākslīgi noteikta cenu līmeņa Knauf un Norgips precēm uzturēšanu un ievērošanu tirgū.

Nevienā brīdī netika konstatēts, ka kāds no vienošanās dalībniekiem būtu norobežojies un teicis, ka tam ir sava cenu politika, lai e-pastus viņam nesūta, tas viņus neinteresē.

Mēs izmantojam jebkuru vienošanās dalībnieku saziņu, kas var pierādīt karteli. Jāsaprot, ka karteļa vienošanās netop, tā vienkārši sēžot pie galda un parakstot dokumentus. Parasti visas šīs sarunas ir slepenas.

Dokumenti un informācija par saziņas mērķi ir izlases kārtībā jāmeklē milzīgā uzņēmumā esošā informācijas gūzmā. E-pasti parasti ir vieni no pierādījumiem, lai arī bieži centrāli. Papildus ir arī citi pierādījumi - tikšanās protokoli, kur ir sarunu tēmas, panāktās vienošanās un citas lietas, kas konstatēts arī šajā lietā.

Lēmumā arī secināts, ka pastāvēja bonusu sistēma, kuru nodrošināja Knauf, un viens no bonusiem bija par cenu līmeņa ievērošanu. Līdz ar to Knauf rīcībā bija kā burkāns, tā pātaga vienošanās izpildei. Mūsu izpratnē, karteļa eksistenci esam pierādījuši. Savukārt, ciktāl tas attiecas uz cenām, tās, ievērojot ekonomiskos procesus, svārstās, bet tas nenozīmē, ka kartelis zemākas cenas dēļ savu darbību būtu pārtraucis. Piemēram, nevar no ilgstoši pastāvējušas vienošanās vienu gadu izņemt ārā, tādēļ ka tajā gadā, piemēram, cenas bija zemākas vai karteļa dalībnieks togad nesaņēma e-pastus vai norādes no citiem dalībniekiem, vai arī saņēma, bet neatbildēja uz tiem. Pietiek, ja no pierādījumu secīga kopuma ilgstošā laika periodā ir saprotama dalībnieku vienota rīcība, vienots mērķis. Tas norāda uz kopēju sistēmu, aizliegtas vienošanās eksistenci, tādēļ tās pilnīgi visu atsevišķo elementu nepārtraukta funkcionēšana nav būtiska.

Viens no pēdējiem lēmumiem par veikala top! telpām Rīgā, Tērbatas ielā. Telpas vēlējās nomāt Maxima, bet jūs liedzāt to darīt. KP lēmumā norāda, ka tiks mazināta konkurence un telpu nomas jautājums pielīdzināms uzņēmumu apvienošanai. Pamatojums balstījās uz to, ka iedzīvotāji centrā pārvietojas kājām un 4 minūšu rādiusā ir tikai Maxima un Rimi. Iznāk - ja top! telpās nepaliek, bet Maxima netiek, tad cietējs ir telpu iznomātājs, bet patērētājam var gadīties, ka ir viens pārtikas veikals mazāk​?

Nav gluži tik vienkārši, ka top! grib izvākties un Maxima ievākties telpās. Telpu iznomātājs vienmēr ir ieinteresēts saņemt pēc iespējas lielāku nomas maksu. Tātad viņš ir ieinteresēts iznomāt tam, kurš piedāvā visvairāk. Tādēļ var pieņemt, ka Maxima vienkārši spēj piedāvāt labāku nomas maksu, bet top! ir spiesti pamest telpas, jo nespēj tik daudz maksāt. top! ir kooperācijas veikalu tīkls, kas sastāv no daudziem maziem neatkarīgiem uzņēmumiem. Līdz ar to viņiem nav šīs «dziļās kabatas», kur pagrābties papildu naudu un attiecīgi maksāt tik lielu telpu nomu.

