Lai gan īru izcelsmes dizaineres un arhitektes Eilīnas Grejas (Eileen Gray) mūžs bija teju gadsimtu ilgs, viņas vārds zelta burtiem ierakstīts tieši modernā dizaina zvaigznājā

Dizaina ikona

Viņa ir pirmā no sievietēm, talantīga vizionāre, kas kā briljants uzmirdzēja starp tādiem XX gadsimta sākuma dizaina un arhitektūras ģēnijiem kā Mīss van der Roe, Lekorbizjē un Marsels Breiers. Un, kā norāda pētnieki, iespējams, bija talantīgākā no augstākminētajiem. XX gadsimta 20. gados Greja pārsteidza pasauli ar revolucionārām un funkcionālām mēbelēm, veidotām no tērauda caurulēm. Viņas dizains ir klasikas klasika. Nez vai pēdējos 100 gados kādam dizaineram ir izdevies radīt ģeniālāku un ikoniskāku galdiņu par viņas regulējamo servējamo Adjustable Table E 1027, kas kopš 1978. gada atrodams Ņujorkas MoMA pastāvīgajā kolekcijā. Un vienlaikus – nez vai kāds cits izstrādājums dizaina pasaulē pakļauts tādai plaģiātisma ofensīvai kā šis mazais, dimensijās un formā ideālais priekšmets. No 1973. gada Eilīnas Grejas dizaina mēbeļu un priekšmetu ražošanas un izplatīšanas tiesības visā pasaulē pieder Londonā bāzētai kompānijai Aram Designs Ltd, savukārt viņas dizainētos produktus saskaņā ar licenci ražo un pārdod Minhenes uzņēmums ClassiCon GmbH, uz mēbeļu oriģināliem gravējot sekojošu informāciju: ClassiCon, izstrādājuma sērijas NR, Eilīnas Grejas paraksts, authorised by Aram Designs Ltd. Tāpat ikviens var iepazīties ar ražotāja sniegtu detalizētu informāciju par autentisku izstrādājumu un plaģiātu atšķirībām.

Aristokrātiskā art deco karaliene

Eilīna Greja (1878–1976), īstajā vārdā Ketlīna Eilīna Mūrena Smita, dzimusi Īrijā turīgā aristokrātiskas izcelsmes ģimenē kā jaunākā no pieciem bērniem. Uzvārds Greja, ko viņa ieguva vēlāk, nāk no dižciltīgās mātes – baroneses puses.

Kad meitenei bija 11 gadi, vecāki izšķīrās, un tēvs – ainavu gleznotājs, kurš pirmais raisīja viņā interesi par mākslu, – devās strādāt uz Eiropu. 1900. gadā jaunā sieviete sāka mākslas studijas Londonā, bet 1902. gadā pārcēlās uz Parīzi, kur vispirms studēja glezniecību, bet vēlāk pie atzīta japāņu meistara Seizo Sugavaras (Seizo Sugawara) sāka apgūt tobrīd modē nākušo lakošanas tehnikas amatprasmi. Lai gan darbā ar laku no alerģiskām reakcijām stipri cieta viņas rokas, šo nodarbi Greja nepameta un aizrautīgi slīpēja lakošanas iemaņas. Uzcītība un talants vainagojās ar ietekmīgu Parīzes kolekcionāru uzmanību un sabiedrības krējuma pasūtījumiem. Eksperimentējot ar melno laku, emalju, pulētiem metāliem, māksliniece izstrādāja tobrīd aktuālus un pieprasītus art deco stila interjera aizslietņus un dekoratīvos paneļus. Arī šodien ClassiCon kolekcijā pieejami mākslinieces radītie aizslietņi Brick screen (1922–1925) un Folding screen (1930).

Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Greja pievērsās slavenu parīziešu mājokļu un salonu interjeru aprīkošanai, pēc savām skicēm un idejām izstrādājot arī galdus, krēslus, gultas, grāmatplauktus, gaismekļus, paklājus u.c. Viņa lielākoties izmantoja melno, brūno, sudraba un citu spēcīgo toņu paleti, lakojumus, eksotisku koksni, ziloņkaulu, dzīvnieku rakstus, kažokādas u.c. art deco izteiksmes līdzekļus, aizrāvās ar Āfrikas un Ķīnas nacionālajiem motīviem, greznību un dekoratīvismu. Viena no ievērojamākajām Eilīnas Grejas šais gados radītājām mēbelēm ir atzveltnes krēsls Dragons (franču val. Fauteuil aux Dragons), kas tapis laika posmā no 1917. līdz 1919. gadam. 2009. gadā, kad Christie’s izsolē nonāca modes dizainera Īva Senlorāna (Yves Saint Laurent) un viņa partnera Pjēra Beržē (Pierre Bergés) mākslas kolekcija, tās ietvaros izsolīts tika arī autentisks Dragons atzveltnes krēsls, ko YSL bija iegādājies 70. gadu sākumā. Krēsla pirmspārdošanas vērtība tika lēsta 2–3 milj. eiro apjomā. Oriģinālais lielās mākslinieces darinājums vairāksolīšanā tika pārdots par rekord- augstu summu – 21,905 milj. eiro. Tā ir vēsturiski augstākā cena par Eilīnas Grejas darbu un arī par XX gadsimtā radītu mēbeli kopumā, kas nodrošina šim dizaina paraugam mākslas šedevra un kulta priekšmeta statusu.

Funkcionālisma pioniere

Divdesmitajos gados, holandiešu grupas De Stijl un progresīvo laikabiedru ideju iedvesmota (1922. gadā dizainere pat izstrādāja taisnstūra apjoma divkrāsu rakstāmgaldu ar nosaukumu De Stijl, kas patlaban pieejams ClassiCon kolekcijā), Greja pievērsās jaunā, nule dzimušā funkcionālisma ģeometriskajām formām.

Kad Eiropā tika pieteikts karš greznībai un novecojušām dogmām arhitektūrā un dizainā, viņa bija pirmā sieviete modernisma novatoru pulkā, kura sāka eksperimentēt ar metāla cauruļu karkasu konstrukcijām. Teju vienlaikus ar Marsela Breijera krēsliem klajā nāca Grejas no liektām metāla caurulēm kombinācijā ar ādu un audumiem veidotās mēbeles, kas šodien rotā dizaina ikonu slavas aleju, to vidū servējamais galdiņš Adjustable table E 1027 (1927), atzveltnes krēsls Bibendum (1929), dienas sofa Day bed (1925), sofa Monte Carlo (1929) u.c.

Apaļais galdiņš E 1027 ar regulējamu augstumu un stikla virsmu atzīts par vienu no populārākajiem pagājušā gadsimta dizaina mēbeļu paraugiem. Tā hromētajai versijai ražotājs šodien nodrošina 20 gadu garantiju. Galdiņu Eilīna Greja radīja kā interjera sastāvdaļu pirmajam arhitektūras projektam – savai brīvdienu villai E 1027 Maison en bord de mer (1929), ko viņa sāka būvēt 1926. gadā, būdama 48 gadus veca. Daži avoti vēsta, ka galdiņu māksliniece dizainēja savai māsai, kura mīlēja brokastot gultā. Grejas pirmais arhitektūras darbs bija spožs – sniegbaltam okeāna lainerim līdzīgā ēka atzīta par avangarda arhitektūras meistardarbu. Tā izvietota gleznainajā Franču Rivjērā – Azūra krastā Rokbrūnas apkaimē (Roquebrune) terasveida klintī, un tika būvēta pēc Grejas toreizējā sadarbības un dzīves drauga, rumāņu izcelsmes arhitekta Žana Badoviči (Jean Badovici) pamudinājuma. Galdiņa un mājas nosaukuma kodā slēpjas abu personību uzvārdu un vārdu iniciāļi: E aizgūts no Eileen, 10 – Jean (J – 10. burts alfabētā), savukārt 2 veltīts Badovici (B – 2. alfabēta burts), bet 7 ilustrē Grey (G – 7. burts alfabētā). Izaicinot funkcionālisma arhitektūras kanonus, Grejas iecere bija radīt apjomu kā dzīvu organismu, kas dalāms ar aizslietņiem un mobilām šķērssienām ar iespēju mainīt telpas pēc vajadzības atsevišķās funkcionālās zonās.

