Lauksaimnieku, mežsaimnieku un pārtikas ražotāju kopējais eksporta apjoms aug, atkal tiek iekoptas pamestās lauksaimniecības zemes, un skan trauksmes zvani par augošām siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām

Lauksaimniecība

Mūsu valsts zemnieki vēl aizvien ir Eiropas pabērna lomā ar mazākiem platībmaksājumiem. Jaunais zemkopības ministrs Kaspars Gerhards intervijā Dienas Biznesam lauksaimniekus sola aizstāvēt.

Kādas šobrīd ir valdības prioritātes lauksaimniecībā? Vai ir kādas būtiskas atšķirības no iepriekšējās valdības?

Lauksaimniecība ir ļoti tradicionāla nozare, kurā būtiskas izmaiņas nevar veikt viena gada laikā. Ja grib kaut ko paveikt, tad jāstrādā ilgtermiņā. Tādēļ prioritātes izriet no tā, lai jebkurš mežsaimnieks, jebkurš lauksaimnieks varētu prognozēt savu nākotni un investīcijas, jo šis nav nekāds ātrais bizness.

Šobrīd ir laiks, kad tiek lemts par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu kopumā, par jauno plānošanas periodu 2021. - 2027. gadam, kad tiek lemts par attīstību turpmākajiem septiņiem gadiem, ievērojot gan Brexit ietekmi, gan diskusijas par to, ka varētu būt vispārējs finansējuma samazinājums lauksaimniecības politikai Eiropā. Paralēli ir skaidri jāredz sava nākotne šeit Latvijā – kāda būs lauksaimniecības politika, ko varam uzlabot un ko stiprināt.

Mans pirmais darbs un prioritāte šobrīd ir sarunas Eiropas Savienībā tieši par to, kā redzam šo attīstību.

Vai saredzat, ka Latvija var panākt ES līdzmaksājumu izlīdzinājumu lauksaimniekiem un turpmāk mūsu zemnieki varētu saņemt tādus pašus platību maksājumus kā, piemēram, Francijā?

Tā ir prioritāte, kas ir paredzēta šīs valdības deklarācijā. Jautājums, protams, ir un paliek, kāds būs galarezultāts. Mērķis ir būtiski mainīt pašreizējo stāvokli. Iespējams, ka nākotnē ir jādomā par nacionālā finansējuma novirzīšanu šiem mērķiem, bet šis risinājums ir ļoti tālas nākotnes jautājums.

Ko personīgi redzat kā savu izaicinājumu, nākot vadīt Zemkopības ministriju?

Jāuzsver, ka, nākot uz Zemkopības ministriju, es ļoti labi apzinos, ka pārtikas rūpniecība un zemkopība kopumā sniedz 19,2% no Latvijas eksporta, savukārt mežsaimniecība - 21,2%. Tas nozīmē, ka ministrijas pārraudzībā ir atbildība par 40% no Latvijas eksporta. Šīs divas nozares nodrošina Latvijas kā valsts ekonomisko stabilitāti. Šī ir ļoti nozīmīga Latvijas tautsaimniecības sadaļa. Mans redzējums turpmākajos četros gados šajā jomā ir konkurētspējīgs Latvijas ražotājs. Konkurētspēja jau ir, piemēram, mežsaimniecībā, graudkopībā, pārtikas produktu ražošanā. Es uzskatu, ka ir iespējas būtiski palielināt lauksaimniecības produkcijas ražošanas īpatsvaru Latvijā.

Mana prioritāte ir nodrošināt to, ka lauki ir dzīvi! Prioritāri ir, ka laukos ir cilvēki, ka cilvēki laukos var nopelnīt! Šie faktori ir ārkārtīgi būtiski, jo tieši no tiem ir atkarīgi vairāk nekā 40% mūsu valsts eksporta. Ja skatāmies no klasiskajiem tautsaimniecības pamatiem, tad tieši eksports ir tas, kas Latviju uztur, izvelk.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti vēl nesen informēja jaunos deputātus par to, ka siltumnīcefekta gāzes (SEG) Latvijā visvairāk augušas tieši lauksaimniecībā. Jautājums ir - vai mums jāsāk ierobežot lauksaimniecības izaugsme?

