Šogad netiks paaugstināta nedz minimālā pensija, nedz pārskatīts GMI, taču tas noteikti ir tuvāko gadu darba kārtībā, intervijā DB stāsta labklājības ministre Ramona Petraviča

Labklājība

Sākšu ar jautājumu, kas satrauc daudzu cilvēku prātus, – vai labklājības ministres uzņēmumā ir maksātas aplokšņu algas?

Nē, tādas nav maksātas. Esmu jau norādījusi, ka uzņēmums ir arī sadarbojies ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un sniedzis visu nepieciešamo informāciju.

Jūs arī teicāt, ka VID pārbaudi uzņēmumā pabeidzis un neko nav atklājis, taču pats dienests ir norādījis, ka pārbaude vēl nav pat sākta.

VID par šo gadījjumu pieprasīja informāciju, lai to varētu pārbaudīt, un visa informācija, kāda vien tika lūgta, tika arī nosūtīta.

Pārejot pie labklājības jomas, kādas ir galvenās prioritātes un darbi, kurus vēlaties izdarīt?

Tā kā aizkavējās gan valdības, gan budžeta veidošana, tad šogad faktiski būs tehniskais budžets, kurā nebūs iespējams iestrādāt kādas jaunas politikas. Tomēr es vēlos jau šogad panākt valsts sociālās aprūpes centru (SAC) darbinieku algu pieaugumu. Mediķiem ir panākta algu paaugstināšana, taču SAC darbinieki vēl joprojām strādā par minimālo algu. Mana prioritāte ir šogad algu pieaugums par 30% un divus nākamos – par 10%. Pirmajam algu pielikumam jābūt jau šogad, citādi darbinieki SAC vienkārši pametīs, aizejot, piemēram, uz veselības aprūpi. Arī pašlaik ir daudz brīvu vakanču, ir darbinieku izdegšana. Tādēļ situācija ir jāglābj, un par to es cīnīšos.

Fiskālās disciplīnas padome ir paziņojusi, ka šogad budžeta izdevumi ir jāsamazina par 62 miljoniem eiro. Vai tas nozīmē, ka arī jūsu nozari varētu skart izdevumu samazinājums?

Jā, fiskālā telpa ir negatīva, un visas valdības partijas ir parakstījušas līgumu par fiskālās disciplīnas ievērošanu. Pie izdevumu samazināšanas strādās Finanšu ministrija. Budžets jāapstiprina arī Briselē. Taču domāju, ka labklājības nozari izdevumu samazinājums neskars, jo nevar samazināt nedz pensijas, nedz pabalstus.

Saskaņā ar CSP informāciju, 23% iedzīvotāju ir uz nabadzības riska sliekšņa. Kā visefektīvāk mazināt nabadzību, un kuras šajā ziņā ir visjutīgākās iedzīvotāju grupas?

Mums tiešām 400 000 cilvēku ir pakļauti nabadzības riskam, īpaši vientuļie seniori, kā arī ģimenes ar vairākiem bērniem. Risinājums jārod ne tikai vienai Labklājības ministrijai, ir jābūt sadarbībai ar Ekonomikas, Veselības un Izglītības ministrijām. Ar pabalstiem vien nepietiks. Tajā pašā laikā ir izstrādāts minimālo ienākumu līmeņa pilnveides plāns, kas paredz minimālās pensijas celšanu, sociālo pabalstu paaugstināšanu, tostarp arī personām ar invaliditāti. Tāpat plāns paredz garantētā minimālā ienākuma (GMI) palielināšanu. Jāteic, ka minētie pensiju un pabalstu paaugstinājumi nevarēs notikt jau šogad, bet nākamgad noteikti tam būtu jāpievērš uzmanība. Nabadzības apkarošana ir viena no manām prioritātēm, tai jānotiek sadarbībā ar Ekonomikas ministriju, jo līdz ar ekonomisko izaugsmi un algu pieaugumu palielinātos arī pensijas un cilvēku ienākumi.

Minējāt, ka ar pabalstiem vien nabadzību nevar izskaust. Kādi pasākumi vēl nepieciešami?

Ir vajadzīga ekonomiskā izaugsme, labāk apmaksātas darba vietas. Ir jārada labvēlīga vide investoriem, lai viņi gribētu šeit radīt darba vietas. Milzīga nozīme ir izglītībai, jo, piemēram, bezdarbnieki ar augstāko izglītību darbu atrod ļoti ātrā laikā.

Ir pētījumi, ka bērniem no nabadzīgām ģimenēm ir lielāks risks iegūt zemu izglītību un faktiski notiek nabadzības atražošanās paaudzēs. Kā no tā būtu iespējams izvairīties?

Tas izpaužas arī reģionālā līmenī, jo laukos ir lielāks bezdarbs un augstāks nabadzības līmenis. Svarīgi, lai bērniem būtu nodrošināts bērnudārzs un pirmo klašu bērniem skola būtu tuvu mājām. Ir paredzēts arī paaugstināt ģimenes valsts pabalstu par otro bērniņu. Taču pabalsti jau nebūs risinājums, galvenais – lai vecākiem būtu darbs.

