Izmaiņas Atkritumu apsaimniekošanas likumā SIA Komunāltehnika Z īpašniekam Zigmāram Alksnim liek pārdomāt, vai turpināt darboties būvgružu izvešanas jomā

Pārvadājumi

Tas ir viens no uzņēmuma darbības virzieniem. Tiek veikti dažāda gabarīta kravu pārvadājumi Baltijā un Skandināvijā, kā arī sniegti traktortehnikas pakalpojumi.

Mazinās konkurence

Pēc tam, kad ugunsgrēks lietoto autoriepu izgāztuvē izgaismoja problēmas atkritumu apsaimniekošanā, normatīvos veiktas izmaiņas. Tās paredz, ka uzņēmumiem, kas veic sadzīves un bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, nepieciešams iesniegt Valsts vides dienestam finanšu nodrošinājumu. Šogad garantijas summas vai apdrošināšanas prēmijas apjoms nevar būt mazāks par 43 tūkst. eiro, nākamgad – par 50 tūkst. eiro. «Tagad jāskatās, ko apdrošinātāji piedāvās. Ja piedāvājumi nebūs mums pa spēkam, iespējams, ar būvgružu izvešanu vairs nenodarbosimies,» atzīst Z. Alksnis. Viņš norāda, ka šāds papildu nosacījums nelieliem uzņēmumiem nav pa spēkam un mazinās konkurenci lielajām kompānijām. Taču tieši atkritumu apsaimniekošana savulaik bija Komunāltehnikas Z dibināšanas mērķis. Z. Alksnis tolaik strādāja SEB bankā un kopā ar kolēģi Māri Reinbergu nolēma izveidot firmu un piedalīties iepirkumu konkursā pilsētā. «Mārim bija sētnieki, viņi slaucīja, un mēs tos gružus vedām prom,» atceras uzņēmējs. «Sākām kā zemnieku saimniecība. Kad apgrozījums pārsniedza desmit tūkstošus latu gadā, bijām spiesti dibināt SIA.»

Ar laiku darbība kļuva plašāka – Komunāltehnika Z nodarbojās arī ar transporta pakalpojumiem, būvniecību, remontdarbiem. Pēdējos gados uzņēmuma galvenais darbības virziens ir tieši kravu pārvadājumu un tehnikas pakalpojumu sniegšana.

«Turamies stabili. Paēduši esam, un uz maizes desu arī varam uzlikt,» pasmaida Z. Alksnis. Viņš uzskata, ka ir svarīgi darboties dažādos virzienos, lai brīdī, kad grūtāk iet vienā jomā, citā gūtu atspaidu.

Ceļu stāvoklis joprojām slikts

Tāpat kā ik gadu, arī šogad līdz ar sniegu un ledu uz Latvijas ceļiem un ielām nokūst arī asfalts. «Nodokļus maksājam, bet ceļu kā nav, tā nav. Vakar, braucot ārā no Rīgas pa Jūrmalas gatvi, bija bedre pie bedres, spēj tikai izvairīties! Riepas var sasist gan vieglajai, gan kravas mašīnai,» sašutis Z. Alksnis. Tieši tādēļ arī rūgtums par kārtējo jauno maksājumu transporta vienībām. No šā gada vinjete – 11 eiro dienā –, pārvietojoties pa A kategorijas ceļiem, jāmaksā ne tikai kravas transportam, bet arī ceļamkrāniem un pacēlājiem. Gadā vienai kravas mašīnai tā izmaksā aptuveni 900 eiro. Lietuvā un Igaunijā šis maksājums dienā ir tikpat liels, taču Skandināvijā, kur ceļi daudz labāki, – mazāks. Slovākijā vinjete maksā 11 eiro nedēļā.

Ceļa stāvokļa un uzlikto ātruma ierobežojumu dēļ vairs nav iespējams vienā darba dienā aizbraukt no Liepājas uz Rīgu, uzkraut kravu, atbraukt atpakaļ un izkraut. «Kravas mašīna drīkst braukt ar astoņdesmit kilometriem stundā, bet tagad jau vidējais ātrums iznāk piecdesmit kilometri. Agrāko trīs stundu laikā tagad uz Rīgu brauc četras stundas,» stāsta Z. Alksnis.

Arī grants ceļu stāvoklis aizvien pasliktinās. Pavasarī daudzviet uzlikts svara ierobežojums – septiņas tonnas. Lai izpildītu pasūtījumu, bieži vien nākas risināt sarunas vietējā pašvaldībā. Atļauju gan ne vienmēr izdodas saņemt. «Zemniekam minerālmēslu krava jāved, bet nevari to izdarīt,» uz grūtībām norāda Z. Alksnis. Vienīgais risinājums ir gaidīt labāku laiku.

Prasmīgie dodas uz ārzemēm

Kā vienu no lielākajām problēmām transporta pakalpojumu nozarē Z. Alksnis piesauc kvalificēta darbaspēka trūkumu. Lai šoferis iegūtu E kategorijas autovadītāja apliecību, jābūt vismaz 21 gadu vecam. Taču ir maz jaunu cilvēku, kas to izdarījuši, jo nepieciešams laiks, nauda un motivācija. Liepājas pusē trūkst arī autoskolu, kur gūt šīs zināšanas. Turklāt vadītāja apliecība vēl nenozīmē vajadzīgās prasmes. Gadās, ka cilvēks pirms tam tehniku redzējis tikai pa gabalu. Uzņēmums tomēr atbild par to, lai krava galamērķī nonāktu neskarta, līdz ar to kuru katru darbā nevar ņemt. «Jaunākais šoferis mums bija divdesmit četrus gadus vecs. Bijām gatavi apmācīt, viņš, braukājot nelielus attālumus, ieguva praksi, bet tad skatiens uzreiz jau bija uz ārzemēm,» stāsta Z. Alksnis. «Mēs nevaram konkurēt ar algām aiz Latvijas robežām.»

