Artis Daugins, elektrokartingu ražošanas uzņēmuma Blue Shock Race dibinātājs

Ceļvedis

Vēderprieki

Biroja telpas atrodas Liepājas centrā, tādēļ darījuma tikšanās visbiežāk notiek divās vietās. Ja grasāmies apspriest ko lielu, parasti ejam uz restorānu Hot Potato. Tur ir sēžamie ar norobežotām maliņām, jūties bezmaz kā savā kabinetiņā, zini, ka neviens diži netraucēs. Ja gribas aktīvi pačalot, dodos uz kafejnīcu Darbnīca.

Rīgā vietas izvēlos nevis pēc piedāvātās ēdienkartes, bet tā, kur stratēģiski ir visērtāk tikties. Biežāk sanāk Gan Bei, Vairāk saules tirdzniecības centrā Mols. Centrā tiekos tur, kur ērtāk noparkoties, patīk mazās kafejnīciņas Pērses ielas tuvumā. Un vēl Rīgā esmu iecienījis Lido. Mājas kotlete, mājas kartupelis – ēdiens praktiskiem latviešiem.

Pats gatavoju reti, arī ikdienā ēdu ārpus mājas, brīžiem pa dienu tam pat nesanāk laika. Kopā ar kolēģiem esam izmēģinājuši visu, kas Liepājas centrā ir. Izvēlamies ļoti dažādas ēdināšanas vietas, sākot ar restorāniem MO Liepaja un Piano, beidzot ar jūrskolas studentu un policijas ēdnīcu. Neesmu iecienījis gastronomiskās izvirtības. Cenšos daudz neeksperimentēt, gribu būt pārliecināts, ka būšu paēdis un ka dabūšu to, kas man garšo.

Turpretī svētkos ēdu mājas ēdienu. Ja pie ģimenes, tad noteikti gatavo mamma. Visu to, ko jau nu mammas taisa, sākot ar rasoliem un beidzot ar karbonādēm.

Dvēselei

Man ļoti patīk teātris, bet sanāk aiziet reti. Vairāk esmu bijis uz Liepājas teātra izmēģinājuma izrādēm Kalnos, Nīgrandes pagastā, Saldus novadā. Tur ir tikpat liela skatuve kā Liepājā, piecsimt, sešsimt polsterēto sēdvietu. Es esmu no turienes, un Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone bija mana klasesbiedrene. No Kalniem ir vēl vairāki cilvēki, kas strādā Liepājas teātrī, un tad tur notiek tāda kā maza sapulcēšanās. Brīvdienās bieži eju uz kino. Tas ir veids, kā smadzenēm likt atslēgties no ikdienas. Skatos dažādu žanru filmas, mazāk patīk tikai šausmenes. Latviešu kino patīk. Multiplikācijas filmas ir forši skatīties kopā ar bērniem, kas ir zālē, – man pašam bērnu nav. Ir interesanti, kad viņi smejas par jokiem, ko saprot viņi un kas man neliekas smieklīgi, bet es smejos par jokiem pieaugušajiem, par ko savukārt nesmejas bērni. Pārsvarā eju uz Cinamon Balle Liepājā. Esmu bijis arī kinoteātros Rīgā un Tallinā, ja rodas brīvbrīdis un nav, ko darīt.

Kādreiz patika tikai popmūzika, bet mākslas skolā man iemācīja, ka ir dažāda veida mūzika. Man ļoti patīk festivāli. Noteikti apmeklēju Summer Sound Liepājā, Positivus Salacgrīvā. Tur var iepazīties ar ļoti daudz un dažādiem cilvēkiem. Esmu bijis uz dažiem Liepājas Simfoniskā orķestra koncertiem. Kad tas spēlēja kopā ar zviedru mūziķi Robertu Velsu stadionā Daugava, tas bija fenomenāli!

Man iet pie sirds astoņdesmito gadu mūzika kā Queen, Maikls Džeksons. Tolaik cilvēki dziedāja ar tādu baigo enerģiju – klausoties jūti, ka tā nav mūzika, kas sacerēta tikai, lai pelnītu naudu. Mūsdienās to var sajust, kad dzied Renārs Kaupers un Prāta vētra, Intars Busulis.

Kādreiz mūziku ikdienā klausījos ļoti daudz. Šobrīd pat tad, kad braucu uz Rīgu un mājās, mašīnā ir klusums. Tāpat – skrienot. Tie ir mirkļi, kad varu būt viens pats ar sevi, padomāt, pameditēt. Ieeju savā pasaulē, un kustas tikai ķermenis.

Grāmatplauktā man...

