Pārņemot dzimtas prasmes, Marika Petrovska izveidojusi zīmolu Vectēva maiznīca

Mājražošana

Mājražotāja Marika Petrovska ar savu jaunību lauž stereotipus par klasisku maizes cepēju. Ierasts, ka mūsdienās to pārsvarā dara lauku sievas brieduma gados. Jaunās meitenes biežāk pievēršas ciparu kūku, zefīru vai eklēru gatavošanai.

Liktenīgo grūdienu dod dēls

Kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Marikai bija laiks atgriezties darbā, viņa saprata, ka to nevēlas. Iepriekš strādāja pakešu logu ražotnē, veica tehnisku darbu rāmju izgatavošanā, lielākā daļa kolēģu bija vīrieši. «Mēs bijām tikai trīs sievietes,» viņa smejas, piebilstot, ka tieši šajā uzņēmumā iepazinusies ar savu vīru Mareku. Domājot par citu nodarbošanos, nonākusi līdz atmiņām par vecāku rūpalu. Viņi savulaik bija nodarbojušies ar mājās ceptas maizes piegādāšanu liepājniekiem, taču pārtraukuši. Dzimtas mājās, Nīcas novada Ķāķišķē, to cepis Marikas tēvs, kurš prasmi savukārt iemācījies no savas mammas. Marika rosinājusi tēti atsākt cept maizi, kam viņa Liepājā varētu meklēt noietu. Sākumā to no pārdesmit kilometru attālās Ķāķišķes pilsētniekiem veda reizi nedēļā, vēlāk pieprasījums pieauga līdz divām reizēm. Vienā brīdī tētis meitai pateica: «Varbūt ir pienācis laiks tev pašai kaut ko darīt?!» Viņš bija nolēmis maizes cepšanu iemācīt meitai. Īpašs prieks par to bijis vecmāmiņai, kas joprojām dzīvo dzimtas mājās. Tagad, atceroties sākumu, Marika smejas, bet tolaik bija pavisam citādi. Tētis ir rīta putns, meitai jau pulksten sešos bija jābūt Ķāķišķē uz mīklas mīcīšanu, jāvēro, kā viss notiek. Neizpalika asaru plūdi un vēlme mācekļa lomai atmest ar roku. «Tā tikai liekas – paņem mīklu, uztaisi kukulīti un izcep. Tas nav viegli!» uzsver cepēja. Kādu laiciņu vēlāk tēvs meitai sāka ļaut darīt pašai, bet visu laiku bija līdzās. Taču reiz viņam tieši mīklas mīcīšanas laikā bija jāizbrauc no mājas. Meitai nācās tikt ar visu galā vienai. «Tagad jāsaka – labi, ka tas bija pašiem priekš sevis,» smaida Marika. Atgriežoties tēvs secinājis, ka mīkla ir pārāk šķidra, nekas neturas kopā, nepieciešams pievienot vēl miltus. Arī maizes šaušana krāsnī prasa specifiskas zināšanas un roku veiklību.

Krāsns top pašu spēkiem

Kad prasme bija apgūta, Marika saprata, ka nepieciešama sava maizes krāsns, jo izbraukāt pie tēta uz Ķāķišķi ir sarežģīti. Doma par maizes cepšanu elektriskajā krāsnī nav ienākusi prātā – mājražotāja pat samulst, izdzirdot šādu jautājumu. Tomēr pēc pārdomu brīža atzīst, ka tādā noteikti viss process notiek daudz ātrāk. Maizes cepšana ar malku kurināmā krāsnī tomēr prasa vairāk laika. Kad bija skaidrs, ka vajadzīga sava ceptuve, iesaistījies vīrs. Krāsns uzbūvēta privātmājas pagalmā esošajā saimniecības ēkā. «Viņš mani ļoti atbalsta,» palepojas mājražotāja. Celtniecības joma Marekam pilnīgi sveša nav bijusi, tomēr krāsni būvējis pirmo reizi. Informāciju meklējis internetā, ieklausījies pieredzējuša meistara padomos. Vecais vīrs no Rucavas laiku pa laikam atbraucis klātienē novērtēt, kā tad puisim sokas. Mute veidota tik liela, lai tajā vienā piegājienā būtu iespējams izcept 15 kukulīšus.

Vēl labs laiks pagājis, kamēr apgūta prasme jauno krāsni kurināt, – cik daudz malkas nepieciešams, lai iegūtu atbilstošu siltumu un maize labi izceptos. Tam nav skaidri noteiktu rādītāju un pamācības, viss balstās uz intuīciju. Kurināšanai izmanto tikai skujkoku malku. Bērza pagales maizes krāsnī mest nedrīkst, jo no tās veidojas sodrēji un krāsns ātri aizaug.