Pirmkārt, Latvijai ir sava specifika. Vēsturiski – 1990. gadā SEG emisiju apjoms Latvijā bija par 17% mazāks nekā Eiropā. Tas ir tas, par ko Eiropa runā šodien. Eiropai šobrīd ir jāsamazina šīs emisijas par 57%. Savukārt mēs esam izdarījuši daudz vairāk nekā daudzas citas Eiropas Savienības valstis, kas runā par 40% SEG emisiju samazinājumu. Man, esot vides ministram, ievērojot šo faktu, izdevās samazināt mūsu procentu no 13% līdz 6%. Lietuvā un Igaunijā SEG emisiju samazināšanas plāni ir lielāki par 6%. Tas ir tādēļ, ka mēs daudz ko jau esam izdarījuši, ka ir nepieciešams pārejas periods. Šeit ir divas lietas. Viena - attīstās jaunās tehnoloģijas, bet otra – mēs vēl ne tuvu neesam tajās lauksaimniecības zemju robežās, kā bijām 90.-to gadu sākumā. Tas ir Latvijas valsts resurss, un tas ir jāizmanto. Mans viedoklis šajā lietā, ievērojot visus apstākļus, ka mums SEG emisiju samazinājuma uzsvars būtu jāliek uz transporta sektoru un uz citu nozaru pleciem. SEG emisiju pieaugums lauksaimniecībā ir objektīvās sekas, mēs atkal izmantojam savu zemi un aizvien vairāk.

No otras puses – nākamajā plānošanas periodā lielāks atbalsts tiks sniegts tiem zemniekiem, kuriem ir mazāk SEG emisiju. Tas, kas mums ir jāizdara Latvijā, - jāvienojas, kādi būs šie labākie atbalsta virzieni.

Jaunajai valdībai ir stingra apņemšanās OIK maksājumus likvidēt, bet no otras puses SEG emisiju rādījumi dažkārt ir saistāmi ar mēslu pārstrādes koģenerācijas stacijām. Problēma ir atrisināma?

Mēs labi redzam to milzīgo atbalsta intensitāti TEC 2, kas nozīmē to, ka atbalsts ir bijis nevis atjaunojamiem resursiem, bet gan dabasgāzei. Ir skaidrs arī, ka zemnieki ir izmantojuši iespējas savu ražošanas procesu papildināt ar biogāzes stacijām, un tās ir konkrētas investīcijas un paveikts darbs, kuru apdraudēt būtu aplami. Zemkopības ministrija šajā jautājumā būs kategoriskās pozīcijās, ka biogāzes stacijas ir jānodrošina. Mēs nevaram izņemt no sekmīgu uzņēmumu darbības vienu detaļu un sagaidīt, ka tie turpinās tikpat veiksmīgi darboties. Es uzskatu, ka valdības pozīcijai ir jābūt stingrai, ka atbalsta mehānisms būs. Ir, protams, iespējami citi – alternatīvi risinājumi, bet tiem ir jābūt. Piemēram, iepriekš Ekonomikas ministrija ir piedāvājusi zaļos sertifikātus, kā arī citas atbalsta metodes. Tas ir diskutējams, kā atbalstīt, bet vienmēr jāpatur atmiņā, ka lauksaimniecības gadījumā ekonomiskie procesi ir ilgāki. Atbalsta mehānismam ir jābūt, lai lauksaimniekiem nerastos problēmas ar aizdevējiem un investīcijām.

Pēc PVN samazināšanas pašmāju dārzeņiem lauksaimnieku organizācijas viena pēc otras Dienas Biznesam ir izteikušas savus apsvērumus par to, ka derētu samazināto PVN ieviest visai pārtikai. Vai tas ir iespējams pārskatāmā nākotnē? Kādi būtu ieguvumi?

Izskatot iespējas samazināt PVN pārtikai, pirmais solis ir izdarīts. Latvijā raksturīgie dārzeņi PVN samazinājumu piedzīvoja, un ir jau zināmi konkrēti rezultāti, kurus varam analizēt. Tos apkopo. Lauksaimnieku organizācijas, Valsts ieņēmumu dienests un Finanšu ministrija šajā jautājumā strādā sazobē. Arī pats esmu redzējis pirmos secinājumus. Samazinātā PVN jautājums valdībā ir izdiskutēts. Deklarācijā ir ierakstīts – svaiga gaļa, svaigas zivis, piens un olas. Tas šobrīd ir mērķis.

