Mārtiņš Sants, SIA Aizputes vīna darītava valdes priekšsēdētājs

ceļvedis

Vēderprieki

Lielākās pilsētās draugi, paziņas vai darījuma partneri tiekas kafejnīcās, restorānos un viesnīcās. Mazpilsētā to nāktos darīt, sēžot vientuļā autobusa pieturā vai ēdnīcā. Par to pievilcīgāks formāts man šķiet iespēja pasēdēt paša vīna pagrabā pie kādas dzēriena glāzes.

Kaut dzīvoju mazpilsētā, ikdienā sanāk satikt diezgan daudz cilvēku – citreiz tā ir kāda tūristu grupa, kas piedalās vīna degustācijā, citreiz kāds no draugiem, kas ienāk garāmejot, citreiz – darījuma partneris. Savu vīna darītavu neesmu mēģinājis veidot par ražošanas cehu, tādēļ ciemiņus pie sevis uzņemu labprāt.

Pēdējā ziemīgajā pastaigā kopā ar sievu (dramaturģe Sandija Santa – DB) pagatavojām brīnišķīgas pusdienas uz uguns meža vidū.

Dvēselei

Par garlaicību un piedzīvojumu trūkumu Aizputē sūdzēties nevar. Dzīvi mazpilsētas vai lauku vidē var salīdzināt ar tukšu audeklu. No vienas puses, salīdzinot ar lielāku pilsētu piedāvājumu klāstu, nekā daudz šeit nav, taču, no otras puses, tas dod iespēju savu ikdienu un brīvo laiku krāsot pēc saviem ieskatiem.

Man ir ļoti liels prieks par jauniem cilvēkiem, kas uz Aizputi jau pārcēlušies vai tikai plāno pārcelties pavisam. Viņi iegādājas pa lētam graustam, kurā iedvest otro elpu ar kādu radošu ideju, veido ģimenes un attīsta hobijus. Viens rada produktus, kas iegūstami no industriālās kaņepes, citi restaurē mēbeles, vecas mājas vai volgas, vēl kāds veido sietspiedes darbnīcu, darbojas aviācijā. Ir arī tādi, kas organizē mākslas pasākumus, nelielus festivālus un koncertus. Laiku pa laikam tiek uzrīkots kāds underground reiva elektroniskās mūzikas minifestivāls. Ir, kas aizved kādā šamaniskā ceļojumā.

Ja tomēr sāk pietrūkt lielpilsētas dzīves, tepat, rokas stiepiena attālumā, jau tā ir.

Brīvajā laikā

Manu laiku galvenokārt aizpilda darbs vīna darītavā, robežas starp darbu un atpūtu ir krietni vien izplūdušas. Vīna darītavā cenšos strādāt ar kaislīgu tieksmi pēc perfekcijas un jaunatklājumiem, tajā pašā laikā ar cieņu pret pagātni un tradicionālajām dzērienu gatavošanas metodēm. Negribu dzērienu izgatavot no koncentrāta, bet pats mēģināt izaudzēt gana labu izejmateriālu. Ja ražošanai pieietu pragmatiski, domājot tikai par izmaksām, noieta tirgu, pārdošanu, nolaupītu sev iespēju iemēģināt roku dažādos arodos. Esmu gan grāmatvedis, gan biologs un mikrobiologs, gan ķīmiķis un amatnieks, ja, piemēram, kādu dienu izdomāju pamēģināt restaurēt ozolkoka mucu.

Ja rodas vēlme izlīst no vīna pagraba saules gaismā, varu doties pastaigā pa mežu, lai pameklētu kadiķogas. Tā ir lieliska garšviela karstvīnam un galvenais izejmateriāls džinam. Dažkārt atrodu kādu izcilu mežābeli, kuras augļi piemēroti vīna gatavošanai.