Rudzu maizi vēlas retāk

Runājot par sadarbību ar kontrolējošām institūcijām, Marika uzsver, ka reizēm cilvēki šo problēmu mēdz pārspīlēt. Kvalificējoties mājražotājas statusam, Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori labprāt snieguši konsultācijas, daudzas lietas palīdzējuši saprast un ieteikuši, kā sakārtot. «Vajadzēja veikt ūdens analīzes, iziet mājražotājiem vajadzīgos kursus. Tas ir jāizdara, un viss,» viņa secina, daudz neiedziļinoties, vai prasības ir pamatotas vai ne. Veiksmīga izvērtusies arī sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu. Marika izvēlējusies pašnodarbinātas personas statusu.

Lielākās grūtības pārtikas biznesā rada tas, ka reizēm neizdodas iegūt vajadzīgās kvalitātes produkciju. No dažādu firmu miltiem var iegūt dažādu rezultātu. Citreiz mīkla nerūgst gaisa masu ietekmē. «Un tad nākas zvanīt klientiem un brīdināt, ka piegādes nebūs, jo es nevaru uzreiz pagatavot citu,» nosaka Marika.

Vectēva maiznīcas sortimentā ir klasiskā saldskābmaize, saldskābmaize ar sēklām, ar augļiem, kā arī kūpinātu gaļu un sīpoliem. Rudzu rupjmaizi cep ļoti reti, jo pieprasījums ir minimāls un pašai Marikai tā prasa daudz spēka: «Mīkla ir blīvāka, ļoti grūti samīcīt. Sākumā saucu pat vīru palīgā.» Mareks ne tikai mūrējis krāsni, palīdzējis mīcīt mīklu, bet arī aktīvi rosina paplašināt piedāvājumu. Piesūta sievai internetā atrastas receptes, ieteicis pamēģināt izcept gan maizi ar burkāniem, gan bietēm. Pagaidām pieprasītākā ir klasiskā saldskābmaize un maize ar sēklām.

Izvēlas personisku pieeju

Vectēva maiznīca Liepājas robežās piedāvā piegādes mājās un patlaban tās veic divas reizes nedēļā. Pieteikties iespējams, gan zvanot pa tālruni, gan izmantojot sociālos tīklus. Tādējādi ar pircējiem rodas ciešāka saikne, nekā savu preci realizējot tirgū. «Man labāk patīk tādas siltas attiecības, kad apjautājas, kā otram iet, pasēž pie tējas tases,» mājražotāja atbalsta personiskāku pieeju. «Ir bijis arī tā, ka klienti atsūta tik sirsnīgus pateicības vārdus, ka asaras acīs. Esmu ļoti emocionāls cilvēks.» Marika atzīst – ir klienti, kuriem sākumā grūti noticēt, ka tiešām iespējams iegādāties pēc senču receptes gatavotu, rokām mīcītu un pilsētā īstā malkas krāsnī ceptu maizi. Pastāvīgo klientu lokā ir arī netālu no Liepājas strādājošā kafejnīca Dzintariņš. Sadarbība ilgst jau gadu, Marika uz turieni maizi piegādā otrdienās un ceturtdienās. «Tas bija patīkams pārsteigums, ka viņi mūs uzrunāja,» mājražotāja atzīst. Tieši par to iepriekš bija nodomājusi, tomēr sakautrējusies pati vērsties ar sadarbības piedāvājumu. Taču pēc nedēļas kafejnīcas saimnieki jau zvanījuši paši.

Saprotot, ka piedāvājumu nepieciešams paplašināt ar citiem produktiem, Vectēva maiznīca sākusi piedāvāt kliņģerus, riekstiņus, medus kūkas. Tiek vērota arī interese tirgū, un uz to atbilstoši reaģēts. Vienu brīdi pieprasīti bijuši sklandrauši, decembrī labs noiets bijis piparkūku mīklai.

Pašreizējais pasūtījumu skaits kopumā nav liels, tomēr apmierina. Pretējā gadījumā viena nemaz nevarētu tikt ar visu galā. Vasarā, kad Vectēva maiznīca tradicionāli piedalās svētku tirgos dažādās Kurzemes vietās, pat nācies ņemt palīgu. Mammas sirdi silda arī dēlu interese par maizes cepšanu. Vecākajam dēlam Marika jau ļāvusi izmēģināt roku mīcīšanā. «Ja ne paši ceps, varbūt vedeklas to darīs?» viņa smaida.