Manuprāt, tas ir gan atbalsts vietējiem ražotājiem, tā ir arī būtiska ēnu ekonomikas mazināšanas iespēja, iespējams, lētāks produkts. Protams, patlaban esam 2019. gada februārī, kad valdība ir pieņēmusi budžeta pirmo versiju, un, visticamāk, šie jautājumi patlaban budžetā nevar būt iekļauti.

Izvērtējums par dārzeņiem būs, par gaļu būs līdz gada vidum vai rudenim, un, diskutējot par nākamo budžetu, jau varēsim runāt par PVN samazināšanu visās vai vismaz kādā no pieminētajām grupām.

Nesen tikāties ar Attīstības finanšu institūcijas ALTUM vadību. Valsts turpinās īstenot atbalstu lauksaimniecības zemes iegādē? Vai ir vēl kādi mērķi zemes lietās?

Pirmais, ko es vēlos uzsvērt zemes sakarā, ir lauksaimniecības zemju konsolidācija. Situācija vēl aizvien ir sarežģīta. Zemes īpašumi ir sadrumstaloti un izmētāti. Ir samērā sarežģītas procedūras, lai viens zemnieks atsavinātu, bet otrs iegūtu kādu nogabalu. Zemnieki jau cits citam blakus strādā un tīri labi zina, kādi ir lauki, ir gatavi mainīties, lai vienkāršotu darbu paši sev, izveidotu saimnieciski saprotamas vienības. Šis jautājums ir saistīts gan ar Valsts zemes dienestu, gan ar Finanšu ministriju. Mans uzskats ir, ka valstij nebūtu jāpelna situācijā, kad saimniecības cenšas kļūt sakārtotas. Šajos zemes maiņas gadījumos notiek dubulta maksāšana, kas ir jālikvidē. Tas arī neradītu nekādu būtisku ietekmi uz budžeta ienākumiem.

Otrkārt, par zemes tālāku iegādi. Man ir prieks, ka ALTUM atbalsta zemniekus ar iespēju iegādāties zemi. Lauksaimniecības produkcijas ražošanas gadījumā zemei ir jāpieder ražotājam. Ir jārada arī iespēja ne tikai esošām saimniecībām paplašināties, bet arī cilvēkiem, kuri vēlas pārcelties uz laukiem dzīvot. Šis otrais risinājums ir sarežģītāks, bet tur jau ir tas āķis, ka laukos ir vajadzīgs vairāk cilvēku, bet ne jau visiem ir jābūt lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem.

Nupat VARAM ir izvirzījusi ambiciozus teritoriālās reformas mērķus. Nesen vēl pats vadījāt VARAM. Vai lauksaimniekiem vajadzētu satraukties par šo reformu un tās iespējamām sekām?

Lauksaimnieki sekmīgi darbojas gan lielos novados, gan mazos. Pati reformas gaita lauksaimnieku dzīvi neietekmēs. Saprotams, ka pašvaldības funkcionalitāte lauksaimnieku dzīvi ietekmē gan, un, ja pēc reformas kāda pašvaldība spēs vairāk naudas ieguldīt vietējo ceļu remontā, tad zemnieki to izjutīs. Mērķis jau ir iegūt stiprākas pašvaldības, kas nākotnē nozīmē stabilāku sarunu partneri zemniekam.

Jūsu novēlējums lauksaimniekiem un mežsaimniekiem?

Kā jau sākumā minēju – esam diskusiju posmā par nākamo plānošanas periodu un Eiropas Savienības līdzekļiem. Pēc šī plānošanas perioda pieredzes vajadzētu izdarīt secinājumus, kā labāk strādāt nākotnē. Naudu izmantojām pēdējos divos gados. Salīdzinoši sakot - mums ir atsevišķi čempioni sprintā. Mans novēlējums lauksaimniekiem un mežsaimniekiem nākamajā plānošanas periodā ir kļūt par čempioniem garajā distancē – visos septiņos plānošanas perioda gados vienmērīgi izmantot Eiropas naudu, lai arvien veicinātu nozares izaugsmi un uzņēmēju konkurētspēju kā Latvijā, tā arī ārvalstīs.