SIA Bernātu Dzintariņš drosmīgie lēmumi pamazām attaisnojas

Kafejnīca

Izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus un savus ietaupījumus, Otaņķu ģimene Liepājas pierobežā – Bernātos – izveidojusi kafejnīcu Dzintariņš. Par to, ka ciemiņus atkal gaidīs vieta, kur savulaik jau bija ēdināšanas uzņēmums ar šādu nosaukumu, saimnieki paziņoja gadu pirms atvēršanas. Un vēl aizvien rūpējas par aktīvu mārketingu sociālajos tīklos.

Nebaidās paņemt rokās slotu

Konceptuāli SIA Bernātu Dzintariņš ir ģimenes uzņēmums, tomēr oficiāli tā īpašniece, vienīgā valdes locekle un vadītāja ir meita Laura Otaņķe. Priekšnieces amatā viņa stājās, būdama vien 25 gadus veca, nesen pabeigusi studijas uzņēmējdarbībā. Tomēr tas nenozīmē, ka nezina smaga darba garoziņu. «Esmu darījusi daudzus zemākos darbiņus. Skolas laikā strādāju par viesmīli vietējā restorānā. Esmu braukusi uz Dāniju zemenes lasīt, Norvēģijā strādāju pastā. Pēc universitātes divus gadus strādāju loģistikas uzņēmumā. Gadu konditorejas uzņēmumā Liepājā tirgoju maizītes,» viņa uzskaita. «Zinu, kādas vēlmes ir darbiniekiem un kā uztver vadītāja prasības.»

Savā uzņēmumā Laura cenšas būt nevis boss, bet komandas līderis. Lieki nerunā, ir lietišķa, viņai nav grūti dot darbiniekiem ieteikumus tā, lai tie neizklausītos pēc rājiena. Arī Dzintariņā darījusi tikpat kā visus darbus – veikusi otrā pavāra, trauku mazgātāja, apkopēja, sētnieka pienākumus.

Vecāki priecājas, ka meita ieklausījusies viņu padomā. «Visus darbiņus jābūt darījušam, lai saprastu sava uzņēmuma darbību «līdz aknām» un neviens nevarētu neko iestāstīt, lai zinātu, cik kas prasa laiku, kādi līdzekļi, materiāli, iekārtas vajadzīgas, lai izdarītu, lai saprastu arī darbinieku, cik tas viņa darbiņš patiesībā ir grūts,» uzsver Lauras mamma Liene Otaņķe. «Tētis pats savos uzņēmumos arī tā darīja.»

Dod bērniem makšķeri

Lauras tētis, uzņēmējs Jānis Otaņķis objektu netālu no atpūtnieku iecienītās pastaigu vietas Bernātos iegādājās gandrīz pirms desmit gadiem, kad to piedāvāja iepriekšējie īpašnieki, ar domu, ka tur kādreiz strādās kāds no bērniem. Laura tolaik vēl mācījās vidusskolā. Kad pabeidza uzņēmējdarbības studijas, vecāki gribēja dot viņai iespēju darīt ko savu. Liene, kura savulaik strādājusi par projektu koordinatori Nīcas novada domē un piedalījusies Attīstības nodaļas izveidē, atrada iespēju piesaistīt ārējo finansējumu kafejnīcas atvēršanai.

«Iepriekšējā darba pieredze palīdzēja, jo mācēju lasīt likumus, nolikumus, saprast veidlapas, nebaidījos sazināties ar institūcijām. Neviens uz jautājumu neatbildēs labāk kā pirmavots,» Liene atceras, taču uzsver, ka starp līdzekļu piesaisti pašvaldības attīstībai un uzņēmējdarbībai nevar likt vienlīdzības zīmi. Daudzas lietas būtiski atšķiras. Projekts par kafejnīcas atvēršanu tika iesniegts biedrības Liepājas rajona partnerība administrētajā LEADER programmā. Tajā bija pieejams finansējums no jauna dibinātiem uzņēmumiem, papildu punktus varēja iegūt, ja īpašnieks ir jaunietis un iegūta izglītība uzņēmējdarbībā. Tas viss radīja papildu pārliecību, ka Dzintariņa galvenajai saimniecei jābūt tieši Laurai.

Pērk emocijas, ne tikai ēdienu

Ieceres īstenošanai izdevās piesaistīt gandrīz 50 tūkstošus eiro. 30 procenti bija obligāti noteiktais pašu līdzfinansējums, taču realitātē izrādījās, ka no sevis nepieciešams pielikt trīs reizes vairāk naudas. «Rakstot projekta iesniegumu, balstījos tikai uz tām līdzfinansējuma iespējām, par ko bijām pilnīgi pārliecināti. Vajadzēja būt drosmīgākiem, rakstīt ambiciozāk,» secina Liene. Ja uzreiz būtu plānojuši lielāku pašu līdzfinansējumu, varēja saņemt arī vairāk Eiropas līdzekļu. «Praktiskā dzīve pierādīja – kad dari, tad gribi izdarīt labi un dabūsi to naudu vienalga. Protams, varējām uztaisīt kafejnīcu no pašiem lētākajiem materiāliem, likt mazus, lētus logus, bet man bija pilnīgi skaidrs, ka telpām ir jābūt skaistām, jārada atmosfēra. Cilvēks jau kafejnīcā nenāk tikai fizioloģiski uzņemt ēdienu! Nāk baudīt vidi, atpūsties, pērk emocijas. Ēdienu var dabūt arī mājās. Un daudz lētāk.» Lielu atbalstu un daudz padomu interjera izveidē sniedzis nīcenieks, fotomākslinieks Mārtiņš Sīlis.