Kad varētu tikt palielināts GMI, kā arī slieksnis, no kura persona skaitās trūcīga, kad varētu pieaugt pabalsts par bērniem invalīdiem, kas pašlaik ir kritiski zems?

Vispirms ir paredzēta minimālās pensijas un sociālā nodrošinājuma pabalsta paaugstināšana, un pēc tam varētu notikt (sadarbībā ar pašvaldībām) GMI pārskatīšana, kā arī jauna sliekšņa noteikšana mazturīgā statusa iegūšanai.

Kad ir plānota minimālās pensijas paaugstināšana?

Šogad tas nebūs, bet plāns jau ir izstrādāts. Domāju, ka nevienam nevērsies mute pateikt, ka pensionāriem minimālo pensiju nepaaugstinās.

Vai varat minēt kādu laika grafiku?

Pašlaik nē, tomēr tā ir prioritāte. .

Kāda ir jūsu attieksme pret Valsts kontroles un OECD ieteikumiem pārskatīt izdienas pensiju sistēmu?

Kopā ar ministrijas speciālistiem meklēsim risinājumus. Taču tie visi ir finansiāli ietilpīgi darbi. Nedaudz paaugstinot pensijas, kaut vai par desmit eiro, budžetā tie ir miljoni.

Nu ieteikumi par izdienas pensijām gan iet pretējā virzienā, lai samazinātu izdevumus un ierobežotu izdienas pensiju saņēmēju loku. Vai redzat tādu iespēju?

Es nevaru pateikt ne jā, ne nē. Tas ir diskutējams jautājums.

Iepriekšējā valdība ir pieņēmusi vairākus lēmumus attiecībā uz pensijām (piemēram, atraitņu pensijas un2. līmeņa mantošana), kas rada papildu izdevumus no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta. Vai redzat iespēju izveidot Rezerves fondu, par kuru jau tiek runāts gadiem?

Domāju, ka drošības spilvens noteikti ir jāveido, jo ekonomiskā līkne pēc augšupejas kādā brīdī noteikti sāk iet uz leju. Jābūt gataviem arī lejupslīdei. Mums jābūt gataviem tam brīdim, kad pensijā aizies tie cilvēki, kas dzimuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Rezerves fonda veidošana ir iestrādāta arī valdības deklarācijā. Cilvēki ir jāaicina domāt par savām vecumdienām, par to, kādu pensiju saņems. Ir jāvērš uzmanība, kādas sociālās iemaksas tiek veiktas. Daudzi tās veic no minimālās algas, un ir risks, ka pensijas gados viņi papildinās nabadzīgo cilvēku loku.

Kā jūs raugāties uz pieņemto normu par 2. pensiju līmeņa mantošanu?

Šis jautājums man vēl jāpārdomā, uzklausot vairākus viedokļus. Tur jāsadarbojas gan ar Pensionāru federāciju, gan sociālajiem partneriem.

Pāriesim pie Darba likuma. Aktuālākais jautājums ir par grozījumiem saistībā ar virsstundu apmaksu nozarēs, kurās noslēgta ģenerālvienošanās. Vairākas organizācijas norādījušas, ka pastāv Satversmes tiesas risi, savukārt sociālie partneri (LDDK un LBAS) tos ļoti atbalsta. Kāds ir jūsu viedoklis?

Divu nedēļu laikā, kopš esmu amatā, esmu tikusies ar sociālajiem partneriem un LTRK, lai šo jautājumu pārrunātu. Vienošanās nav panākta, un droši vien tas nebūs viegli, īpaši ņemot vērā, ka Valsts prezidents grozījumus ir atgriezis Saeimai un iebildumi ir arī tiesībsargam. Būvniecībā, noslēdzot ģenerālvienošanos, būtiski pieaugs nozares minimālā alga un varēs samazināt virsstundu apmaksu par 50%. Mani uztrauc, kas notiks ar pārējām nozarēm, vai tās arī negribēs noslēgt ģenerālvienošanos, piemēram, ēdinātāji, viesnīcas, tirgotāji.

Kas tur slikts? Ģenerālvienošanās rezultātā samazinās ēnu ekonomika un pieaug nozaru minimālā alga.

Mani uztrauc, kas notiks ar mazajiem uznēmumiem, īpaši laukos. Tur virsstundu nav, bet minimālā alga būs jāmaksā saskaņā ar ģenerālvienošanos, daudzi to nevarēs izdarīt un bankrotēs. Lielie uzņēmumi būs ieguvēji, bet kas būs ar mazajiem? Tas ir liels irisks.

Vai tas nozīmē, ka esat skeptiska pret ģenerālvienošanās slēgšanu?

Pašlaik man nav pārliecības, vai un kā tas ietekmēs mazos uzņēmumus. Jāskatās, kāds būs risinājums tiem uzņēmumiem, kuriem nav virsstundu.