Citreiz dodos uz štābiņu – tas ir vecais krogs līdzās Aizputes pilsdrupām, kur pulcējas mani domubiedri. Un tad, sanākot kopā nedaudz dulliem, radošiem un drosmīgiem cilvēkiem, rodas trakas idejas, kas kopējiem spēkiem arī tiek īstenotas. Piemēram, reiz izdomājām iedzert tēju brīvā dabā. Ņēmām lidmašīnu, nolaidāmies kāda Latvijas ezera vidū uz ledus un iemalkojām pa krūzei tējas. Savukārt šogad īstenojām provokatīvu ideju. Izveidojām kalendāru ar kailiem vīriešiem, kurā paši arī bijām modeļi. Nodēvējām to par KAILendāru un palaidām tirdzniecībā.

Vēlos aizbraukt uz...

Dodoties ceļojumos, bieži patīkamo apvienoju ar lietderīgo – tas saistīts ar manu nodarbošanos. Viens no pēdējiem braucieniem man bija uz Igauniju pie vīn- dariem un sidra darītājiem. Ļoti patika ceļojums kopā ar sievu uz Itāliju. Nopirkām lētās aviobiļetes uz Bergamo, pilnīgi nekas nebija saplānots. Lidostā noīrējām mašīnu un braucām, kur acis rāda. Ja pa ceļam bija vīna darītava, iebraucām aprunāties. Tuvojās nakts – meklējām vietu, kur pārnakšņot. Citreiz gulējām mašīnā, jo pēc vīna darītavas apmeklējuma ne vienmēr varēja braukt tālāk.

Ikdiena man ir diezgan pilna ar cilvēkiem, dažubrīd gribas atpūsties no tā. Pat uz kinoteātri, operu vai teātri vienmēr esmu gājis kompānijā, nekad – viens. Tāpēc gribētu doties uz kādu valsti, kur ir pārgājienu takas, tādas kā Santjago ceļš Spānijā. Taču tas ir kļuvis tik komerciāls un populārs, ka gribētu meklēt mazāk zināmu vietu. Tādu, kur divas dienas var iet un iet, un nesatikt nevienu cilvēku. Tikai es un mugursoma. Domāju par Norvēģiju vai Somiju. Ziemeļnieku mentalitāte man ir tuvāka, lai gan... tam jau nav nozīmes, ja nevienu negribu satikt. Jāpārbauda, kas notiek, kad palieku pilnīgi viens pats.

Grāmatplauktā man...

Pie štābiņa sākumā bijām uzlikuši kastīti – grāmatu apmaiņas punktu. Katrs varēja atstāt grāmatu, ko pašam vairs nevajag, un paņemt kādu, ko atstājis cits. Vēlāk izveidojās vesela bibliotēka. Reizēm grāmatas izvēlos pavisam vienkārši – pēc izskata. Paņemu, ja iepatīkas vāks. Ja lasīšana aiziet, lasu līdz galam, ja ne, atlieku atpakaļ plauktā.

Es esmu daudzpusīgs, izvēlos dažādu žanru literatūru. Man nav vienas mīļākās grāmatas, gaume mainās atkarībā no apstākļiem un noskaņojuma. Vienubrīd patīk «vannas grāmatas». Tā ir viegla literatūra, ko var izlasīt, sēžot vannā. Pēdējā laikā, gribot negribot, daudz sanāk lasīt lugas. Sieva ir dramaturģe, lasu to, ko viņa vai viņas kolēģi uzrakstījuši. Viens no pēdējiem [Sandijas] darbiem bija Noziegums vai sods, kas iestudēta Rīgas Krievu teātrī un tapusi pēc krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska romāna Noziegums un sods motīviem. Viena lieta ir saprast, ko sieva dara, bet otra – izteikt savas domas. Sieva manu viedokli ņem vērā tik ļoti, ka ir jāuzmanās, ko saku. Domai jābūt pamatotai. Viņa arī iegūst papildu izglītību – maģistra grādu rakstniecībā Liepājas Universitātē. Grib uzrakstīt romānu. Tad nu vēlos iedot kādu labu padomu. Mēģināju palasīt postmodernismu, grūti gāja...

Domugrauds

Ja tu dari to, ko mīli, tev nekad nebūs jāstrādā. Esmu mēģinājis strādāt no deviņiem līdz pieciem. Man tas nepadodas. Un tas pats attiecas uz vietas izvēli – iespēju ir daudz, bet vajag dzīvot un darboties tur, kur jūties vislabāk.