Stāsts šobrīd ir noslēdzies ar to, ka Tērbatas ielā būs top! veikals, bet to pārvaldīs cits uzņēmums. Līdzšinējais bija SIA ESSA, bet pēc 14. janvāra telpās saimniekos SIA Mārksmens. Šo informāciju top! sniegusi ziņu aģentūrai LETA.

Par pašu pētījumu, kas ir mūsu analīzes pamatā. To veica neatkarīgs pētniecības uzņēmums, aptaujājot konkrēto telpu apmeklētājus. Tika konstatēts, ka aptuveni 80% pircēju veikalā ir netālu strādājošie, tūristi vai apkaimes iedzīvotāji, kuri iet uz veikalu kājām, un vidējais laiks, ko viņi ir gatavi tērēt gājienam, ir 4 minūtes. Tādēļ arī par tirgus lielumu tika paņemts šis 4 minūšu rādiuss jeb izohrons. Tas ir patērētāju definēts. Piemēram, lielveikalu gadījumos, kas ir stratēģiski nozīmīgi un demonstrē diametrāli pretējus patērētāju iepirkšanās paradumus, mēs ņemam vērā, cik ilgā laikā klients var nokļūt uz lielveikalu ar mašīnu vai sabiedrisko transportu. Piemērs tādā gadījumā ir Dominas lieta.

Risks, ka telpu īpašnieks var palikt bez vēlamā nomnieka, pastāv. Tomēr tieši šī iemesla dēļ, lai neveidotos pārmērīga tirgus koncentrācija un netiktu būtiski samazināta konkurence, pastāv apvienošanās kontroles regulējums. Šajā gadījumā tiek domāts arī par sabiedrības interesēm, lai iegūtu patērētāji, nevis tikai viens telpu īpašnieks un tirgotājs. Būtiski ir saprast, ka patiesībā jau telpu īpašnieks ir tieši tas, kurš izvēlas partneri un slēdz līgumu, un mēs tikai izskatām šo līgumu ar mērķi noskaidrot, vai tas negatīvi neietekmē konkurenci.

Konkurences padomes tiesu statistika varētu kalpot par paraugu jebkurai iestādei. Piemēram, 2017. gada pārskatā par iestādes darbu ir 100% uzvarētas lietas. Arī citos gados šis rādītājs ir tuvs ideālam. Ar līdzīgām lietām darbojas arī Eiropas Komisija, sodi ir miljardos eiro, bet viņu statistika divos norādītajos periodos līdz 2015. gadam labākajā gadījumā ir nepilni 60% pilnībā uzvarētu prāvu. Ar ko skaidrotu šādu atšķirību? Latvijā izvēlas vienkāršākas lietas?

Vienkāršas tās noteikti nav. Mēs apzināmies, ka strādājam ar konkrēto lietu un sodi par pārkāpumiem ir paredzēti lieli, nereti ir iesaistīti starptautiski pazīstami zīmoli un lieli uzņēmumi, kuriem ir iespējas apmaksāt labākos advokātus un ekonomistus valstī. Rēķināmies, ka lieta būs jāaiznes un jāaizstāv tiesā. Jau pašā pirmsākumā mēs rēķināmies ar to, ka lietai ir jābūt tik labi izmeklētai un pierādījumiem ir jābūt tādiem, lai var tos izskaidrot ne tikai lietas dalībniekiem un sabiedrībai, bet arī potenciāli tiesnešiem tiesā. Tā mēs arī strādājam. Man šī situācija šķiet normāla, un tā būtu jāstrādā katrai iestādei. Mēs ejam ar pārliecību par savu lietu. Kad ejam uz tiesu, mums pašiem nav šaubu, ka uzņēmuma atbildība ir pierādīta un pārkāpums ir noticis. Protams, ka mums gadās lietas, kurās nespējam savākt pietiekamu pierādījumu bāzi, bet tad tās tiek izbeigtas un līdz tiesai nemaz nenonāk. Līdz lēmumiem par sodu tiešām aiziet tikai tās lietas, kurās mums ir 100% pārliecība, ka sods ir pamatots.