Latvijā transporta pakalpojumu sniedzējiem uzlikts liels maksājumu slogs – ceļa, akcīzes nodoklis, vinjete, civiltiesiskā apdrošināšana, uzskaita uzņēmējs. Visus šos skaitļus saliekot kopā, iznāk, ka par pakalpojumu iegūtā samaksa nav tik liela, lai būtu iespējams nodrošināt atalgojumu, kas būtu spējīgs konkurēt ar darba samaksu ārzemēs. Kopumā uzņēmumā vidēji strādā 30 darbinieku. Agrāk pārsvarā ņēma darbā vietējos iedzīvotājus, tagad tendences mainījušās. Cilvēki uz darbu Grobiņā brauc arī no apkārtnes novadiem – 50 un vairāk kilometru. Darbinieku vidējais vecums ir 50 līdz 60 gadu robežās. Liela daļa strādā jau no uzņēmuma pirmsākumiem.

Izvēlas Skandināviju

Darbinieku trūkuma dēļ Komunāltehnika Z samazinājusi ikdienā uz ceļa strādājošo kravu pārvadātāju skaitu no 16 uz 12 vienībām. Visi spēkrati aprīkoti ar GPRS sistēmu, kas birojā ļauj redzēt gan atrašanās vietu, gan pārvietošanās ātrumu, gan degvielas daudzumu bākā. Sākotnēji tas darbiniekos izraisījis pretestību. Bijuši tādi, kas aizvainoti norādījuši – vai tiešām viņus par zagļiem uzskata. Priekšnieks atbildējis – ja esi godīgs, satraukumam nav pamata. Mērķis nav kontrolēt, vai gadījumā neiebrauc mājās papusdienot.

«Redzot, kur atrodas mašīnas, ir vieglāk plānot nākamos darbus – izkraušanu, uzkraušanu, kurš var kādu paleti pa ceļam savākt. Tas loģistikai ir ļoti liels atvieglojums. Kādreiz viss notika telefoniski,» skaidro Z. Alksnis. Ar šo programmu viņš strādā no 2007. gada un uzskata, ka tieši tā ļāva pārdzīvot krīzes laikus. «Domāju, ka nu jau tāda ir lielākajai daļai transporta uzņēmumu, būvnieku.»

Brīdī, kad notiek intervija, divas mašīnas atrodas Zviedrijā – viena Nīneshamnā, otra Soderteljē. Latvijā viena mašīna dodas uz Saulkalni, viena stāv Tukumā. Kravu pārvadājumi tiek veikti pa Baltijas valstīm un Skandināviju. Agrāk braucieni notika arī Vācijas virzienā, taču patlaban no tā atteikušies. «Skandināvija ir tuvāk, lētāk, ātrāk izbraucama, šoferi ātrāk atgriežas. Viņi tomēr grib normālu darba grafiku, brīvdienās būt mājās,» secinājis uzņēmējs. To neizdodas realizēt vien gadījumos, ja ostā ienāk kuģis un nepieciešams uzkraut kravas.

Samaksu saņem pēdējie

Pārvadāto kravu saturs ir dažāds – grants, smilts, melnzeme, traktortehnika, būvmateriāli, minerālmēsli, kūdra, kamīnmalka, mazāk – pārtika. Graudu pārvadāšanu Komunāltehnika Z piedāvā tikai vietējiem zemniekiem ražas kulšanas laikā. Pastāvīgo sadarbības partneru vidū ir AS UPB, kas uz Skandināviju sūta paneļus, RK Metāls – metāla konstrukcijas, pārvadā arī Bātas avota dzeramo ūdeni, Baltic Agro, CTEX minerālmēslus.

Runājot par tendencēm, Z. Alksnis uzskata, ka nozarei Latvijā kopumā klājas grūtāk nekā agrāk. Ir liels tranzītkravu apjoms, samazinās konteinerkravu apjoms, bet ar Lietuvas pārvadātājiem grūti konkurēt. Problēmas rada arī tas, ka Latvijai ir attīstīts eksports, mazāk – imports. Taču, lai transporta pakalpojumu sniegšana atmaksātos, nepieciešams nodrošināt kravu pārvadājumus abos virzienos. Tas saistīts gan ar pirktspēju, gan iedzīvotāju skaitu un ekonomikas attīstību kopumā.

«Ja ir piedāvājums aizvest uz Dāniju kamīnmalku, reizēm nākas atteikt, jo atpakaļ nav, ko vest. Nav jēgas vest, ja nav, ko vest atpakaļ. To mēs nevaram atļauties, jo tad bizness ir beidzies. Tas mūs uzreiz bremzē,» uzsver Z. Alksnis. «Tas pats attiecas uz Igauniju. Agrāk vedām daudz ko prom un bija, ko atvest atpakaļ. Tagad pārsvarā nāk Coca-Cola un Aeroc bloki.» Tāpat ir daudz kravu no Rīgas uz Liepāju, bet pretējā virzienā ne.

Pārsvarā cenšas sadarboties ar jau zināmiem uzņēmējiem, jo bijuši gadījumi, ka pakalpojums sniegts, bet samaksāt aizmirstas. Vienā gadījumā snieguši prasību tiesā, taču atgūt zaudēto nav izdevies. «Tas tikai apliecina, ka nevari sniegt pakalpojumu, ja nezini, kas viņš tāds ir, bez līguma, bez priekšapmaksas, tikai uz mutiskas vienošanās pamata,» uzsver uzņēmējs. «Transportnieki ir mūžīgie ķīlnieki, kas naudu saņem pēdējie.»