Ēkas interjers atradās nemitīgā kustībā: plaukti bija grozāmi, galdi pārvietojās, skapji te pazuda, te atkal uzradās. Visas villas mēbeles Greja dizainēja pati, savukārt uz tās sienām redzamas cita modernisma klasiķa – Lekorbizjē gleznotas fres- kas, kas tur parādījās 30. gadu nogalē. Pastāv nostāsti, ka, pirmoreiz redzot Grejas sniegbalto namu, ko talantīgā sieviete bija uzbūvējusi stilā, ko ģēnijs uzskatīja par savu, Lekorbizjē pārņēmusi greizsirdība. Tādējādi freskas, kas klaji kontrastē ar villas koptēlu, viņš it kā gleznojis par spīti, lai sabojātu ikoniskās ēkas tīrību.

Citi avoti vēstī, ka 30. gados, kad Lekorbizjē aizrāvās ar fresku veidošanu, viņš allaž izvēlējās tīras sienas savu draugu mājās, uz kurām uzgleznot savus darbus. Tā pienāca arī Badoviči kārta. Lai kāda būtu patiesība, fakts ir tāds, ka Greja no šīs mājas aizgāja uz neatgriešanos, to atstājot savam draugam. Netālu no E-1027 atrodas arī Lekorbizjē paša brīvdienu kotedža un viņa draugu kompānijas iecienītais restorāns. Tādējādi šī vieta, dēvēta arī par modernisma ragu, kļuvusi par arhitektūras svētceļnieku galamērķi (capmoderne.com). Brīvdienu villa E-1027 ilgus gadus piedzīvoja dekadenci, bet 2015. gada vasarā pēc renovācijas atkal vēra durvis arhitektūras un dizaina cienītājiem.

Arī atzveltnes krēsls Bibendum radīts villas E-1027 interjeram un tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem XX gadsimta mīksto mēbeļu paraugiem. Tā atzveltni veido cits uz cita izkārtoti apaļi, masīvi ruļļi. Kā atzinusi pati Eilīna Greja, šādu atzveltnes formu veidot viņu iedvesmojis Bibendum vīriņš – karikatūrista O’Gelopa (O’Galop) radītais firmas Michelin riepu logotipa varonis. Patlaban ClassiCon kolekcijā iekļauts Bibendum atzveltnes krēsls gan ādas, gan auduma apdarē.

Atzīšana

Neraugoties uz milzīgo talantu un ģeniālajiem darbiem, savas dzīves laikā Eilīna Greja nebija plaši pazīstama un tika raksturota kā savrupa sava ceļa gājēja. Viņas vārds Francijas nacionālajā radio pirmoreiz izskanēja tikai nāves dienā. Savu dzīvi viņa aizvadīja it kā pati par sevi, ārpus laikabiedru un arhitektu saloniem, kur dominēja vīrieši. Viņa priekšroku deva dzīvei vienatnē un darbam. Greja ignorēja žurnālistus, ļoti reti inkognito ieradās uz savu darbu izstāžu atklāšanām. Tikai 1968. gadā viņas mantojums tika celts gaismā, pateicoties publikācijai Domus žurnālā. 1972. gadā Londonas Karaliskā Mākslas biedrība (The Royal Society of Art) piešķīra modernā dizaina lielajai dāmai goda nosaukumu Royal Designer to Industry. Tā bija viņas izcilās karjeras kulminācija. 2013. gadā, godinot Grejas veikumu, Pompidū centrā tika sarīkota liela mākslinieces darbu retrospekcija, savukārt 2014. gadā viņas talanta cienītāji varēja novērtēt dokumentālo kino stāstu Gray matters, bet 2015. gadā – drāmu The Price of Desire.