Ja runājam par konkrētajiem likuma grozījumiem, kāda būs jūsu nostāja?

Es būtu par to, lai visiem uzņēmumiem virsstundu apmaksas likme būtu 50%.

Pret to gan kategoriski iebilst arodbiedrības.

Jā, man par to ir bijušas sarunas ar LBAS. Tas ir rūpīgi apsverams jautājums, lai neviena no pusēm nebūtu cietēja.

Aktuāls ir arī jautājums par invalīdu atlaišanu, kas pašlaik ir ļoti sarežģīta. Vai redzat iespēju to atvieglot?

Uzņēmumā, kurā es strādāju, arī tika nodarbināti invalīdi, pieredze bija pozitīva. Tomēr pieņemu, ka pārlieku lielas birokrātiskās prasības var uzņēmējus atbaidīt. Es esmu uzklausījusi gan darba devēju, gan invalīdu organizācijas, kas saka, ka tā nu gluži nav, ka invalīdus nevar atbrīvot no darba. Varbūt tikai jāpamaina mazliet formulējums Darba likumā, tas jāpasaka citiem vārdiem, lai tas nebūtu tik biedējoši darba devējiem.

Vēl viens strīdus ābols ir norma, kas paredz, ka arodbiedrības biedrus var atlaist tikai ar arodbiedrības piekrišanu. Ko ar to iesāksim?

Tas ir sāpīgs jautājums un risināms kopā ar sociālajiem partneriem.

Cik atbilstošs mūsdienu prasībām ir Darba likums?

Mums ir stingri noteikts rāmis, kura ietvaros jādarbojas visiem uzņēmumiem. Citās valstīs tomēr nozarēm ir brīvākas rokas pašām izlemt daudzus jautājumus. Darba likums varētu būt tā lieta, kuru pārskatīt un uzlabot.

Kādā virzienā uzlabot?

Vairāk brīvības atstāt nozarēm, lai tās var pašregulēties.

Tas noteikti paredz ģenerālvienošanos, par kuru teicāt, ka esat skeptiska.

Jāmeklē kompromisi. Es domāju, ka ir jāpārņem citu valstu labākā pieredze, nav jāizgudro divritenis no jauna.

Kā varētu pilnveidot audžuģimeņu sistēmu, lai bērni aug ģimenēs, nevis institūcijās?

Pirms pāris dienām viesojos bērnu namā Rīgā, Kapseļu ielā, kur bija atvērto durvju pasākums. Tas ir labs veids, kā uzrunāt sabiedrību. Tieši pēc šādiem pasākumiem daudzi bērniņi tiek pieņemti audžuģimenēs. Tas ir sabiedrības izglītošanas jautājums. Audžuģimenēm arī jānodrošina psihosociāls atbalsts. Pērn ir būtiski pilnveidota audžuģimeņu atbalsta sistēma, ir nozīmīgi palielināti pabalsti. Bet nauda, protams, nav galvenā motivācija. Manuprāt, vissvarīgākais ir veikt preventīvo sociālo darbu ar bērnu bioloģiskajām ģimenēm, lai nebūtu vajadzības bērnus no tām izņemt.

Kāda ir jūsu attieksme pret bērnu adopciju uz ārvalstīm?

Pirms pāris gadiem par to bija sacelta liela ažiotāža. Patiesībā tie ir diezgan reti gadījumi, un tie ir bijuši bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Bieži šādiem bērniem ir izvēle – vai nu dzīvot institūcijā vai adopcija uz ārvalstīm. Tāpat nelabprāt adoptē pusaudžus. Ja viņiem Latvijā nevar atrast ne adoptētājus, ne audžuģimeni, bet tāda ir no ārvalstīm, tad tas būtu pieļaujams.

Kā varam mazināt bezdarbu reģionos un veicināt reģionālo mobilitāti?

Ir ieviests mobilitātes pabalsts, kuru pērn izmantoja 252 personas. Tas nozīmē, ka cilvēks četrus mēnešus var saņemt 150 eiro gadījumos, ja ceļš uz darbu ir jāmēro, sākot no 15 kilometru attāluma.

252 cilvēki no 60 000 reģistrētajiem bezdarbniekiem ir ļoti maz.

Nodarbinātības valsts aģentūra vērtē šo situāciju un veic pārrunas ar bezdarbniekiem, kā arī organizē apmācību kursus. Svarīga, protams, ir arī paša bezdarbnieka motivācija iekļauties darba tirgū.

Vai esat iecerējusi kādas personāla pārmaiņas ministrijas vadībā vai padotības iestādēs?

Pašlaik nē. Man ir liels prieks, ka par saviem kolēģiem ministrijā esmu dzirdējusi tikai atzinīgus vārdus kā par savas jomas profesionāļiem. Tā ka es ceru uz ļoti veiksmīgu sadarbību, lai virzītos uz labklājības valsti.