Laura papildina, ka svarīgs faktors bija arī ergonomiskā funkcija darbiniekiem. «Zinājām, ka paši šeit strādāsim, un gribējām, lai ir ērti.» Par šo tematu daudz šķēpu lauzts sarunās ar arhitektiem. «Arhitekts plāno no abstrakta lietotāja viedokļa, bet mēs ar Lauru jau iztēlojāmies, kā būs, kad pašas strādāsim, kā pārskatīsim lauku, cik tālu būs jāiet, lai nav jāmēro lieki soļi,» atceras Liene.

«Hop!» pasaka pavisam skaļi

Daudzi uzņēmēji, gatavojoties atvērt jaunu iestādi, palaist jaunu ražošanas līniju, nevēlas par to plaši stāstīt. Dzintariņš uz šī fona izcēlās ar pilnīgi pretēju rīcību. Aptuveni gadu uzņēmuma Facebook profilā tika stāstīts, kā norit darbi, potenciālie klienti iztaujāti par ēdienkarti, kā arī lūgti citi padomi. «Latviešiem ir teiciens – nesaki «hop!», pirms neesi pārlēcis grāvi. Mēs izdarījām pilnīgi otrādi. Pateicām «hop!» skaļi, skaļi! Tā bija avantūra,» smaida Liene. Taču pierādījies, ka šāds solis atmaksājas.

Saimnieki gan atzīst – projekta īstenošanas laikā nav trūcis brīžu, kad mugura notirpst no bailēm par neizdošanos. Sevišķi tad, kad kļuvis skaidrs, ka būs nepieciešams vairāk līdzekļu, nekā sākotnēji plānots. Tādos brīžos tieši sāktās mārketinga aktivitātes bija ļoti liels, motivējošs faktors. Ja reiz pateikts, tad ir jāizdara!

«Visus ģimenes ietaupījumus esam ieguldījuši, lauksaimniecības zemi, īpašumus pārdevuši, lai tikai attīstītu šo vietiņu. Šobrīd ir «visas olas vienā groziņā». Ja mums būtu bijušas bažas, vai izdosies, nebūtu tik ļoti riskējuši un ieguldījuši visu, kas mums bija – gan enerģiju, gan finanses, un vēl esam aizņēmušies,» neslēpj Liene. Talkā ņemti finanšu institūcijas Altum pakalpojumi. «Tad, kad pirms gada vērām vaļā kafejnīcu, mums naudas vairs nebija vispār. No omītes aizņēmāmies, lai nopirktu produktus. Tagad tas man liekas ārprāts.»

Izveido zelta komandu

Laura priecājas, ka no tā laika viss gājis tikai uz augšu. Pagaidām visas cerības ir attaisnojušās un pat vēl vairāk. Dzintariņš pagarinājis darbalaiku un strādā arī ziemā. Sākotnēji plānoto divu līdz četru darbinieku vietā patlaban strādā deviņi. Vasarā, lai apmierinātu klientu pieprasījumu, pieņemti vēl trīs. Arī nākamvasar šo resursu noteikti palielinās. «Mēs ar Lauru skaidri zinājām, ka abas šeit strādāsim, un vēl divas darbavietas projektā uzrādījām kā sezonas,» sirsnīgi smejas Liene. Laura papildina: «Domājām, mamma strādās virtuvē, bet es apkalpošu klientus.» Jau drīz pēc atvēršanas apjautušas, ka nepieciešams piecreiz vairāk darbinieku, jo klienti nāk un nāk. Par savu veiksmi Dzintariņš var pateikties gan veiksmīgajam ģeogrāfiskajam novietojumam, gan ļaužu nostalģijas pilnajām atmiņām. Otaņķi neslēpj, ka citā vietā ar ēdināšanas biznesu vispār nebūtu sākuši nodarboties, jo darbs šajā nozarē nav bijis ģimenes sapnis.

Tā kā Bernātu Dzintariņš ir neliels uzņēmums, tiek piekopta vairāku lietu vienlaikus darīšanas (multitasking) taktika. Katram darbiniekam ir vairāki pienākumi, tāpēc jāredz lauks, jāplāno kustības vismaz piecus gājienus uz priekšu. Pāris cilvēku šo prasību nav spējuši izturēt, un kolektīvs kopš pirmsākumiem mazliet pamainījies. «Domāju, neviens uzņēmums nevar uzreiz izveidot savu zelta komandu. Tagad mums tāda ir,» uzslavē Liene.

Uzņēmuma tuvākās nākotnes plānos ietilpst banketu zāles izveide. Pieprasījums pēc tās ir manāms, tomēr pagaidām, kamēr nav papildu telpu, saimniece turas pie uzskata, ka nedrīkst pievilt to klientu, kurš brauc garām no pastaigas gar jūru vai speciāli atbrauc, jo vēlas pusdienot ārpus mājas. Ja vienreiz, otrreiz ieraudzīs, ka iestāde slēgta, nākamreiz diez vai gribēs mēģināt. Šī paša iemesla dēļ atteikušies no galdiņu rezervācijas.

Vēl Dzintariņš iecerējis paplašināt terasi. Ar esošo apjomu kafejnīcā vasarā ir 70 sēdvietu, bet praksē pierādījies, ka tas ir par maz. Plānots, ka tiks atvērta arī nojume, kur iegādāties uzkodas un dzērienus līdzņemšanai. Testa režīmā tā jau strādājusi Ziemassvētku laikā un pierādījusi – tas ir tas, kas vajadzīgs.