Mājās man ir grāmatplaukts, kurā ir visas zaļās Latvijas Padomju enciklopēdijas. Mākslas skolā vajadzēja rakstīt referātus, toreiz internets tik daudz nebija pieejams, informāciju kaut kur vajadzēja smelties. Tās tad arī izmantoju. Vairāk nekā nav, jo fiziski drukāto tekstu lasu ļoti maz. Tikai to, kas darbam vajadzīgs – instruktāžas –, vai komiksus. Esmu piefiksējis, ka lasu lēnāk, nekā spēju uztvert informāciju, un rezultātā neko no izlasītā neatceros. Man kā māksliniekam ir attīstīta vizuālā uztvere, tāpēc vairāk koncentrējos uz video un audio materiāliem. Izziņas procesam katru dienu veltu divas līdz četras stundas. Tēmas ir visdažādākās – astronomija, fizika, ķīmija, nanotehnoloģijas, biotehnoloģijas, mākslīgais intelekts, pasaules ekonomika, vēsture, ceļošana. Tas ļauj sajust, kas pasaulē notiek, kurā vietā esi.

Brīvajā laikā

Jau daudzus gadus spēlēju futbolu Liepājas pilsētas čempionātā. Agrāk bijām Sports 2000 komanda, bet pirms dažiem gadiem pārdēvējām par Blue Shock Race. Es noteikti neesmu viens no labākajiem, ir daudz tehniskāki čaļi. Spēlēju dažādās pozīcijās. Reizēm esmu uzbrucējs, bet mana galvenā vēlme nav gūt vārtus. Gribu, lai komanda uzvar, un jebkurā pozīcijā, kurā varu būt efektīvs par simtu divdesmit procentiem, esmu gatavs strādāt.

Līdz ar to ir treniņi, skriešana. Tagad ar vienu draugu esam nolēmuši sagatavoties simt kilometru distancei, ko pieveikt vienā piegājienā. Pirmajā reizē to negribētu skriet sacensībās, jo esmu ļoti azartisks. Ja izeju uz starta līnijas ar citiem, ieslēdzu sacensību režīmu, gribu uzvarēt.

No agras bērnības esmu sapratis, ka sports cilvēkam paver citu redzējumu. Caur to daudz mācos: kā kontrolēt sevi, kā strādāt komandā, kā rīkoties krīzes situācijās. Uzlieku sev dažādus mērķus, lai pārbaudītu, kāds ir mans limits, jo pārsvarā tas nav fiziski, bet morāli. Noskriet simt kilometru – tā ir cīņa ar sevi, ar prātu, kas ir ārkārtīgi sarežģīti.

Vēlos aizbraukt uz...

Oficiāli atvaļinājumā neesmu bijis nu jau četrpadsmit gadu. Visi braucieni man vienmēr bijuši saistīti ar darījumiem. Brīžiem cilvēki saka – jā, esi puspasauli apceļojis – no Šanhajas līdz Sanfrancisko. Neesmu bijis Austrālijā, Brazīlijā un vēl daudz kur. Taču bieži ir tā, ka es tajā vietā pilnīgi neko neredzu, tikai biroju un lidostu. Pēdējā laikā gan cenšos atrast vienu, divas dienas, lai pēc darba apskatītos apkārt un būtu gandarījums par braucienu. Bizness neapstāsies, ja atgriezīšos divas dienas vēlāk. Ja galamērķis ir interesants, līdzi brauc tā mēneša vai brīža labākais darbinieks, kurš tiek noteikts balsojumā. Dažiem liekas – Artis aizbrauc, gudri parunā piecpadsmit minūtes, un viss forši notiek, bet neredz to, kā es pusgadu gatavojos. Tad tā ir iespēja redzēt, ka patiešām tās dienas sēžu viesnīcā un gatavojos prezentācijai. Nedrīkstu nevienu brīdi kļūdīties, nevienu brīdi šaubīties, visam jābūt pedantiski perfektam. Tajā pašā laikā tas notiek arī komandas veidošanas nolūkā. Mums nav darba pasākumu, ballīšu, bet pa reizei sanāk šāds piedzīvojums. Tūlīt visa komanda brauksim uz Vāciju, uz Frankfurti, kur būs viena no lielākajām kartinga pasaules izstādēm.

Domugrauds

Mēs ļoti daudz lasām, ļoti daudz klausāmies, bet par maz uzdrošināmies rakstīt savu dzīvi. Var aizbraukt uz vietu, kur iedod gatavu dzīves modeli, un to vienkārši baudīt. Tas nekad nebūs tavs stāsts. Protams, rakstīt ir grūti. Tas nozīmē, ka tev ir pacietīgi jāapsēžas pie baltas lapas un jebkas, kur pieskarsies, jau izskatīsies pēc ķēpājuma. Rakstot pieļausi ļoti daudz kļūdu – gramatisko un komatu –, bet, kad būsi forši uzrakstījis, cilvēki to izlasīs daudz savādāk nekā to, kas ir uzrakstīts Copy + Paste. Es varētu būt dažādās vietās pasaulē un pelnīt ļoti lielu naudu. Taču šis ir tas stāsts, ko gribu uzrakstīt un ko varēšu stāstīt bērniem un mazbērniem.